VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Anna Dārziņa. Anšlava Eglīša vēstulēs un fotogrāfijās Ilze Konstante, īpaši “Studijai” | |
| |
| Fotogrāfijas, vēstules un atmiņas daiļrunīgi spēj pastāstīt par cilvēka
dzīvi; mēs kļūstam liecinieki notikumiem, par kuriem līdz šim bijis
miglaini aptuvens priekš-stats bez skaidras motivācijas tai vai citai
cilvēka rīcībai. Arhīvu materiāli ir aizraujoša lieta, kas palīdz
ieraudzīt cilvēku ne tikai no parādiskās puses, bet dod iespēju viņu
redzēt ar miesu un asinīm, ar domu un jūtu uzslāņojumu. Tie palīdz
izprast laikmetu, vietu, situāciju, kultūras panorāmu daudzpusīgā un
reālā, dokumentālā un tajā pašā laikā emocionāli piesātinātā izpausmē. Šādā griezumā šoreiz piedāvāju aplūkot gleznotājas Annas Dārziņas dzīves fragmentus, izmantojot pašas mākslinieces personīgo arhīvu. Anna un Volfgangs Dārziņi ir bijuši Rīgas mākslas cilvēku uzmanības lokā jau kopš ģimenes izveidošanas brīža 1939. gada Ziemassvētkos. Anna Dārziņa, pirms laulībām Anna Ozoliņa, dzimusi 1911. gada 15. augustā, 1937. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Ģ. Eliasa Figurālās glezniecības meistardarbnīcu, studiju gados bijusi gleznotāja Valdemāra Tones modelis. Volfgangs Dārziņš – komponista Emīla Dārziņa dēls – dzimis 1906. gada 26. septembrī. Neraugoties uz to, ka tēva nāves gadā viņam bija tikai četri gadi, talants un tēva muzikālā ietekme agrā bērnībā ir bijusi tik liela, ka viņš kļuva par ievērojamu komponistu un mūzikas kritiķi. Abi mākslinieciski apdāvinātie cilvēki bija sabiedriski aktīvas personības, kas labprāt iekļāvās dažādās izdarībās un pasākumos, bija zinātkāri un alka augsti intelektuālas draudzības. Tās viņiem nekad nav trūcis ne Latvijas Mākslas akadēmijā, ne Latvijas Konservatorijā. Volfgangam, draugu sauktam par Voli, vecāku pazīšanās radīja un stiprināja draudzību ar vēlāko rakstnieku, kritiķi un gleznotāju Anšlavu Eglīti, ievērojamā literāta Viktora Eglīša dēlu. Šai mūža draudzībai vēlāk pievienojās arī abu dzīvesbiedres – gleznotājas Veronika Janelsiņa un Anna Dārziņa. Volfgangam līdzās bija tāda autoritāte kā Jāzeps Vītols. Savukārt Annas Ozoliņas dzīves un pasaules uzskata veidošanā ne mazums nopelnu bija viņas ļoti cienītajam un augstu vērtētajam gleznotājam Valdemāram Tonem. Vērojot Toni darbā, redzot gleznas tapšanu, klausoties slavenu mākslinieku sarunās par mākslu, topošā gleznotāja guva neaizmirstamus un neizdzēšamus iespaidus. Un tagad ielūkosimies Annas Dārziņas atstātajā arhīvā. Turot rokās sadzeltējušās vēstuļu lapiņas, pārņem bijība laika priekšā. Mūžībā aizgājušie cilvēki, kuri atstājuši Latvijas kultūrā kādu skaistu vaibstu, kļūst tuvāki un saprotamāki, apgarojot sausās vēstures lappuses ar cilvēciskām jūtām. Šodien vēstules ir jau pārkāpušas dziļi intīmās draugu sarakstes robežas, kurās svešam liegts ielūkoties, tās kļuvušas pārlaicīgas un tautas likteņgaitas tēlojošas. Vēstules glabātas daudzus gadu desmitus, pat no Eslingenes laikiem. Anšlava Eglīša rakstītās ir tapušas garā laika posmā – no pirmajiem trimdas gadiem līdz bērnības un jaunības, un visa mūža drauga Volfganga Dārziņa aiziešanai mūžībā 1962. gada 25. jūnijā. Tās liecina par patiesu draudzību, atklāj īpašu uzticēšanos arī sadzīviskajās lietās, kad bez skaudības var izteikt prieku par Dārziņu ģimenes panākumiem mākslas jomā. Draugam Volim vēstules rakstītas īpašā stilā, ar vārdu izdomājumiem, tīšprātīgām pareizrakstības patvaļībām, citvalodu vārdu latviskotiem iespraudumiem, pilnā mērā at-klājot Anšlava Eglīša – rakstnieka, novērotāja un asprāša talantu, dažas no tām papildinātas ar zīmējumiem. Sarakste turpinājās arī pēc Volfganga Dārziņa nāves, informējot Annu Dārziņu par dažādām mākslas lietām. Publikācijā izmantoju fragmentus no Anšlava Eglīša vēstulēm, kā arī ģimenes fotogrāfijas, vairumu no kurām Anna Dārziņa savulaik nav ne datējusi, ne citādi aprakstījusi. Visi šie materiāli ietver sevī milzu informāciju, uzbur sadzīves un daiļrades ainas, grūtības un īpatnības, ar kādām bija jāsaskaras svešatnē. Piesātināti ar sadzīviskām problēmām un profesionālās darbības plānošanu, tie ataino trimdinieku noskaņojumu, apjukumu, kas valdīja pirmajos gados. Ko darīt? Kā iekļauties vietējā mākslas dzīvē? Šādus jautājumus viņi uzdod viens otram vai katrā vēstulē. Pirmie gadi Amerikā1 nav bijuši viegli, bet tos vieglākus darīja izrunāšanās ar draugiem un laiku pa laikam uzplaiksnījusī humora dzirksts. 1951. gada 19. maija vēstule sākas ar moto: Izdo, izdo, neienāk, neienāk, bet jāizdo! Tie bija prāta vārdi, ko Anete rakstīja, ka labāk sisties ar trūkumu un kauties ar uztraukumu nekā strādāt rūpniecībā un sist iekšā lielu naudu... No lielas naudas nieks vien ir, bet nogurst rokas un kājas. Lai Dies ikkuru pasargā no darba. Lūdz Dievu un nestrādā! (..) 1951. gada 6. jūnijā Salemā: (..) Anna ir vells, ja uzkrāsojusi 26!!! lieldiždarbus. Tā ir kārtīga izstāde. Mazajos šēnes salonos pietiek ar 16-20. Portlandes muzejā grūti tikt iekšā, jo varu sagrābusi abstraktā kliķe. Jābūt muzeja biedrības membe-rim. Par tādu top, ja žūrija pieņem darbus kopizstādē... bet ij memberība nedod tiesības reflektēt uz telpām, kas izplānotas vismaz gadu uz priekšu. Pie tam muzejā izstādīties ir neienesīgi. Nav aģentu, kas forsē pārdosmi. Totiesu ir galerijas, kas pat garantē pārdosmi. Bet – prasa 40% un $100 – zalogu. Varbūt, ja Anna ir memberieja Spokēnas vai Vašingtonas lielbiedrībā, viņa var tikt muzejā no augšienes. Bet vai tad nav izdevīgāk Sietlā, kur pirksme lielāka? (..) Anna Dārziņa daiļrades sākuma gados gleznoja tradicionāli reālistiskā manierē, izmantojot klusināti tumšu krāsu gammu. Iebraucot Vācijā, tapa sentimentālas tautumeitas vēsturiskos tērpos, kuras labprāt pirka gan bez dzimtenes palikušie latvieši, gan, kā var izlobīt no sarakstes, arī amerikāņu virsnieki. Tās gleznotas galvenokārt ar pasteļkrāsām, jo dabūt eļļas krāsas nebija iespējams. Pārceļoties uz ASV, lai nopelnītu iztiku, viņa nodarbojās ar fotoportretu izkrāsošanu. Paralēli māksliniece gleznoja klusās dabas un portretus, izmantojot gaišu, caurspīdīgu krāsu gammu. Gleznas viņa fotografēja, melnbaltajiem attēliem aprakstot krāsu toņus, koptoni. Tas bija Annas Dārziņas maizes darbs, ienākuma avots, un svarīgi bija saglabāt atmiņā izdevušos darbus, kādus pieprasīja pircēji. 20. gadsimta piecdesmito gadu beigas un sešdesmito gadu pirmā puse visā pasaulē raksturojās ar jaunu domāšanu, jauniem tehnoloģiskiem atradumiem, kas neizbēgami iespaidoja arī mākslu. Mākslas dzīve, pretišķības paaudžu starpā atklājas arī Anšlava Eglīša vēstulēs. Žēl, ka nav zināms, ko par visu to rakstījusi Anna Dārziņa, taču arī viņas glezniecībā notika lūzums, pārmaiņas. Viņa pievērsās nosacītākam gleznošanas veidam ar dekoratīviem laukumiem un lauzītām līnijām, bet līdz pilnīgai abstrakcijai, bezpriekšmetiskai gleznošanai nenonāca. 1951. gada 6. jūnijā Salemā Anšlavs Eglītis raksta: (..) Es jau sen gaidīju, ka tu [Anna – I.K.] vienreiz metīsi to ukuru krāsnī un ņemsi košās perves tāpat kā pasteļos. (..) Tu tikai esi vells uz reizes ar to pulkumu. (..) 1952. gada 15. martā: .. mēs ceram, ka Aņuks mūs izmācīs foto izkrāšļošanas nobelo skunsti. Es redzēju Portlandē krāsu botī īpašas fotoizmālēšanas eljenes mazās dārgās tūbiņās. Vai tās ir tās īstās? (..) Iespējams, ka ar tādām skunstēm var badu atsist un nav jāiet džunkjārdos konservu bundžas dragāt, kā daudzi letiņi dara. (..) 1956. gada 6. augustā: (..) Savādi nīkuļoju tāpat vien uz priekšu, raizēdamies, ka nekas krietns rakstāms nenāk prātā. Tādu nabadzības postu iz rokpeļņu dzīves gribas tēlot, bet “augstāko” sabiedrību jau izmuļļāju Sorrijā2. (..) Krāsniecībā man viscaur rādās tāda kā apjuce, neviens nezina, ko un kā. Izstādēs cits aiz cita provējas 1000 veidos gan pēc Dufija [Rauls Difī – I.K.], gan Rouauauaualta [Žoržs Ruo – I.K.], gan pa abstrakto, un iz frančiem arī šobrīd nekas prātīgs neparādās. (..) Un ja man viens cilvēks taujātu: Quo vadis domine? Tad nudien es nezinātu, ko atbildēt. Naturālisms un reāls reālisms netīk vairs itin nemaz, un liekas pagalam laika sisme, ja runājam no mākslas gleznas, ne naudas bildēm; abstrakts izskatās par tukšu, bet, ko vajadzētu taisīt pa vidam, – tas nudien, jāsaka, ka pirms 30 gadiem to zināju, bet tagad esmu aizmirsis. (..) 1955. gadā Dārziņi pārcēlās uz dzīvi Sietlā un, kā to paredzēja Anšlavs Eglītis 1957. gada 8. oktobra vēstulē, tur palika līdz pat savai nāves stundai. Ai, bagātie Volīši, Nama Saimnieki! Bet nu gan laikam piesiesaties Sietļiem uz galīgu palici. Letiņi jau nevaid kā amīši, kas savus namus pērk un pārdod vienā laidā un ceļo no valsts uz valsti. Bet velli jau esat, iestādamies namsaimniekos, labāko ļaužu kārtā. Un ēka ezermalā! (..) 1960. gada janvārī (bez datuma): (..) LA [Losandželosa – I.K.] pārceļojis milzums abstrakto izstāžu, visas Ņujorkas, itāļu, beļģu, angļu slavenības. Daudzi ir tiešām neiedomājami dulli (angļu nozīmē), bet itālis Skordija u. daži c. bija tomēr sasodīti pievilcīgi, īsti sulīgi gleznieciski. Es arī esmu nogājies tiktāļu, ka reālistiskas bildes nesaista vairs it nemaz. Annusa–Milta–Gaiļa–Krūmiņa izstāde vienkārši nospieda. Cilvēki dzīvo pasaules galvaspilsētā un nav redzējuši nekā! (..) 1960. gada 14. decembrī: (..) Vai Anetei ir jauna izstāde uz steķiem? Veronika jau laikam pie letiņiem nesavīšīsies. Vienkārt, abstraktas vai tikpat kā abstraktas bildes nav letiņiem pa deguniem, otrkārt, cenas nosistas tiktāļu, ka letiņu izstādēm jāsavicina īpašas lacītes, kā to tagad darot arī visi Anūžu, Kuģi utt. (..) 1962. gada 7. martā Anšlavs Eglītis rakstīja par gatavošanos izstādei Sietlā un iespējamiem izstādes dalībniekiem no Kalifornijas3: Iz glezniekiem mums šeit bez Laura4 ir vēl divi vietējo mākslas skolu beiguļi Jānis Gorsvāns5 un Viļumsons, pēdējais lika sevi titulēt par vienu no labākajiem Rietumkrastā dzīvojošiem amīšu gleznotājiem un parasti piedalās visos caurumos, kur vien var ielīst... Friskā [Sanfrancisko – I.K.] bez Lielstaprāna6 ir vēl Hiršs7 iz Latvijas rūpniekiem Hiršiem, pilnīgi abstrakts seriografētājs, bet labs .. (..) Veronikas interesantākie darbi, manuprāt, ir 7 pēdu8 garās abstrakcijas, kas jau nevaid pārvietojamas. Pārvērtusies jau nu viņa ir diži. Ne pārāk sen es redzēju vienu Tavu, Anete, galvu pie Laimoņa Siliņa Palo Alto, likās ļoti glīti, irdeni un moderni krāsots. (..) Un, lūk, Anšlava Eglīša vēstule Annai Dārziņai 1962. gada 9. jūlijā. Mīļā Anete un Dainīte9! Es jau daudzas dienas taisos Jums rakstīt un esmu nolicis sev priekšā papīru, bet nu reiz ir pietrūcis vārdu. (..) Tu zini, kas man bija Volis. Nevienu cilvēku es vairs nepazīstu no tik seniem laikiem, visagrākās bērnības, un ne ar vienu dzīves gaitas nav iekārtojušās tik līdztekus. Ar viņu un pa daļai arī ar Jāni Veseli mēs varējām runāt par lietām, kuras neviens vairs nezina un neviens vairs nesaprot. Ar viņiem nu ir aizgrimusi un pazudusi vesele pasaule un – man liekas, ka daļa arī no manis paša. (..) Nemaz nevaru iedomāties, kā Jūs tagad iekārtosaties. Tu, Anete, gan esi no diezgan cieta kaula un visādos ļaunākos brīžos, cik vien atceros, nepārmainījies nemaz.. (..) 1968. gada 22. maijā Anšlavs Eglītis apraksta savas puses mākslas notikumus. (..) Pēdīgi uzkurbulēju Veroniku rīkot izstādīti pašmājās LA (pēc 17 gadiem!). Gluži tik labi kā Tev šeit pie mums negāja, bet sūdzēties arī nevar. Cenas sākās no 200 par 20 reiz 24 coll10, un dārgāko bildi pārdevām par 400 – 34 uz 34 coll. Interesanti, ka pircēju nemaz nebija tie, ko cerējām, bet pavisam citi, negaidīti ļaudis. .. mūsu bārdainais gleznieks Dārznieks11 izgāza sienas savai darbnīcai (tukšas veikala telpas izputējušā rajonā pie jūras) un patlaban ierīko tīri paglaunu galeriju. Viņš kļuva slavens ar to, ka ievilka automobili caur sienu istabā, lai labotu, jo garāžā bijis caurvējš. (..) 1986. gada 9. augustā rakstītajā vēstulē līdzās svei-cieniem mākslinieces 75 gadu jubilejā viņš atzīmē Minjonas Kļaviņas interviju žurnālam “Latvju Māksla”.12 (..) Tava intervija mūs izvadāja pa vecajiem, labajiem laikiem. Arī mūs Tu biji pieminējusi. Kur nu tas viss? (..) Mums patika Tavs teiciens intervijā: “Kas man šķiet pilnīgi nesaprotams, manai meitai ir absolūti skaidrs!” Tā jau tas ir, dari, ko gribi! Paaudžu plaisa! Atbildot uz intervijas jautājumiem, Anna Dārziņa savu dzīvesstāstu un uzskatus izpaudusi rakstītā veidā 1985. gadā. Materiāls ir plašs – 12 lapas pasīkā rokrakstā, un tā lielākā daļa ir publicēta. Intervētāja vienīgi noklusējusi Annas Dārziņas atbildi uz jautājumu par mākslu Latvijā. Ar sev raksturīgo toleranci māksliniece rakstīja: Par Latvijas mākslu nevaru spriest. Bet es domāju, ka tā ir stipra. Grūtos apstākļos arvienu mākslas plaukst. Pēdējā arhīva materiālos atrastā Anšlava Eglīša vēstule ir 1986. gada 19. augustā atsūtītā Tukuma muzeja 50 gadu jubilejas kataloga ievada kopija, kurā ar sarkanu pasvītrotas un ar izsaukuma zīmēm atzīmētas Tairas Haļāpinas rakstītās rindas par mākslinieci: Sieviete ar ugunīgu temperamentu... visa atsegusies mīļotā skatam un otai. (!) Anšlavs Eglītis savā asprāša garā to komentē: Mīļā Anete!... Paraugies, kā viņi koklē un ko visu nesaskata “pagātnes mantojuma” darbos. (..) Un nobeigumā neliels fragments no Anšlava Eglīša 1964. gadā publicētā romāna.13 (..) Dārziņu mitekļi Rīgā, Eslingenā un šeit Sietlā manās acīs izskatījās ļoti līdzīgi. .. istabām visā kopībā piemita tā pati ērtā, mazliet bohēmiskā krāsainība; visi priekšmeti bija novietoti ne parādei, bet dienišķai lietošanai. Divēji flīģeļi stāvēja iebīdīti ne visai lielajā dzīvojamā telpā. Viens no tiem atvērts, notis pamestas uz nošu turētāja, tam blakus dažas sīklietas. Itin kā nupat kāds būtu spēlējis, tikai piecēlies un izgājis. Man bija grūti atvairīt iedomu, ka tūdaļ ienāks Volis – liels, masīvs, omulīgs, allaž labā omā – un piepildīs telpu ar jokiem, smiekliem un visādām vīzīgām iedomām. Kā reti kāds viņš prata sadzirdēt, izdalīt dīvainus, jocīgus teicienus, priecāties par tiem un āķīgi tos iemest sarunas plūsmā. (..) Un patiesi – 1997. gada oktobrī šo rindu autore Annas Dārziņas māju ieraudzīja tādu, kā to aprakstījis Anšlavs Eglītis. Pati saimniece, vēlīga un laipna, labprāt dalījās atmiņās par pagājušiem laikiem. | |
| Atgriezties | |
