VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| 18. gadsimta STUCCO telniecība Latgales baznīcās Rūta Kaminska, mākslas doktore, Literatūras, folkloras un mākslas institūts, īpaši "Studijai" | |
| |
|
Pieminot 18.gs. stucco tēlniecības mantojumu Latvijā, prātā vispirms nāk Rundāles pils. Zelta zāles valdonīgais krāšņums un Baltās zāles elegantais rotaļīgums rāda, kā no valkanās masas1 virtuozā veiklībā var tikt uzburta fantastiska pasaule, kur valda kaprīzs ornaments, rotaļīgi putti un galantas sabiedrības personāža daudznozīmīgi sarežģītās attiecības. Protams, tam ir jāatstāj iespaids – šo tēlniecisko dekoru autori ir meistari, kurus pazīst nozīmīgas rokoko laikmeta rezidences Viduseiropā.2 Taču šī saistošā rokoko tēlniecības iespēju parāde ir nedaudz atstājusi ēnā citu Latvijas stucco tēlniecības mantojuma daļu. Tā meklējama Latgalē, taču atšķirībā no Kurzemes hercogistes piļu laicīgajiem interjeriem tur stucco dekorācijas veltītas dievnamu, pirmām kārtām jezuītu un dominikāņu celto baznīcu interjeru vērienīgam dekorējumam. Turklāt gandrīz visi šie 18.gs. vidū un otrajā pusē tapušie stucco tēlniecības darbi ir saglabājušies. Šie baznīcu dekorējumi ir nozīmīgi liecinieki tām strāvām un ceļiem, pa kuriem Latgalē ienākušas 18.gs. laikmetīgās mākslas atbalsis. Latgalē, tāpat kā citviet Latvijā, stucco tēlniecības profesionālo kvalitāti vispirms varēja nodrošināt ieceļojušo meistaru prasme, kas bija veidojusies, darbojoties lielajos Eiropas centros. 18.gadsimtā šai ziņā svarīgu vietu ieņem Viduseiropa. Ar Polijas starpniecību Latgali ar to saista noteiktas, katoliski orientētas sabiedrības izpratne par mākslas vērtībām. Arī citam līmenim – proviciāli piezemētākai versijai – paraugus nākas meklēt šai pašā vidē. Lietuvā ir zināms pietiekami plašs tādu meistaru loks, kuri virtuozu vieglumu pieprasošai stucco tēlniecības valodai piešķīruši amatnieciski smagnējākus vaibstus. Par Latgales cilmes tēlniekiem līdz šim nekādas ziņas iegūt nav izdevies. Pēc Ziemeļu kara (1700–1721) novads, tolaik Inflantijas kņaziste, atgūstas tikai ap gadsimta 30.gadiem. Ap šo laiku ir radušies resursu uzkrājumi, ir nostiprinājusies administratīvās un baznīcas dzīves kārtība, ko diktē Polijas karaļa vara un katoļu baznīca. Tieši šai laikā top ievērojams sakrālās arhitektūras un tēlniecības ansamblis, kam lemts kļūt par nozīmīgāko rosinātāju vietējo baznīcu celtniecības un apdares jomā. Šī celtne ir Daugavpils jezuītu baznīca, kas pārliecinoši iezīmē jezuītu centra izcilo vietu novada mākslas vēsturē un ar savu divtorņu fasādi veiksmīgi ienes savdabīgu vaibstu pilsētas siluetā. Ēkas projekts ir gatavs 1736.gadā. Plašie celtniecības darbi, kuru veikšanai tiek mobilizēts iespaidīgs cilvēku un materiālo resursu kopums, noris no 1737. līdz 1746.gadam. Pēc tam turpinās iekārtošanas un apdares papildināšanas darbi, kas jaunus ieguldījumus prasa pēc 1749.gada ugunsgrēka. Svarīgi, ka dievnama iekštelpu dekorējumā ir pieminēts stucco meistara darbs (zināms, ka 1743.gadā izpildīts velvju rotājums "zeltītu rozešu veidā"), taču vēl nozīmīgāk, ka te pirmo reizi var atrast pārliecinoši realizētu altāru veidojuma koncepciju, kur arhitektonika, stucco un mākslīgā marmora apdare veido greznu un iespaidīgu būvi. Šie mūrētie altāri aizsāk Latgales baznīcās atrodamo telpiski izvērstu arhitektoniskā tipa altāru kompozīciju virkni, kas veidojas kā organiska un neatdalāma iekštelpas daļa. Par Daugavpils jezuītu baznīcu diemžēl ir jārunā pagātnē. Vēl bēdīgāk – tās tēlnieciskais dekors ir gājis zudumā, pirms paguvis atrast atspoguļojumu attēlos. Latgalei pēc Polijas pirmās dalīšanas (1772) kļūstot par Krievijas impērijas pierobežas zemi, šī baznīca 19.gs. sākumā tiek iekļauta jaunbūvējamā cietokšņa teritorijā. To sāk izmantot pareizticīgo draudze, iekštelpas pielāgojot savas liturģijas prasībām, vēlāk īsu laiku te saimnieko arī luterāņi.3 Dievnamu no Latvijas mākslas pieminekļu sarakstiem izsvītro Otrais pasaules karš, pēc tā palikušās varenās drupas tiek nolīdzinātas. Līdz ar to nav pieejams nopietnākais arguments (pati celtne) poļu kolēģu aizsāktajai diskusijai par šīs būves autoru. Baznīcas projekts tiek piedēvēts gan K.F.Rondelli, gan F. B. Rastrelli4, par līdzautoru nosaucot arī izcilāko Viļņas vēlā baroka skolas arhitektu J.K.Glaubicu5. Stucco tēlnieku vārdu atšifrējums neparādās pat pieņēmumu formā. Šai ziņā Daugavpils jezuītu baznīca var kalpot tikai kā pieturas punkts teorētiskiem apsvērumiem par tēlniecības kopīgo raksturu. Svarīgi, ka tā ir aizsākums virknei vēlāk tapušu dievnamu ar līdzīgu apdari. Te rodams sākumpunkts arī līdzīgu altāru veidošanai, kur nolasāma gan Viļņas meistaru pieredze (tēlnieciski izstrādātā altāru "ķēde" tiek pārvērsta pulsējošā, dinamiskā apjomu mijā), gan vēl tālāki ierosmes avoti. Pastarpināti te redzams itāļu baroka lielmeistaru, īpaši jezuīta A.Poco ideju atbalsojums. Baznīcas iekštelpa atgādina par savulaik populārā theatrum sacrum jeb baznīcas uzvedumu tradīcijām, kuros izmantoti gleznoti prospekti un kulišveida dekorāciju kārtojums, – to pašu te atkārto stucco tēlniecības uzirdināto altāru masu izkārtojums. Daugavpilī altāru virkni, ko aizsāk centrālais altāris, turpinājuši desmit sānu altāri, turklāt tēlnieciskā dekora ansamblī bijušas iekļautas arī pie piloniem izvietotās smilšakmens skulptūras. Nozīmīgākais stucco tēlniecības ansamblis, kas Latgalē saglabājies Pasienē, pieder tieši šādiem iekštelpas dekorējuma paraugiem. Pasienes dominikāņu klostera un baznīcas komplekss zināms kopš 17.gs. beigām. Mūra ēka koka dievnamu nomaina laikā no 1761. līdz 1770.gadam. Kaut arī par tās arhitektu dokumentos apstiprinātu ziņu nav, jaunākajās poļu zinātnieku publikācijās šī baznīca tiek saistīta ar jau minētā Viļņas loka vadošā meistara J.K.Glaubica vārdu. Netieši tas turpina B.Vipera secinājumu. Viņš šo ēku salīdzināja ar Misionāru baznīcu Viļņā, kuras pārbūve, kā tagad tiek pieņemts, arī saistīta ar šo pašu no Silēzijas nākušo meistaru, kurš, luterānis būdams, savu radošo mūžu veltījis Lietuvas lielkņazistes katoļu baznīcu celtniecībai. Arhitekts projektējis arī savu celtņu interjeru apdares, kuras izstrādājuši profesionāli tēlnieki kopā ar zeltītājiem un mākslīgā marmora apdares meistariem (reizumis amatnieki veiksmīgi apvienojuši prasmi darboties vairākās tehnikās). Ir zināmi tēlnieku vārdi, ar kuriem J.K.Glaubics sadarbojies atkārtoti savos Lietuvas un Baltkrievijas zemju pasūtījumos. Tie nāk no Viļņas, taču viņu etniskā cilme ir visai raiba. Meistarus vieno amata pieredze, kas pa-matos apgūta Viduseiropas vēlā baroka un rokoko iespaidā. Tēlnieku vidū ir gan garīgo ordeņu locekļi, gan laicīgi amatnieki. Lai arī dokumentu liecību trūkums liek būt piesardzīgiem šī arhitekta vārda nešaubīgā saistīšanā ar Pasieni, tomēr skaidrs, ka dievnams un tā altāru veidojums parāda līdzību citur realizētajām meistara idejām (nozīmīgākais viņa projektētais stucco altāru ansamblis bija atrodams Viļņas Sv.Jāņa baznīcā). Tātad teorētiski šeit iespējama viņa pastāvīgo līdzgaitnieku darba parādīšanās. Pasienes baznīcas zāles daļa ir atturīga. Te arhitektoniskā dekora uzdevums (kapiteļi, dzegas) ir korekta pašas būves tektonikas iezīmēšana. Ar šo atturību kontrastē prezbiterijs un tam pietuvinātā telpas daļa. Centrālā altāra dinamiskajā, atraktīvi piesā-tinātajā veidojumā kā savdabīgas kulises ievada sānu altāri, ar tiem saplūst graciozā, skulptūrām rotātā kancele un kristāmniša. Turklāt līdzās novietotie sānu altāri it kā turpina cits citu, nemierīgā formu drapējumā iekļaujot arī sienas plakni. Šīs apjomu rotaļas akcentēšanā tiek iesaistīta arī gaisma (ažūrais, smalkais altāra noslēgums "izkūst" loga pretgaismā), to izceļ plūstošā ornamenta (rokajs) plastika un figūru veidojuma nianses (veiksmīgi sabalansētās padruknās proporcijas, teatrālie žesti, specifiskie sejas vaibsti, smagu plakstu piesegtās acis). Viss liecina par augstas klases meistara vai meistaru grupas darbošanos šajā katoliskā novada robežzemē. Līdzīgi motīvi atkārtojas arī centrālajā altārī, uz kuru aizved spēcīgi akcentēta un ekspresīvi liekta sānsienas dzega. Īpašu nozīmi centrālā altāra kompozīcijai piešķir tā funkcionālais risinājums. Tā ir divlīmeņu būve ar augšējo un apakšējo altāri, kas atbilst t.s. Loreto tipa altārim. Tas nozīmē, ka aiz centrālā altāra, kas novietots lejā, otrs, augšējais altāris, ir saistīts ar Loreto Dievmātes godināšanu un simboliski iezīmē Loreto kapelas vietu. Arī šajā ziņā ir jāmeklē sasaiste ar Itāliju un Viduseiropu. Loreto Dievmātes kulta aizsākumi meklējami tieši tur, Loreto, kur pēc leģendas eņģeļi pārvietojuši Dievmātes namu (Casa Santa), glābjot to no Svētās zemes postītājiem turkiem. 17. un 18.gadsimtā šī kulta popularitātē iezīmējas pacēlums, kad tiek veidotas t.s. Loreto kapelas, atdarinot Svētā nama motīvu. Kapelas var aizstāt divpakāpju altāri, kuru veidojumi praktizēti Viduseiropā. Ar tiem parasti saistīts arī Loreto Dievmātes atveids (glezna vai skulptūra). Pasienē nav saglabājušās liecības par šāda tēla klātesamību, uz to norāda tikai 20.gadsimta sākuma poļu baznīcas literatūra. Līdzās ikonogrāfiska rakstura sakritībām ar šādam altāra risinājumam atbilstošām parādībām, arī tā formālās kompozīcijas pirm-avoti rodami ārpus Latgales. Kaut gan pa-starpināts ar Viļņā un Viduseiropas centros vērojamo plastiskā risinājuma versiju, Pasienes centrālais altāris sasaucas ar A.Poco projektiem baznīcu uzvedumu gleznotajiem prospektiem un no tiem atvasinātām "perspektīvisko rotaļu" variācijām viņa altāru skicēs. Tur arhitektonisko motīvu vairāklīmeņu kārtojums iluzori padziļina reālās telpas samērus. Šis princips Pasienes altāru veidojumos parādās viskonsekventāk no visām Latgalē atrodamajām stucco iekārtām. Specifisku iezīmi tam piešķir barokālās pamatuzbūves saistījums ar rokoko ornamentiku un šim laikmetam raksturīgo skulptūru stilizējumu. Līdzības Pasienes baznīcas stucco apdarei atrodamas arī pieticīgāka vēriena 18.gs.otrās puses dievnamu dekorējumos taču tie nesasniedz tādu piesātinājumu un kvalitāti ne plastiskā risinājuma atraisītības, ne vērienīguma un figurālās tēlniecības izteiksmības ziņā. Viens no šādiem paraugiem ir Piedrujas draudzes dievnams. Tas pašā Daugavas krastā celts gandrīz vienlaikus ar Pasienes baznīcu. Par šīs baznīcas būves (1759–1774) autoru hipotētiski tiek nosaukts A. Parako – Viļņas skolas lokā pazīstams meistars, kura darbi zināmi ne tikai tuvīnajos grāfu Plāteru īpašumos (Krāslavas Sv.Ludviga katoļu baznīca, 1755–1767, u.c.) un otrpus Daugavai (Piedrujai pretī celtā Drujas Sv.Dominika katoļu baznīca, 1763–1773), bet arī citviet tuvākajā apkārtnē (Osvejas katoļu baznīca, 1783). Par tēlniekiem, kuri būtu pastāvīgi sadarbojušies ar šo arhitektu, ziņu trūkst. Tai pašā laikā ir skaidrs, ka Piedrujas baznīcā tēlnieciskos darbus izpildījis meistars, kura prasme vairāk saistīta ar stereotipu ievērošanu un provinces vides piedāvātajām iespējām. Tas attiecas gan uz šo darbu apjomu – tēlnieka roka manāma tikai sienu pilastru kapiteļu veidojumā un divu sānu altāru apdarē –, gan plastiskās valodas atraisītību. Sānu altāru uzbūve ir tuva Pasienes paraugam – tie ir arhitektoniskā tipa altāri, kas ieslīpi ievietoti zāles un prezbiterija robežjoslā. Altāru karkasu iezīmē efektīgs kolonnu un pilastru kārtojums divos stāvos, kas uzsver apjoma telpisko izvērsumu. Plastiskums akcentēts arī spēcīgi izvelvētajās, it kā smaguma deformētajās cokola daļās un altāra galda veidojumā. Tikmēr skulptūras, kuras veiksmīgi papildina šos retablus (svēto tēli, apustuļi, eņģeļu figūras), ir raupjākas un tām nepiemīt tas impulsīvās ekspresijas apvienojums ar detaļu smalkumu, kas izceļ Pasienes meistara rokrakstu. Piedrujas altāra autors, izvēloties tos pašus motīvus, ko Pasienes tēlnieks, vairāk izmanto ārišķīgu efektu palīdzību dramatiska pārdzīvojuma enerģijas iespaida tēlošanā. Šo altāru stucco tēlniecība, kaut arī tuva Pasienes paraugam, tomēr ir raupjāka un virspusīgāka. Vēl vienu soli tālāk no pirmparaugiem – atbilstoši provinces radošajam potenciālam un iespējām – rāda Dagdas katoļu baznīcas tēlnieciskā apdare. Dokumentos un literatūrā atspoguļotās ziņas par dievnama celtniecības vēsturi ir pretrunīgas. Tā saistīta ar Latgalē ievērojamās vietējo muižnieku Hilzenu dzimtas pūliņiem savas rezidences izveidošanā, taču noteicošās šeit ir jezuītu intereses. Dagdā ilgstoši darbojusies jezuītu misija, te dzīvojis Latvijas kultūras un literatūras vēsturē pazīstamais Ilūkstē dzimušais un par "latviešu apustuli" dēvētais Mihals (Miķelis) Rots. Ordeņa interesi par šo vietu nenoliedzami apliecina arī reprezentablā mūra baznīcas celtne. Tā būvēta koka dievnama vietā un pabeigta ap 1768.gadu. Ne arhitekts, ne iekštelpu apdares meistari nav zināmi, taču skaidrs, ka tēlnieciskais noformējums ir veidots ap baznīcas pabeigšanas laiku – 18.gs. 6o.gadu nogali. Tas sastāv no centrālā un diviem sānu altāriem, kristāmnišas, kas iekomponēta pie pilona pamatnes, un J.A.Hilzena kapa pieminekļa ( saglabājies daļēji). Arī te altāru formas atkārto iepriekšējās baznīcās atrodamo shēmu: retabls ir arhitektoniska vairākstāvu būve, tā veidojumā iekļauti apgaismojuma efekti (logs aiz centrālā altāra). Arhitektonisko karkasu papildina ornaments un figurālā tēlniecība – katoļu svēto atveidojums. Tomēr tēlniecības darbu kopiespaids ir pavisam atšķirīgs. Atsevišķie plastiski veidotie altāru apjomi nesaplūst ar telpas arhitektoniku, neturpina cits citu, bet pastāv savrup kā statiski noslēgtas vienības. Stucco plastika ir zaudējusi ekspresivitāti, ritms – piesātināto, nemierīgo pulsējumu, detaļas – raksturīgo formu apjomīgumu un rakursu kustīgumu. Nākas secināt, ka Dagdas katoļu baznīcas interjera izveidē acīmredzot ticis pieaicināts kāds no meistariem, kura darbs, līdzīgi kā Lietuvas provinču dievnamos strādājošiem amatnieciskas prasmes tēlniekiem, lietuviešu mākslas vēsturē ir ieguvis "tautas baroka" apzīmējumu. Turklāt at-šķiras arī atsevišķu detaļu stucco veidojumu valoda, liecinot par dažādu meistaru rokrakstu. Tie pārstāvēti no amatnieciska, taču korekta darba centrālā altāra risinājumā līdz diezgan pastīvam veidojumam kristāmnišā ar Kristus kristīšanas ainu. Līdz ar to stucco apdares kopums šajā baznīcā veidojas kā atsevišķu fragmentu summējums un nevar pretendēt uz to vērienu, ko apliecina Pasienes ansamblis. Noslēguma akcentu 18.gs. Latgales interjeru stucco apdaru vidū iezīmē Aglonas dominikāņu baznīca (tagad Aglonas bazilika). Par stucco darbiem te var runāt centrālā altāra uzbūvē. Dominikāņu celtā dievnama būve Aglonā ir aizsākta ap to pašu laiku, kad celtas tuvīnās Dagdas un Pasienes baznīcas, – 1768.gadā, bet pabeigta tikai 1780.gadā, turklāt apdares darbi ievelkas līdz pat gadsimta beigām, nemaz nerunājot par iekārtas papildinājumiem, kas pakāpeniski noris vēl vēlāk. To gaitā sānu altāri, kas sākotnēji bijuši iluzori uzgleznoti uz sienas, tiek izveidoti plastiski un pieder jau citam stilam, kur stucco tēlniecībai nav vietas. Centrālā altāra būve iecerēta baznīcas celšanas laikā, par ko liecina Aglonas bazilikas arhīvā atrastais altāra projekts. Tas datējams ar 18.gs. trešo ceturksni. Redzams, ka šai laikā izvēlēta jau iepriekš aplūkotajos paraugos izmantotā kompozīcija ar plašu, vērienīgu, prezbiterijā izvērstu kompozīciju. Tajā iesaistītas gan sānlogu ailas, gan altāra augšdaļas izgaismojums. Arī šis altāris ar savu divlīmeņu kārtojumu pieder Loreto altāriem (tas atzīmēts arī 20.gadsimta sākuma baznīcas literatūrā). Izmaiņas, kas redzamas, salīdzinot plānu un 1799.gadā uzbūvēto altāri, radušās, pieskaņojoties stila attīstībai. Aizsākts vēlā baroka un rokoko laikā, altāris tiek pabeigts klasicisma laikmetā. Pa šo laiku ir zudusi vajadzība pēc centrālās daļas ierāmējuma ar plastisku rokaja motīvu, ir ienestas citas ornamenta detaļas, priekšroku dodot jaunā stila diktētajai gaumei. Lai gan altāra arhitektonika joprojām ir baroka paraugu atvasinājums, arī ko-pumā tā plastiskā izteiksme ir lakoniskāka. Stucco apdares elementi savākti retabla augšdaļas noformējumā. Izmantots gan cilnī veidots tradicionālais ziedu motīvs, gan apjomīgāku eņģeļu figūru iesaistījums plašā, dīvaini noplacinātu mākoņu un apaļīgu eņģeļu galviņu ietvarā. Altāra noslēguma centrā – statisks Dieva Tēva atveids. Plastiskajā izteiksmē dekors ir tipisks provinces tradīciju ietekmēts paraugs – pietiekami veikls ornamenta modelējumā, bet sasaistīts un nedrošs figūru veidojumā. Kaut arī altāra pamats dod lielas iespējas telpiski atraktīvam risinājumam, tās pilnībā netiek izmantotas, un to ietekmējusi ne tikai jaunā laikmeta estētika, bet arī pieticīgākas prasmes provinces meistaru iesaistīšana šajos darbos. Baroka un rokoko laiks ir pagājis, pieprasītākas ir citas mākas, tāpēc stucco tehnika tiek mazāk lietota. Tomēr arī šādā veidā Aglona palīdz pārskatāmāk iezīmēt tās robežas, kādās iekļaujas 18.gs. Latgales baznīcu dekoratoru prasme. Tās ir pietiekami plašas: no vērienīga, plastiski atraisīta, krietnu amata skolu baudījuša meistara rokraksta, kur saskatāmas Viduseiropas rokoko laika tēlniecības atbalsis, līdz amatniekam, kurš atkārto par labiem atzītos paraugus, tiem arvien zaudējot sākotnējo vieglumu un pilnskanīgo izteiksmību. Tālāk Latgales baznīcu iekštelpu apdares pieder klasicisma laikmetam, kur skulptūrai ir pakārtota, bet šajos provinciālajos apstākļos – pat minimāla loma. Stucco tēlnieku pakalpojumi ar 19.gs. te vispār kļūst lieki. Un tomēr – svarīgi apzināties, ka vairāk nekā pusgadsimtu Latgalē ir tapušas dievnamu stucco apdares, te strādājuši augstas klases tēlnieki un amatnieki un viņu darbs veido pietiekami krāsainu un savdabīgu Latvijas tēlniecības vēstures daļu. Tā pieder dekoratīvās tēlniecības mantojumam un ir atstājusi krietnu papildinājumu tai baroka un rokoko laika mākslai, kas atrodama cit-viet Latvijā. Cerams, ka tālākas dokumentu studijas kādreiz ļaus nosaukt Latgalē darbojušos tēlnieku vārdus. Viņu darbības pēdas Latgales pētnieku aizved Viļņas un Silēzijas virzienā. 1 Stucco masu veido ģipša, marmora graudiņu, līmes un kaļķu maisījums, tās izmantošana tēlniecībā prasa ātru reakciju un perfektu formas izjūtu, lai vienā paņēmienā sasniegtu iecerēto rezultātu, vai arī veikli apvienotu iepriekš sagatavotu atlējuma detaļu kompozīciju. Šīs tehnikas tradīcijas nāk no Senajiem Austrumiem un Eiropā īpašu uzplaukumu piedzīvo baroka un rokoko laikā. 2 Rundālē strādājis J.M. Grafs ar savu komandu, pēc šī darba viņš tiek pieaicināts Polijas karaļa dienestā un strādā karaliskajās rezidencēs Varšavā, turpinot praksi, kas aizsākta Berlīnes–Potsdamas rokoko lokā (Prū-sijas prinča Heinriha Berlīnes pils apdare, karalienes Elizabetes Kristīnes pils Nīderšēnhauzenā u.c.) 3 Latvijas brīvvalsts laikā baznīca ar Pieminekļu valdes gādību 1929.gadā ir ierakstīta valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. 4 Hipotēzi par F.B. Rastrelli izvirzījis poļu mākslas vēsturnieks K.Glovackis, oponējot iepriekšpieņemtajam S.Lozas un M.Morelovska viedoklim. 5 Autoritatīvais Viļņas baroka pārzinātājs S.Lorencs viņam pieraksta fasāžu noformējumu. | |
| Atgriezties | |
