VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pati savā laika rezervuārā Aiga Dzalbe, mākslas zinātniece Nele Zirnīte. "Laika rezervuārs" 11.07.-16.08.2009. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs | |
 Nele Zirnīte. 2009. Foto: Jegors Rostovs | |
|
Neli Zirnīti satiku viņas jaunajā darbnīcā Mākslinieku savienības ēkas pagrabstāvā. Tur grafiķe, gatavojot izstādi LNMM Baltajai zālei, nogurusi savu bezgala daudzo skaisto darbu ielenkumā, nu gluži kā būrās, piemērojot rāmjus un iztēlojoties ekspozīciju. Tieši tādā situācijā laikam piedien nonākt autoram, kas vairāk nekā 25 gadus diendienā ir aizrautīgi strādājis, radījis un radījis. Turklāt Neles Zirnītes gadījumā vērā jāņem faktors, ka viņas darbi ir tikpat spēcīgi, cik filigrāni, un tēlainie motīvi tajos laika gaitā savijušies neizdibināmās sakarībās. Nele Zirnīte ir lietuviešu izcelsmes latviešu grafiķe (viņa dzimusi Žemaitijā, Latvēļu (t. i., "latviešu" - mīlināmajā formā) ciemā un sākotnēji izglītojusies Viļņas Mākslas institūta Grafikas nodaļā pie ofortista Leona Lagauska; Latvijā, kur Gunāra Kroļļa vadībā noslēdzās grafiķes apmācība, viņa ieprecējās). Skatītājus māksliniece savaldzināja 80. gadu otrajā pusē ar smalkiem, tonāli noskaņotiem, toreiz īpaši aktuālajai cilvēka un vides attiecību tēmai veltītiem ofortiem (pazīstamākie no tiem ir "Valdnieks" (1988), "Zaļais rāmis" (1989), "Lūgšana" (1988), Quo vadis (1987)). Šos laika pārbaudījumu izturējušos darbus rodas vēlēšanās pētīt ar lupu, ieraugot aizvien jaunus un negaidītus pavērsienus un no tā gūstot vielu pārdomām un baudījumu acij. Mazās, sīki izstrādātās formas sākotnēji radās gluži prozaisku iemeslu dēļ: Nelei, kā daudzām māksliniecēm, nācās strādāt mājas apstākļos, vārot bērnu putriņas. Tā viņa izkopa filigrāni smalko oforta tehniku. 90. gados grafiķes izteiksme, šķiet, vērsusies dziļumā: tēli rādās nosacītāki, kompozīcijas - abstraktākas, fons - piesātinātāks. "Oforta plate ir melna, viss jāzīmē spoguļattēlā. Zināmā mērā tas ir meditatīvs process, kas man nepieciešams. Vislielākā bagātība ir plate, nevis izdrukātās lapas. Pārsteiguma un burvestības moments. Tu radi it kā aizsietām acīm, esot pilnīgi sevī, pilnīgi atklāta pret sevi. Koncentrēšanās, kas nepieciešama grafikā, ir atšķirīga no tās, kura vajadzīga, piemēram, glezniecībā. Lai cik tu būtu emocionāls, cik atklāts, jābūt vēl spējai sevī saturēt to, ko vēlies pateikt. Ir ārējā spontanitāte, un ir arī iekšējā. Grafika neizbēgami pieprasa pārdomu laiku, ierobežo visatļautību. Lai darbs būtu tiražēšanas vērts," stāsta māksliniece. Darbos "Liesmojošais lietus" (1995), "Mija" (1996), "Neuzrakstītā grāmata" (1997), "Kauss" (1997) u. c. fiksējams brīdis, kad Nele Zirnīte atveras tehniskiem atklājumiem, savienojot oforta un akvatintas tehnikā sasniedzamo materialitāti - konkrēto un kosmiski dzīļaino. Ciklā "Nesēji" viņa ļāvusies krāsas un lielo formu iespējām, izmantojot daudzslāņu šablonu monotipiju. 21. gadsimtā grafiķe virtuozi dažādu tehniku kombinācijās turpina paust personiskos pārdzīvojumus un pasaules redzējumu. Smalki izstrādātajās kompozīcijās no citas citā ceļo un transformējas tēli un simboliskas zīmes (lidojošas vai pie trausliem stiebriem pieķērušās cilvēku figūriņas, molekulu režģi, makšķeres, pulksteņi, koki, visdažādāk interpretēti apļi - ziepju burbuļi, nimbi, atslēgu riņķi u. c.). Izstādes kataloga tekstā Eva Rotčenkova tās raksturo, piesaucot sirreālisma un maģiskā reālisma jēdzienus. Šobrīd mākslinieces prātu īpaši nodarbina ekspozīcijas centrā iecerētā instalācija - metāla platīšu tornis - "Laika rezervuārs", par kuru viņa raksta: "Ar gadiem pārvarēto plakņu skaits manā dzīvē pieaug. Aiz manis - cinka plašu un platīšu laukums kā aizsargājošs metāla vairogs ar iekodinātām laika zīmēm, kas katra glabā sava mirkļa patiesību," - un piebilst: "Gribas paskatīties uz tām platēm, ko esmu mocījusi." | |
 Nele Zirnīte. Lidojums. Ofotrs, akvatinta. 19x20cm. 2007. Foto no Neles Zirnītes personiskā arhīva | |
|
Mūsu saruna sākas, aplūkojot nesen tapušo Neles Zirnītes pašportretu. Nele Zirnīte: Es ļoti daudz pie tā strādāju. Svarīgi bija, lai nesanāktu pārāk smuki. Saprast, kura ir tā īstā gaisma, lai atklātos vēlamais un nozustu nevajadzīgais (nu ne jau par krunciņām ir runa) - lai rastos īstais fīlings. Vienu brīdi jau šķita, ka esmu novedusi darbu līdz perfekcijai, bet tad kādu rītu sasteidzu. Parasti ir tā - ja gribi faktūras, jāveido atklātais kodinājums, drusku vairāk jākodina. Noskaņojums bija tāds, ka gara acīm jau redzēju oranžīgās faktūras un ieslīgu tai procesā - uzliku plati uz plītiņas un ar terpentīnu sāku ņemties pa to. Temperatūra laikam nemanot pacēlās, un manu acu priekšā vasks izplūda, saplūda līnijas, štrihs. Sākotnēji pašportrets bija pārāk ass, nācās divkārt iet tam pāri. Tāpēc tas tāds īpatnējs... 80. gados, veidojot pašportretu, pieredzēju līdzīgu pašdarbību: toreiz neizkodās vispār. Likās, ka viss precīzi izdarīts, mazgāju seju uz plates, bet tur - tukšums. Nez kādēļ? Aiga Dzalbe: Tev ir tikai divi pašportreti? N.Z.: Vēl viens ir bijis. Šis ir trešais ofortā. A.Dz.: Skatījies spogulī vai fotogrāfijā? N.Z.: Fotogrāfijā, ko uzņēma draugs Igors, bet uzstādījumu noteicu es pati, jau labi redzot, kādai jābūt gatavai grafikai. A.Dz.: Tavos darbos viss ir tik viegls, trausls, nepiezemēts, tēli - lidojoši, kompozīcijas - kā debesu vai iedomu ainu nospiedumi. Skatītāja interpretācijas brīvība ļauj tajos saskatīt visādus dvēseļu piedzīvojumus. Vai vari pati pateikt, kas īsti ir šie tēli? N.Z.: Literāri tas nav vis tik konkrēti pasakāms. Tāds stāvoklis... Neteikšu, ka es visu laiku lidinos, bet tur jau tā lieta, ka radošajā procesā atklājas tas, uz ko velk. Es nemaz nevarētu, negribētu atainot konkrētu kompozīciju ar cilvēkiem, kas stāv un darbojas. A.Dz.: Studiju laikā taču nācās to darīt. Izdevās? N.Z.: Jā, bet jau tad es izvēlējos kompozīcijas, kurās cilvēks parādīts fragmentāri, līdz vidum, priekšplānā galva vai tamlīdzīgi. Laikam jau esmu arī kaut ko reālisma garā atveidojusi. Tomēr pat diplomdarbā bija tēliem brīvi piepildīta kompozīcija. To lai kāds psihologs izskaidro. A.Dz.: Tu tikai velc tēlus ārā no bezapziņas un necik necenties skaidrot? N.Z.: Jā, tie balstās uz izjūtām. Manos darbos parādās kāds varbūt īstenībā nemaz neeksistējošs elements, kas ceļo no vienas grafikas nākamā. Kā vadmotīvs, kas mainās, izaug par kaut ko citu, nekā sākotnēji ir parādījies, piemēram, nimbi, kurus neapzināti visu laiku transformēju. Tās formas, izjūtas... Es daudz skicēju, bet kompozīcijas vienmēr nezīmēju - es tās redzu, variēju prātā. Šogad, piemēram, tie paši nimbi parādījās kā liesmojoši cirka riņķi (nemaz nezināju, ka ir cirka gads, līdz Heimrāts Mākslas dienu sakarā to pavēstīja). No tiem varētu izveidot veselu ciklu. Pašai interesanti, kā, piemēram, rokas sa-aug ar degošo apli, kaut kur aizsvilstas, citur ne. Parasti manos darbos svarīgas ir rokas un skatieni, bet jaunākajos skatiena nav, tukšums kļuvis interesants. Arī pašportretā tas redzams. Šādos darbos autors parasti cenšas papildināt skatienu, bet manai sejai apkārt lidinās tukši apļi. A.Dz.: Man tie mazliet asociējas ar rokas spogulīšiem. N.Z.: Varbūt, bet tie mazākie atgādina arī vīriešu zīmi - aplītis ar bultiņu. Tēli izaug nemanāmi. Atceries, darbā "Saišķis" cilvēki bija attēloti kā atslēgas, kas turas uz riņķa, karājas tajā, ar rokām ieķērušies. Tas gan bija pavisam kas cits... A.Dz.: Vai tev ir interesanti domāt par to, ko skatītājs uztvers? N.Z.: Interpretē jau ļoti negaidīti, dažkārt precīzi. Kopš draugos.lv atvēru savu darbu galeriju, esmu saņēmusi daudz atsauksmju no svešiem ļaudīm. Prātā palikusi kāda meitene, kas tik skaisti manu darbu komentējusi: "Nekad vēl nebiju sastapusi tik klusinātu un līdz ar to bagātīgi piesātinātu, nezināmu sarkano... ir jāiet tuvu klāt, jābūt līdzās, lai saprastu un sajustu. Ikkatrā darbā ir kāds stāsts, kas atver dvēseli arvien plašāk, pārņem un atraisa." Es tiešām jūtu, ka esmu šo cilvēku aizskārusi, aizkustinājusi, bez tam viņas uztvere šķiet ārkārtīgi precīza, emocionāla, līdzīga manējai. Reprodukcijās cilvēki darbu parasti iztēlojas lielu un niansēs citādāku. Ar ļoti emocionālu attieksmi sastapos pagājušā gada personālizstādē Nexus Lietuvā, kur daži cilvēki pat apraudājās, gribēja runāt un runāt pie maniem darbiem. Lūk, cik jauki izteicās pazīstamā lietuviešu filosofe Jurate Bara-nova: "Kad mākslinieks prasa filosofam: ko tu manos darbos redzi? - viņš var atļauties dažas savas impresijas izstāstīt. To es arī daru tieši Nelei ausī, bet tā, lai dzirdētu arī pārējie. Jo sabiedrība ir vienīgais mākslinieka un rakstnieka tikšanās lauks. Vācu filosofs Leibnics reiz teica, ka pasaule sastāv no vairākām savstarpēji nesaistītām monādēm. Mākslinieks līdzīgas lietas uztver, intuīcijas vadīts. Noslēgta, sevī iegrimusi seja - tā ir vizualizēta monāde. Nezinu, vai leibniciska. Varbūt neliska. Mūsdienīga. Bet tāpat stāstoša par cilvēka mūžam nolemto vientulību..." A.Dz.: Izstādes muzejā kuratores Evas Rotčenkovas tekstos tu vari lasīt profesionālu, rūpīgu savu darbu tulkojumu. Kā tas ir? N.Z.: Interesanti, vēl gan neesmu lasījusi. Evai es pati visu stāstīju, jā, par katru darbu. A.Dz.: Vai, atrodoties šajā mūža darba augļu klāstā, viegli nākas ieraudzīt radošās darbības posmus, nodalīt ciklus? N.Z.: Tādas visaptverošas izstādes muzejā man līdz šim nav bijis. Vajag jau no malas paskatīties. Bet darbus nošķirt ir gandrīz ne-iespējami, jo viena atskaņas pēc gadiem piecpadsmit atkārtojas citā. Katrs darbs velk aiz sevis citus. Acīmredzot pati mana domāšana ir cikliska. Agrāk tēmas, cikli izkristalizējās lēnāk, tagad galva ir pilna ar idejām. Fiziski nevaru paspēt tās realizēt. Beidzu vienu darbu, bet ir sajūta, ka jau vairāki par šo tēmu gatavi. Interesanti, ka jaunākie bieži atgādina agrīnos, atkal gribas panākt to smalkumu. | |
 Nele Zirnīte. Perihorēze 1. Ofotrs, akvatinta. 49x52cm. 2004. Foto no Neles Zirnītes personiskā arhīva | |
|
A.Dz.: Cik ilgi top viens darbs? N.Z.: Šausmīgi ilgi. Agrāk es nebiju tik prasīga. Tagad vienmēr kaut kas ir slikti, jāpielabo. Domās redzu darbu pilnīgāku. Paiet mēneši, gads, kamēr tas ir gatavs. Procesā izbrāķēju savus desmit novilkumus, tas ir arī finansiāli smagi. Nekad nestrādāju ar tīru tipogrāfijas krāsu, skaidri zinu, kas man vajadzīgs kolorītā. Gribas sasniegt tonālu precizitāti, visu iespējamo gradāciju bagātību, kas ir ļoti sarežģīti un laikietilpīgi, bez tam prasa milzīgu pacietību. Mērogi arī tagad saista visdažādākie. Agrāk bez šī profesionālā brieduma vienmēr bija interesanti apgūt kaut ko jaunu, tagad šķiet, ka esmu izgājusi cauri visiem grafikas tehniskajiem smalkumiem, aizgājusi minimumā šais tehnikas pārbaudījumos. Un pret studentiem Kristīgajā akadēmijā esmu tik piekasīga. Viņus mācot, šķiet, ka zinu robežas, ko var sasniegt katrā tehnikā, redzu darbu, kāds tas būtu ideālā izpildījumā. A.Dz.: Kādā mērā tevi saista sabiedriskais darbs? Darbojies LMS valdē, un SO "Grafikas kamera" ir tavu pūliņu rezultāts. N.Z.: Patiesībā mani tas neinteresē, vainīga ir apziņa, ka kādam jāuzņemas rūpes par to, lai grafikas darbnīcas ar presēm tā viegli neaizietu, nepazustu. Bez tam man svarīgi šķiet pulcēt kopā domubiedrus un uzturēt darbnīcu aktīvu, atvērtu. Man liekas - būtu muļķīgi to iznīcināt. Jūtos saistīta, nevaru pagriezt tam visam muguru. Laikam esmu racionāls cilvēks. Un man tiešām patīk pamestā telpā no nekā kaut ko daudziem vitāli vajadzīgu no jauna radīt. Tagad strādāju pie starptautiska projekta nākamajam pavasarim "Stiprais ūdens" (jo tā tiek saukta kodināšanai nepieciešamā skābe), kurā realizēsies atvērto darbnīcu princips, bet mērķis ir ofortistu izstāde. Nele Zirnīte Dzimusi 1959. gadā Lietuvā. 1978.-1982. gadā studējusi Viļņas Mākslas institūtā. 1984. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (2000. gadā iegūts maģistra grāds). Izstādēs piedalās kopš 1982. gada. Personālizstādes - Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Vācijā, ASV. Regulāri piedalās un plūc laurus starptautiskās grafikas biennālēs un triennālēs (piemēram, Grand Prix mazo formu biennālē GRAFIX Breslavā, Čehijā (2005); 1. prēmija (galvenā balva) 9. starptautiskajā grafikas biennālē Josep de Ribera Ksativā, Spānijā (2007)). Viņas oforts iekļauts starp 250 pasaules labākajiem grafikas darbiem respektablajā izdevumā The Best of Printmaking: An International Collection (1997). | |
| Atgriezties | |
