VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| TILTS. BRIDGE. 2000 Inese Baranovska, simpozija kuratore | |
| Starptautiskie mākslas simpoziji Latvijas Mākslinieku savienības (LMS)
darbībā līdzās ikgadējām rudens izstādēm, gada balvu nominācijām un
dažādām starptautiskām izstāžu aktivitātēm tiek uzskatīti par
nozīmīgākajiem gada pasākumiem jeb “pilota projektiem”. Zvārtavas pils
Mākslas centrā šie projekti tiek realizēti jau ceturto gadu. Šogad pirmo reizi simpozija vēsturē māksliniekiem radošam darbam tiek piedāvāts nevis kāds konkrēts materiāls (piemēram, māls, porcelāns, koks, metāls), bet gan vienojoša tēma – TILTS. BRIDGE. 2000. Savstarpējās sapratnes tilts, kas vieno dažādus cilvēkus un viņu viedokļus, tilts starp pagātni un nākotni, starp neskarto dabu un civilizāciju... Par projekta TILTS. BRIDGE. 2000. mērķi tika izvirzītas iespējas “būvēt” sapratnes un komunikācijas “tiltu” Baltijas valstu, Ziemeļvalstu un citu valstu mākslinieku starpā, radot jaunas attīstības dimensijas Zvārtavas Mākslas centra nākotnē. Jaunos attiecību “balstus būvēt” simpozijā tika aicināti piecpadsmit mākslinieki (astoņi no citām zemēm, vēl neizzināti, tikai sarakstēs, projektu aprakstos un autoru CV identificēti, un septiņi mums labi zināmie, bet ļoti dažādie latvieši): Braiens Benfers (Brian Benfer, ASV) – keramika, tēlniecība), Annija Ola (Annie Āhl, Zviedrija) – multimediju māksla, fotogāfija, Suzanna Nesima (Suzanne Nessim, Zviedrija) – glezniecība, grafika, foto un video māksla, Kirsti Grotmola (Norvēģija) – tēlniecība, Juka Jervinens (Jukka Järvinen, Somija) – multimediju māksla, fotogrāfija, Audrus Janušonis (Audrius Janušonis, Lietuva) – keramika, Killi Keiva (Kulli Koiv, Igaunija) – keramika, instalācijas, Aigars Bikše – tēlniecība, instalācijas, Kristīne Drengere – multimediju māksla, Māris Grosbahs – keramika, tēlniecība, Kristaps Gulbis – tēlniecība, vides māksla, Iveta Laure – šķiedras māksla, Gļebs Panteļejevs – tēlniecība, Kirils Pante-ļejevs – tēlniecība, instalācijas, Solveiga Vasiļjeva, (visi – Latvija) – tēlniecība. Abas Zviedrijas mākslinieces nevarēja būt Zvārtavā visu simpozija laiku, un viņu darbi faktiski tika realizēti jau Zviedrijā, tomēr tie ļoti organiski un pamatoti iekļāvās gan simpozija tēmas kontekstā, gan Zvārtavas pils viesu dienas emocijām blīvajā atmosfērā. Annija Ola ir profesionāla grafiķe, kas pēdējos gados savos darbos daudz izmanto pašas inscenētas un realizētas fotogrāfijas. Fotomodeļi parasti ir divi vai viens: viņa un viņš, tikai viņa, tikai viņš. Māksliniece fotografē pati sevi, jo “tā ir lētāk, kurš vēl būs tik pacietīgs, kurš gan pats sevi, savu Ego nepazīst labāk”. Tēmas ir eksistenciāli mūžīgas un reizē arī pagalam vienkāršas – ikdienas dzīve un savstarpējo attiecību vispārcilvēciskās problēmas (“Asistents un māksli-niece”, The Superior, “Ko redzi, to saņem”). Domāju, ka mūsu vietējie dižgari un konceptuālisti tā īsti līdz galam nepaguva novērtēt, kāds unikāls “putns nolaidās” pagodināt mūsu simpoziju Suzannas Nesimas personā. Suzanna ir viena no video mākslas pionieriem Eiropā, viņas videodarbi atrodas visās nozīmīgās kolekcijās (piemēram, Stokholmas Nacionālajā muzejā, Malmes muzejā, Nacionālajā bibliotēkā un Pompidū mākslas centrā Parīzē u.c.). Pēc pamatizglītības arhitekte, jaunībā fotomodele un Zviedrijas čempione peldēšanā, 70. gados viņa pievēršas jaunajiem mākslas medijiem. Kad Zviedrijā kļūst par garlaicīgu, māksliniece dodas savas radošās ieceres realizēt uz Parīzi, vēlāk uz Ņujorku. Simpozija laikā skatījamies Suzannas Nesimas 1978. gadā ar Pompidū mākslas centra atbalstu Parīzē veidoto videodarbu “Peldētāja”: absolūta ūdens maģijas ilūzija un pārlaicīgums, nekas nav novecojis – nedz tēma, nedz tās konceptuālais risinājums. Simpozija izstādei māksliniece atveda savu jauno videodarbu “Vai tu mani dzirdi?”. Darbs filmēts kādā Stokholmas centra laukumā, kur visdažādākie cilvēki nemitīgi runā pa mobilo telefonu, fonā visu laiku skan sievietes un vīrieša balsī izteiktas dežūrfrāzes, kas nav adekvātas vizuālajam attēlam: “Es tevi dzirdu, vai tu mani dzirdi? Es pārzvanīšu. Došu signālu. Kā tev iet. Runā skaļāk. Tiksimies.” Komunikācijas tehnikas pārpilnības laikā ikviens indivīds tomēr jūtas tik vientuļš un bieži līdz galam nesaprasts, ir pieklājības un pirmās nepieciešamības frāzes, bet izpaliek nopietna, dziļa saruna. Jau pēc simpozija tepat Rīgas centrā bieži vēroju video redzētās situācijas analogus: mēs reti skatāmies cits citam acīs, vairāk datora ekrānā, mūsu draugi mums sūta “e pastus” un īsziņas mobilajos telefonos, bet neatnāk vienkārši ciemos... Latviešu māksliniece Solveiga Vasiļjeva Zvārtavas ezeram atrod dvēseli, dāvājot tam “Asaru pilnas acis”: divi ūdenī peldoši un vizuļojoši objekti (kādreiz tie bija spilveni). Un tas arī ir stāsts par mums. “Tilts kā komunikācijas līdzeklis starp krastiem, kultūrām, parādībām. Acis kā smalka komunikācija starp būtnēm un Visumu. Modernās tehnikas ierīces 21. gadsimta sākumā, tomēr acis pāri visam. Ezera skumju pilnas acis pret debesīm. Zeme lēnām iet bojā.” (S.Vasiļjeva) Ar jaunības naivumu un maksimālismu saista Māra Grosbaha realizētā instalācija. Keramiķis no Rojas, kas pēdējos divus gadus tiecas iegūt maģistra grādu tēlniecībā Sanhosē universitātē (ASV), mūsu simpozija laikā radīja skrūves no akmens masas, kuru cēlākais virsuzdevums ir: “Tilts nevar iztikt bez skrūvēm. Skrūves nostiprina un savieno. Bez skrūvēm nu nekādi nevar iztikt. Gribētu saskrūvēt Zvārtavas zemi ar debesīm, lai turas. Varbūt gribētos arī sevi pieskrūvēt Latvijas zemei...” (M.Grosbahs) Igauņu keramiķe Killi Keiva Zvārtavas pils visromantiskākajā vietā – mazajā tornītī, kur, kā nostāsti vēsta pilskundze mēdza vērot savu rožu dārzu un rakstīt vēstules, instalē kompozīciju “Carte postale. Atmiņas zudumi”. Tas ir keramikas formu un senu pastkartīšu savienojums, ļoti trausls un romantisks. “Es jau kādu laiku kolekcionēju senas pastkartes ar dažādu tiltu attēliem. Vispirms mani saistīja arhiektonisko konstrukciju daudzveidība un perfekcija, bet tad es sāku arī pētīt, kas rakstīts kartītēm otrā pusē. Šie īsie sūtījumi no dažādām pasaules malām ir sen aizgājušu cilvēku dzīves liecības: pagātnes miglā gaistošs liecinājums par cilvēkiem, kas mīlēja vai cienīja viens otru. Tagad, pēc tik daudz gadiem, šie vēstījumi kā spilgts mirkļa uzliesmojums ir skāruši arī mani, cilvēku no citiem laikiem un citas dzīves...” (Killi Keiva) Kirils Panteļejevs padomju kolhozu “ziedu laiku” metāla drazas pārvērš monumentā – veltījumā “Atmiņas tīrītājs”. “Katram mākslas darbam ir sava īpaša formula. Dažas no tās sastāvdaļām nemainās gadsimtiem, paliekot par mūžīgām vērtībām. Citas atrodas tiešā atkarībā no mākslinieka personības, vietas un laika, kurā top konkrētais mākslas darbs, un kalpo kā reālas vēstures liecības, radošās domas progresējošas kustības iemiesojumi. Ir svarīgi, lai tie, kas šīs formulas rada, un tie, kas mēģina tās analizēt, spētu novērtēt katras šīs sastāvdaļas nozīmi.” (K.Panteļejevs) Ironiski un filozofiski ir arī citu simpozija autoru radītie darbi, bet tieši iepriekš minētie manā atmiņu jūklī uzpeld aizvien no jauna kā garīgi tuvi vēstījumi. Iztēles tilts vai televīzijas tilts, varavīksnes tilts vai vanšu tilts, mēness tilts vai vienkārši tilts pāri grāvim – šo gan asociatīvo, gan reālo tiltu rindu varētu turpināt līdz bezgalībai. Arī mākslas iespējām nav robežu: gan materiālu un tehnoloģiju izvēles ziņā, gan konceptuālā, emocionālā vai racionālā spriedzes kāpinājumā. Tieši par pēdējo bija jādomā, īstenojot dzīvē projektu TILTS. BRIDGE. 2000., pēc skaita jau 4. starptautisko mākslas simpoziju Zvārtavas Mākslas centrā (1.–21.08.2000.) | |
| Atgriezties | |
