VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| 13.gadsimta būvplastika Rīgas Domā Elita Grosmane, Literatūras, folkloras un mākslas institūts, īpaši "Studijai" Rīgas Doma masīvie, viduslaicīgie un skaidrie apjomi kļuvuši pierasti Vecpilsētas raibajā ēku, ieliņu un laukumu jūklī, un tomēr šai skarbajai celtnei piemīt īpašs neikdienišķs svinīgums – tas ir izcils arhitektūras piemineklis, slavena koncertzāle un bīskapa baznīca, kuras nozīme mūsu apziņā varētu pieaugt, ja atcerēsimies, ka 13.gadsimtā tas bija Prūsijas, Livonijas un Igaunijas arhibīskapijas centrs. Baznīcas gandrīz vienmēr ēnaini padrūmais ziemeļu fasādes siluets visizteiktāk iezīmējas no Doma laukuma puses, klos-terim pilnīgi iegrimstot kvartāla apbūvē. Viss ansamblis vislabāk atklājas no putna lidojuma vai skatoties no baznīcas torņa. Uz Baltijas arhitektūras fona tas izceļas ar savu senumu un grandiozitāti kā viens no agrākajiem ķieģeļu arhitektūras paraugiem. | |
| |
|
RĪgas Doma viduslaicĪgais koptĒls un bŪvplastika
Kompaktais kopiespaids ir nedaudz maldinošs, jo ansamblis nav radies kā homo-gēna būve. Svarīgas koptēla veidošanā ir bijušas vēlākās pārbūves, piebūves un pārveidojumi – vidusjoma paaugstinājums, kapelu rindas pie baznīcas ziemeļu un dienvidu sie-nas, barokālais zelminis un torņa noslēgums –, kā arī 19.gadsimta beigu rekonstrukcija, tomēr tieši 13.gadsimta būvformas joprojām paliek Rīgas Doma lielākā vērtība, kas vispilnīgāk at-spoguļojas masīvajā ārskatā. Interjerā viduslaicīgās formas zaudējušas kādreizējo izteiksmību. Pašlaik tās atdzīvinātas tikai vienā baznīcas daļā, no apmetuma atsedzot ziemeļu sienu, kuras raupjā un nelīdzenā faktūra tuvina interjeru viduslaikiem un visā daudzveidībā atklāj pieminekļa būvvēsturi. Pirmais ie-spaids par šo atsegumu ir pretrunīgs, toties nerādās kičīga bildīte par senatnes tēmu, bet Rīgas Doma interjera patiesie vaibsti, kas atgādina par bijušo ticības un baznīcas spēku un vājumu, par katoļu svētceļnieku liturģiskajām procesijām, par reformācijas gadu satracinātā pūļa agresivitāti un citām kolīzijām. 18.gadsimta beigu racionālistiem un 19.gadsimta rekonstruētājiem izdevies iztukšot un padarīt sterilu interjera telpisko struktūru. It kā jau notikusi atgriešanās pie sākotnējā skarbuma: tika paaugstināta un ar dēļiem izklāta grīda, sienām piešķirts perfekts gludums, nokalti dažādu laikmetu izgreznojumi, un tā nemanot tika izraidīts viduslaicīgās katedrāles gars, tās vietā radot omulīgu mūsdienu datorgrafikas tīrās konstrukcijas atgādinošu trīsdimensiju telpu, kas tā īsti nepieder nevienam stilam. Vai uz šāda fona var pamanīt būvplastiku? Jau rakstot šos vārdus, redzu izbrīnā paceltas uzacis: vai tad tāda tur arī ir? Tikpat pārsteidzoša liekas atbilde, ka ir un daudz! Sākšu ar matemātiskiem aprēķiniem – baznīcā to var atrast 56 kolonetēs, rietumu un sānu kapelu konsolēs, kapitula zāles abos pīlāros un desmit konsolēs, krustejas 58 konsolēs, 48 puskolonnu kapiteļos un 47 arkādes kolonnās, vēl jāmin ziemeļu portāls un austrumu ārsienas apsīdu seši kapiteļi, kā arī muzejā pie ieejas Hāberlanda zālē atsegtā viduslaiku aila. Aptuvenais kopskaits tuvojas trešajam simtam, tomēr ne visi akmens griezumi saistāmi ar 13.gadsimtu (datējumu diapazons aptver visu Doma pastāvēšanas laiku, īpaši nozīmīgi papildinājumi notikuši 19.gadsimta rekonstrukcijas gaitā, kad pēc šabloniem tapa vesela rinda atdarinājumu). Viss komplekss nav detalizēti pētīts, līdz šim visrūpīgāk apzināta būvplastika krustejā, kapitula zālē, ziemeļu portālā un ārsienas apsīdās. Apsekot 13.gadsimta pīlāru kolonetes baznīcā traucē lielais augstums un akmens kalumus sedzošais krāsas slānis. Tomēr kopumā nav šaubu, ka centrālā un sānu jomu dekoratīvās plastikas izcelsme meklējama 13.gadsimtā. Ieskats kompleksa bŪvvĒsturĒ un senākie bŪvplastikas paraugi Būvplastikas semantika nav atraujama no kompleksa būvvēstures. 1201.gadā nodibinot Rīgu, uz jauno centru no Ikšķiles pārcēla bīskapa Meinarda dibināto augustīniešu ordeņa konventu. Joprojām tiek diskutēts jautājums, kur Rīgā atradies pirmais Doms – vai pie bīskapa pils, kuras mūris vēl saglabājies zem Sv.Jāņa baznīcas kora, vai zem bijušā franciskāņu klostera atliekām? Hipotētiskiem spriedumiem šeit nav nozīmes, atbildi var sniegt tikai arheoloģiskie izrakumi. Acīmredzot baznīca bijusi neliela (mūrēta vai koka) būve, kuras apjomi drīz vien neapmierināja ambiciozā bīskapa Alberta plašos ar Baltijas kristianizāciju saistītos plānus. Zīmīgi, ka vēl vecā Doma pastāvēšanas laikā, 1211.gada 25.jūlijā, Sv.Jēkaba dienā, bīskaps Alberts svinīgā procesijā vācu bīskapu un tautas pavadībā devās ārpus pilsētas mūriem, lai Daugavas krastā uz zemes, kas iepirkta no lībiešiem, liktu pamatakmeni jaunajam Domam. Tas jau tad bija iecerēts kā Livonijas arhibīskapijas (pēc kuras bīskaps tiecās, bet nesasniedza savas dzīves laikā) centrs. Tad arī marķēja grandiozā ansambļa (baznīcas un klostera) aprises, uzsākot tā celtniecību no kaļķakmens – gan ne visā apjomā, bet pievēršoties vispirms stratēģiski un liturģiski svarīgākajām vietām – korim, šķērsjomam un funkcionāli aktuālākajām klostera telpām. Pirmatnējo mūri, kas paceļas līdz pat logu augstumam, vislabāk var saskatīt baznīcas ZA pusē. Par Rīgas Doma pirmparaugu, tāpat kā visā kristianizētajā Ziemeļeiropā, kļuva Heinriha Lauvas radītā Braunšveigas Doma paradigma. Austrumbaltijā lielākajai bazilikai, sākumā, iespējams, iecerētai kā divtorņu, jau ar sava plānojuma vērienīgumu bija jāapliecina bīskapa Alberta tālejošie mērķi: atbrīvoties no Hamburgas–Brēmenes virskundzības. Daudz grūtāk bija realizēt šo drosmīgo ideju svešzemes apstākļos, kur mūra arhitektūra vēl joprojām palika novitāte. Rakstītos avotos netiek minēts baznīcas iesvētīšanas gads. Līdzšinējais Vilhelma Neimaņa pieņēmums, ka katedrāle bija daļēji uzcelta kā bazilika un modernizēta pēc halles plāna jau bīskapa Alberta laikā, saglabājas kā Doma interpretācijas tradīcija līdz mūsdienām. Tā gan vairs neatbilst jaunākajiem pētījumiem un mūsdienu eiropeiskās viduslaiku arhitektūras vēstures hronoloģijai un tipoloģijai. Katrā ziņā jau bīskapa Alberta dzīves laikā noticis cits nozīmīgs pavērsiens Doma būvvēsturē – pār-eja no kaļķakmens kā celtniecības materiāla uz ķieģeli, turklāt nemainot bazilikālo plānojumu. Vai šī agrā fāze atspoguļojas Doma būvplastikā? Domājams, ka par to ļauj spriest vairākas konsoles krustejas austrumu spārnā. Ar savu smagnējību un arhaismu izceļas divas no tām, kas dekorētas ar apjomīgām cilvēku galvām un atrodas pie ieejas kapitula zālē. Pārejas periodā no romānikas uz gotiku un arī vēlāk šāds motīvs katedrāļu plastikā bija samērā izplatīts. Tā pirmsākumi tiek meklēti antīkajā tradīcijā un agro viduslaiku grāmatu miniatūrās, no kurām tas pāriet uz arhitektūru, vispirms parādoties kapiteļos, tad – kopš 12.gadsimta vidus – sākot dominēt konsoļu plastikā. Noteikta ikonogrāfiskā programma pašreiz nav nolasāma. Turpat līdzās A spārnā atrodas cita konsole, veidota no pumpuru un palmetes motīviem. Tā varētu būt stilistiski radniecīga un vienlaicīga ar iepriekšminētajām, kaut arī pārstāv citu tipoloģisko paraugu. Konsoles kompaktā uzbūve un dekoratīvie elementi raksturo pārejas posmu no romānikas uz gotiku, reizē tas ir paraugs, kam seko daudz atda-rinājumu, kuri rāda viena mākslinieciskā paņēmiena lokalizāciju. Atdarinājumu proporciju uzsvērto vertikālismu vēl varētu skaidrot ar pieaugošo gotizāciju, toties paraugā izmantoto dekoratīvo elementu absolūta neizpratne, arvien vairāk deformējot klasiskās palmetes elementus, līdz tie pārvēršas haotiskos tīklveida samezglojumos, liecina par provinciālu destrukciju. Doma būvvēsturē šīs konsoles varētu norādīt uz celtniecības tempu atslābumu, bet ne pilnīgu apstāšanos. Krustejas tālākā konsoļu un kapiteļu virkne ļauj saskatīt visdažādāko reģionu mākslas ie-tekmes, vienīgi grūti spriest, pa kādiem ceļiem tās sasniegušas Rīgas Domu. Daži krustejas akmenstēlniecības paraugi pārsteidz ar Piereinas stīgu ornamenta perfekciju, citos nolasāmas Vestfālenes lapu ornamenta mīksti gaļīgās formas. Īpašu neizpratni izraisa krustejas A un D spārnu sadures vieta. Par šeit notikušajiem pārveidojumiem liecina vienas arkādes divdalījums (konsekventā trīsdalījuma vietā), kā arī tektoniski smagās un masīvās Kēnigsliteres parauga konsoles, kas nekur citur vairs nav sastopamas. Arī šo pie-mēru stilistiskā nevien-dabība ir viens no intriģējošākiem Doma celtniecības un dekorēšanas noslēpumiem. Uzplaukuma fāze Tik ļoti uzsverot dekoratīvo elementu dažādību Doma kompleksa ietvaros, rodas jautājums, kas tad piešķir tam viengaba-lainību – vai tā būtu meklējama tikai ļoti vispārējās laikmeta stila izpausmēs? Tādēļ svarīgi izcelt nākamo uzplaukuma fāzi Doma būvvēsturē, kas visuzskatāmāk atspoguļojas krustejas rietumu spārna dekorā. Tieši šeit vispirms sajūtama kādas izcilas personības klātbūtne. Spilgts akmeņkaļa meistarības apliecinājums atrodams konsoļu un kapiteļu dekorā, kas ar savu krāšņumu izceļas visā Baltijas jūras areālā. Vērā ņemams ir arī paveiktā kvantitatīvais apjoms. Krustejas rietumu spārnā koncentrējas virkne konsoļu ar perfekti izkaltiem pumpuriem un citiem dekoratīviem motīviem. Kā viena no mākslinieciski savdabīgākām minama konsole ar grotesku figūru un galvu, kuras traktējums ir tik nosacīts, ka precīzs ikonogrāfiskais tulkojums patlaban nav iespējams, kā arī kapitelis ar tipiski viduslaicīgiem pūķveida hibrīdiem. Minētā meistara rokraksts neaprobežojas ar krusteju, tālāk to var sastapt kapitula zāles būvplastikā, kuras mākslinieciskās kvalitātes vairāk izceltas un šeit redzamie piemēri labāk pazīstami. Masīvie saišķu pīlāri un desmit sienu konsoles padara telpu viengabalainu. Ne 15.gadsimta pārveidojumi (kad, izcērtot logus un durvis, šeit ierīkoja dvēseles aizlūguma kapelu), ne 19.gadsimta rekonstrukcija nespēj mazināt kapitula zāles emocionālo iedarbību, un velvētā viduslaicīgā pamatstruktūra joprojām dominē. Būvplastikā augstākais kāpums sasniegts saišķu pīlāru kapiteļu akmens kalumos. Gotiskie pumpuri mijas ar klasiskajām palmetēm un akanta lapām. Caur romānikas prizmu skatītie antīkie motīvi savijas ar ziemeļnieciski gotisko fantāziju un mistiku, it īpaši konsolēs ar pretenzijām uz vēstījumu. Krustejas rietumu spārnam analoģiskās pusfigūras izraisa sižetiskas nojausmas, kuras pastiprina tēlu izvietojums (tie atrodas līdzās, bet katrs skatās uz citu pusi), vecuma starpība (bārdaina un jauneklīga seja), neskaidrais atribūts (kaut kas vidējs starp valdnieka scepteri un burkānu), tomēr atšifrēt konsoles tematiku pagaidām neizdodas. Turpinot iepazīties ar meistara rokrakstu, nonākam pie baznīcas ārsienas austrumu apsīdām, kuras sadala šauras un garas puskolonnas ar vienkāršiem pumpuru kapite-ļiem, izņemot vienu ZA pusē ar figurālu motīvu. Kapiteļa savdabību bija pamanījis jau Vilhelms Neimanis un 1908.gadā publicētajā grāmatā Riga und Reval to nosaucis par "lībieša krūšutēlu", tomēr savās turpmākajās publikācijās un arī 1912.gadā monogrāfijā par Rīgas Domu (Der Dom zu St.Marien in Riga) pie šīs acīmredzot spontānās idejas vairs neatgriezās. Turpretī citu autoru (P.Kampe, V.Peņģerots, S.Cielava) publikācijās šis tēls saauga ar lībieša semantiku, piemeklējot tam pamatojumu saktā, ar kuru sasprausts krekls, vai vaibstu etniskajās pazīmēs. Tomēr šī interpretācija neiztur laika pārbaudi. Pirmkārt, 13.gadsimtā šādas saktas nebija Daugavas lībiešiem raksturīga rota – arheologi tās sauc par ģermāniskām. Vēl vairāk paplašinot šo saktu izplatības areālu, tās jātzīst par piedero-šu laikmeta modei (piemēram, ap 1220.gadu līdzīga rota izmantota Šartras katedrāles ziemeļu portālā). Otrkārt, pozitīvus rezultātus nedod arī vaibstu studijas. Viduslaiki parasti noliedza etniskās un portretiskās iezīmes mākslā, tēli bija apzināti un mērķtiecīgi atsvešināti no realitātes (pat miniatūrās sastopamie un vārdos nosauktie valdnieki atgādina shematiskas figūras ar varas atribūtiem, kas nesniedz pat nojausmu par konkrēto personību). Mākslas jomā kristīgā baznīca cilvēka individualitāti bija pakļāvusi no "tīrās ticības" atvasinātai abstraktai konstrukcijai. Tomēr Rīgas Doma kapiteļa laicīgais raksturs un savrupais novietojums, kā arī analoģisku tēlu virkne citur (piemēram, Cīrihes Lielminsteres krustejā, Vandomas klosterbaznīcā vai Magdeburgas Domā) ļauj to iekļaut būvmeistaru atveidu grupā – kaut arī gandrīz pilnīgi reducēta, personības pašapziņa nebija iznīdējama pat viduslaikos. Domājams, ar tā paša meistara darbību saistāms arī baznīcas ziemeļu portāls, kas pieder pie nedaudzajiem 13.gadsimta por-tāliem Baltijā. Skaistās proporcijas to iekļauj starp izcilākajiem laikmeta darinājumiem Ziemeļaustrumeiropā. Zviedru mākslas vēsturnieks Stens Karlings šo portālu nosaucis par "mirdzošu dārgakmeni", pierakstot to kādam, pēc viņa ieskatiem, nosacītam "Ķelnes meistaram", kura personība nav dokumentāri sameklējama. No vienas puses, šai versijai jāpiekrīt, jo portāla pirmavots meklējams Piereinas apgabalā, tikai nevis pašā Ķelnē, bet savrupajā Limburgā, kuras katedrāle ir tiešs franču mākslas atspulgs. Tālāk cauri Vestfālenei šī ietekme izplatījās uz ziemeļiem līdz pat Lībekas, Visbijas un Rīgas Doma portālam. Iespējams pat, ka tos vieno viens būvartelis. BŪvplastikas nozĪme RĪgas Doma arhitektŪras vĒsturĒ Noslēgumā vēl īsumā jāmēģina atbildēt uz jautājumu, kā būvplastika var palīdzēt pieminekļa celtniecības vēstures skaidrošanai. Vispirms jau zīmīgi, ka viena akmeņkaļa vai darbnīcas stils pašreizējā izpētes līmenī ir novērojams Doma ansamblī četrās dažādās vietās: krustejā, kapitula zālē, ziemeļu portālā un ārsienas ZA apsīdā. Iespējams, vēl būtu pievienojama būvplastika baznīcas centrālajā un sānu jomos. Domājams, ka baznīca tieši šai laikā velvēta kā halles tipa būve. Hronoloģiski tas varētu sakrist ar pirmā Prūsijas, Livonijas un Igaunijas arhibīskapa Alberta Zuerbēra valdīšanas laiku; šķiet, ka tieši šai personībai piešķirama izšķirošā nozīme Doma kompleksa pabeigšanā. Izprast šos procesus palīdz arī pārmaiņas baznīcas politikā. Pēc Alberta Bukshevdena nāves 1229.gadā Brēmenes arhibīskaps Gerhards II par viņa pēcteci iecēla Brēmenes magister scholasticus Albertu Zuerbēru. Domkapitulu un Rīgas pilsētu šāda izvēle neapmierināja, un tika sagatavots apsūdzības raksts, ko nosūtīja uz Romu pāvestam. Viedokļu cīņā uzvarēja pilsēta, un par nākamo bīskapu apstiprināja Magdeburgas premonstriešu ordeņa domkungu Nikolaju. Kamēr pilsētas pārvaldei un ordenim lojālais Nikolajs ieņēma Livonijas bīskapa amatu, Albertu Zuerbēru gaidīja spoža karjera. 1240.gadā Vestminsteres abatijā iesvētīto jauno bīskapu ievēroja pāvests Innocentijs IV, uzņemdams to savā svītā. Jaunā favorīta panākumi bija tik lieli, ka 1246.gada 10.janvārī ar pāvesta bullu Albertu Zuerbēru apstiprināja par Prūsijas, Livonijas un Igaunijas arhibīskapu. Kaut arī beidzot tik neparastā veidā bija piepildījies bīskapa Alberta nerealizētais sapnis un Rīga kļuvusi par arhibīskapijas centru, Alberta Zuerbēra statuss bija ieguvis vienīgi juridisku spēku, pārcelties uz metropoli arhibīskaps drīkstēja tikai pēc Nikolaja nāves 1253.gadā. Tieši Rīgai bija postoša loma šī "laimes lutekļa" dzīvē – cerētās apoteozes vietā Albertu Zuerbēru sagaidīja pretrunu un naida plosīta vide (kas vēlāk kļuva pat par viņa nāves cēloni). Ierodoties jaunajā rezidencē, arhibīskaps rēķinājās ar gaidāmajām grūtībām, un viņam vajadzējasevi apliecināt kā personību, kas uztur tiešus kontaktus ar baznīcas augstāko varu – pāvestu. Kā viens no sava spēka apliecinājumiem varēja būt ar iesākto vērienu līdz galam realizētais Doma komplekss. Jāpiebilst, ka arī Nikolaja laikā būvdarbi baznīcā un klosterī neapsīka, tomēr kā kompromisa figūrai Nikolajam trūka spēka, līdzekļu un gribas patstāvīgām aktivitātēm, kuras spēja uzņemties 13.gadsimta otrajā ceturksnī Alberts Zuerbērs. To apstiprina ne vien pieminekļa arhitektoniskā un salīdzinošā analīze (ap šo laiku halles tipa baznīcas Ziemeļeiropā bija pilnīgi nomainījušas vecmodīgās bazilikas), bet arī būvplastika Doma ansamblī. Tieši tad uz Rīgu ataicināja lielisko būvmeistaru vai darbnīcu, kas spēja Rīgas Doma kompleksam piešķirt nepieciešamo spožumu. | |
| Atgriezties | |
