VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ne silts, ne auksts Juris Boiko, īpaši "Studijai" | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Kaut arī rudens Latvijā šogad bija visai dzestrs, pārkarsušiem prātiem un pārkaitušām sirdīm bija iespēja meklēt "vēsākas vietas" tuvākajās ārzemēs. Cool Places – tāds nosaukums dots VII Baltijas laikmetīgās mākslas izstādei Viļņā, kurā savus darbus eksponēja mākslinieki no Dānijas, Somijas, Islandes, Norvēģijas, Zviedrijas un, protams, Igaunijas, Lietuvas un Latvijas. 1995.gadā VI Baltijas jaunās mākslas triennāle (toreiz šis pasākums saucās šādi) sākās ar kuriozu: izstādē, kuras nosaukums bija Misfits ("Tādi, kas neiederas"), no četriem Latvijas māksliniekiem (Anita Zabiļevska, Gints Gabrāns, Andris Frīdbergs, Miķelis Fišers) pēdējais izrādījās patiešām neiederīgs, un cenzūra - kā gan citādāk to varētu nosaukt – nolēma Miķeļa Fišera gleznu izstādīšanu aizliegt, kaut arī pamatot sava lēmuma motīvus sakarīgi nespēja. Līdz ar to izstādes koncepcija atklāja savu divkosību. Misfits, kas acīmredzami bija iecerēts kā lozungs alternatīvu mākslas formu ekspozīcijai, faktiski kļuva par pilsoniski gaumīgu sarīkojumu mūsdienīgi domājošu kuratoru drosmīgu kompromisu reprezentācijai. Arī VII Baltijas laikmetīgās mākslas izstāde ar nosaukumu Cool Places ("Vēsās vietas") nespēja pārvarēt dilemmu, kāda allaž rodas, veidojot tik grandiozus pasākumus: izstāde vai mākslas darbs, kurators vai mākslinieks. Nelaime sākās jau ar nosaukumu, kam it kā vajadzēja atklāt izstādes koncepcijas būtību. Plašajā Viļņas modernās mākslas izstāžu hallē dominēja eksponāti – tādas patiesi intīmas, nepiesaistītas un no dienišķā klimata neatkarīgas "vietas" šeit bija pratuši radīt tikai daži mākslinieki. Sekojošais īsais atsevišķu autoru darbu apraksts šeit kalpo vairāk kā komentārs attēliem, tas nepārprotami ir subjektīvs un nepretendē uz vispārēju vērtējumu. Zviedru mākslinieka Fredrika Retmana (Fredrik Wretman) videoinstalācijai Goatrans (Vilnele), kur uz Vilneles upes kustīgā ūdens mirdzuma fona nesatricināmā Budas mierā lotos-pozā sēž autora oranžsārta pašskulptūra, veidota no elastīga materiāla, kādu parasti lieto bērnu rotaļu zaķīšu, kaķīšu, sunīšu un lācīšu izgatavošanai, neapšaubāmi piemīt laba tiesa simpātiskas pašironijas, diskrētums un pašapziņa. Virsrakstu varētu tulkot kā nemitīgu kustību, virzību, pārvietošanos. Pilnīga statiska miera un nemitīgas dabas kustības pretno-statījums kontekstā pauž dzenbudismam tuvas idejas formulu: paliec šeit, ieklausies, un tu būsi visur. Parodiska un ironiska ir dāņu Ingara Dragseta un Mihaela Elmgrīna (Ingar Dragset&Michael Elmgreen) bāra letes minimālistiskā skulptūra (vai vienkārši makets?) – noslēgts kvadrātveida nožogojums ar diviem nepieejamiem apmeklētāju soliņiem iekšpusē un diviem aluskrāniem ārpusē. Skatītājam šeit it kā vajadzētu justies kā bārmenim tukšā bārā, taču tikpat labi mans kreisās kājas zābaks varētu sevi iedomāties par papēdi, ja es tam parādītu uz āru izgrieztu zeķi. Citas dāņu mākslinieku grupas ar lakonisku nosaukumu N55 eksponāts "Higiēnas sistēmas" saista ar savu starojošo krāsainību: koši izgaismotu dzeltenu, zilu, rozā 60x60x60cm lielu plastikāta kubu kombinācija monotoni ritmisku akordu pavadījumā it kā piedāvā cilvēkam apmierināt visas viņa eksistencei nepieciešamās elementārās prasības, taču tīri dizainiskais, bezpersoniskais veidojums tīši uzsver savu funkcionālo lomu un tā arī nav skaidrs, vai tam ir kāds sakars ar izstādi, mākslu vai naivu paranoiju. Tikpat nenosakāma rakstura objektu bija izstādījuši divi somu mākslinieki, kuri savu darbu parakstījuši ar OLO No 24 un nosaukuši par "Mēli" (Catwalk), un tas tieši tāds arī ir – proti, ar parketa imitācijas segumu pārklāta T veida konstrukcija, kāda parasti kalpo modes demonstrējumiem. Šis darinājums izstāžu hallē aizņēma visai iespaidīgu teritoriju un... neko vairāk te piebilst arī nevar. Kaut arī anotācijā norādīts, ka darbs "reprezentē dažādus sociālus fenomenus", mana aprobežotā fantāzija spēja saskatīt tikai milzīgu T burta atveidu, kas varbūt jātulko kā "tromboze" vai... Vai nav vienalga, kas? Latviju triennālē pārstāvēja E-LAB Arvīda Alkšņa, Mārtiņa Ratnika, Pētera Ķimeļa un Dzintara Līča personā, kas atsevišķi iekārtotā telpā demonstrēja dažas datortehnoloģijas iespējas: multimediāla informācija par kādu NASA 1977.gadā realizētu projektu saucās Very hopeful, un varbūt labāk to šeit nemaz netulkot. Neiedziļinoties paša NASA projekta būtībā un sūtībā, var piebilst, ka dators, tāpat kā video, ir intīms medijs un atšķirībā no zviedru mākslinieka Fredrika Retmana, kam izdevās saudzīgi atklāt šīs intimitātes būtību, E-LAB pietrūka kādas dimensijas, varbūt tīri tehnisku nosacījumu, lai pārvarētu neatbilstības, kādas parasti rodas, mainot mērogus. Anitas Zabiļevskas videoinstalācija "Projekcija uz slīpas virsmas" (Projection on an Inclined Plain) varēja būt viens no triennāles labākajiem darbiem, ja vien izstādes rīkotāji būtu parūpējušies par tā realizācijai nepieciešamajiem tehniskajiem nosacījumiem. Lai cik dīvaini tas būtu, šķiet, ka arī šoreiz izstādē darbojās kāda cenzora bargā roka, kas Anitas darbu ļāva apskatīt tikai laikā no pulksten 17 līdz 19 – līdz ar krēslas iestāšanos. Tā nu man no šīs vietas izstādē atmiņā palikusi vienīgi nosaukuma "šiltīte" kāpņu ailā, kur uz balta marmora pakāpieniem vajadzēja būt no putna lidojuma uzņemtas slīdošas ainavas projekcijai un katram izstādes apmeklētājam, lai nokļūtu izstādē, nāktos kāpt pāri mežiem, upēm, ezeriem, laukiem un pilsētām... Anitas Zabiļevskas videoinstalācija gan nebija vienīgā, līdzīgi cietuši izrādījās arī daži citi heliofobi darbiņi – lietuviešu Aidas Čeponītes un Valda Ozarinska videoinstalācija "Labāk darīt kaut ko nekā nekā" paralēlu tekstu pretnostatījumā skumīgi ironizē par lielāko šā pasākuma kuriozu: divos videoekrānos līdzās ir redzamas divas dažādas situācijas vienā un tai pašā telpā, un telpa ir tā pati, kurā atrodas šī videoinstalācija, proti, izstāžu halles centrālā zāle. Vienā ekrānā – izstāžu zāles grīda pirms ekspozīcijas iekārtošanas, otrā – darba process, kad vecais brežņevlaiku slīpēta marmora atlūzu rakstainais klājiens tiek pārsegts ar gaišu, spoži glancētu un nelīdzenu plastikāta virsmu. Lai gan nekur prospektā atsauce uz eksponāta (jaunā grīdas klājuma) autoru nav atrodama, tiem, kas apmeklējuši Viļņas izstāžu halli iepriekš, šis darinājums noteikti atstās neizdzēšamu iespaidu un, iespējams, būs "viskūlākais" Viļņas triennāles atklājums. Atgriežoties pie triennāles Coool Places nosaukuma, kura slenga nozīme neglābjami asociējas ar tādu visai populāru terminu kā cool killer un latviski nu nekādi nepadodas atbilstoši kodolīgam tulkojumam, jāteic, ka tā lietojums konkrētajā gadījumā man šobrīd ir kļuvis vēl neizprotamāks. Izstādei bija maz sakara ar postmoderno tehnoromantismu; gan saturā un vēl jo vairāk formā tā līdzinājās neskaitāmiem citiem šāda mēroga reprezentatīviem pasākumiem (arī Latvijā), par kuriem laikmetīgā jaunā paaudze tikai parausta plecus: ne silts, ne auksts. | |
| Atgriezties | |
