VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Baudiet lauku labumus! Alise Tīfentāle, mākslas kritiķe | |
|
Viens no zīmīgiem motīviem šīgada Venēcijas biennālē - tāda kā apgaismības laika noble savage (cēlais mežonis - angļu val.) tēla reanimēšana un dabas jaukumu romantizēšana. Kas arī ir likumsakarīgi, jo galu galā kulturālais un civilizētais eiropietis (un amerikānis) ikdienā ir visai tālu no dabas, ja neņem vērā gar acīm ņirbošos zaļumus, skatītus no auto loga, traucoties par ātrgaitas šoseju, un dokumentālās filmas par eksotiskiem dzīvniekiem televīzijā. Latvijā gan tik traki vēl nav, gandrīz visi urbanizētie un šķietami tik mūsdienīgie un tehnokrātiskie laikabiedri tomēr pazīst fenomenu "radi laukos" un saglabā zināmu saikni ar arhaisko lauku viensētu vai vismaz piepilsētas privātmāju ar dārzu. Valda nerakstīts likums, ka atpūta - tas nozīmē harmonisku atkalapvienošanos ar dabu un atrašanos necivilizētā lauku vai piejūras ainavā. Lai arī tas nozīmētu uz pāris dienām ieskriet savā aizaugušajā dārzā pie "brīvdienu mājas", dienas karstumā izmisīgi paplēsties pa dārzu, cīnoties ar visvareno entropiju, atpūtas brīžos atsēsties paēnā un ieklausīties brīnišķajās Latvijas lauku vasaras skaņās - tuvā un tālā zāles pļāvēju, trimeru, krūmgriežu un mulčētāju daudzbalsīgajā tirkšķēšanā, kaimiņu iecienītajā šlāgerī, attālā šosejas un vilciena dunoņā, kam fonā - tikko dzirdamā, bet regulārā lidmašīnu dūkoņa no debesīm. Izravēt, apgriezt, salaistīt, samēslot, aprūpēt bezpalīdzīgos, pašiverēt pa komposta kaudzi un skriešus atgriezties pie datora un projektiem. Vai arī tas tikpat labi nozīmē izturēties pret dabu absolūti patērnieciski - ar draugiem, radiem vai kolēģiem iebraukt jaukā pļaviņā ezera vai upes krastā, cept desu, peldēties un negausīgi dzert alu, ne uz mirkli neizslēdzot automašīnas radio. Jebkurā gadījumā dabu mēs, latvieši, mīlam. Tāpēc daudzi šīgada Venēcijas biennāles mākslas darbi mums izskatās pavisam citādi nekā, piemēram, superaktīvai mākslas reportierei vai superintelektuālam kuratoram no Londonas vai Maskavas. T. i., tas, kas urbanizētam kosmopolītam ir eksotika un mistika, daudziem no mums ir itin labi pazīstama lieta un izraisa vien sirsnīgu smaidu. Piemēram, īsta augu komposta kaudze, ievietota nelielā telpā tā, lai smalkajai mākslas mīļotāju publikai būtu jāapiet tai apkārt bez iespējām izvairīties no tieša kontakta (viens no darbiem VALIE EXPORT kūrētajā Austrijas paviljonā - Franciskas un Loisa Veinbergeru (Franziska & Lois Weinberger) instalācija "Augu ceļojums" (Laubreise)). | |
 Lara Favareto. Īslaicīgais piemineklis (Purvs). Vides instalācija. Giadino delle Vergini, Arsenāls. 2009. Pateicība galerijai Franco Noero (Turīna) | |
| Purvs Savukārt itāļu māksliniece Lara Favareto (Lara Favaretto) krūmos aiz Arsenāla izstāžu zāļu virknes izveidojusi visīstāko purvu - par piemiņu bezvēsts pazudušajiem, kā paskaidro pati autore. Kuratora Daniela Birnbauma veidotajā ekspozīcijā "Pasauļu radīšana" iekļautais Favareto darbs "Īslaicīgais piemineklis (Purvs)" (Momentary Monument (Swamp)) vienlaicīgi ir gan diskrēts un nemanāms (jo garāmejot izskatās pēc izrakņātas zemes, ko varētu saistīt ar nepabeigtiem dārza darbiem, ja vien nepamana balto zīmīti ar darba nosaukumu), gan arī kā vaļēja brūce, kā "nesmukums", nekultivēts un nesapucēts brutālās dabas norišu fragments apkārt esošajā aprūpētajā un sa-kārtotajā dabā. Māksliniece atzīmē, ka veltījusi šo īslaicīgo aizmirstības purvu pazudušajiem - rakstniekam Ambrozam Bīrsam (Ambrose Bierce), māksliniekam Basam Janam Aderam (Bas Jan Ader) un ceļotājam Kristoferam Džonsonam Makendlesam (Christopher Johnson McCandless), kā arī šahistam Bobijam Fišeram (Bobby Fischer). Skaists - vienlīdz sentimentāls un melanholisks - žests, kas norāda uz cilvēka pūliņu bezjēdzību (gan tādā aspektā, ka milzu darbs ir ieguldīts, lai radītu ko līdzīgu tam, kas dabā notiek pats no sevis, gan arī - cilvēka mūža beigas lielākoties ir galējais atskaites punkts, pēc kura viņa būtība nogrimst purvā un bez pēdām transformējas ķērpjos, dubļos un ūdenī). Purvs kā lieliska metafora, materialitāte un metafizika. Zaļumi Vēl diskrētāks ir slovāku mākslinieka Romana Ondāka (Roman Ondák) darbs Čehijas un Slovākijas paviljonā biennāles Dārzos (jāpiezīmē, ka nedaudz spokainu paralēlās realitātes iespaidu atstāj fakts, ka paviljonu vēl joprojām rotā vairs neesošas valsts nosaukums - Čehoslovākija). Ondāka darbs "Cilpa" (Loop) ir nudien veiksmīgas lamatas nepietiekami uzmanīgam, paviršam un nogurušam skatītājam (tāda ir lielākā daļa biennāles preses dienu apmeklētāju): paviljons burtiski izšķīdināts atmosfērā, turklāt ar minimāliem līdzekļiem. Tam izņemtas durvis, bet iekšpuse pārvērsta par ārpusi - telpā ieklāta augsne, sastādīti tādi paši krūmi un koki, kādi skatāmi paviljona ārpusē, un skatītāju masas plūst pa grantēto celiņu, lielākoties nemaz nenojaušot, ka tieši šobrīd atrodas mākslas darba pašā vidū un nevērīgi bradā pa to. Skatītāji ir noķerti Ondāka asprātīgajā cilpā, un daudzi neizpratnē meklē - kur tad beidzot būs tas mākslas darbs? Piemēram, kā savā blogā rakstīja britu laikraksta The Guardian mākslas korespondente Šarlote Higinsa (Charlotte Higgins), "es vairākas reizes staigāju cauri sasodītajam paviljonam, pirms sapratu"(1). Cits laikraksta mākslas apskatnieks Maikls Ārčers (Michael Archer) arī Ondāka darbu min kā vienu no pirmajiem recenzijā par biennāli, argumentējot savu viedokli, ka liela daļa šīgada biennāles darbu ir jāpieredz "virtuāli": "Romana Ondāka Čehijas un Slovākijas paviljona transformēšana par biennāles Dārzu celiņu turpinājumu ar krūmiem abās pusēs ir vistrāpīgākais, asprātīgākais un saturīgākais šī fakta pierādījums."(2) Apmulsums un neizpratne, paviljona iekšpusē - mākslai rezervētā telpā - nesastopot neko tādu, ko skatītājs pieradis skatīt kā mākslu, - tādas izjūtas varētu būt šī mākslas darba kodols. Analizējot tālāk - te ir gan aprobēto laikmetīgās mākslas izteiksmes līdzekļu apstrīdēšana un noliegums, gan refleksija par uztveres īpatnībām, par iedomātām un reālām robežām, kas strukturē civilizēta pilsētnieka pasauli. Arī vērtību apšaubīšana un pārvērtēšana, savā ziņā kritisks komentārs par patērētājsabiedrības nezinātnisko materiālismu (mākslas darbs, ko tā īsti nevar "patērēt", jo darba nav, ir tikai skatītāja piedzīvojums un tam sekojoša refleksija). Ārstniecības augi Didaktiskāka pieeja dabas labumu baudīšanas jautājumam vērojama Beļģijas paviljonā - mākslinieks Žefs Žē (Jef Geys) vērienīgā projektā Quadra Medicinale pētījis ārstniecības augu klātbūtni urbānā vidē. Viņa uzdevumā cilvēki Maskavā, Briselē, Vilērbānā un Ņujorkā meklēja noteiktus ārstniecības augus un atrada tos dzīvojam starp betona plāksnēm, asfalta plaisās, pagalmos, ielu un ietvju malās, pie kanalizācijas lūkām u. c. vietās. Pieticīgie un dzīvotspējīgie cilvēka draugi un glābēji rūpīgi kataloģizēti - nofotografēti, aprakstīti, dokumentēta arī to atrašanas vietas adrese, un katram pievienots tā medicīnisko īpašību apraksts, herbarizēts paraugs un zīmējums. Autors nedaudz utopiski norāda, ka ārstniecības augi lielpilsētu vidē ir arī Dieva dota bezmaksas aptieka mazturīgajiem un bezpajumtniekiem. Nerealizēta iecere šī projekta ietvaros bija arī izdot ekspozīcijas katalogu kā "ēdamu avīzi", kas nodrukāta uz materiāla, kuru pēc izlasīšanas varētu apēst. Šogad septiņdesmito jubileju atzīmējošais mākslinieks savas ilgās karjeras laikā ir bijis sociāli aktīvs, darbos allaž diskutējot par mākslīgās "sabiedriskās iekārtas" un dabisko cilvēka tiesību un pienākumu konfliktu (to skaitā arī par mākslas institūciju autoritatīvo attieksmi). Piemēram, viena sava mākslas projekta ietvaros ("Vasaras mājiņa", 1977) Žē divu mēnešu laikā bez citu palīdzības uzbūvēja mazu, apdzīvojamu mājiņu laukos, izmantojot paša sagādātus un apstrādātus kokmateriālus un citus dabiskus materiālus. Žē kā šī mākslas darba autors parakstījās svaigā cementā uz sliekšņa pie mājiņas ieejas. Kad Oosthoek enciklopēdija gatavoja šķirkli par mākslinieku, viņš kā ilustrāciju piedāvāja šīs mājiņas fotoattēlu, bet enciklopēdijas redakcija to noraidīja ("tas nav mākslas darbs").(3) | |
 Nihils Čopra. Jogs Rādžs Čitrakars: Atmiņu zīmējums VII. Performance (48 stundas bez pārtraukuma, 3.-5.jūnijs). No kuratora Daniela Birnbauma veidotās ekspozīcijas "Pasauļu radīšana". Foto: Zenta Dzividzinska | |
|
Palmas un čūskas Flora un fauna aktīvi līdzdarbojas arī Kipras nacionālajā ekspozīcijā. Mākslinieks Sokratis Sokratuss (Socratis Socratous) vērienīgā darbā "Baumas" aptvēris gan vēstījumu par politisko situāciju savā valstī, gan trāpīgi apspēlējis neformālo informācijas apriti jeb baumošanu. Pamatojoties uz kādu vietējo "urbāno leģendu" (vienkāršoti atstāstot - Kipras grieķu daļā tika iestādītas palmas, kas ievestas no Kipras turku daļas, un drīz vien izplatījušās baumas, ka šo palmu saknēs paslēptas kobru olas, lai tās izšķiltos un izlīstu virszemē naidīgajā teritorijā un sakostu tur dzīvojošos cilvēkus), Sokratuss mēģina izplatīt līdzīgas baumas venēciešu un biennāles apmeklētāju vidū: pilsētā apmetušās čūskas un negaidītās vietās parādījušās palmas. Palmas kā draudoši saslējušies lielgabalu stobri tiek vadātas pa pilsētas kanāliem ar kravas kuģīti (jāpiezīmē, ka skats ir visai pārsteidzošs, it īpaši tiem, kas nezina, ka tas ir mākslas darbs), savukārt divas kobras kopā ar to dresētājiem (dancinātājiem? dīdītājiem?) visu biennāles laiku dzīvo Kipras izstāžu zālē istabiņā aiz stikla sienas. Apskatāma arī kobru turēšanas atļauja, ko izdevusi par šo jomu atbildīgā Kipras iestāde. Izdevās noskaidrot, ka abas kobras atradušās izstādē tikai atklāšanas dienās un pēc tam nogādātas atpakaļ mājās. Tajā pašā laikā pieņemu, ka šādas baumas ir daļa no projekta un mana apmeklējuma laikā čūskas mierīgi dusēja savā cibiņā - tieši tāpat kā turpat netālu laiski atlaidušies Kipras čūsku dresētāji. Smiltis, migla un tumsa Mākslinieki bagātīgi izmanto visu to plašo izjūtu un emociju spektru, kādu var panākt ar mūsdienu mākslas izteiksmes līdzekļiem. Piemēram, Venēcijas biennāles apmeklētājiem ir iespēja iekrist svētsvinīgā nopietnībā un sasprindzinātā dramatismā - tādu iespaidu atstāj serbu mākslinieka Zorana Todoroviča (Zoran Todorovič) no cilvēku matiem saveltais filcs vai ne mazāk satraucošais ungāru mākslinieka Pētera Forgāča (Péter Forgács) izmantotais vēsturiskais arhīva materiāls par nacistu antropologa austriešu zinātnieka 20. gs. 30. gados veiktajiem vērienīgajiem pētījumiem par rasu pazīmju noteikšanu (Forgāčs izmantojis zinātnieka izveidoto apjomīgo foto un kino portretu kolekciju, kā arī dokumentāciju par viņa pielietoto pētniecības metodi - ģipša masku noņemšanu no dzīviem cilvēkiem). Tikpat labi skatītājs var liegi balansēt uz salkana sentimenta robežas, iedziļinoties nīderlandiešu mākslinieces Fionas Tanas (Fiona Tan) poētiskajos, sievišķīgi aizkustinošajos videodarbos. Tāpat iespējams iegremdēties filosofiskā diskursā un pilnībā pazaudēties tekstā, pievēršoties Turcijas nacionālajai ekspozīcijai, kuras ievērojamākais elements ir filosofisku eseju krājums trīs sējumos. Vai arī gluži pretēji: skatītājs var bezrūpīgi regresēt līdz pusapzinīga bērna stāvoklim, kad viss ir rotaļas objekts un nekas vairs nav ņemams nopietni - kā, piemēram, Ukrainas paviljons (tas Rietumu presē izpelnījies daudz uzmanības, kuras lielākā daļa veltīta ekspozīcijas patrona - laikmetīgās mākslas centra saimnieka un ietekmīga uzņēmēja - Viktora Pinčuka greznajai un ultramodernajai jahtai, kas biennāles atklāšanas laikā bija nekaunīgi "noparkota" visredzamākajā vietā - tieši blakus cita slavena uzņēmēja Romana Abramoviča tikpat simpātiskajai jahtai). Starp citu, Ukrainas piedāvājums Venēcijas mākslas biennālē ir ne mazāk kvalitatīvs un iepriecienošs kā 2007. gadā(4) - šoreiz uzmanības centrā ir mākslas procesa strukturālais modelis (t. i., kuratora institūcija, mākslinieka loma un funkcijas) un pašas mākslas nemateriālā būtība, ko pauž izmantotie efekti - atkal jau dabas labumi, tagad savaldīti un pakļauti mākslinieku iecerei. Ar vērienu un pārliecību Ukraina iegādājas lielāko un labāko reklāmas laukumu pilsētvidē (tieši pretī Akadēmijas tiltam), kur iepazīstina publiku ar Ukrainas paviljona kuratoru - tas ir ne vairāk un ne mazāk kā ukraiņu izcelsmes bokseris Vladimirs Kļičko, portretēts ar apzeltītām skrituļslidām rokā. Jāpieņem, ka viņa vienīgais ieguldījums ekspozīcijas tapšanā - publikas uzmanības piesaistīšana. Savukārt ekspozīcijas autori ir modes mākslinieki ukrainis Ilja Čičkans (Илля Чiчкан) un japānis Mihara Jasuhiro (Mihara Yasuhiro). Vairākās telpās izvietota instalācija "Sapņotāju stepes" - fiktīvs kino uzņemšanas laukums, iespējams, kādai šausmu filmai, kur pirmajā stāvā skatītāju sagaida zīmolota mākslīgā migla (Attair Gezir 1000 DMX ar 15 litriem "miglas šķidruma") un ne mazāk zīmolotu smilšu (Ultimo Classic Display Sand) klāta grīda. Tālāk - tumsa un sirreālistiskas, mehāniskas lelles ar atbilstošu fona mūziku, vēl citā telpā - tikai tumsa, ko negaidīti izkliedē izstāžu zāles grezni zeltītajā lustrā ieskrūvētās bezrūpīgi krāsainās spuldzītes. Apmeklējot ekspozīciju vienatnē, nudien var izbaudīt zināmu fiziskas un emocionālas klātbūtnes noskaņu, kurā galvenajā lomā - paša skatītāja vārdos neformulējamās izjūtas, nevis mākslas darba materiālā kvalitāte. Piemēram, The Times mākslas korespondents Bens Hoils (Ben Hoyle), pieminot Ukrainas ekspozīciju jau savu Venēcijas iespaidu virsrakstā, nosaucis to par "vienu no visambiciozākajām" (atsaucoties uz Vladimira Kļičko personības šarmu un Viktora Pinčuka finansiālajām iespējām) šīgada biennālē.(5) Manuprāt, "Sapņotāju stepes" ir lielisks piemērs tam, kā formālā paņēmiena - šķietami rotaļīgā spēles motīva - izmantojums mākslā rezultējas nebūt ne pavieglā jokā, kā varētu likties sākumā (ielūkojoties acīs Kļičko), bet kvalitatīvā, spēcīgā mākslas darbā. | |
 Ragnars Kjartansons. Beigas - Venēcija. Performance - instalācija. 2009. Pateicība māksliniekam, galerijai Luhring Augustine (Ņujorka) un galerijai i8 (Reikjavīka). Foto: Rafael Pinho | |
|
Dabas sastāvdaļa - arī mākslinieks kā eksponāts Vairāki mākslinieki izvēlējušies performances žanru un savas fiziskās klātbūtnes stratēģiju, tā panākot tiešāku kontaktu ar skatītāju. Kurators Daniels Birnbaums savā ekspozīcijā iekļāvis indiešu mākslinieka Nihila Čopras (Nikhil Chopra) performanci "Jogs Rādžs Čitrakars: Atmiņu zīmējums VII" (Yog Raj Chitrakar: Memory Drawing VII). Tās iepriekšējās daļas bijušas skatāmas, piemēram, Jokohamas trien-nālē (2008), personālizstādē Mumbajā (2007) un citur. Attālā nostūrī, aiz Arsenāla izstāžu zālēm, vientuļā kādreizējā kapelā Čopra iejūtas sava liriskā varoņa - joga Rādža Čitrakara tēlā, kas savukārt esot balstīts mākslinieka vectēva personībā un piedzīvojumos. "Atmiņu zīmējums" ietver gan mākslinieka aktīvo darbību - piemēram, zīmējumi uz audekliem pie sienām, gan arī pasīvu klātbūtni: mana apmeklējuma laikā dienas vidū mākslinieks bija apsēdies atpūsties un noraudzījās dzimtās puses ainavā, kas tika projicēta uz grīdas viņam pie kājām. Galds ir klāts pusdienām vai vakariņām, tur ir gan svečturis, gan aizkosts maizes klaips un augļi. Nelielās telpas stūrī - spoža metāla ūdens spainis un citi personīgās higiēnas priekšmeti. Vecātēva žakete, viņa bārdas putu otiņa utt. ir priekšmeti, kas māksliniekam palīdz savā apziņā iedzīvināt vecātēva tēlu. Kaut arī šīs performances komentārā izstādes katalogā lasām par Indijas koloniālās vēstures problematizēšanu, šis darbs itin jauki uztverams arī kā intīms pētījums par sevi, savu izcelsmi un savām saknēm. Turklāt svarīgs faktors ir telpas nelielais izmērs - tajā ienākot, apmeklētājs acumirklī jūtas kā svešinieks, kas neaicināts iekļuvis dzīvojamā istabā. Mākslinieks ir rokas stiepiena attālumā, viņš elpo to pašu gaisu, ko es, tajā pašā laikā viņš ir nesasniedzami tālu (Indijas ainava viņa acu priekšā un man neizzināmā ģimenes vēsture). Biennāles apmeklējumam kādreiz jābeidzas, un noslēgumā jāiegriežas Īslandes nacionālajā ekspozīcijā ar nosaukumu "Beigas". Šeit uz visu biennāles laiku (no jūnija līdz novembrim) savu darbnīcu iekārtojis mākslinieks Ragnars Kjartansons, ar kuru tuvāk iepazīstinājām "Studijas" aprīļa-maija numurā. Vispirms var novērtēt viņa videodarbu, kurā mākslinieks kopā ar kādu draugu, saģērbušies kažokādās un (domājams) vilnas zeķēs, uz plašas, bezgalīgas un monumentālas Kanādas kalnu ainavas fona pilnīgam tukšumam un visiem vējiem par prieku spēlē sērīgas kantrī dziesmas uz līdzpaņemtajiem instrumentiem (to skaitā gan elektriskās ģitāras, gan īsts koncertflīģelis). Savukārt centrālajā zālē - plašā telpā ar tiešu pieeju Lielajam kanālam - uzturas pats mākslinieks, viņa draugi un modelis, kura portretu viņš apņēmies gleznot visu izstādes norises laiku. Šim nolūkam sagādāti aptuveni 200 dažāda formāta svaigi balti audekli, kā arī skaņuplates, alus un cigaretes. Svētdienīgi mierīgā noskaņā, saviesīgi čalojot ar atnākušajiem draugiem un paziņām, performanču mākslinieks Kjartansons glezno skičveidīgus portretus, ko krauj pie sienas publikas apskatei. Tas viss kopā saucas "Beigas" - un patiesi ir kaut kas melanholiski eksistenciāls un māksliniekam tik tuvo Weltschmerz (pasaulsāpi - vācu val.) vairojošs šajā vairākus mēnešus ilgstošajā performancē, tajā pašā laikā netrūkst veselīgas humora izjūtas, kas "Beigas" padara par īstu mākslas piedzīvojumu. Kā to uztvert - tas arī lielā mērā atkarīgs no paša skatītāja (no humora un pasaulsāpes līdzsvara viņa uztverē). Nedomāju, ka Kjartansona mākslai piestāv stagnātiski zinātniska apcere,- piemēram, viens no trāpīgākajiem un asprātīgākajiem komentāriem par "Beigām" pieder The Observer mākslas apskatniecei Lorai Kamingai (Laura Cumming), kura raksturoja "Beigas" kā "ilgstošu performanci, kas ietver smēķēšanu, dzeršanu un bezcerīgi sliktu portretu gleznošanu cauru diennakti, no šībrīža līdz pat slēgšanas dienai. Īslande ir bankrotējusi, biennāle ir paralizējoši milzīga, un Kjartansons nudien nav nekāds gleznotājs. Bet Venēcija sagaida, ka mākslinieks turpinās - lai arī viņš ir nolemts neveiksmei."(6) Mākslinieks pilnīgi noteikti turpinās, un tas, kas var izskatīties pēc neveiksmes, tikpat labi ir sirdi plosoša traģēdija Gētes un Šillera noskaņās. Raksta autore pateicas Valsts kultūrkapitāla fondam par iespēju apmeklēt Venēcijas mākslas biennāli. (1) Ieraksts Šarlotes Higinsas blogā atrodams: www.guardian.co.uk/culture/charlottehigginsblog/2009/jun/09/venice-biennale-art. (2) Archer, Michael. Not seeing but drowning: my visit to the Venice Biennale. The Guardian, June 10, 2009; www.guardian.co.uk/artanddesign/2009/jun/10/venice-biennale-art-glut. (3) Geys, Jef. Quadra Medicinale. Kempens Informatieblad, 2009, p.10. (4) Atļaušos atsaukties uz savu sajūsmināto recenziju: "Pilis - strādniekiem!". Studija, Nr. 55, 2007, 66.-73. lpp. (5) Hoyle, Ben. Ukraine pavilion is a Venice Biennale knockout. The Times. June 8, 2009; entertainment.timesonline.co.uk/tol/arts_and_entertainment/visual_arts/article6451505.ece. (6) Cumming, Laura. On your vaporetto to the far pavilions. The Observer, June 7, 2009; www.guardian.co.uk/artanddesign/2009/jun/07/venice-biennale-art-exhibitions | |
| Atgriezties | |
