VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| MĀKSLAS VINGROŠANA STOKHOLMĀ Jānis Dripe, arhitekts, Latvijas vēstnieks Zviedrijā, īpaši “Studijai” Par jauno Modernās mākslas muzeju un ArhitektŪras muzeju uz Šepsholmenas salas Stokholmas centrā | |
| |
| 1998.gadā kultūras notikumi kā veldzējošs pavasara lietus līst pār
Stokholmu. Tūkstošiem interesantu un savdabīgu pasākumu, bet Eiropas
galvaspilsētas gads paies, un domas koncentrēsies uz paliekošo. Kas pēc
lielās "kultūras sportošanas" paliks Stokholmai un tās daudzajiem
viesiem? Noteikti jau lielās kultūras celtnes – restaurētā Karaliskā
bibliotēka ar plašajām grāmatu krātuvēm pazemē un Modernās mākslas, kā
arī Arhitektūras muzejs, kas ir viena arhitekta projektēti un telpiski
savienoti vienā kompleksā. Viena ieeja, viens grāmatu veikals, bet
katram muzejam savs direktors, savs zinātniskais darbs un izstāžu
politika. Abus jaunradītos muzejus, par kuru arhitektūras kvalitātēm nedaudz vēlāk, vieno 1851.–1853.gadā klasicisma manierē celtā Karaliskās flotes vingrotava. Droši vien arhi-tekts F.Blūms 19.gs. vidū nevarēja iedomāties, ka telpā, kur vēl šī gadsimta sākumā braši vingroja zviedru flotes jūrnieki, gadsimta nogalē būs skatāma Zviedrijas būvmākslas plaša ekspozīcija. Daudzie maketi un ekspozīcijas izkārtojums vairākos līmeņos (to atļauj vingrošanas telpas augstie griesti) padara pašu ekspozīciju par mākslas objektu. Fizisku nodarbi nomainījusi kultūras funkcija. Kā apstiprinājums dzīvotspējai kādreiz tik plaši lietotam terminam "fizkultūra". Vasaras mēnešos Arhitektūras muzeja iekšdārzā blakus Pikaso skulptūrām strādās kafejnīca un Blūma bārs (nosaukts vēsturisko ēku arhitekta vārdā), savukārt Modernās mākslas muzeja stiklotajā daļā, kas vērsta uz gleznainajiem Stokholmas šēru ūdeņiem, atrodas restorāns "Moneo Canteen". Tā nosaukums katram vēlreiz atgādina muzeju kompleksa autoru RAFAĒLU MONEO, pasaulē pazīstamu spāņu izcelsmes arhitektu. Arhitekti kā pielie-tojamas mākslas pārstāvji savus vārdus iemūžinājuši saistībā ar vēl pielietojamāku cilvēces nodarbi – ēšanu un dzeršanu. Ceļš uz šodienas Modernās mākslas muzeju aizsākās tieši pirms 90 gadiem – 1908.gadā Nacionālajā mākslas galerijā tika radīta Modernās mākslas nodaļa. 30. un 40. gados kolekcija strauji papildinājās, un Nacionālās mākslas galerijas direktors Ote Skelds ziņoja valdībai, ka modernai mākslai vajadzīgas jaunas telpas, respektīvi, jauns muzejs. Jau tolaik direktors bija nolūkojis telpas Šepsholmenā, bet Karaliskā flote dzīvoja savu dzīvi, un jūrnieki vingroja. Enerģiskajam Nacionālās mākslas galerijas direktoram birokrātijas lemšana likās par lēnu, un viņš devās pie to-reizējā premjera ar jautājumu: "Cik ilgi Zviedrijas pilsonim ir jāgaida uz valdības atbildi?" Izrādījās, ka lietas ir kārtojamas. 1958.gadā profesors O.Skelds un Zviedrijas karalis atklāja Modernās mākslas muzeju tagad jau bijušajās vingrotavās. Tā noslēdzās pirmais posms ceļā uz jauno muzeju. 1962.gadā kaimiņos "jaunajam" Modernās mākslas muzejam Jūras karšu administrācijas mājā darbu sāka Zviedrijas Arhitektūras muzejs. 80. gados sākās zviedru inteliģences un jo īpaši vadošo mākslinieku un muzeju direktoru cīņa (to tiešām var apzīmēt kā nevardarbīgu, izdomas bagātu un rezultējošu cīņu) par jaunu modernās mākslas muzeju. Vadošie Zviedrijas mākslinieki ziedoja savus darbus izsolei, iegūstot vairāk par miljonu kronu arhitektūras konkursa rīkošanai. Atklātajā konkursā piedalījās 211 autori, bet par jau minēto miljonu savus priekšlikumus iesniegt tika uzaicinātas piecas pasaules mēroga zvaigznes: Tadao Anao no Japānas, Frenks Berijs (Frank Behry) no ASV, Kristiāns Buliksens (Kristian Bullichsen) no Somijas, Rafaēls Moneo (Rafael Moneo) no Spānijas un slavenās Sidnejas Operas autors Jorns Utcons (Jorn Utzon) no Dānijas. Visi gaidīja kāda cienīta Skandināvijas arhitekta uzvaru, bet, atverot zīmogotās aploksnes, uzvaras cienīgs izrādījās spānis Rafaēls Moneo, jo viņa projekts respektēja salas vides kvalitātes un tai pašā laikā viņa iecerētā ēka nezaudē "pašcieņu" un ir atzīstama kā suverēns būvmākslas darbs. Šāds atzinums gan netraucēja dažus gadus vēlāk Stokholmas politiķus un sabiedrību plaši apspriest pusgatavās ēkas fasāžu tonalitāti – it kā māksla (arhitektūra) būtu radāma balsojot. Un tomēr Moneo ļāvās zviedru emocijām. Viņa iecerē askētiski pelēkā ēka pārtapa kompromisa tonī starp tradicionālo zviedru tumši sarkano un vēl šajā zemē tik mīļo dzelteno. Muzejs ir tāds ķieģeļsarkans vai varbūt ķieģeļbrūns. Bet pirms krāsas bija programma – aptuveni 15 000 m2 mākslai ar visām nepieciešamajām palīgtelpām un aptuveni 5000 m2 arhitektūrai, šajā apjomā ietverot arī flotes vingrošanas halli. 8000 auto aizveda no būvbedres 50 000 t granīta, un jaunā ēka iebūvējās starp Austrumāzijas muzeju (tas iekārtots bijušajā virvju fabrikā), flotes cietumu, jūrnieku baznīcu un kuģīšu pilno krastmalu tik jūtīgi, ka to īsti var nobaudīt, tikai lūkojot pāri ūdenim no kaimiņsalas. Par arhitektūras zīmi Stokholmai ēka kļūst vakarā, kad izgaismojas stiklotā Moneo restorāna daļa un "laternu kori" veido savdabīgās izstāžu zāļu virsgaismas. Tās ir kā īpatni gaismas skursteņi virs piramidālā katras izstāžu vienības jumta, bet lielajā izstāžu zālē (1100 m2 grīdas laukuma bez balstiem!) virsgaismas veido mazo piramīdu kopumu. Tādējādi interjerā katra telpa (izstāžu vienība) ir ar savu telpisko centru. To vēl pasvītro ozolkoku dēļu klājums, kura diagonālraksts arī akcentē telpas centru. Modernās mākslas muzeja iekštelpā dominē pati māksla – neitrālie izstāžu zāļu sienas toņi, pulētā Gotlandes dolomīta vestibilu sienas, kā arī ozolkoka un egles dēļu grīdas ir kā instrumenti mākslas koptēla radīšanai. Ārtelpā, kā jau teikts, raksturīgā detaļa (ne tikai šai ēkai, bet Moneo arhitektūrai kopumā) ir virsgaismas izcēlums. Jau minēju šo īpatno gaismas spēli vakarā, kad MODERNA MUSEET parādās Stokholmai kā krāšņai vernisāžai rotājusies māksliniece. It kā pasvītrojot šo vakara sarunu, trīs dienas nedēļā muzejs ir atvērts līdz desmitiem vakarā, bet jaunieši līdz 17 gadu vecumam muzeju var apmeklēt par brīvu – tas ir kaut kas no kultūrpolitikas. Pilnīgi atšķirīgs no Modernās mākslas muzeja ir Arhitektūras muzejs – to Moneo veidojis kā šī gadsimta 30. gadu funkcionālisma arhitektūras citātu. Šajā žanrā – tīri un nevainojami, bet jautājums arvien būs par to jauno, ko bez Arhitektūras muzeja bibliotēkas savdabīgā plānojuma (divi asie leņķi un plauktu dažādie līmeņi) šāds paņēmiens spēj dot? Jāsecina, ka jaunā muzeja abu daļu (Modernās mākslas un Arhitektūras) efektīgs ārējais veidols nav bijis autora pašmērķis un to nav pilnībā atļāvusi arī konkrētā situācija. Pie īpašām kvalitātēm jāpieskaita mākslas un arhitektūras ekspozīciju lielākas iespējas, atsevišķas detaļas un jau minētā gaismu spēle ziemeļzemes garajās krēslas stundās. Tiktāl par būvi. Mazliet – par sūtību. Konkursa kārtā izvēlētais Modernās mākslas muzeja direktors Deivids Stjuarts Eliots (David Stuart Elliot) no Lielbritānijas secina, ka muzejs ir kā SŪKLIS, SPOGULIS un NAZIS. Tam jāuzkrāj (jāuzsūc) viss labākais, kas modernajā mākslā pasaulē ir, tam jāatspoguļo šīs mākslas parādības vislabākajā veidā, un tam jānodala (jānogriež) kā ar nazi viss neīstais un mirkļa konjunktūras radītais. Par muzeja kolekcijām un projektiem var rakstīt bezgalīgi, un to droši vien sistemātiski darīs Latvijas mākslas zinātnieki un kritiķi. Arhitektūras muzeja direktors Jerans Lindvāls (Joran Lindvall) saka, ka jaunais muzejs būs kā skatuve, kur daudzi aktieri (arhitekti? – J.D.) varēs tikties un diskutēt labākas Zviedrijas arhitektūras un sociālās plānošanas vārdā. Protams, direktors var būt lepns, jo jaunais Stokholmas Arhitektūras muzejs ierindojas starp četriem lielākajiem pasaulē. Trīs pārējos apmeklējiet, kad esat Frankfurtē, Roterdamā un Monreālā. Šīs tik vajadzīgās, sabiedrību izglītojošās un konsolidējošās būves Zviedrijai izmaksāja 460 miljonus kronu, bet katru gadu abu muzeju uzturēšanai, kolekciju papildināšanai, izstādēm un tamlīdzīgi valsts izdod 70 miljonus kronu (aptuveni 5,5 milj.latu). Rafaēls Moneo savu darbu ir pabeidzis, un šodien viņa domas jau piesaista katedrāle Losandželosā vai mākslas muzejs Hjūstonā, bet Šepsholmenas sala, blakus citiem muzejiem un Mākslas akadēmijai ieguvusi šo unikālo kompleksu gara priekam un baudai, liek atcerēties tās nosaukumu pirms četriem gadsimtiem – Lustholmena. | |
| Atgriezties | |
