VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| NEREDZAMAIS CILVĒKS ĒRIKS BOŽIS Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs, īpaši "Studijai" | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Ēriks Božis dzimis 1969.gadā Liepājā, kur arī joprojām dzīvo un strādā. 1993.gadā beidzis Liepājas lietišķās mākslas koledžu. Personālizstādes: 1998 – "Moderna Museet" Stokholmā; 1996 – "Buklets" galerijā "M-6" Rīgā; 1995 – "Telpa un..." klubā "Slepenais eksperiments" Rīgā. Piedalījies Sorosa Mūsdienu mākslas centra–Rīga gadskārtējās mūsdienu mākslas izstādēs “Valsts” (1994), “Piemineklis” (1995), “Ģeo-geo” (1996), “Opera” (1997). Starptautisko izstāžu ziņā pagaidām ražīgākais bijis 1996.gads, kad mākslinieks piedalījās Baltijas valstu jauno mākslinieku biennālē "ArtGENDA" Kopenhāgenā, "Survival" – "Rauma Bienale Balticum-96", Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mākslas (1945–1996) izstādē "Personīgais laiks" Varšavā un Sanktpēterburgā. Šogad tika uzaicināts piedalīties Eiropas mūs-dienu mākslas biennālē Manifesta Luksemburgā. Starp citu, pati pirmā mākslinieka piedalīšanās izstādē arī notika ārzemēs, kad 1992. un 1993. gadā Latvijas fotomākslas kolekcijas sastāvā viņa fotogrāfijas tika eksponētas vairākos muzejos un universitātēs ASV. 2. Vispārējās latviešu mākslas izstādes ekspozīcijā Valsts Mākslas muzeja 2. stāva vestibilā bija novietota Ērika Boža instalācija. To veidoja vienpadsmit ap 50 cm augstu balta kartona taisnstūru rinda. Rindas vidū blakus atradās divas nosacītas ieejas, ko simbolizēja rādītāji, un šo rādītāju kustības un atvēršanās ritms bija dažds. Viena ieeja bija domāta muzeja apmeklētājiem, otra – vienīgi neredzamajiem cilvēkiem. Būtībā neredzamā cilvēka nosaukums šķiet piemērots arī pašam darba autoram – kaut vai atceroties, kā viņš sevi pieteica mūsdienu mākslas apritē. Ēriks ienāca strauji un pārliecinoši jau ar savu pirmo līdzdalību Sorosa Mūsdienu mākslas centra–Rīga organizētajā 2.gads-kārtējā mūsdienu mākslas izstādē "Valsts" 1994.gadā. Nepazīstamais liepājnieks pārsteidza gan kolēģus, gan skatītājus ar to, kas bija fiksēts viņa fotoinstalācijā diptihā "Distance". Par darba pirmo daļu kļuva fotogrāfija, kurā bija redzama sākotnēji pilnīgi tukša, "no mākslas brīva" Mākslas muzeja "Arsenāls" zāle. Otro daļu veidoja palielināmais stikls, kas deva iespēju aplūkot šo jau "ar mākslu pilno" zāli, taču – kā to paredz optikas likumi – ar kājām gaisā... Skatījuma nelielā korekcija piedāvāja gluži citus arī zālē eksponētās mākslas uztveres un vērtējuma principus. Līdzīgi bija veidots darbs Raumas biennālei, kad Ēriks novietoja palielināmos stiklus pilsētas universālveikalā un jaunais iespaids dažādoja priekšstatu par visiem pazīstamo vietu, kā arī instalācijā izstādēs "Personīgais laiks" Varšavā un Sanktpēterburgā (visas 1996.gadā). Varbūt atkal simboliski, taču liekas, ka viņš līdz ar savas paaudzes māksliniekiem – Miķeli Fišeru, Gintu Gabrānu, Gunti Grabovski, Andri Frīdbergu patiesi veica šo radikālo pārrāvumu. Viņi visi atteicās no mūsu mākslas attīstības gaitā ilgstoši lietotām un aprobētām klišejām, kuras garlaiko un nogurdina kaut vai tādēļ vien, ka zaudējušas jebkādu svaigumu un patiesīgumu. Dzīves poetizācija un vispārinājums, ekspresivitāte daudziem – pat jaunākās paaudzes – māksliniekiem kļuvusi par tādu kā ērtu naktskreklu, kurā aiz pieraduma nav pat pamanīti jau sen esošie caurumi un nodiluma pakāpe. Klasiskā modernisma apguves bezgalīgie mēģinājumi bieži vien liecina par radošo spēju absolūtu trūkumu. Tādēļ šie mākslinieki savu izvēli veica par labu lakoniskai, maksimālai vienkāršībai. Viņu izpratnē mākslas darbs spēj pārliecināt ar ikdienišķo, kam vajag būt pietuvinātam dabiskajiem apstākļiem un apveltītam ar dokumentālu precizitāti un sadzīviskumu. (Laikam kā spilgtākais sadzīviskuma piemērs mūsu mākslā, kura rašanos iedvesmoja ne-zināmu personu zīmējumi un uzraksti uz sienas Pedvālē, Briņķu muižā, būtu minama mākslinieka Ginta Gabrāna instalācija "Nazis, ar ko sev sagraizīt dirsu"). Arī Ēriks Božis ir viens no radikālākajiem šīs tendences pārstāvjiem mūsu mākslā. Plaši izmantotos priekšmetos vai arī telpās un fragmentos viņš ne tikai saskatīja vielu sabiedrības psiholoģiskai pārbaudei – tās attieksmei pret mūsdienu mākslu, bet arī pasniedza sabiedrībai to visu kā mākslas darbus. Neredzamais tika atklāts pat tādā priekšmetā kā telefona automāts jeb "būda". Taču atbilstoši savai koncepcijai mākslinieks veic minimālu priekšmeta, kādas detaļas vai fragmenta korigēšanu vidē. Atcerēsimies jauno telefona "atklāšanu"! Ļoti populārā Rīgas vietā – Strēlnieku laukumā, blakus Strēlnieku piemineklim, Sorosa Mūsdienu mākslas centra–Rīga rīkotajā 3. gadskārtējā mūsdienu mākslas izstādē "Piemineklis" Ēriks novietoja savu objektu, kas saucās "Vietējām sarunām". Tie bija trīs telefona automāti, kas atkārtoja pieminekļa kompozīciju. Aparāti atradās 5m augstumā. Jauns sadzīves priekšmetu izmantojums, jauna situācija vidē – tas viss kopumā radīja pavisam citu dialoga iespēju un attieksmi pret pieminekli vispār. Būtībā mākslinieks deklarēja domu, ka piemineklis ir zaudējis komunikāciju ar sabiedrību un ir tāds pats kā telefona automāti, ko nevar lietot. Citu, savādāku “apiešanos” ar telefona aparātu mākslinieks rādīja Stokholmā Modernās mākslas muzeja rīkotajā izstāžu ciklā. Tika izgatavota parastas Stokholmas telefona kabīnes kopija, tikai katrā dimensijā par 25% lielāka, arī katra detaļa bija 25% palielinājumā. Pats galvenais, ka šoreiz ir saglabāta arī komunikācijas iespēja – no tā var piezvanīt. Vai nejaušs garāmgājējs vai telefona lietotājs pamanīs starpību? Māksliniekam patīk vērot un prognozēt skatītāju reakciju, jo – kā viņš saka – "man patīk lietas, kas nostrādā ar laika distanci". Viņš apgalvo, ka tieši šīs dažas sekundes, kad skatītājs novērtē starpību un veic savu pieņēmumu pārbaudi, viņam ir svarīgākais, kādēļ darbs vispār tiek radīts. Parasti Ērika darbi, pat maksimāli integrējoties vidē, saglabā savu suverenitāti. Tā tas ir Stokholmai realizētajā projektā. Valsts Mākslas muzejā bija skatāms diametrāli pretējs variants. Tad fons (un kāds!), telpa tika konsekventi aizmirsta, ignorēta, un tomēr arī caur noliegumu skatītājam tika piedāvāta dialoga iespēja. "Neredzamais cilvēks" – tā, protams, ir simboliska metafora. Kā Ēriks pats saka, "neredzamā cilvēka ideja piešķir telpai tādu mistisku noskaņu. Faktiski visā pasaulē un arī te cilvēki iet uz muzeju kā uz kapiem. Es pieļauju, ka tā sētiņa tā mazliet izdrebelē skatītāju. Es vēlējos parādīt robežas situāciju. Taču robeža nav vilkta ho-rizontālē. Tā varbūt ir robeža laikā – starp to, kas ir bijis, un to, kas ir tagad. Mani pārsteidz, ja kāds apvainojas un domā, kas tas nozīmē atteikšanos. Es nedomāju, ka vispār ir no kā atteikties, jo neesmu pārliecināts, ka mūsdienu māksla ir izaugusi no pagājušās. Viss šeit ir izaudzis no Eiropas, nevis no izgrebtiem koka vīriņiem un stabulītēm. Arī tas, kas tagad notiek pie mums, ir nācis no visurienes, tikai ne no pagātnes. Tā pēctecības ķēdīte ir tāda drusciņ viltota. Tas ir tas, ko mēs vēlētos redzēt." Apgalvojums var aizskart un kaitināt. Iespējams tādēļ, aizstāvot savas tiesības būt šāda tipa māksliniekam, viņš dod tiesības skatītājam pašam izlemt, vai redzamais, viņaprāt, ir mākslas darbs vai nav, bet līdz ar to pastāv pretējā iespēja – vai vērtētājs "ir skatītājs tam mākslas darbam". Ironisku attieksmi un distancēšanos, kas raksturīga Ērika darbiem, būtībā var uzskatīt par vienu no latviešu laikmetīgās mākslas, kā arī internacionālā stila pazīmēm. Pagājībā ir ne tikai, kā Ēriks saka "lielo dinozauru" laiks mākslā. Lai arī lielie pasaules mēroga "dinozauri" – Roberts Raušenbergs, Frenks Stella, Tonijs Kregs, Brūss Naumans, Kristo (jā, patiesi! – ko gan vēl grandiozāku kāds varētu paveikt pēc Kristo realizētās reihstāga iesaiņošanas!) – joprojām ir dzīvi, taču jāatceras, ka radikāli mainījusies arī vēsturiskā situācija un noskaņojumi sabiedrībā. Ak, ko nu par pasauli – Latvija taču ir neseno pārmaiņu izcils paraugs! Un tomēr. Padomijas laikos kultivētais komunistiskās sabiedrības cēlāju "Morāles kodekss" vismaz pagaidām nav aizvietots ar kaut ko tikpat cēlu un pozitīvu. "Briesmīgais ienaidnieks" kapitālists ir kļuvis par labāko (uzticamu?) draugu. Jaunajam māksliniekam nav citas alternatīvas kā, pieņemot straujo pārmaiņu tempu, vienlaicīgi saglabāt distancēšanās iespējas. Starp citu, radniecīga situācija ir raksturīga visai Jaunajai Eiropai, kā to vairākkārt atzīmējuši laikmetīgās mākslas speciālisti. Domāju, jau šis paviršais pārmaiņu un pazīmju uzskaitījums liecina, ka IR "robeža starp to, kas ir bijis, un to, kas ir tagad". Tādējādi Ērika "Neredzamais cilvēks" būtībā veic ne tikai "telpas paplašināšanu" – kā par viņa darbu Eiropas mūsdienu mākslas biennālē Manifesta Luksemburgā raksta Solvita Krese, bet piedāvā arī "laika paplašināšanas" iespēju. Apšaubot joprojām eksistējošās mākslas vēstures klasifikācijas lietderīgumu, (viņi – "tur", mēs – "te", secīgi, cits aiz cita, pa periodiem, tendencēm un grupām), liekas, ka neredzamais cilvēks noskaidro ikviena skatītāja pozīcijas mūsdienu situācijā: gan tā, kurš no pirmā apskates brīža, acumirkļa novērtēja sevi "ne tam mākslas darbam", gan arī tā, kuram bija vēlme iedziļināties, taču tad viņu aizvainoja autora "konceptuālais spītīgums" vispār būt tādam, kāds viņš ir, un saglabāt tiesības pašam izvēlēties savu mākslas teritoriju un laiku. Mākslinieks saka, ka viņam patīk "tādas minimālas vieglās kustības". Iespējams, tā ir sava veida aizsargreakcija pret "dinozauriem" un autoritātēm arī latviešu mākslā. Autors uzskata, ka "tagad ir jāizdara pavisam maza kustība, lai pēkšņi rezultātam tiktu piešķirts mākslas darba statuss". Turklāt viņš ir pārliecināts, ka"liela daļa no mākslas garšas ir tur, kur pielikts maksimāls spēks, lai rezultāts būtu minimāli atpazīstams". Jo "es nodarbojos ar milimetriem"– tā Ēriks apgalvo. Protams, Ēriks Božis joprojām riskē, vismaz šodienas situācijā Latvijā noteikti. Ikdienišķi triviālā , unificētā vidē radītais un integrētais mākslas darbs, tajā iekodētās "minimālās kustības laikā un telpā", pat tad, ja to radīšanā ir ieguldīts milzīgs darbs, vēl arvien tiek uztvertas ar šaubām un neizpratni. Kā attaisnojums šejienes nostājai varētu būt fakts, ka, lai arī vēsturiskā realitāte mums apkārt tagad ir pavisam cita, tomēr sadzīvisko problēmu smagums un intensitāte nav mainījusies, un tādēļ jebkura masveida detaļa, priekšmets vai parādība atbaida vai labākajā gadījumā garlaiko. Mūsu sabiedrībā vēl joprojām nav mirušas ilgas pēc eksluzīviem apstākļiem, sevišķas attieksmes, speciāla apgaismojuma. Tādēļ īpaši izceltais, bieži vien mākslīgais brīnums laikabiedru apziņā liekas efektīgāks par reālo. Eiropas mūsdienu mākslas izstādē Manifesta Ērika Boža darbs atradās Luksemburgas Pilsētas vēstures muzejā Ar savu darbu mākslinieks it kā atbildēja uz šīm nepiepildītajām ilgām, ar kurām viņam nācās iepazīties arī citur Eiropā. Muzejā autors izvēlējās telpu ar ļoti aktīvu interjeru: baltas sienas ar greznu ornamentālu dekorējumu klasicisma stilā, parketa grīda, blīva logu rinda. To viņš radikāli pārveidoja. Aizklāja logu, novietoja melnu paklāju uz grīdas un gaismas kastēs ielika fotogrāfijas, kas fiksēja šos pašus telpā redzamos elementus bez jebkādām korekcijām, taču izceltās detaļas iekārdināja skatītāja iztēli vairāk nekā oriģinālais dekorējums blakus. Ērikam tipiskā, ironiskā manierē tika pausta viņa attieksme – izrādās, ka mākslīgā realitāte patiesi var būt pievilcīgāka un efektīvāka par līdzās esošo un dabisko. Jāsaka,ka pagaidām sev esmu atklājusi kādu necilu daļu no Ērika Boža neredzamā cilvēka minimālo kustību kopuma. Ceru, ka ar minēto tomēr var sazīmēt viņa savdabību un ienākšanu mūsdienu mākslā. Pārejais – kā to autors vēlas – būs jāveic ar laika atstarpi. Atceroties, ka māksliniekam ir savas tiesības neizziņot ne savu kārtējo ierašanās laiku, ne arī neredzamā cilvēka klātbūtni vispār. Tas ir tas minimālais rezultāts, kurā ir ielikta maksimāla piepūle un spēks – palikt neredzamam. | |
| Atgriezties | |
