VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kārlis Baumanis Gundega Cēbere, Latvijas Kultūras ministrija, īpaši “Studijai” Tēlnieka Kārļa Baumaņa (dzimis 1916. gadā) daudzpusīgā personība ar apskaužamu zināšanu apjomu un erudīciju, vienmēr pilna optimisma un enerģijas, apvieno sevī gan tēlnieka, gan arhitekta, gan mākslas vēsturnieka talantu. Kopš 1945. gada viņa darbi regulāri eksponēti izstādēs Latvijā un ārzemēs, viņš piedalījies visās Rīgā notikušajās starptautiskajās tēlniecības kvadriennālēs. Daudzajās publikācijās viņš lielu uzmanību veltījis mākslas vēstures un teorijas jautājumiem un sarakstījis monogrāfiju par savu skolotāju tēlnieku Teodoru Zaļkalnu (1966). Mākslinieka uzskati un izteiktās domas bijušas ļoti nozīmīgas Latvijas mākslas un arhitektūras pieminekļu apzināšanā, izpētē un restaurācijā, jaunu pieminekļu celtniecībā. Viņš nevarēja ciest novecojušus paņēmienus, uzstājās pret rutīnu. Savu profesionālo no-stāju un uzskatus neslēpa, un viņā ieklausījās. | |
| |
|
Esmu dzimis raunēnietis, dzīvojis Rīgā, trīsdesmito gadu pirmajā pusē ģimene pārcēlās uz Limbažiem, un tēvs Jēkabs tur atvēra “Jauno maiznīcu”. Limbažos pagāja viens no dzīves jaukākajiem posmiem – ģimnāzijas gadi. Jau ģimnāzijas pirmajā klasē domāju par mākslu. Zīmēšanu mācīja kādreizējais “Rūķa” biedrs Aleksandrs Ramlavs, kam tuva bija akadēmiskā metode. Man tā likās vecmodīga. Vēlāk skolā sāka strādāt Rūdolfs Pētersons, beidzis Eliasa darbnīcu un ar modernu pieeju. Cik nu tas tolaik mazpilsētā bija iespējams, iepazīstināja ar Sezanu, van Gogu. Lasīju grāmatas, rakstus, pētīju reprodukcijas, visu, ko vien varēja dabūt. Gāju zīmēt dabā. Bet prātā arvien paturēju Ramlava teikto – ja kāds interesējas par mākslu, tas ceļu uz akadēmiju vienmēr atradīs. Gribēju tikt studijā pie Jēkaba Bīnes vai Kārļa Miesnieka. Domāju par glezniecību. Kopēju, daudz strādāju ar akvareli un daudz mocījos. Studijā nepieņēma. Gribēju zīmējumā un krāsās panākt ekspresiju, parastā dabas kopēšana mani vairs neinteresēja. Tad tiku Eduarda Vītola studijā. Akadēmijā iestājos pēc diviem gadiem – 1936. gadā. Tur esmu mācījies gan pie Annusa, Miesnieka un Ubāna, gan pie visiem mūsu tēlniecības vecmeistariem – Burkarda Dzeņa, Kārļa Zāles, Kārļa Zemdegas, Emīla Meldera, Kārļa Jansona. Diplomdarbu izstrādāju pie Zaļkalna. Viņš dažreiz pieminēja tik smalkas lietas, bet es viņu sapratu no pusvārda. Piemēram, es taisīju diplomdarbu – 2,5 metrus lielu figūru –, un vienu dienu viņš skatās un tad pasaka, lai pieliekot 2 milimetrus klāt galvai, tad tā būšot stabilāka. Es, saprotams, nosmaidīju, bet vēlāk, rūpīgāk pētot, sapratu, ka tur patiešām kaut kas nedaudz vajadzīgs. Ar Zaļkalnu izveidojās ciešākas saites uz ilgu laiku. Labi sapratāmies, bija sarunāts rakstīt monogrāfiju, un tad es vairāk nekā desmit gadus gāju pie viņa divreiz nedēļā uz pāris stundām vakaros. Bet viņš gribēja runāties, un tā šīs stundas vienmēr ieilga. Viņš daudz man izstāstīja, daudz ko no stāstītā gan rakstos, gan monogrāfijā toreiz izņēma laukā. Monogrāfija patiesībā ir tāda skice. Man toreiz visi tie “pārbaudītāji” prasīja: “Vai varat atbildēt par perso-nām, kas tur pieminētas?” Es teicu, ka nevaru, ko es varu zināt, kādi modeļi 1901. gadā veidoti, pats Zaļkalns to nezina, bet ka viņi taču var visu noskaidrot “drošības ministrijā”. Zaļkalns vienmēr teica, ka tie visi ir godīgi cilvēki, ko viņš veidojis. Daudz kas no stāstītā par Itāliju, Franciju, filozofiju vispār palika iecerē. Interesanta ir Zaļkalna sarakste ar itāļu māksli-niekiem Marfori Savīni, Grizelli, raksti par Florenci. Materiāli tagad atrodas Valsts vēstures arhīvā. Jau studiju gados Kārlis Baumanis piedalās izstādēs ar grafikas darbiem, veido ilustrācijas, draudzējas ar Plēpi, Junkeru, Ābelīti. Pēc akadēmijas 1947. gadā sāk pe-dagoga darbu – Universitātē un vēlāk Politehniskajā institūtā māca arhitektiem zīmēšanu, akvareli, tēlniecību un mākslas vēsturi. Veido ģīmetnes, grafikas, piedalās konkursos. Interesējas par monumentālo tēlniecību. Mans sapnis bija uzveidot daudzus pie-minekļus. Man būtu gribējies taisīt idealizētas Raiņa tēmas, tuvs likās Zemdegas radošais gars. Tipāžs un žanriskais mani neinteresē. Esmu veidojis portretus, bet nekad neesmu juties kā portretists. Man neiznāk detaļas, bet interesē plastiskums, harmonisks koptēls. Es arī daudz pindzelējos ar sagatavošanos darbam. Laikam vajadzēja enerģiskāk, bet es vienmēr ilgi un lēni strādāju. Daudzas idejas radušās koncertos. Bija gadi, kad es izlaidu tikai kādu vienu – divus simfoniskos koncertus. Kad gāju akadēmijā, visas operas redzēju. Mums no 5 līdz 7 vakarā bija zīmēšana, un es jau biju uzlicis šlipsi un krādziņu. Puikas mani apsmēja, ka laikam jau atkal skriešot uz Balto māju. Reizē ar figurālajiem darbiem darinātas abstraktas kompozīcijas, dažādu nokrāsu un faktūru marmora un granīta darbi ar jūtīgi izsvarotām plaknēm, plūstošām līnijām un emocionālā potenciāla kāpināšanai izdobumi un caurumi. Bija uztaustīta sfēra, kurā varēja izpausties meklējumu alkas. Vienmēr esmu interesējies, kas notiek pasaulē, studējis literatūru par pasaules mākslu. Mani interesēja abstrakcionisms, vispār stili, eksperimenti un atklājumi. Meklēju jaunas ierosmes, tiecos visu izzināt. Tā kā biju pedagogs, man bija atļauja Zinātņu akadēmijas bibliotēkā pētīt speciālo literatūru. Varēju iepazīties ar amerikāņu, franču, angļu mākslas žurnāliem, kas nebija plaši vai vispār nebija pieejami māksliniekiem. Tā es uzzināju visu jaunāko, kas notiek mākslā. Gribēju izmēģināt darbus, kur formai ir harmonisks, ritmisks gājiens, kad plakanās plaknes mainās ar izliektām un ieliektām plaknēm. Tas dod lielu tēlniecisku spēku, ko nevar sasniegt ar sīkformām. Īpaši cienu Mūru, kā viņš atrada formas un caurumus kā eksploziju. Viņš ir spēcīgs, lauvas tipa vīrs. Arī viņa darbi ir lieli un spēcīgi. Angļi rakstīja, ka vajag atrast īsto cirtienu akmenī. Es arī gribēju granītā, tieši akmenī pats izkalt formas, skatoties, ko akmens pasaka priekšā, kas viņā ie-slēpts. Tagad jau tā strādā, bet toreiz ne. Man patīk caurumi – tie rosina jaunas domas un asociācijas. Tā var daudz ko izteikt – bēdas, priekus. Lūst gaismas stars, veidojas ēnas un pusēnas, mainās noskaņas. Tā īsti sajust formu var tikai tad, ja strādā īstā materiālā. Svarīgs ir tieši šis “izcirtums”. No tā visvairāk var mācīties īsto tēlniecību. Redzēju arhitektonisko formu un plastisko formu, un tas ir daudzkārt vairāk nekā vienkārši akmens ar caurumu. Vajadzēja paiet gadiem, lai sajustu, kā vislabāk dabūt formu. Es esmu uztaisījis kādus 30 abstraktos darbus un uz sevi pilnībā varu attiecināt kāda japāņu tēlnieka teikto, ka trīsdesmit gados es mēģināju atdarināt to, kas ir dabā, kad man bija piecdesmit, es nosviedu kaut ko nost, kad septiņdesmit, tad sāku sintezēt un atrast domu, bet, kad man būs simt piecdesmit, tad beidzot būšu mākslinieks. Rundāles pilij 250 gadu jubilejā Kārlis Baumanis uzdāvināja bagātīgu medaļu komplektu, vēlāk arī Limbažu novadpētniecības muzejs un pilsēta saņēma skaistus dāvinājumus. Rundāles pilij esmu veltījis daudz uzmanības, kādus divdesmit gadus ekspertu komisijās neskaitāmas reizes braucis, lai novērtētu un sekotu pils restaurācijas gaitai. Tie ir fenomenāli cilvēki, kas tur strādā. Viņu dzīve, milzīgā pietāte pret pili un muzeja darbu mani vienmēr aizkustina, un, to novērtējot, gribējās uzdāvināt šo astoņdesmit medaļu komplektu, kurā redzami mākslinieku, izcilu personību portreti, vēsturiskas celtnes. Ja man jāsaka, kas man visvairāk patīk, tad tās ir katedrāles. Es jau daudz neesmu redzējis, bet Parīzes Dievmātes katedrāle, Šveices, Lozannas, vēl citur dienvidos – tās mani dziļi iespaidojušas. Ja vēl gribētu ko redzēt, tad tās būtu Reimsas un Bovē katedrāles. Tur patiesībā ir viss – plastika, forma, harmonija, mūzika. Kā Korbizjē celtnēs – viņš ir tikpat liels plastiķis kā arhitekts, un arī Birkerts ir tāds pats plastiķis. Tā viņa “Gaismas pils” ir viena varena simfonija plastiskai formai. Un visa vajadzīgā funkcija tur ir iekšā. Medaļas daudz esmu veidojis. Man patīk šīs mazās kompozīcijas kā vēstījums un veltījums. Man ir sērijas, veltītas Latvijas un pasaules kultūras darbiniekiem, visiem, kas man bijuši garīgi tuvi, kā Rainis, Krišjānis Barons, Šekspīrs, Bairons, sērija maniem skolotājiem Zaļkalnam, Zālem, ģimenei un tuviniekiem, ceļojumu sērija un vēl daudz kas. Medaļas daudz esmu dā-vinājis privāti, muzejiem. Tās ir Pretošanās kustības muzejā Ešā, Luksemburgā, Rodēna muzejā Parīzē, Šekspīra muzejā Stretfordā pie Eivonas, Lielbritānijā, Midelheimas muzejā Antverpenē, Beļģijā, Tretjakova galerijā Maskavā, vēl Ungārijā, Austrālijā un citur. Pēdējos gados sāku domāt par to, kam un kur atstāt savus darbus. Negribējās, lai tie būtu izkaisīti pa dažādām vietām. 1996. gadā Limbažu muzejs mani uzaicināja sarīkot 80. jubilejas izstādi. Tā labi izdevās, un pēc izstādes daudzus darbus uzdāvināju muzeja fondiem – medaļas, grafikas, gleznas, tēlus, arī vairākus lielākus darbus parkam. Sešām skulptūrām ir Saules, tātad mūžības tēma. Esmu meklējis ritmus, plakņu plūdumus, domājis par gaismēnu spēli uz šiem darbiem dažādos laika apstākļos. Pagājušajā vasarā pie kultūras nama uzliku lielu granīta skulptūru – “Aizvestajiem”. Bijušas jau dažādas domas un idejas, kur varētu izveidot savu skulptūru dārzu, bet Vienības parks Limbažos šķita vispiemērotākais. Kad es gāju skolā, tad mēs tur sportojām, turpat notika arī ballītes, un tur limbažniekus uzrunāja Kārlis Ulmanis. Man šī vieta saistās ar daudzām jaukām jaunības dienu atmiņām. Visas manas labākās atmiņas ir Limbažos. Savā laikā Rīgā bija skaists Skulptūru dārzs. Tas patiesībā bija mans izgudrojums. Es biju lasījis švei-ciešu un vāciešu žurnālos par šādiem dārziem un domāju, ka mums Rīgā arī vajag. Runāju ar Ivaru Strautmani, runājām abi ar Egonu Slēdi. Tas sešdesmito gadu vidū bija Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs un ļoti atsaucīgs. Mūsuprāt, Pils dārzs bija ideālākā vieta. Tēlnieku sekcija rīkoja talkas, uztaisījām ātri skices ķieģeļu pamatnītēm, izvietojām darbus. Bija varena atklāšana, baseins pilns ar alus pudelēm. No Maskavas bija atbraukusi Jekaterina Belašova, tolaik pazīstama tēlniece, un Leo Svemps teica, ka viņai no skaudības acis spiežas ārā, ka mums ir tik skaists dārzs, bet viņiem nav. Patiesībā mēs tai sistēmā bijām pirmie, kas iesāka plašās āra skulptūru ekspozīcijas. Lai dabūtu PSRS Mākslinieku savienības finansējumu, aicinājām tēlniekus arī no Maskavas un citām republikām. Skulptūru dārzs deva pareizu izpratni par samēriem dabā, par novietojumu, postamentiem. Arī apmeklētājiem patika. Toreiz nelielus skulptūru dārzus ierīkoja arī Liepājā pie muzeja, Kuldīgā. Vēlāk Lietuvā, Klaipēdā vareni sāka. Tas viss attīstīja domāšanu, sākās ciešākas attiecības māksli-nieku vidū. Daudz ko uzzinājām cits par citu. Tas iezīmēja uzplaukumu tēlniecībā. Mēs no-teicām, ka drīkst izstādīt tikai īstā materiālā taisītus darbus, ka nevar šādus tādus ģipsīšus. Skulptūru dārzam bija ļoti liela nozīme. Žēl, ka tagad nav vairāk. Daudz ceļots, vēl vairāk lasīts, pētīti darbi muzejos, izstādēs, vidē. Kāda cilvēkam ar plašu redzesskatu liekas mūsu tēlniecība? Zāle noteikti ir pasaules klases tēlnieks. Īpaši tās zirgu grupas Brāļu kapu ansamblī, tie ir spēcīgi darbi. Uzskatu, ka Zaļkalns ir liels tēlnieks. Viņš dzīvoja savā pasaulē, ne šaurā, bet garīgi intensīvā. Atceros, ka somu mākslinieks Svens Grēnvals, ieraudzījis viņa “Māmiņas”, izsaucās: “Un tas bija 1916. gadā! Ak, ja mēs dabūtu “Sēdošo māmiņu” Ateneuma muzejam!” Melderim ir spēcīgi mazie izstāžu darbi. Briedim kādi četri darbi ir izcili, arī Briedei. No mūsu jaunākajiem tēlniekiem izcila izdoma un formu plastika ir Karlovam. Viņa taisītais Pumpura piemineklis ir nenovērtēts. Feldbergam tie četri darbi “Pasaules pirmelementi”, kas Japānā, ir ļoti pārliecinoši. Es domāju, mums ir ļoti labi tēlnieki, vajag tikai ieraudzīt un saprast. Bet ne jau viss uztaisītais ir izcils. Tagad ir tāds haotisks pārmaiņu laiks un daudz kas viegli tiek radīts. Akmens, granīts man vistuvākais. Marmors ļoti patīk, skaists un bagātīgs materiāls, bet mūsu klimatā sarežģīti, nevar ārā turēt. Man tāds darbiņš “Gemini”(1976) ilgi stāvēja ārā, bet nav jau labi. Par saviem labākiem pats uzskatu Raiņa pieminekli Jēkabpils rajonā, Rubenes ciemā (1969), tad Siguldā “Aizvestajiem“ (ap 1990). Uzskatu, ka šajos darbos esmu panācis gandrīz visu, ko gribēju. Tas izklausītos lielīgi, ja teiktu – visu. Māksla dzimst darbā, un nav nekā tāda, kas būtu atrasts uz visiem laikiem. Māksla mums dod iespēju arī jautāt sev, kam mēs deram. | |
| Atgriezties | |
