NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā.
INTA RUKA – fotoredzējuma spilgts tīrradnis, kas pēkšņi kā gatavs ābols 80.gadu vidū nokrita uz Latvijas fotomākslas visnotaļ saloniski frizētā zālāja. "Mani lauku ļaudis" – saucās viņas visus pārsteigušais darbu cikls (kas nez vai jebkad ir pabeidzams), kas ar pirmajām fotogrāfijām, kuras parādījās atklātībā, tūlīt ierindoja viņu pašu starp vērā ņemamām figūrām Latvijas vizuālo mākslu lauciņā, bet kopš robežu pavēršanās brīža līdz pat šodienai padarījis par pieprasītāko starptautisko projektu fotogrāfi. Izstāžu ģeogrāfija jau ir nepārskatāma, turklāt Intas Rukas darbi nokļuvuši fotomuzejos Lozannā, Odensē, privātkolekcijās Francijā, Kanādā, Zviedrijā, Šveicē, Edmonda Rotšilda bankas kolekcijā Ženēvā utt., utjpr. Kopā ar Andreju Grantu, kolēģi kopš izcilā un savrupā fotomeistara Egona Spura (1931–1990) jaunatnes fotostudijas "Ogre" (1982–1988) laikiem, tagad top jauns projekts: "No Liepājas līdz Balviem". Starp 100 pasaules fotogrāfiem kā vienīgā no Latvijas Inta ir uzaicināta piedalīties Stokholma ‘98 projektā “Under Xposed” Stokholmas metro. Dzimusi 1958.gadā Rīgā, Egona Spura dzīvesbiedre meistaram smagākajā dzīves posmā, audzina dēlu un strādā par apkopēju Zviedrijas vēstniecībā Rīgā.
Kā jūties, būdama dažādu starptautisku projektu pieprasītākā fotogrāfe? Kāpēc tas ir tā, kā tu domā? Egons (Egons Spuris – L.S.) jau kādreiz teica: "Tavas bildes patiks visiem." Nu, cilvēkiem vienkārši patīk portreti. Viņiem patīk tie cilvēki, liekas labi.Vai tu nekad neesi šaubījusies par to, vai fotogrāfija ir tieši tas veids, kā tu vari pateikt to, ko gribi?
Nē! Man nav citas izteiksmes. Tas vispār ir brīnums, ka es sāku fotografēt, es varēju to arī neiemācīties! Tas, ko es daru fotogrāfijā, – tas ir jēdzīgākais, ko es dzīvē varēju izdarīt. Tas ir tik vienkārši – tu paņem kameru, ej un nofotografē. Nostādi cilvēku, izmērī gaismu un nospied.
Tehniskais process tev nekad nav sagādājis grūtības?
Es vienmēr brīnos, kad man kaut kas sanāk. Attīstu filmu, un viss ir sanācis! Es joprojām nesaprotu, kā fakss var aiziet. Katru dienu tīru faksa aparātu un brīnos!
Vai tevi interesē fotogrāfijas vieta starp mākslām?
Es neesmu par to domājusi. Glezniecība – tas man liekas vispār kaut kas Dieva dots. Bet sava vieta ir arī fotogrāfijai.
Es gribēju jautāt – vai tu jūties kā māksliniece?
Nē, es absolūti jūtos kā fotogrāfs. Tā ir profesija. Tas ir darbs, kas man patīk. Es nevarētu taisīt reportāžas, es māku taisīt tikai portretus. Man liekas, ka nekā interesantāka par cilvēku nav. Man ir platā kamera, strādāju ar statīvu. Man viss notiek ļoti lēni – vajag vismaz stundu. Viss ir fotografēts ilgos laikos – sek, 1/2 sek, 1/10 sek.Kad es tiekos ar cilvēkiem, viņus bildējot, tas man rada lielu prieku. Runājam par dzīvi – kaut ko vienmēr runā, kad bildē, – paliek emocijas. Pat ja bilde neiznāk tik laba, kā esmu gribējusi. Arī cilvēkiem šis darbs sagādā daudz prieka. Es atbraucu nākamā gadā, viņi saņem bildes un patiešām ir priecīgi. Protams, arī izstādes ir vajadzīgas. Palaikam jau tas viss, kas sakrājies, jāparāda. Bet egoistiski man patīk pati darbošanās.
Vai ir tādas atzinības, kuras tevi ir īpaši iepriecinājušas?
Ruānā bija Baltijas valstu kinofestivāls, un mani uzaicināja ar personālizstādi (cilvēks bija redzējis manas bildes Lozannas fotomuzejā). Izstāde tur bija mēnesi, un man atsūtīja faksu – vai nevar pagarināt vēl vienu. Tas mani iepriecināja ļoti: re, kā, cilvēki grib iet un skatīties manas bildes!Arī tīri sadzīviski: pavasarī laukos mani jau visi gaidīja. Teica: jā, mēs jau skatījāmies uz ceļu, zinājām, ka ap šo laiku tu parasti brauc! Un reiz man atraksta: paklausies koncertu "Vienīgi jums!" tādā un tādā datumā. Domāju – kādiem radiem ir apsveikums ielikts. Un es dzirdu: "Gribam apsveikt Intu!" Viņi, cilvēki no vairākām mājām, bija atrakstījuši vēstuli, un tur bija frāze, kas mani sajūsmināja: "Mēs gan nesaprotam, kāpēc tu te brauc un to visu dari, tomēr mēs tevi apsveicam!" Es biju absolūti satriekta. Tas bija milzīgs gandarījums. Bet tīri emocionāli tas viss vairāk bija 80.gados.
Kad un kā tu sāki fotografēt?
Esmu dzimusi un izaugusi Rīgā. Pa vasaru, kā visi bērni, biju pionieru nometnēs un pie radiem laukos. Visiem citiem bija bildītes, man nekā nebija. Skolu beidzot, man uzdāvināja kameru, gāju vienā pulciņā, otrā – tā tas aizgāja. Sākumā – kā pa celmiem. Sāku bildēt Rīgā uz ielas – mani sabāra. Kur tad lai liekas? Devos uz laukiem. Tur visi mierīgi, izpalīdzīgi. Mani baroja, guldināja. Visi par visiem zina. Un ļoti interesanti: stāsta par kara laikiem, krievu laikiem, kolhozu laikiem.
Dzīvoju Balvos pie manas mammas kādreizējiem kaimiņiem. Staigāju līdzi pastniecei. Cauru dienu braukāju riņķī, reizēm nesu riteni uz muguras... tagad es tā vairs neriskētu.
Tu taču nebildē katru, ko redzi? Kā tu izvēlies savus "objektus", kas tevi viņos piesaista?
Es bildēju katru, kas ir ar mieru man veltīt kādu pusstundu, stundu, dienu. Es nevaru teikt, ka man ir pilnīgi vienalga, un tomēr... Es bildēju, kaut zinu, ka viņš stipri dzer. Dzer un vairāk neko. Bet viņš ir cilvēks. Latvijā ir daudz dažādu cilvēku. Jābildē ir visi. Tas ir absurds, bet dzērāji ir visizpalīdzīgākie! Viņi ir ar mieru sēdēt. Viņiem ir visvairāk laika! Nekad nekādi darbi nedeg. Ne siens, ne govs.
Tavi portreti ir ļoti piepildīti, vienmēr – vesels liktenis sejā ar pagātni un nākotni. Kā tu to dabū gatavu? Kā noķer to īsto brīdi? Tu to meklē, gaidi vai pati konstruē?
Es nekad neizdomāju bildi. Satieku cilvēku un tad intuitīvi darbojos. Dažreiz es konstruēju, izveidoju vietu un to, kā tam cilvēkam jāstāv, jāsēž, kur jāatrodas, uz kurieni jāskatās. Sejas izteiksme mainās desmit reižu pāris minūtēs. Es nevaru pateikt, kāpēc nospiežu slēdzi tieši tajā mirklī. Es nezinu, kāpēc viņu nolieku tā un ne citādi. Es nolieku tā! Vai arī viņš pats tā apstājas un es tikai pagrozu mazliet. Es fotografēju savu priekšstatu par cilvēku. Parasti es parunājos pirms fotografēšanas. Man ļoti bieži, kad saku: "Lūk, cik skaists cilvēks!” – iebilst: "Tu gan jocīgi redzi!" Bet man tā liekas! Es vienkārši tā redzu – nu baigi smuks! Nav jau kā modeles, bet ir kaut kas ļoti skaists. Es nobildēju vairākus variantus, tad atlasu: tas ir mans priekšstats. Bet liktenis – nē.
Tavos darbos tomēr valda zināma estētika. Vai tas arī ir intuitīvi vai apzināti veidots?
Man nav profesionālas izglītības. Viss, ko esmu iemācījusies, ir pašmācības ceļā. Es uzlieku kompozīciju pilnīgi nepareizi, un man liekas, ka viss ir kārtībā.
Sākumā es nemācēju tikt galā ar sauli. Visur ēnas, ēnas. Gāju istabā! Tad jādomā, kā bildēt. Cilvēku var nobildēt tikai sēžot, guļot, stāvot. Citas iespējas vispār nav. Cilvēks vislabāk, visbrīvāk jūtas vidē, kurā viņš dzīvo – savās mājās. Viņš apsēžas savā krēslā, kā viņš apsēdies tūkstošiem reižu. Loģiski, ka tā, ko izvēlos, parasti ir vienīgā vieta, kur viņu var nolikt, šeit ir logs. Vide – tā jau ir izveidota, es to izmantoju. Jā, es apzināti to rādu smukāku, nekā dabā tas varbūt arī ir. Egons kādreiz teica, ka cilvēki uz manām bildēm izskatoties pavisam citādāk nekā dzīvē. Kaut gan man viņi tādi liekas. Man visi tai brīdī bija labi, es visus mīlēju un tādus arī rādīju. Par katru man ir savs stāstiņš. Lūk, šo te vīru sauca par Vēršu veci – viņš negāja kolhozā, viņam nedeva zirgu, un viņš pieradināja bulli. Šai ģimenei bija divi suņi – Rublis un Kapeika. Ir cilvēki, kurus es bildēju ļoti ilgi. Tos pašus Steberus. Es varētu veselu kolekciju taisīt tikai ar viņu bildēm. Tās ir tīras emocijas. Kā es viņus satiku pirmoreiz, kad Steberu Dainai bija tikko vīrs nomiris un divi bērni palikuši. Viens vēl rāpoja – astoņi mēneši. Tas bija 1982.gadā. Tagad tā ir liela meitene.
Vai no visa tā, ko tu piecpadsmit gadu garumā esi redzējusi Latvijas laukos, tev ir radies kāds priekšstats par "latvisko identitāti"?
Identitāte – tas ir ļoti nosacīti. Mans vectētiņš, piemēram, bija polis. Mēs runājam latviski, mīlam šo zemi. Es to mīlu ārkārtīgi! Es pat negribu nekur braukt! Polijā es neesmu bijusi. Biju Francijā, Šveicē. Ja man ir noteikts laika sprīdis – atvaļinājums, es izvēlos palikt Latvijā. Man ir tikai viens atvaļinājums, kad varu fotografēt. Es negribu no tā neko atdot.
Tev nav gribējies bildēt cilvēkus kādā citā zemē?
Nē. Man nepatīk bildēt abstrakti. Man ļoti būtiski ir, ja es varu ar cilvēku parunāt. Tad tu jūti. Cilvēks vienmēr kaut ko pastāsta – par savu dzīvi, par mājām. Ir daudz lietu, kuras tu uzzini, ieraugi tāpēc, ka tu to cilvēku fotografē. Šis vīrs, mednieks, man uzdāvināja mežakuiļa žokli. (Viņam bija divi.) Stāstīja, ka cilvēks varot priedē uzkāpt, ja mežakuilis nāk pretī. Es nesapratu – kas tur tāds, nu, nāk liela cūka. Bet viņam šitie te ilkņi ir kā bārdasnaži! Mednieks rādīja – 26 cm garš ilknis. Kā duncis! Kad viņu ievaino, viņš paliek nevadāms, traks. Un pats interesantākais – mazākām cūkām ir lielāki ilkņi: vairāk jāmeklē barība. Vienai sievietei fotografēju puiku. Es zināju, ka viņš ir sēdējis cietumā. Viņš cietumā arī fotogrāfijas taisījis! Nodarbojies ar skaistiem rokdarbiem – viņš man uzdāvināja šo te lādīti: re, cik rūpīgi izgriezts! Es biju ļoti aizkustināta.
Vai tev ir kāds simbols, kāds raksturojums tieši Latvijai?
Latvija – man tā ir ģimene, draugi. Pazīstami cilvēki. Ļoti dažādi cilvēki. Vēl man kapsētas saistās ar Latviju. Latgalē ir ļoti daudz mazu kapsētu. Latvijā visi lauku kapi ir sakopti. Tie ir tik klusi, un tajos ir tāds miers. Taču fotografējusi es tur neesmu.
Ja es domāju par Franciju – tā man saistās ar Odilu, ar fotogrāfi, kuru es tur satiku. Maskava – jā, arī ar Jeļcinu, bet vēl vairāk ar fotogrāfu Sļusarevu. Jebkura vieta visvairāk man saistās ar cilvēkiem, ko esmu tur satikusi.
Kad tu fotografē, vai tu domā par to, ka tavā priekšā ir kaut kas tāds, kas aiziet un saglabājas, tikai pateicoties tev?
Fotografējot es ļoti labi redzu, kā viss mainās. Ienāk tas, ko varētu nosaukt par "eiroremontu" – Eiropas māju izveidošanas tradīcijas. Mājas laukos veidojas kā pilsētniekiem. Cits dzīves standarts parādās. Laukos vecie liela daļa ir jau nomiruši, jaunie mājas iekšējo dzīvi veido savādāk, dzīvošanai tā noteikti ir ērtāka. Tāpat mazpilsētiņās viss mainās. Paskaties, kāda Rīga ir tagad – cita, savādāka. Man šī Rīga arī ļoti patīk. Bet man tomēr ir žēl tā, kas pazūd. Tas ir tas, ko es bērnībā redzēju, kad vasarā dzīvoju fantastiskās lauku mājās Balvos pie tantes, kuru sauca Mīļtante. Tās bija īstas lauku mājas ar vecām gultām, ar gludekli, kurā lika ogles un gludināja, klona grīdu, kas bija jāslauka. Katru rītu ar piena krūzīti es gāju uz kūti. Veļas dēlis. Maizes krāsns. Petrolejas lampa – elektrības nebija. Liels rožu krūms pie loga. Un man liekas, ka visās tajās mājās, kurās es gāju 80.gados, vēl kaut kas no tā bija saglabājies. Tagad tas ir pazudis. Cilvēkam tomēr bērnības atmiņas ir ļoti svarīgas. Es to puisi tur tādu ieraudzīju un teicu: "Drīkst, es tevi nobildēšu!" Visu bērnību mēs nesām zāli uz kūtiņu ar tādu pašu deķi, ar šņorēm...
Vai tu esi sajutusi arī, ka pašos cilvēkos kaut kas mainās – tajos, kas atbilst tai videi?
Cilvēks vienmēr mainās. Pat ja viņš dzīvo tai pašā vidē. Es spriežu pēc sevis, kā es mainos. Varbūt – cilvēks mainās un tad izveido savu vidi? Nezinu. Cilvēki laukos, kurus satieku, pret mani attieksmi mainījuši nav. Ir tādi paši – sirsnīgi, vienreizēji! Viņi visu grib zināt, visu grib pastāstīt! Attieksmē pret dzīvi kaut kas ir mainījies: dzīve kļuvusi grūtāka un viņi paši – skaudrāki. Bet tas ir atkarīgs arī no cilvēka rakstura, vai viņš ir cīnītājs vai bezspēcīgs situācijā, kad dzīve paliek grūtāka. Ir jābūt cīnītājam.
Tu esi cīnītāja?
Nē, absolūti ne.
Bet tad jau tev nevienas bildes nebūtu!
Es vienkārši daru, kas man patīk! Ja es būtu cīnītāja, man tagad būtu savs fotoateljē. Es esmu apkopēja, tātad – es nemāku cīnīties.
Tu esi domājusi par to, ka tev ir kaut kādas psihologa dotības?
Kādas man psihologa dotības, ja es nemāku tikt ar sevi galā? Kāda es biju laba kādreiz, ja tu zinātu! Nopietni!
Kas tev deva pašapziņu, kas atbalstīja?
Egons un Andrejs (Andrejs Grants – L.S.) teica, ka tas, ko es daru, ir labi. Plāni mums toreiz bija lieli. Ka tas, ko mēs darīsim, būs ļoti vajadzīgs Latvijai.
Tavai fotogrāfijai tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība! Vai tu pati to izjūti?
Pašā sākumā, kad esi jauns, ļoti gribas sarīkot personālizstādi. Divus gadus gaidīju uz izstāžu telpām. Es jau teicu – kad pienāks mana rinda, to telpu aizslēgs. Un tā arī bija! Tieši pirms manas izstādes telpu Pionieru pilī aiztaisīja uz remontu! Man pat afiša ir uztaisīta, kataloga makets, kas netika nodrukāts. Pirmā izstāde man notika Tallinā. Protams, tagad man katru gadu ir ne viena vien izstāde, bet pašlaik es novērtēju ne tik daudz to, ka man ir izstādes, bet to, ka es kaut ko daru.
Vai zini kādus paraugus fotopasaulē, kas tevi ietekmējuši?
Man patīk sievietes fotogrāfes – Imodžina Kaningema un Džudija Deitere fotografē ar tādu pašu kameru kā es, arī portretus. Pilnīgi citādāk nekā es. Bet es to novērtēju.
Tu ilgi esi strādājusi blakus Egonam Spurim. Tas tevi nekad nav nomācis? Tik spēcīgs, patstāvīgs fotogrāfs...
Man joprojām liekas, ka viņš bija absolūti ģeniāls. Man viņa vēl vienmēr pietrūkst. Tieši kā cilvēka. Vienu brīdi pēc tam, kad viņš jau bija miris, man bija sajūta, ka viņš staigā blakus. Kad man ir slikti, es tīri fiziski jūtu, ka viņš ir blakus. Egons man ir ļoti daudz devis. Prāta ziņā. Tas, kā viņš strādāja pats, viņam absolūti netraucēja novērtēt to, kā strādāja citi. Andrejs strādāja citādāk, es tāpat. Viņš katrā atrada, kā "pavilkt uz augšu", kā novērtēt to, ko tas darīja. Arī ko es darīju, kad sāku. Es teicu – nu redzi, pateicoties tev, es varu kaut ko izdarīt. Viņš atbildēja – viss būtu bijis tāpat, tikai būtu gājis lēnāk. Tas bija labākais posms manā dzīvē. Labākais, kas bijis manā dzīvē, – tie ir 80.gadi.
Vienu brīdi es vispār nefotografēju. Kādu laiku pēc tam, kad Egons nomira. Es sāku citādāk skatīties uz cilvēkiem. Domāju, ka vairs nebildēšu. Tomēr bildēju. Bet ne vairs kā kādreiz. Kādreiz – zini, kā es uz cilvēkiem skatījos: aaaaah! Uz visiem. Vai tas bija gleznotājs vai strādnieks. Viss man bija pozitīvs. Tagad es jau piesardzīgāk skatos. Analītiski bildēju. Vairāk ar prātu. Kādreiz – tikai ar emocijām. Man vispār viss dalās pirms tam un pēc tam. Varbūt arī tāpēc, ka tajā laikā atvērās robežas, viss mainījās. Tajā laikā arī fotogrāfija mums likās kaut kas īpašs, tā bija ļoti populāra. Jebkura izstāde bija populāra, kā "Rudens", piemēram. Uz fotoizstādēm bija jāstāv rindā! Tagad izstāžu fotogrāfija nav tik populāra, bet dzīvē, reklāmā fotogrāfijai ir lielāka loma. Manai fotogrāfijai nav praktiska pielietojuma. Bet – man patīk fotografēt!
Vai tev ir svarīgi, lai apkārt būtu kaut kāda fotovide?
Ļoti svarīgi. No tā, kas tev ir apkārt, atkarīgas visas tās izjūtas, kurās tu dzīvo. 80.gados fotovide bija ļoti intensīva. Mēs braucām uz Ogri, tupējām Egona darbnīcā Matīsa ielas pagrabā un risinājām liela mēroga problēmas, kalām plānus, runājām par dzīvi. Tā bija atmosfēra, kas veido. Man tās tagad pietrūkst. Es to kompensēju, kontaktējoties ar Andreju. Man ir ļoti laimējies, ka Andrejs ar Egonu draudzējās un paņēma tajā kompānijā arī mani. Arī tagad no visiem fotogrāfiem draudzība ar Andreju man ir absolūti nenovērtējama. Viņš kā cilvēks ir fantastisks, un Andreju nevar nodalīt no fotogrāfijas. Ir ļoti daudz situāciju, kuras mēs ar Grantu līdzīgi uztveram. Mēs ar viņu varētu iet cīnīties kā divi revolucionāri. Man ļoti pietrūkst pašlaik tādas fotogrāfu vides, kāda mums bija Ogrē. No Latvijas fotogrāfijas vienīgais, ko esmu ievērojusi un kas man vēl ļoti patīk, ir Jāņa Deinata bildes. Ļoti bieži, kad es tās redzu žurnālos, izstādēs, es par viņu nopriecājos. Pastāv arī cita fotovide. Bet šo es nekad nemainītu pret ko citu. Tagad es ļoti novērtēju, ja varu ar draugiem kopā pasēdēt, ja man mājās viss ir labi. Fotogrāfija – tas patiesībā ir liels mans egoisms. Vai tev tā nešķiet?
Tad jau jājautā – kam dzīve vispār domāta?
Kādreiz es domāju, ka cilvēkam pēc sevis noteikti kaut kas ir jāatstāj. Tās varētu būt manas bildes. Bet tad man svarīgāk kļuva, lai izaug mans bērns. Īsts un kārtīgs, tāds, kuram būtu sava vieta zem saules. Tā ka – viss mainās.
Vai tu sev izvirzi kādus mērķus?
Es gribētu uztaisīt tādu bildi, kas mani apmierina. Egons pēc otras operācijas teica: viss ir nebūtiski. Galvenais ir strādāt. Visas izstādes – tas nekas nav. Man gribētos uztaisīt tādas bildes, kas man liktos labas kvalitātes fotogrāfija. Man gribas pašai sev uztaisīt kaut ko, kas būtu citādāks.
|