VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Fragmenti no esejas Interaktīvajā dārzā Lēna Krūna (Leena Krohn), somu rakstniece, latviešu valodā tulkotā romāna "Tainara" ("Preses nams",1998) autore | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Lēna Krūna (Leena Krohn), somu rakstniece, latviešu valodā tulkotā romāna "Tainara" ("Preses nams",1998) autore Fragmenti no esejas InteraktĪvajā dārzā No eseju krājuma "TRIKĀRTNIS" (Tribar*). WSOY, 1994 * Tribar – trikārtnis. Fiziķa Rodžera Penrouza (Roger Penrose) 1958.gadā izgudroti paradoksāli objekti, kādi realitātē nav iespējami. Ieraugot lapgriezējskudras, neviļus prātā nāk "SimAnt", datorspēle, ko esmu spēlējusi ar sava dēla datoru. Prātā nāk arī "Artant", Roberta Kolinsa izveidotā evolūcijas spēle, kurā uz ekrāna dzīvo un attīstās mākslīgu skudru sabiedrība. Katram kukainim ir savs hromosomu pāris, tie var vairoties, paši gādā sev barību, tie attīstās, un to vidū noris arī ģenētiskā atlase. Atceros Terija Vinograda SHRDLU programmas pasauli, strukturētu Visumu, kas vienlaikus ir arī spēle. Lasu par biomorfiem, tie attīstās no pāris strīpiņām, veidojot vairākas paaudzes, pāris sekundēs pārvēršas būtnēs, kas atgādina dzīvus abu dzimumu kukaiņus. Tie ir mākslīga intelekta jaunavīgi apaugļotas imitētas dzīves paraugi, kur algoritmi pārtop organismos, kur no matemātikas attīstās virtuāla bioloģija. Tik vien kā pāris vienkāršu likumu, un neizsakāmi plaša daudzveidība – gandrīz kā "īstajā" evolūcijas procesā. Fon Neimana idejas par mašīnām, kas atražo pašas sevi, šķiet, zināmā mērā piepildījušās, bet nu runa ir par automātiem, abstraktām mašīnām fizisku mašīnu iekšienē. Tāpat kā uz mūsu materiālās planētas, arī digitālās populācijas, kas mīt ekrāna matemātiskajā Visumā, vairojas, noveco un izmirst. Biomorfu izturēšanās liek mācīties kaut ko no dzīvnieku valsts likumiem, arī to, ka indivīdam savā uzvedībā nebūt nav jāatdarina sarežģītā kolektīvā uzvedība. Vai digitālās populācijas, kukaiņu kolonijas, zivju un putnu bara apbrīnojamā kopīgā deja kaut kādā mērā neatgādina ķīmiskas proporcijas, šūnas dalīšanos, tai saskaroties ar blakusesošām šūnām, un vai tā nav tikpat mistiska notikumu ķēde? Vai digitālās būtnes spēj domāt? Vai tās dzīvo? Vai tās ir mērķtiecīgas? Vai pastāv starpība starp lapgriezējskudru Centrālparkā un artantiešiem? Pozitīva atbilde nebūt nešķiet pašsaprotama lieta, bet arī noliedzoša atbilde iesprūst kaklā. Vai par digitālām būtnēm nesakām to pašu, ko par skudrām, gluži tāpat kā ar prātu apveltīts citplanētietis spriestu par mums: "Izskatās, ka tie domā, bet tomēr..." Visvairāk man gribētos noskaidrot, vai digitālās būtnes apzinās, ka pastāv, vai tām ir dota spēja apzināties savu pastāvēšanu, – šī ir doma, kas brīžiem attālinās, bet nekad nepamet mani. Kā lai to noskaidroju? Bet ja jau digitālās būtnes pašas man to apgalvo – tās taču var ieprogrammēt apgalvot? Nelabprāt atzīstu: tās var ieprogrammēt arī melot. Jo nevar taču melot, to neapzinoties. Vai man būtu jānotic to apgalvojumiem? Teikšu godīgi: tas man grūti nākas. Datoru modeļu un bioloģijas krustojuma rezultātā atliek gaidīt to kopējo pēcnācēju: bioloģisku datoru, tā pašorganizējošus mākslīgos neironus un elektro-ķīmisku atmiņu. (Lai gan organismu atmiņa nav vienīgi elektroķīmiska.) Daudzi uzskata, ka jāsāk gatavoties laikam, kad cilvēks varēs teikt pēdējās ardievas savai augstprātībai un pats kļūs par savas rotaļas asistentu. Daudzi uzskata, ka tad beidzot ar pilnām tiesībām varēs sākt runāt par dzīvu datoru, kas zina, varbūt pat par datora apziņu. Vai šādi ieskati par datoru kaut kādā mērā noniecina cilvēka vērtību? Nešaubīgi sabrūk vismaz pārliecība par cilvēka īpašo statusu vai arī argumenti, kas balsta šo atziņu. Jo mums šķiet, ka vērtības un līdz ar tām arī tiesības attiektos vienīgi uz tiem, kam ir apziņa. Cik dažādi gan skaidrojams, netverams un nestabils ir jēdziens "apziņa". Un cik reižu tas noliegts. Tas ir tik tuvu un vienmēr klātesošs, ka to grūti saredzēt un vēl grūtāk aprakstīt – šo pastāvēšanas pieredzi. * * * Reiz kādā izstādē apstājos iepretim darbam ar nosaukumu "Interaktīvais dārzs – reāllaika sistēmas instalācija". Manā priekšā atradās pāris istabas augu puķu podos un aiz tiem – ekrāns. Īstenībā augi – kaktuss, paparde, efeja, sūnas – ir lietotāja interfeiss. Manā priekšā ir Kristas Zommeres un Lorāna Miņono darbs, tas ir t.s. trīsdimensiju virtualitātes un A-life piemērs. Īpaši šai programmai izveidotie algoritmi atdarina īstu augu uzbūves iezīmes un to augšanas procesus. Nejauši faktori darbojas kā augšanas regulatori. Skatītājs ir šī nelielā dārziņa kopējs, un viņam, tāpat kā īstam dārzniekam, ir daļēja kontrole pār tā augu valsti, tiesa, krietni ierobežotāka. Apmeklētājs pieskaras īstajiem augiem, un atbilstoši tam attīstās to virtuālie ekvivalenti uz ekrāna. Attālums starp skatītāja roku un augu ir salīdzināms ar spriedzes atšķirību starp roku un augu, kas arī nosaka augšanas nejaušo faktoru robežas. Pastiprināti strāvas signāli tiek pārraidīti uz transformatoru, kas pārveido analogo signālu digitālā. Uz ekrāna skatītājs var vērot evolūciju, kas noris daudz straujāk nekā dabā, tā ir sintētiska dabas vēsture, kas balstās uz dabas elementiem, dzīviem augiem un kur notiek informācijas pārkārtošanās tieši tāpat kā īstajā evolūcijā. Skatītājs redz augšanu, dažādošanos, kustību. Vai viņš redz dzīvi, tas ir jautājums, uz ko grūtāk sniegt atbildi. Mijiedarbīgas sistēmas pagaidām ir visnotaļ ierobežotas: tās dalībniekam tiek piedāvātas alternatīvas, un to skaits ir neliels. Daudzās nozīmēs jūties saistītāks un pasīvāks nekā bioloģiskā vidē, bet dažā ziņā kļūsti brīvāks. Virtuālā realitāte, sintētiskā vide jeb kibernētiskais kosmoss atšķiras no fiziskās realitātes ar to, ka tas tiek salīdzināts ar sava veida starpplanētu vidi. Var ieprogrammēt kustību, gravitācijas spēku, ātrumu un berzi. Iespējamas arī daudzpersonu realitātes, kur cilvēki var satikt cits citu. Tad apmeklētāja uztvertos objektus var iedzīvināt cilvēcisks prāts. "Jūties patiesi pārsteigts, ievērojis, ka tādiem objektiem kā koki un ledusskapji, kurus neienāk prātā uzskatīt par inteliģentiem, būtībā piemīt visizsmalcinātākās spējas. Tas kibernētisko kosmosu padara dzīvu un iedveš tajā maģisku un baudpilnu (varbūt drīzāk pat spokainu) noskaņu," atzīmē kibernētiskā kosmosa pētnieks Randals Valsers. Krēslā nekustīgi sēdošais skatītājs sajūt, ka kustas, kad virtuālu informāciju saturošs gaismas stars projicējas uz tīklenes. Visu vidi, kurā skatītājs tiek ievadīts, var pārklāt ar ekrāna aizvietotājiem, elektroluminiscences monitoriem. Datu cimdi, veseli "skafandri" un stereo-skopiskas ķiveres to lietotājiem piedāvā pat taustes sajūtas. Realitātes simulācijai tiek izmantoti daudzstūri: trijstūri, četrstūri, piecstūri. Skalu hologrammas panāk tik patiesīgu dziļuma iespaidu, ka brīžiem nākas satrūkties. Fotoreālisms pagaidām nav iespējams, jo priekšmetu virsmas uzbūve un to mestās ēnas prasītu miljardiem daudzstūru un pat vismazākā kļūda acij atsedz to, ka redzētais ir ilūzija. Savā interaktīvajā dārzā reiz iesakņoju mežvīna atvasi dubļu putrā. Esmu sajūsminājusies redzam, ka tai no saknēm izaug spurgaliņas. Man ir simtiem iespēju ietekmēt savu dārzu, bet ārpasaule ietekmē to daudzkārt lielākā mērā. Mans dārzs ir pieticīgs un mazs, bet tas ir atvērts. Turp lido sēklas no attāliem parkiem un upes krastmalas dārziem. Kādu dienu pamanu tajā uzdīgušu lazdas asnu. Galu galā tas, ka mans dārzs uzzied un novīst, ir daudz lielāku spēku varā: tas pakļauts gadalaikiem, globāliem laika apstākļiem, Golfa straumei ... To ietekmē arī neskaitāmi gadījuma rakstura faktori, piemēram, ražo-šanas līnijas pārveidošana kādā Polijas rūpnīcā. Salīdzinājumā ar to interaktīvā dārza reāllaika sistēmas instalācijai ir daudzkārt mazāk mijiedarbības. Tas vēl ir nabadzīgs dārzs, tomēr tas ir nākotnes virtuālo dārzu priekš-tecis. Šie virtuālie organismi, digitālā flora neasimilē. Arī digitālā auga lapa var būt tikpat zaļa kā ce-riņkrūma lapa pie manas mājas žoga. Bet tās ir zaļas dažādu iemeslu dēļ. * * * Runājot par realitāti, kas tiek simulēta, vienmēr runājam par pieredzētu realitāti. Šī pieredzētā realitāte un mūsu pašu pieredze arī ir sava veida simulācijas. Galvā mums vētraini plosās personīgā virtuālā realitāte, kas neizskaidrojamā veidā ir mijiedarbībā ar "reālo" realitāti un citu cilvēku virtuālajām realitātēm, ar cilvēku un dzīvnieku apziņu. Būtībā, runājot par datoru rea-litātes instalācijām, nāk prātā at-ziņa, ka tās modelē vienīgi šo cilvēcisko virtuālo realitāti. Dārza instalācijas un simulētas ainavas priekšā šķietami saduros ar mūžseno un smeldzīgo problēmu, kas skar dabu un tās atdarināšanu. Atkal priekšplānā izvirzās jautājumi: kas ir reālisms? Vai mākslinieks, kas strādā reālisma žanrā, jebkad var nokopēt realitāti? Kāpēc hipermedijiem vajadzētu tiekties pēc šādiem kritērijiem, kad virtuālās realitātes ietvaros var atbrīvoties pat no laika lineārisma. Savā ziņā tā ir tikai šķietamība, jo virtuālā ķivere un taustes cimdi nepadara cilvēku nemirstīgu, lai arī cik reižu spēles ietvaros viņš varētu atdzimt. Viņš var izdzīvot virtuālu drāmu, pat piedzīvot orgasmu savās taustes bruņās. Bet viņš nevar apaugļot, nevar dzemdēt un nevar nomirt šajā drāmā. Viņa pirksti iestiepjas virtuālismā starpposmā starp fizisko pasauli un bioloģisko laiku. Cilvēks nevar ieprogrammēt fiziskās pasaules berzi un gravitātes spēku. Lai arī cik viegli cilvēks pārvietotos kibernētiskā kosmosa jaunajā Visumā, kas pieļauj ar tā komunikācijas līniju palīdzību sadalīt savu "es" desmit dažādiem mērķiem, viņš tomēr paliek tepat uz vietas un tepat arī noveco. Un atkal radies trikārtņa efekts – daudzas pasaules, kas pastāv vienlaicīgi. Renē Magrita darbs "Cilvēciskā nosacītība" pauž reālisma manierē strādājoša gleznotāja paradoksu. Gleznā no loga paveras bezgalīga ainava kā īstās pasaules atspulgs. "Piemēram, gleznā attēlotais koks aizstāj koku, kas atrodas aiz gleznas, ārpus telpas. Skatītājs to uztver vienlaicīgi telpas iekšienē, gleznā, un ārpusē, īstajā pasaulē, prātā," – tā rakstīja Magrits. Gleznā ietvertā pretruna – daudzkārtīga bezgalība un alternatīvas, kas paveras tajā, – kaitina skatītāju. Ievērojiet: tas, kas ir gleznas reālā pasaule, pastāv cilvēka prātā. Tā nav redzama. Savukārt tas, kas ir redzams, ir tikai koka attēls. "Īstais" koks nav redzams, tas atrodas aiz sava attēla – Magrita gleznas realitātē. Būdama skatītāja lomā, atkal esmu nokļuvusi trikārtņa varā. Vienlaikus atrodos gan savā istabā ar grāmatu rokā, kurā redzama Magrita glezna, gan arī Magrita gleznas istabā. Vienlaikus pastāv daudzas pasaules. Nezinu, vai mākslinieks pilnībā bijis patiess, un ne-zinu, kas īstenībā atradies aiz rāmja, kuram uzstiepts audekls. Kāpēc nezinu? Tāpēc, ka glezna, kurā redzama ainava, aizsedz pašu ainavu. Tas skatītājā rosina ne vien ziņkārību, bet arī nospies-tības sajūtu. Atkal uzmācas aizdomas, ka māksla un īstā dzīve ir liktenīga pazīšanās un ka māksla, atdarinot dzīvi, vienlaikus piesavinās tās īpašības, kā Edgara Alana Po mākslinieks nolaupīja savas sievas sejas krāsas topošajai gleznai. Vai kādam rodas šaubas par to, ka drīz vien tāpat var notikt arī ar virtuālo realitāti? Vai tās pastāvēšana var noslēpt vai arī pat iznīcināt to, ko vēlas atspoguļot? Bet vai tad tieši noslēpšana un aizvietošana – ne tikai at-spoguļošana – nav viens no mākslas centieniem? Magrits ne vien ietver savā gleznā mākslinieka dilemmu, bet ar to skar visu cilvēciskās uztveres paradoksu. "Tāpat mēs skatām pasauli," viņš rak-sta, "it kā tā atrastos ārpus mums, lai gan sevī izjūtam tikai tās mentālu atspulgu." Runa ir par virtuālo realitāti, kuras radīšanai nav nepie-ciešami datori, jo tā rodas katra organisma smadzenēs. Un ar datoru palīdzību radīti multimediji ir šīs realitātes primitīvas pasugas. Multimediji pārstāv sava veida paralēlu sapņu un halucinācijas pieredzi. Meklējot kritēriju, kas neapstrīdami un galīgi nodalītu mūsu nomoda dzīves pieredzi no virtuālās realitātes, atrodu tikai vienu – fiziskas ciešanas. Arī sapnī varam ciest morālas un psihiskas ciešanas, taču fiziskas sāpes nekad nešķiet piederam sapņu pasaulei, bet gan tai realitātei, kas mūs atmodina. Vai patiešām fiziskas ciešanas ir vienīgais, kas atšķir mūs no tiem, kuri redz sapņus? No mākslīgās dzīves? No fikcijas? Prātā nāk Alise Aizspogulijā un viņas saruna ar Burbuli un Ņurbuli. Kad viņi apšaubīja to, ka Alise pastāv, viņa aizrādīja, ka nespētu paraudāt, ja viņas īstenībā nebūtu. Alise domāja izsakām neapgāžamu argumentu. Bet ko uz to atbildēja Burbulis? Viņš teica: "Vai tiešām tu domā, ka tās ir īstas asaras?" No somu valodas tulkojusi Ingrīda Peldekse | |
| Atgriezties | |
