VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| XXX Rihards Pētersons, mākslas zinātnieks Irēna Bākule, Arnis Siksna "Rīga ārpus nocietinājumiem" (Rīga: Neputns, 2009.) | |
 Irēna Bākule, Arnis Siksna. Rīga ārpus nocietinājumiem. 56.-57.lpp. | |
|
Vēsturiskās kartes kā izziņas avots ir ar lielu potenciālu, un to publikācijas vērtējamas kā labs pamats profesionāļu un plašākas publikas izpratnes padziļināšanai ne tikai vēsturiskā, bet arī šodienas kontekstā. Sacīto apstiprina izdevniecības "Neputns" sagatavotais divu autoru - arhitektes Irēnas Bākules (Latvija) un pilsētplānotāja Arņa Siksnas (Austrālija) - kopdarbs "Rīga ārpus nocietinājumiem: Pilsētas plānotā izbūve un pārbūve no 17. gadsimta līdz Pirmajam pasaules karam". Abi autori Rīgas cietoksnim tuvākās apkārtnes kartogrāfisko materiālu izmanto stāstam par pilsētplānošanas vēsturisko gaitu šajā teritorijā. Neraugoties uz karšu samazināto mērogu, kas pakārtots grāmatas formātam, drukas kvalitāte ir laba un lielāko daļu karšu var pētīt katrs, kas to vēlētos. Vairums karšu ir no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumiem un vietumis jau izmantotas citu autoru pētījumos, taču Bākules un Siksnas grāmatā tās sakopotas vienuviet un sniedz pietiekami skaidru priekšstatu par abu priekšpilsētu telpisko attīstību. 17. gadsimtā apbūve aiz Rīgas cietokšņa mūriem iegūst likumīgas tiesības un tā veidojas ne tikai gar lielceļiem, bet sāk aizņemt jau plašākas teritorijas. Radikālas pārmaiņas saistītas ar Rīgas cietokšņa lomas interpretāciju pilsētbūvnieciskā skatījumā. 18. gadsimta otrajā pusē tiek panākta esplanādes - cietokšņa tiešā tuvumā no apbūves brīvas teritorijas - izveidošana, savukārt 19. gadsimta sākumā priekšpilsētu izskatu nosaka teritorijas dalījums piecās distancēs, būtiski ietekmējot apbūves raksturu. Šodienas vēsturiskā centra veidolam izšķiroša bijusi cietokšņa likvidēšana 19. gadsimta vidū un bulvāru loka pilsētbūvnieciskais plānojums. Arī šajā laikā iestrādātais teritoriju funkcionālais zonējums turpina dzīvot 21. gadsimta Rīgā. Lai gan neizdevās realizēt ļoti pievilcīgo un laikmetam novatorisko Johana Daniela Felsko ideju par segtas tirdzniecības arkādes jeb pasāžas celtniecību gar Daugavmalu, Latvijas Republikas laikā šīs idejas spožs vainagojums bija piecu bijušo cepelīnu angāru novietošana vietā, kas tika ieplānota tirdzniecības funkcijai. Jau 19. gadsimta plānos iezīmējās nepieciešamība abu priekšpilsētu teritorijas apvienot kopējā pilsētbūvnieciskā struktūrā, kas tā arī nav realizējusies līdz pat šodienai, pat vēl vairāk. Uzsāktā liela apjomu ēku būvniecība gar dzelzceļu (piemēram, Stockmann centrs) šo procesu var padarīt neatgriezenisku. Problēma ir gan funkcionālajā, gan, jo īpaši, vizuālajā nošķirtībā, kas modernajā pilsētbūvniecības praksē vērtējams kā ne mazāk nozīmīgs aspekts priekšstatos par pilsētvides kvalitāti. | |
 Irēna Bākule, Arnis Siksna. Rīga ārpus nocietinājumiem. 194.-195.lpp. | |
|
Irēna Bākule un Arnis Siksna pievēršas līdz šim mazāk izceltam Johana Daniela Felsko Rīgas aizsargvaļņu un esplanādes teritorijas pārbūves projekta "mugurkaulam" - Lielā Smilšu ceļa (tagadējās Brīvības ielas) turpinājumam rietumu virzienā uz Vecrīgu. Tas bijušajā esplanādes teritorijā veidotos kā bulvāris ar plašu apļveida centrālo laukumu. Priekšlikums par laukumu netika realizēts, taču ideja apvienot divas līdz tam nošķirtās pilsētas daļas vienotā un ar parādes raksturu izteiktā struktūrā realizējās spoži. Pētera I piemineklis un tam sekojošais Brīvības piemineklis tikai apstiprināja pieņēmumu, ka līdztekus funkcionalitātei Brīvības bulvāris ir piemērots arī ideoloģiskam uzstādījumam. Par nejaušu tādēļ nav uzskatāma arhitekta Ernesta Štālberga 20. gadsimta 30. gados iecerētā, tomēr neīstenotā ideja par Brīvības piemineklim vēlamo telpisko struktūru kā vizuāli nošķiramu, ar atbalsta sienām marķējamu apļveida laukumu. Nebūtu lieki atgādināt, ka arī pašlaik, strādājot gan pie Rātslaukuma detālplānojuma, gan padomju okupācijas upuru memoriāla veidošanas Strēlnieku laukumā, kā arī risinot Uzvaras parka Pārdaugavā izmantošanas koncepciju, ir vairākkārt uzsvērta minētās rietumu-austrumu ass idejiskā un telpiski orientējošā loma, tā turpinot 19. gadsimta vidus pilsētbūvnieciskās koncepcijas attīstību laikmetam atbilstošos apstākļos. Kopdarba autori ir tiekušies savu skatījumu uz 300 gadu ilgajām pārmaiņām priekšpilsētu plānojumā samērot ar līdzīgiem procesiem ārvalstīs un apstiprināt pieņēmumu par Rīgu kā vienu no Rietumeiropas kultūrai un pilsētplānošanai piederīgām pilsētām. Arī laikmetu stilistiskās iezīmes, kā renesanse, baroks, klasicisms, eklektika un jūgendstils, kas parasti ir celtņu vai to kompleksu spilgti izteicēji, autoru pētījumā argumentēti tiek pārnesti uz telpisko struktūru raksturojumu. Ir jūtama abu pētnieku vēlme distancēties no informācijas, kas traucētu šo darbu uztvert kā pilsētplānošanai veltītu pētījumu. Tikai viegli ieskicēti un it kā garāmejot minēti daži priekšpilsētu un bulvāru loka zemju īpašnieki, teritoriju attīstības finansētāji un izmantotāji, arhitekti, kas iesaistīti daudzo ēku projektēšanā. Tā iepazīšanai ir nepieciešams citu pētnieku veikums, taču, šo darbu izlasot, kļūst skaidra Rīgas vēsturiskajā centrā pastāvošā ielu tīklojuma savdabība, ir saprotami gruntsgabalu konfigurācijas veidošanās vēsturiskie apstākļi un īpatnības, iekškvartālu plānojuma daudzveidības iemesli, mazstāvu koka arhitektūras klātbūtnes skaidrojums t. s. kapitālistiskās Rīgas ietvaros u. tml. Vērīgam un profesionālajā vidē adaptētam lasītājam daudz kas no sacītā bijis vairāk vai mazāk zināms, taču par īpašu ieguvumu kļūst teksts angļu valodā, kas konceptuāli neatšķiras no latviskā teksta, bet ir ar vairāk skaidrojošu un precizējošu tonalitāti vietās, kuras ārvalstniekam būtu grūtāk saprotamas tiešā tulkojumā. Noslēgumā nedaudz par grāmatu kā iespieddarbu. Karšu materiāla vizuālā kvalitāte ir laba, mēģinot radīt iespaidu par kartes autentisko stāvokli, t. i., kā vēsturisku dokumentu. Grāmatas lapu stiprinājums ir kvalitatīvs, jo lielākās kartes reproducētas atvērumā un tas saglabājas arī pēc tam, kad nākas grāmatas lappuses maksimāli atlocīt. Mīkstie vāki ir mazliet neparasti grāmatai, kuras viena no prasībām ir augsta poligrāfiskā kvalitāte, un recenzentam tas atsauca atmiņā padomju laika piezīmju kladi. Šajās kladēs tika uzkrāti lekciju pieraksti, un vēl ilgi pēc studiju beigām vērtīgākais tika izmantots, ejot patstāvīgas profesionālās gaitas, kladēm saglabājot fizisko veidolu un izturību. Iespējams, ka arī šī izdevuma priekšrocība ir tās "demokrātiskums". Grāmatveikalā var rasties pamatota vēlēšanās to paņemt un paraudzīties tuvāk, jo daudzsološi pētniecisks varētu būt grāmatas saturs un arī cena. | |
| Atgriezties | |
