VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Rauma Biennale Balticum 2000. “Atgriežoties nākotnē” (Retracing the Future) Ieva Auziņa | |
| |
| Ir daudzpakāpju līmeņi cilvēka nebeidzamajām rotaļām un manipulācijām
ar laiku, brīžiem cenšoties to apsteigt vai cieši saturēt un
apstādināt, tad atkal izdzēst un izlikties, ka nekā tāda nav bijis. Cik
gan daudz laika no savas ikdie-nas pieredzes mēs varam atļauties veltīt
zudušajam laikam? Ar kādiem līdzekļiem mēs to cenšamies atgūt, atsaukt
atmiņā, pat reanimēt? Nenoliedzami, starptautiskas mākslinieku
izstādes, kas tiek veidotas kā tradīcija, sniedz samērā reālu iespēju
atkāpties laikā. Un ne jau tikai novecojušas frizūras melnbaltos
mākslinieku fotoportretos vai noteikta stila elementi pabalējušos
katalogos ir tie, kas liek nekļūdīgi noteikt, ka tie ir pagājušie
astoņdesmitie vai pagājušie agrīnie deviņdesmitie. Liekas, vispirms tās
ir attieksmju sadursmes, kas šodien vairs neļauj vienai un tai pašai
lietai piešķirt vienu sākotnējo jēgu. Informācija uzslāņojoties atstāj
relatīvi maz brīvās telpas. Ne tik bieži ir iespējams paņemt rokās kaut
ko īstu, nolasīt kādu konkrētu attīstības līkni un ieraudzīt savu
punktu tajā, lai būtu iespējams pilnīgi noteikti atzīt, ka tas, ko viņš
izdarīja vakar, ir daudz vairāk novecojis nekā tas, ko kāds cits
izdarīja pirms vairākiem gadiem. Šogad jau desmito reizi notika Starptautiskā Baltijas mākslinieku biennāle Raumā (Rauma Biennale Balticum), Somijā. Gandrīz vai gribētos piebilst – Somijas laukos. Tomēr, apzinoties Raumas somiski provinciālo šarmu, atmetot liekas ambīcijas un novērtējot pārbaudītas vērtības, jāatzīst, ka astoņdesmito gadu vidū aizsāktā tradīcija sevi ir attaisnojusi, jo, kaut vai pārskatot iepriekšējo gadu Raumas izstāžu katalogus, ir iespēja izdarīt samērā precīzas atkāpes pēdējo desmit gadu mākslā. 1985. gadā Raumā piedalījās Helēna Heinrihsone, Maija Tabaka, Līga Purmale, Miervaldis Polis, deviņdesmito gadu pirmajā pusē – Oļegs Tillbergs, Kristaps Ģelzis, Andris Breže, Ieva Iltnere, Ojārs Pētersons, Leonards Laganovskis, Hardijs Lediņš, vēlāk – Izolde Cēsniece-Suipe, Ēriks Božis un Armīns Ozoliņš. Veiksmīgas ir bijušas iepriekšējo gadu konceptuālās ievirzes, kuras veidojuši tādi kuratori kā Barbara Štrāka, Helēna Demakova un citi. Nevajag šmaukties! Šogad dažādu Baltijas jūras reģiona valstu mākslinieki apvienojās zem devīzes “Atgriežoties nākotnē” (Retracing the Future). Latviju šīgada projektā pārstāvēja Ineta Sipunova ar darbu “Reinkarnācija”, gandrīz precīzāk būtu to nosaukt par reinkarnācijas reinterpretāciju, proti, jaunu skaidrojumu. Jo kas gan šodien spēs atrast laiku tik garīgām nodarbēm kā atdzimšana jaunai dzīvei vai dvēseļu pārceļošanas noslēpumi. Ikdienas dzīves kontekstā tas vairāk līdzinās reti skaistai pasakai, bet cilvēki alkst realitātes. Un māksla taču tiek radīta cilvēkiem: mammai, tētim, bērniem, pensionāriem, pārdevējiem. Jebkuram. (Jums liekas, ka tā nav? Bet kas apmeklē kinoteātrus, un kā vārdā funkcionē arhitektūra?) Viņi var būt pretinieki, sāncenši vai pasīvi vērotāji tās spēles ietvaros, kurā piedalās arī mākslinieks, bet viņus nav iespējams ignorēt. Tas, ar kādiem līdzekļiem tiek panākts samērs starp pilnīgu pārdošanos un daļēju pielāgošanos vienas noteiktas spēles ietvaros, iespējams, ir atkarīgs no labas skolas, centības un uzcītības, gudrības, viltības, nekaunības, talanta vai laimīgas sagadīšanās. Ja kāds nesaprot, ko jūs vēlaties pateikt, tad tā tomēr ir jūsu problēma, nevis galīgs nepraša un muļķis ir jūsu sarunu biedrs. Un vēl, pats par sevi saprotams, pastāv iespēja šmaukties. Ak, kā gan mēs visi no tā esam noguruši! Vai vēlies būt tik skaists kā Bārbija? Inetas Sipunovas “Reinkarnācija” piedāvā pavisam acīmredzamu pārvērtību (kas, protams, arī ir simulācija) ciklu, “pielaikojot” dažādas maskas, kas uz izstādes apmeklētāja sejas tiek projicētas ar diaprojektora palīdzību. Skaistā lelle Bārbija, noslēpumainais supervaronis Betmens, Šiva – indiešu visuvarenais dievs, radītājs un iznīcinātājs vienlaicīgi, krieviski apaļīgā koka paija Matrjoška, pārdabiskais skandināvu trollis, nu jau par savējo kļuvušais citplanētietis (saukts – eliens). Šīs cilvēku radīto mītu sejas raugās uz jums no diaprojekcijām. No mazās lelles līdz lielajai, visu dzīvi cenšoties kādam līdzi-nāties, cilvēks nosimulē vairākas iekšējas pārvērtības, sasniedzot noteiktu identificēšanās pakāpi ar sev vēlamo tēlu. Šajā gadījumā rezultāts ir psihodēliski izaicinoši portreti, kur minēto leļļu nedzīvos sejas vaibstus šķietami atdzīvina pavisam īstu cilvēku acis, smaids, bārda, resni vaigi, deguns. Vai arī gluži otrādi – ikdienas rūpju nomāktā pieaugušā cilvēka (kas pats zināmā mērā kļuvis par tādu kā lelli) vienaldzīgo skatu atdzīvina mūžīgi mūžos laimīgās Bārbijas sulīgais smaids. Pieaudzis vīrietis, pakāpies uz koka soliņa, neveikli izliecis muguru un ar rokām pūloties noturēt līdzsvaru, cenšas “trāpīt” diaprojekcijā, lai pareizi “uzvilktu” Betmena masku. Viņš ieskatās sevī pretī novietotajā spogulī (ne gluži tāpat kā no rīta, tīrot zobus) un domā. Par ko? Pateicoties laikmetīgās mākslas teorijas praksei, mēs esam iemācīti teju vai jebkurā mākslas darbā saskatīt padziļinātas nozīmes un noderīgas koncepcijas, bieži vien ārpus redzesloka atstājot personisko un cilvēcisko, ko pēc tam paši izmisīgi meklējam un cenšamies atgūt (nereti atkal ar mākslas starpniecību). Šajā darbā Ineta Sipunova ar pārbaudītiem līdzekļiem (līdzīga rakstura diaprojekcijas bija iespēja vērot SMMC–Rīga organizētajā izstādē “Ventspils. Tranzīts. Termināls” (1999), personālizstādē “Tēls – attēls” Valsts Mākslas muzejā (2000), jauno mākslinieku izstādē “Cilpa” mākslas muzejā “Arsenāls” (2000), arī dažādās citās mākslas akcijās, sadarbojoties ar mākslinieci Ilvu Kļaviņu) ir radījusi jaunu rezultātu. Darba neapšaubāmā veiksme slēpjas reizē tik sarežģītas un nonivilētas tēmas (reinkarnācija) formāli svaigā interpretācijā. Rauma domāta cilvēkiem Līdzīga emocionālā interaktivitāte spilgti izpaudās vairākos citos šīgada biennāles mākslinieku darbos. Reizē tik primitīvi un tomēr skarbi aizkustinoši uzrunā lietuviešu mākslinieka Ķestuta Adrašūna darbs “Kases aparāts, kas raksta dzeju” (1999). Tā arī tas ir. Jebkurā lielveikalā redzētais kases aparāts jums nevis drukā parastus papīra čekus, bet ar īpašas datorprogrammas palīdzību raksta dzeju. Vai arī zviedru mākslinieka Larsa Siltberga savdabīgie “Mazie eksperimenti realitātē” (1999). Mākslinieka radītais cilvēks – bumba, kuram apavu vietā kājas tiek ietērptas īpaši pagatavotās bumbās un arī rokām cimdu vietā tiek uzmauktas bumbas. Ko tāds cilvēks – bumba lai iesāk? Ne tas īsti spējīgs staigāt, ne slidot, ne pārvietoties ūdenī, atliek vien eksperimentēt ar savām vēl neapgūtajām fiziskajām dotībām. Šo darbu gribētos salīdzināt ar piepildītu sapni. Līdzīgi kā mazs bērns, kas uz papīra lapas uzvilcis dažus ķeburus, vēlas lai tie atdzīvojas. Personiskā zinātniskā fantastika. Kā jebkurā laikmetīgās mākslas izstādē, arī šeit neiztrūka foto un video instalāciju, gleznu un objektu. Ne miņas no izgudrotiem un atsvešinātiem 21. gadsimta cilvēka jaunās ultratehnoloģiskās ikdienas jaunievedumiem. Tepat vien mēs esam! Neraugoties uz to, ka daži pēdējie gadi pieder ne vien pagātnei, bet pat citam gadsimtam. Pieklājīgā Rauma Biennale Balticum Rauma 2000 nav nekāds šedevrs. Bet savā patiesajā miera un bezsteigas pozīcijā tai ir izdevies panākt reālu kontaktu ar skatītāju. Mazliet ambiciozi skan šīgada projekta devīze “Atgriežoties nākotnē”, bet, no otras puses, ja atceramies, ka visas iespējamās par un ap millennium tēmu vērptās koncepcijas ir izsmeltas, tad šāds risinājums šķiet ļoti veiksmīgs, pat vairāk: tas ne tikai īpaši neierobežo māksliniekus, bet zināmā mērā rosina. Domāju, ka jebkurš kuratoru projekts, kas rosina mākslinieku tajā piedalīties, ir jau iepriekš garantēta veiksme. Šo desmit gadu laikā, kas lielākajā daļā Baltijas jūras reģiona valstu ir bijis spēcīgu pārmaiņu laiks, var runāt par mazāk vai vairāk veiksmīgām Raumas izstādēm, bet kopumā šķiet, ka tā savā nesteidzīgajā noskaņā mērķtiecīgi pilda savu pienākumu. Nevienu nešokējot, īpaši neizaicinot un neapmānot. Lēni un pieklājīgi iezīmē noteiktu mūsdienu mākslas attīstības līniju 20. gadsimta nogalē. Dzīve tik ļoti pārvērtusies nebeidzamos simulakros, sākot ar reklāmu pastāstiņiem un beidzot ar nākotnes zinātnes prognozēm, ka gluži ekskluzīvas liekas saulainās rudens dienas. Rauma šķiet kā tāda miera osta pārkonceptualizēto koncepciju mākslas pasaulē. | |
| Atgriezties | |
