VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Halāts dzīves māksliniekiem Anatolijs Vasiļjevs, Parīzes Vogue stila slejas redaktors sarunā ar laikraksta Diena kritiķi Normundu Naumani – par nākotnes modi un šodienas dzīves garšu | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Vai modes esamību var droši saukt par būtisku laika gara (vācieši pat izdomājuši terminu Zeitgeist, kas kļuvis starptautisks) liecību? Seičas ja vam otkroju ogromnuju tainu... Varbūt jums liksies skumjas šīs manas pārdomas, bet tās balstās gadsimta beigu modes, mana amata, studijās. Ar diviem "ja". Ja mēs uzskatām, ka mode ir viens no universālākiem un demokrātiskākiem mākslas veidiem (ja ne pats universālākais), jo tikai tā pavisam tieši, v lob, attiecas uz dzīvi – ikviens taču valkā kaut ko, ko radījis cilvēka talanta ģēnijs, un katrs izkopj savu manieri dzīvot! Kura māksla vēl ir tik tuva tautai, tik izmantojama? Ja mēs attiecamies pret modes fenomenu kā būtisku civilizācijas kultūras sastāvdaļu bez daļiņas koķetas skepses, tātad nopietni pētām, tad atklājas tik daudz interesantu lietu – es tās sauktu pat par lielajām likumībām –, ka taisni galva reibst. Lūk, sāksim ar pretrunu: elitārs – demokrātisks. Pat Holivudas zvaigznes, šie viltīgie ebreju mahinatori, savos labākajos sapņos, tas ir, perfektākajos biznesa plānos, pēc kuriem viņi kīmiķo subkultūras esenci, nevar izdomāt tik jauku filmas "absolūti, nu pilnīgi visiem, pogolovno!" formulu, kā tas izdodas modei. Fashion is elsewhere! Tajā pašā laikā augstās modes nami rada tik ekskluzīvus mākslas priekšmetus, ka tos kā dārgākos izsoles eksemplārus par miljoniem pārdod Christie's. Tiesa, tam ir vajadzīgi divi priekšnoteikumi – laika patina un, vēlams, personības, kam lieta pieder, vārds kā uzticības sertifikāts. It kā gaumei būtu kritēriju! (Smejas) Nē, protams, pastāv jau tie velna kritēriji, taču tos cilvēki vien paši ir izdomājuši, tātad – tādu vispār nav! Jūs tomēr uzskatāt, ka modes industrijā un modes mākslā nav jaunumu un oriģinalitātes? Vai tiešām viss jau ir bijis? Tā ir dekadences teorijas būtība un, ja jūs zināt mākslas vēsturi, dekadence ir gadsmitu beigu tradicionāla parādība. Te vērojama poētiska analoģija ar dabu: gadsimta, vēl jo vairāk – gadu tūkstoša norietā izpaužas kultūras nogurums, iestājas kreatīvā pauze. Tā aptver visas jomas, arī glezniecību, kinematogrāfu, literatūru. Postmodernisms nav tikai dekadentas mākslas stils un virziens, tas ir domāšanas stāvoklis, krīzes pozīcija, kaut arī veselas kritiķu ordas mēģina pierādīt, ka šī kopēšanas mānija un bijušu elementu, kultūras klišeju kombinēšana "oriģinālās" variācijās ir jaunrade. Nav! Gadsimta beigu dekadence izpaužas visaptverošā revīzijā – dekadence atceras aizejošā gadsimta ideālus, un pārtiek tikai no tiem. Viss atkārtojas. 19.gs. 90. gadi kopēja 30. gadus – romantisma laiku un pirms “moderna” (jeb – kā jūs saucat – jūgenda) dzimšanas izplūda "trešajā rokoko", tiražēja 18. gadsimta tēlu pārmērības. Jūgendu nomainīja 20. gadsimta pirmais īsti jaunais stils – Art Deco. Gadsimta kultūras nasta beigās izrādās tik smaga, ka par vienīgo realitāti kļūst pagātne. Jaunradei neatliek laika. Tikai tiražē sublimētus mirstošā gadsimta tēlus. Un tālāk – klusums? Modes futūrisms, modes nākotne, 21. gadsimta mode līdz pamatiem noārdīs visu šo 20. gad-simta "lieko bagāžu". Viss, kas mums tagad mugurā, tiks uzskatīts par arhaiskām, vecām lietām. Par mums smiesies: jūs, pagātnes ļautiņi... Mēs jau tagad tāpēc vien, ka apzinīgo dzīves daļu dzīvojam gadsimta beigās, esam pagātnes cilvēki. Mēs jau esam, kā angļi saka, has been, "bijušie", no tirāžas izņemti eksemplāri. Ir gan patīkami to apzināties... To vienkārši vajag ņemt vērā, nevis apvainoties. Es neesmu Nostradams, bet pietiek ar loģisko saprātu, lai zinātu, ka cilvēces radošā potenciāla virzību 21. gadsimtā diktēs cilvēki, kas dzimuši šī gadsimta pēdējā desmitgadē. Tieši viņi būs savu spēku virsotnē 21.gs. 30.–40. ga-dos, kad gadsimts ir vissulīgākais. Jūs jau tagad varat pateikt, ko cilvēki vilks mugurā? Jā. Tā būs jaunu audumu mode. Ne dabisko materiālu – vilnas, zīda, lina, kokvilnas –, jo tos ražot būs ārkārtīgi dārgi. Tā nebūs vienkārši sintētisko materiālu, bet cilvēka radītu audumu mode. Šodien sintētika ir ļoti smags materiāls, neveselīgs, cilvēki svīst, un to ir grūti apstrādāt. Jā, tie būs līdz ekoloģiskai pilnībai attīstīti polimēru mate-riāli, tomēr radīti nevis tradicionālā (aušanas) veidā, bet gan atlējuma (svarka, otļiv), skulptūras, matrices tehnikā. Pakāpeniski izzudīs šujmašīnas un viss ar roku darbu saistītais. Apģērbs tiks štancēts, atliets formās. Un 21. gadsimta apģērba vēstnesis mums jau tagad ir – krosenes, lietas formas kurpes, kā Adidas, Puma, Nike. Ļaudis no estētikas viedokļa ģērbsies ļoti slikti, toties ērti un mobīli, jo dzīve lielajās pilsētās būs ļoti bīstama. Būs arvien vairāk nabago un arvien mazāk bagāto, šī līmeņu starpība būs ļoti liela, lielāka nekā starp mums abiem kopā ņemtiem un Billu Geitsu vai Brunejas sultānu. Tādēļ, ja tu nebūsi kompakts un spējīgs zibenīgi kustēties, labāk uz ielas industriālā megapolē nerādīties. Taču mums ir viens mierinājums. Interneta un datora, kā arī globālo pavadoņsakaru mežonīgas attīstības rezultātā t.s. intelektuālais darbs vairs nenotiks birojos, kolektīvās darbavietās, bet gan mājās. Rabota buģet proizhoģiķ domami. Savukārt apstāklis, ka milzīgam cilvēku skaitam vairs nevajadzēs doties uz kantori, diktēs sprādzienu modes industrijā. Attīstīsies visa veida mājas kults. Māja kā jēdziens un tēls kļūs aizvien svarīgāks nekā iela. Cilvēkiem nevajadzēs ielas drēbes. Tikai mājas un izejamās. Cilvēki staigās un strādās mājās vispiemērotākajās šādiem apstākļiem drēbēs – halātos, naktskreklos, pidžamās. Halāts vispār būs 21. gadsimta lietotākais apģērba gabals, ja, pasarg Dievs, par tādu nekļūs kara uniforma. Šī modes līnija un, kā es to saucu, nākotnes halātu industrija būs ārkārtīgi pateicīga mākslinieciskiem eksperimentiem. Audumu dekorativitāte, fantastiska izdoma ir kā radīta halātam – tik plašam, plīvojošam, siltam auduma laukumam! Un mājas dzīve kļūs beidzot noteicošā, svarīgā. Spilveni, segas, pledi, dīvāni, krēsli, trauki – visa šī "ērtās jušanās" atribūtika un tās dizains uzplauks sevišķi spilgti. Ēdiena gatavošana mājās būs ekskluzīvs luksuss, māksla, kas no izsmalcinātu restorānu pavāru prioritātes kļūs par mūsu mājokļu godu. Svaiga pārtika gan būs pilnīga delikatese, jo ikdienā cilvēki savu dzīvības un enerģijas funkciju uzturēšanai lietos sintētiski radītu pārtiku, pusfabrikātus un ķīmiski radītas vielas, kas būs medicīniski testētas kā homo sapiens attīstībai visoptimālākās. 21. gadsimts nāks ar jaunu izmēru un mērogu, cilvēcisko apjomu modi. Svabads, plašs apģērbs pilnīgi uzvarēs apspīlēto, pieguļošo. 21. gadsimts būs arī tas laiks, kad unisekss uzvarēs ne vairs kā ekstravagance. Ļoti īsi mati sievietei, ļoti gari mati vīrietim, bikses un krekli gan vieniem, gan otriem, abi ar pedantisku baudu kopj savus ķermeņus. Paskatieties, vīriešu kosmētikas industrija 1998. gadā beidzot ir pielīdzinājusies sieviešu kosmētikas apjomam. Daudziem tas šķiet ārprāts. "Trešais dzimums", diemžēl vai par laimi, būs ikdiena. Ārēji redzamā atšķirība starp vīrieti un sievieti ne tikai atmirs, tā izzudīs kā nevajadzīga. Tas gan nenozīmē, ka cilvēkiem pazudīs viņu dzimumorgāni. Tikai gēnu inženierijas un medicīnas iespēju attīstība nostādīs cilvēkus skarbas izvēles priekšā – turpināt savu dzimumu dabiski sāpīgā vai mākslīgi nesāpīgā veidā. Kā jums šķiet, ko izvēlēsies pragmatiski noskaņota izglītota sieviete? Līdz ar to sekss un ar cilvēka jūtu un juteklisko dzīvi saistītā sfēra kļūs par daiļrades un mākslas jomu. Cilvēcisko attiecību kultūrai mājas kults ir kā radīts! Tas būs laimīgs laikmets cilvēkiem, kas tajā dzīvos un kam būs sava māja. Pēc šīm futuroloģiskajām ainām, harmonizējot savu iztēli ar šodienu, ko jūs tomēr sauktu par a good taste, labu gaumi? Mēra sajūtu. Māku sevi apstādināt. Laikus rimties. Ierobežot sevi. Piemēram, ēdiena izvēlē. Tā jau ir gaume. Resnam cilvēkam nevar būt laba gaume, esmu par to pārliecināts, jo viņš jau ir iznačaļno čerez kraj. Un galējības ir pirmā sliktas gaumes pazīme. Otrkārt. Mēra izjūta redzama interjerā. Telpa, kurā mēs dzīvojam, nevis apģērbs ir mūsu dvēseles spogulis. Lasītāji, domājiet par savu dzīves telpu, par savu māju! Apģērbs ir tikai čaumala, bet ola – tā ir māja. Tur daiļi runā viss – priekšmetu izvēle un skaits, lietas, māksla un grāmatas vai tehnika, ziedi un krāsa, plašuma mājīgums... Jūs pats sekojat savām teorijām? Esmu barokāls cilvēks, "aizķēries" 17. gadsimta beigās. Man ir ļoti daudz lietu. Bet es nekolekcionēju neko, kas ir vēlāks par 1840. vai radies agrāk par 1770. gadu. To es varu atļauties, neizejot no stila rāmjiem, un man tas patīk. Man Parīzes dzīvokļa ēdamzālē ir galds, pie kura ērti jūtas desmit cilvēki, tādēļ divpadsmit vai trīspadsmit cilvēki manās mājās reti tiek aicināti uz vakariņām ar pildītu medījumu, kas man labi padodas, pieciem sešiem siera veidiem, augļiem un šampanieti. Ir arī vīns, bet nekad ne stiprais alkohols, jo tas nogalina nākamās dienas darba spējas. Lāse dežistīva (deviņdesmitgrādīgs alkohols) vai aperitīva pēc pusnakts gan ir obligāta, jo tā palīdz gremošanai pēc sātīgām vakariņām un garām draudzīgām sarunām. | |
| Atgriezties | |
