VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| STIKLA NAMS Viktors Jansons, īpaši "Studijai" | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Eizenšteins rakstīja par sevi: "Nevis zēns, nevis puika, bet puišelis, paklausīgs, uzcītīgs, prot pievilkt kāju." Tipisks Rīgas puišelis, kuru mēs esam raduši uzrunāt kā 20.gs. kino ģēniju. "Streiks", "Bruņukuģis Potjomkins", "Oktobris", "Vecais un jaunais", "Aleksandrs Ņevskis", "Ivans Bargais" – sešas filmas, kas satricināja pasauli. Neuzsāktie un nepabeigtie projekti: "Lai dzīvo Meksika", "Maskava", "MMM", "Tērces pļavas", "STIKLA NAMS". Seši sējumi teorētisko rakstu. Autobiogrāfija un simtiem zīmējumu – vērojumu utt. Nav nemaz tik daudz. Ko tad viņš īsti radīja? Kinematogrāfu? Tas eksistēja jau pirms viņa. Uz to mēs varam atbildēt, ka arī Ramzesa mūmija pastāv gadsimtiem ilgi. Taču tā ir mēma, un jājautā: vai tā vispār pastāv šī vārda izpratnē? Tā arī šodien var jautāt par kinematogrāfu. Eizenšteins piešķīra tam neatkārtojamu kino valodu un iepūta filmlentē laikmeta dvašu. Bet vai minētais aspekts nav būtisks tikai arheologiem, vēsturniekiem un kinofaniem? Vai nebija vēl kas, ko mēs laika gaitā esam palaiduši garām? Mums šķiet, ka bija. "Katrs reiz dzīvē ir rakstījis savu mistēriju, savu kosmogoniju," sacīja Eizenšteins, "man tas ir "STIKLA NAMS"." Viņš radīja savu mistēriju un nospēlēja tajā ģeniālu lomu. Kā tradicionālā mistērijā pa vertikālu šķērsgriezumu viņi izdzīvoja gan "zemi", gan "debesis", gan "elli". Eizenšteins teorētiski uzbūvēja utopisku "STIKLA NAMU", savu pasaules modeli – konstrukciju. Radīja mehānisku cilvēku Robotu – 20. gs. Jēzu Kristu. Pārliecinoši un nežēlīgi viņš deklarēja jaundzimušās "intelektuālās mākslas" – "stāvokļa", "jēdzienu", "tēzes", "montāžas" formulas nozīmību. "STIKLA NAMS" – unikāls Eizenšteina "ekrānu monstrs", kas uz vairākiem un dažāda izmēra ekrāniem un ekrānu apjomiem (kubiem, piramīdām, kvadrātiem, sienu, griestu un grīdas plaknēm) vienlaicīgi projicē filmas notikumus un norises. Viņš ir radījis vēl līdz šim kinopraksē nerealizētu simultānu attēlu struktūru, kuru var uztvert no visdažādākiem rakursiem: frontāli, no aizmugures, no sāniem, no augšas, no apakšas un pat no iekšas; caur šo "ekrānu monstru" skatītājs var iziet cauri, pacelties dažādos līmeņos, norobežoties; skatītājs funkcionāli var iejaukties ekrāna darbībā, mainīt notikumu gaitu, izspēlēt savu versiju, atkārtot to vai citu situāciju vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz; vienlaicīgi viņš ir gan skatītājs gan persona, kas darbojas; šajā "ekrānu monstrā" viņš var uzņemties mehāniskā cilvēka – Robota lomu, viņš var uzcelt vai arī sagraut "STIKLA NAMU". Eizenšteins radīja savam laikam pārsteidzošu, līdz tam vēl neatklātu un neīstenotu projektu – "Kinētiskā ekrāna substance".Pie šīs utopiskās idejas Eizenšteins strādāja daudzus gadus. Jau 1927.gadā parādās pirmie teorētiskie spriedumi un zīmējumi. Šo ideju viņš turpina attīstīt un pilnveidot līdz pat 30. gadu beigām. Bet jau pašā sākumā, 1927.gada beigās, Eizenšteins izsaka šaubas par savas pārdrošās idejas realizācijas iespējām, ka "vispār STIKLA NAMU" nevajadzētu uzņemt "principiāli"." Viņš "principiāli" šo projektu atrisināt vēl nevarēja, kaut bija pārliecināts, ka tādas atkailinātas Mājas – "stikla monstri" – ir, gandrīz tādas pašas eksistē mūsdienu civilizācijā. Tikai neviens šai idejai neticēja! Pieaicinātais līdzautors A.Montegjū vēlāk rakstīja: "Šai situācijā es nevarēju palīdzēt Sergejam Mihailovičam. Es nevarēju iztēloties, kāds izskatās "STIKLA NAMS". Šī ideja man šķita vienkārši spītīga kaprīze, murgojums. Tagad es vairs neesmu tik pārliecināts par savu taisnību. Sergejs Eizenšteins bija daudz tālredzīgāks, nekā to apjautām mēs, kaut arī viņš nespēja citiem izskaidrot savu ideju, jo pats vēl to īsti skaidri neapzinājās, tad tomēr šai iecerē atspoguļojās kaut kas raksturīgs cilvēces būtībai kopumā, kaut kas tāds, ko bija iespējams uztvert vienīgi ar viņa jūtīgajām "antenām" un kas šodien izskan kā pareģojums."Viņš vēl neprata noformulēt savu domu, bet ar savām jūtīgajām "antenām" uztvēra, ka tas, ko viņš vai citi kinematogrāfisti dara, nav kino. Tā būtība neslēpjas ne scenārijā, ne kadru montāžā, ne filmēšanas procesā, ne psiholoģiskajā un ne intelektuālajā kino; atrakcija vai bufonāde – galaiznākums visos gadījumos ir vienāds: uz balta nostiepta ekrāna iegūta atstarota māņu realitāte. Eizenšteins kino būtību saskatīja citur – ekrāna ietilpībā. Kino viņa izpratnē ir tā dzīve un darbība, tas noslēpums, tā būve, kas atrodas aiz ekrāna plaknes (maskas, fasādes, stikla sienas). Pāvels Florenskis, domājot, kas ir ikona, rakstīja:"Iedomājieties, ka jūs esat noslēgtā istabā, bet ir pustumšs logs, aiz kura jūs nojaušat citas pasaules esamību." Lūk, šo "citas pasaules esamību" aiz loga Eizenšteins gribēja ieraudzīt un izpētīt ar kino palīdzību. Strādājot pie "STIKLA NAMA" koncepcijas, viņš izvirzīja hipotēzi, ka ir iespējams radīt ietilpīgu un apjomīgu ekrānu, kur varētu izvērst vairākas darbības un norises vienlaicīgi, kas pavērtu neiedomājamas iespējas režisoram, operatoram, personām, kas darbojas, un skatītājam.Viņš bija pārliecināts, ka, nojaucot parasto vienplaknes kadru kompozīciju, ir iespējams visdažādākajā veidā un rakursos atrisināt "dziļo" iekškadra montāžu un gaismas izkadrējumus. Tas dotu iespēju izmantot dažādus izsmalcinātus stikla tipus, priekšmetu sižetiskās līnijas atdalīšanu, saplūdināšanu; pārvarot ekrāna plakni, būtu iespējams radīt darbības telpas dziļuma bezgalību. Eizenšteins pēc būtības mēģināja izdarīt apvērsumu kinematogrāfā. Diemžēl viņam tas neizdevās. Mākslinieciskā iecere daudzkārt apsteidza tālaika tehniskās iespējas. Un līdz pat šai dienai vēl neviens nav atrisinājis "STIKLA NAMA" noslēpu-mu, tā uzbūves formulu. Ne mazāk pārsteidzoša un izaicinoša bija viņa ideja ietilpīgo "ekrāna monstru" uzbūvēt no stikla. Par stikla maģiju, tā neparasto iedarbības spēku, spēju ietekmēt un pakļaut cilvēkus, "redzami" nošķirt lietas un norises citu no citas, ikreiz piešķirot tām citādu nozīmi, grupēt, norobežot, saplūdināt darbojošās personas ar skatītājiem, saglabājot viņu individuālo būtību un satura nemainību, Eizenšteins interesējās visu mūžu. "STIKLA NAMA" patosa formula – kur farss un groteSka pārvēršas baismĪgā traģēdijā Robots – mehāniskais cilvēks – kā vienīgā "cilvēcīgā" būtne. Viņš, Robots, nevar pārciest "STIKLA NAMA" atmosfēru un izdara pa to pirmo sitienu. Pēc kraha viņš vienīgais paliek dzīvs – kā jauna cilvēka jaunas apziņas pārstāvis. Variantā Dievs Tēvs un Kristus, Vecais rada Māju un atdod viņu Cilvēkiem. Pēc tam pazūd. Kristus atnāk un nomirst utt. Robots iznīcina Māju, paliekot neskarts, un iznīcina savu Masku – izrādās, Vecais. Vecais, Mājas un Robota konstruktors, ir pats Sergejs Eizenšteins, kas izgudrojis tos cilvēka labā, lai uzceltu uz zemes kaut ko līdzīgu paradīzei – "STIKLA NAMU", bet rezultātā, attīstoties tehniskām iespējām, radīja "elli". Šodien Eizenšteina mehāniskais cilvēks "STIKLA NAMĀ" – tie ir trīs maģiskie burti WWW, kuri norāda uz visaptverošu elektronisku datu bāzes tīklu Zemes mērogā. Eizenšteina paredzētā "elektroniskā kopie-na"– jaunākie datoru un videotehnikas sasniegumi, jaunākās masu komunikācijas un multimediju tehnoloģijas, reālās un virtuālās vides mijiedarbība. Šodien mēs esam pienākuši pie viņa "STIKLA NAMA". Tā vairs nav virtuālā realitāte. Tas ir noticis fakts. Un mēs varam tur iekļūt. Vienīgi mūs no tā šķir kinematogrāfistu 100 gadu būvētais ekrāns – "baltais maģiskais kvadrāts", bet, pirms mēs to pārvaram un izlaužamies tam cauri, mums nāksies atminēt sfinksas uzdoto mīklu: kāda pasaule, kāda realitāte un ietilpība slēpjas aiz iluzoriskā ekrāna – maskas. Šo sava tēva Mihaila Eizenšteina būvētās sfinksas mīklu dēls Sergejs minēja visu mūžu. Sergeja Eizenšteina piezīmēs un zīmējumos ir fiksēti daudzi un dažādi šis mīklas atminējuma varianti. Jau agrā bērnībā vesela zīmējumu sērija bija veltīta Rīgas Albertielas skumstošajai sfinksai, kas, atbildi nesagaidījusi, aizmuka uz Eģipti pie saviem radiniekiem. Bet, neraugoties uz to, Eizenšteins meklēja mīklas atminējumu kinematogrāfā un savos zīmējumos, kurus viņš dēvēja par "patiesa meklējuma ceļu". "STIKLA NAMS" ir Eizenšteina nākotnes kinematogrāfa utopiskā projekta fiksācija, bet viņa zīmējumi – Laika fiksācija.Mēs varam būt pārliecināti – ja arī Eizenšteins neuzņemtu nevienu filmu un neuzrakstītu nevienu grāmatu, viņš kultūras vēsturē ieietu ar savām ideogrammām un ierindotos starp izcilākajiem zīmētājiem – kā Leonardo da Vinči, Goija, Domjē vai Pikaso. Eizenšteins vizuālā tēla un domas apzīmēšanai radīja īpašu zīmju valodu, kas likta austrumu tautu hieroglifu pamatā. "Cik pateicīgs es vēlāk biju liktenim, ka tas mani ieveda šajā kārdinājumā un deva iespēju iepazīt šo neparasto domāšanas gaitu," rakstīja Eizenšteins, atceroties japāņu valodas studiju nozīmi. Viņa Meksikas zīmējumu cikls, konstruktīvisma periods, erotiskie zīmējumi, darba zīmējumi filmai "Ivans Bargais" un pat agrīnie bērnības zīmējumi liecina par izciliem jēdzieniskās domāšanas grafikas darbu paraugiem. Tāpēc katra saskarsme ar Eizenšteina zīmējumiem ir nozīmīga. Nerunājot nemaz par nezināmu darbu atklāšanu un eksponēšanu. Viena šāda gandrīz neiepazīta zīmējumu kolekcija vairāk nekā 50 gadus glabājas Sergeja Eizenšteina dzimtajā pilsētā Rīgā – Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja fondos. Pārsvarā šo kolekciju veido Eizenšteina agrīnā (8-17 gadu vecuma) perioda darbi. Tie ir radīti un fiksēti laikmetā, kad nobrieda Sergeja Eizenšteina domu, spriedumu un redzējumu pamats. "Bērnības iespaidu summa," rakstīja Eizenšteins, "veicina sociāli derīgas parādības rašanos, kad ar šiem ie-spaidiem saistītais jūtu komplekss emocionāli sakrīt ar to, kas pieaugušajam jārealizē kā saprāta un gribas diktāta rīcība.." Tie patiesi ir talantīga "Rīgas puišeļa" darbi, kuros var iepazīt tēmas, motīvus, tēlus, detaļas, montāžas plānus, ko vēlāk viņš izmantoja savās filmās. Šie zīmējumi ir radīti uz izcila, vēl līdz šim neapzināta un nenovērtēta arhitekta – mākslinieka Sergeja Eizenšteina tēva Mihaila – jūgendstila arhitektūras fona Rīgā 20.gs. sākumā. Mihaila Eizenšteina radītā jūgendstila "dinamiskā arhitektūra" (viņš Rīgā ir uzcēlis vairāk nekā 50 namus, nozīmīgākais – Albertielas namu komplekss), kas, pēc arhitektūras vēsturnieka, habilitētā arhitektūras doktora Jāņa Krastiņa domām, "ir īsta gaisīga, ugunīga spēle ar visnegaidītākajām jūgendstila plastiski ornamentālo rotājumu kombinācijām. Citas tādas vietas kā Alberta iela nav ne tikai Rīgā, bet arī nevienā citā pilsētā pasaulē." Ja Rīga šodien tiek dēvēta par "jūgendstila metropoli", tad dau-dzējādā ziņā ir jāpateicas Mihaila Eizenšteina "ekstrēmā dekoratīvā jūgendstila manierē" būvētajiem arhitektoniskajiem apjomiem. Kaut arī dēls Sergejs, cīnīdamies ar Oidipa kompleksu sevī, noliedza tēvu, ironizēja un izsmēja "papiņa" būvētos namus, tas netraucēja viņam "aizgūt" tēva izstrādātos dažādu, it kā nesavienojamu arhitektonisko detaļu, dekoru, apjomu, proporciju un rakursu montāžas principus kinematogrāfā. Un tieši tēva izšķērdīgi greznās namu fasādes – savdabīgie "ekrānu monstri" ar visdažādāko ģeometrisko līniju, taisnstūru, apļu un riņķu salikumiem, stilizētiem ziedu motīviem, festoniem un vītnēm, baismīgās grimasēs savilktām un neiedomājamos rakursos un proporcijās izvietotām ķēmīgām maskām, lauvām, spārnotiem nezvēriem, dīvainām sfinksām, atkailinātām gurdenām sieviešu figūrām, balkoniem utt. atraisīja un iedvesmoja mazā "Rīgas puišeļa" iztēli un fantāziju, kuru viņš tēlu un simbolu valodā realizēja savos zīmējumos. Tas ir pirmais brīnums, ko viņš atklāja. Otrais brīnums, jūgendstila racionālās būtības atklāsme, nāca vēlāk. Jūgendstila fasāžu kompozīcija un saturs izrietēja no telpu iekšējās struktūras un satura, greznā fasāde kalpoja tikai kā maska. Un tieši šajā apstāklī varbūt arī slēpjas sfinksas uzdotās mīklas atminējums: aiz iluzoriskā māņu realitātes ekrāna atrodas cita realitāte – "dinamiskais ekrāns", atkailinātu cilvēku dzīve, viņu likteņi, drāmas un traģēdija. Aiz tēva nama greznās fasādes atrodas auksts, caurspīdīgs "STIKLA NAMS", kur cilvēki izspēlē katrs savu mistēriju – šodien, šai mirklī, mums visapkārt ... Bet pirmimpulsu par stikla maģiskajām spējām deva māte. "Bērnībā," rakstīja Sergejs Eizenšteins, "ļoti agrā, māmiņa mēdza mani baidīt. Viņa sacīja: "Tu domā, ka es esmu mamma. Es nemaz neesmu mamma." Turklāt viņa sataisīja nekustīgu seju, sastingušas, stiklainas acis. Un lēnām nāca virsū.” Maska ar sastingušām stikla acīm. (Nav dzīvas sejas!) Tikpat trula izskatās "cūka" ar tukšo šķēlumu bruņucepurē dzīvas acs vietā ("Aleksandrs Ņevskis"). Odesas kāpnes ("Potjomkins"). Zaldātu zābaki. Seju nav.. . Ir tikai aukstas stikla acis. Stikls, stikls, stikls, stikls. "STIKLA NAMS | |
| Atgriezties | |
