VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| BALTIJAS MĀKSLAS DESANTS ĀRLANDAS LIDOSTĀ Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, īpaši “Studijai” | |
| |
| Lidostas visur ir aktīvas vietas, kurās krustojas neskaitāmu lidmašīnu
ceļi un visdažādāko cilvēku trajektorijas. Tās ir kā pašpietiekamas
pilsētas ar savu īpašo infrastruktūru, kas cenšas nodrošināt pasažieru
maksimālu labsajūtu, liekot aizmirst par bailēm un nogurumu. Ārlanda –
sestā lielākā Eiropas lidosta, kura katru gadu uzņem apmēram 17
miljonus ceļotāju, – saviem viesiem piedāvā arī iespēju ielūkoties
mākslas telpā. Artspace – tā saucas pirmā izstāde, kas 1998. gadā
aizsāk unikālu projektu sēriju Ārlandas lidostā un kļūst arī par šī
projekta organizatoriskās vienības nosaukumu. Pirmā izstāde izraisa
plašu publikas atzinību, un tai seko vēl piecas izstādes, kuru ietvaros
mākslinieku darbi ir apskatāmi lidostas zālēs un terminālos. Lidostas
apmeklētāji vēro un piedalās. Piemēram, otrās izstādes ART, ART, ART
laikā japāņu tautības biznesa pārstāvji gandrīz vienmēr, dodoties uz
izlidošanas vietu, izlec klasītes, ko mākslinieks izveidojis uz gaiteņa
grīdas. Pārējo izstāžu tematisko ievirzi nosaka to nosaukumos ietvertie
vārdi – LOVE, ALIEN, PAUS. Šo projektu laikā fiksējama savdabīga
mijiedarbības modeļa veidošanās starp mākslu, biznesa sektoru un
skatītāju. 2000. gadā māksli-nieki apvienojušies zem lozunga ALIVE!,
apliecinot ka Ārlanda ir dzīva un Artspace turpina darboties. Četrlapu
āboliņa lauks, jukas koks, kas darbojas biržā, dators, kas raksta
dzeju, Feng Shui telpa un durvis, kas atveras uz brīnumzemi, – tā pāris
vārdos varētu raksturot mākslinieku veidotos darbus. Projektu
īstenošanu nodrošina izstādes sponsori un atbalstītāji, kā arī Artspace
nozīmīgākais sadarbības partneris interneta kompānija Yahoo!. Tādējādi
izstādes skatītāju pulku papildina arī Artspace virtuālās telpas
daudzie apmeklētāji. Pagājušā gada 12. decembrī Ārlandas lidostā, klātesot trim Baltijas valstu premjeriem un vēstniekiem, tika atklāta Igaunijas, Latvijas un Lietuvas mūsdie-nu mākslas izstāde BALTIC SECURITY! (Baltijas drošība). Projekts ieguva Zviedrijas valdības atbalstu tās izsludinātā Baltijas gada noslēgumā un iezīmēja Zviedrijas kā Eiropas Savienības prezidējošās valsts perioda sākumu. Politiskā dimensija iekļāvās arī izstādes konceptā, tādējādi paplašinot un mainot izvēlēto darbu kontekstu. Tomēr, kā norāda izstādes kuratore Helēna Demakova, tā nav vienīgā un arī ne galvenā izstādes koncepcijas sastāvdaļa. Gandrīz kuriozās situācijas, ko radīja lidostas drošības noteikumi, dažādā veidā ierobežojot un padarot sarežģītāku mākslinieku uzdevumu, varētu kalpot kā ilustrācija ne tikai laikmetīgās mākslas un sabiedrības attiecību, bet arī mūsdienu dzīves telpas raksturojumam vispār. Tieši izstādes konceptuālā struktūra ļāva aplūkot Baltijas mākslinieku skati kā kvalitatīvi jaunu soli iepriekšējo Ārlandas izstāžu kontekstā, kuru mērķis bija tikai aktivizēt lidostas vidi un padarīt to komfortablāku lidostas apmeklētājiem. Izstādes darbi sastapās ar visām grūtībām un priekšrocībām, kādas jāpārvar mākslai, ienākot publiskā telpā. Sarežģīta vide mākslas darbu eksponēšanai, kurā vizuālās informācijas pārliecinošā estētika ļauj mākslas darbam palikt nepamanītam. Mākslas izlaušanās no “baltā kuba” pieprasa jaunu komunikācijas veidu, kas atšķiras no sagatavota galerijas apmeklētāja vērtējošās intences, aplūkojot tur eksponētos darbus. Ceļotājus neobligātās mākslinieku provokācijas lidostā var pārsteigt. Atsevišķie mākslas darbi darbojas līdzīgi kā atjautības tests, atgādinot par Kristapa Ģelža mākslas vīrusa teoriju projekta “Ventspils. Tranzīts. Termināls” idejā, un, tikai apskatot tos kopumā, iezīmējas projekta konceptuālās robežas. Par Baltijas drošību rūpējās 17 mākslinieki, kuru darbi pārsvarā iekļāvās instalācijas plašajā definīcijā. Vairāki no izstādītajiem darbiem bija tapuši agrāk un tagad tika iedzīvināti jaunā kontekstā. Tika radīti arī vairāki specifiski vides darbi. Baltijas drošības politiskais aspekts ironiskā intonācijā fiksējams ne tikai izstādes plakātā, ko grezno spiegu ikonogrāfijas klasika – melnās puslāsīšu brilles –, bet arī Kristapa Ģelža darbos, kas itin labi var kalpot kā izstādes logo. Lielizmēra digitāldruka, kurā seriāla X faili slepenais aģents Malders redzams uz cigarešu “Baltija” paciņas fona, apskatāma centrālajā lidostas zālē. Neiztikt arī bez Skallijas, šoreiz uz Latvijas ģerboņa fona. Lai arī redzēti jau iepriekš (Maldera portrets izstādē “Laika laukums”, Rīga, 2000), māksli-nieka darbi, izmantojot mēroga piedāvātās iespējas, nopietni konkurē ar lidostas reklāmas izkārtnēm, tādējādi bīstami tuvojoties reklāmas un mākslas robežteritorijai. Kritiski ironisko tendenci turpina Ojārs Pētersons, veidojot – protams, oranžu – pasu kontroles posteni, kurā norādītas dažādas ieejas: tikai citiem un tikai tev. Izmantojot lidostas specifiku, vēstījums par diskriminējošo “pasaules kārtību” izdevies ļoti tiešs un plakātisks, tomēr nepārkāpj politiskā korektuma robežas. Veiksmīgāks šķiet otrs mākslinieka darbs, kas organiski iekļaujas telpā un paviršākam skatītājam var likties kā dekoratīvs interjera elements. Tikai no distances oranžās kāpnes “nolasās” kā mākslinieka milzīga izmēra pašportrets, aicinot padomāt, ko mēs pakāpjoties reizēm saminam. Bet vairāki citi izstādes darbi atkal vedina domāt par citiem – tiem, kuri ir savādāki, atšķirīgi un tādēļ paturami piesardzīgā attālumā. Patiesība ir kaut kur ārpusē – tā apgalvo seriāla X faili personāžs, un, palūkojoties uz debesīm caur Kristapa Ģelža veidotās “Personības” cauro galvu, rodas vēlēšanās šim apgalvojumam piekrist. Pūkainais radījums (agrāk redzēts izstādē “Neatkarības diena”, Rīga, 1997), kas no citurienes it kā iekāpis lidostas telpā caur biezo stikla sienu, arī gluži labi iekļaujas politiskās problemātikas diskursā. Lidostā, kā jau tranzītpunktā starp zemi un debesīm, iederas arī vēl citi. Miķeļa Fišera batālijas personāžs no “Starpgadījuma mežā” (izstāde “Gramatika”, Tallina, 1999) parādās skatītājam tikai zilās neona spuldzes īpašā apgaismojumā, un plastikāta griezumā veidotais attēls nepakļaujas fotodokumentācijai. Vēl interaktīvāk darbojas Aigara Bikšes objekts ar nosaukumu “Dzīve pēc nāves”, uzrūcot katram, kas tuvojas. Noslēpumainais koka veidojums lidostas hi-tech interjerā izskatās svešs un neiederīgs, lai gan tieši ziemeļu tautu mitoloģijā (domājams, arī zviedru) sastopams vēstījums par pēcnāves dzīves turpināšanu koka dobumā. Provokāciju meistars Ēriks Božis atgriezies pie projektā “Piemineklis” (Rīga, 1995) aizsāktās realitātes deformācijas formas un lidostā uzstādījis “Lidojošos telefonus”, sagādādams pārsteigumu acīgam vērotājam. Arī otrs mākslinieka veidotais objekts ir kontekstuāli piesaistīts telpai. Putnu būri ar vaļējām durtiņam, novietoti uz slīdlentes starp pasažieru bagāžas somām, veic savu kārtējo apli nebeidzamajā cilpā. “Ieciklojies” – tāds ir arī darba nosaukums. Mākslinieks atkal testē skatītāju, piedāvājot neuzkrītošu nobīdi pierastās kārtības “matriksā”. Tie, kas to pamana, var turpināt pētīt darba metaforisko faktūru, gan uztverot skumjo brīdinājumu par ieciklēšanos, kas noved pie griešanās ap savu asi, gan kairinot atmiņu un priekšstatu pinumu par mājām, brīvību, lidojumu un neatgriešanos. Īpaši šim gadījumam tika veidoti arī igauņu mākslinieku darbi. Jiri Ojavera darbam kā impulss kalpoja, viņaprāt, absurdie aizliegumi un norādījumi publiskā telpā. Mākslinieks fiksējis vēl vienu sabiedrības vispārpieņemtu uzvedības noteikumu, izgatavojot paklāju ar uzrakstu No sexing. Inese Josinga, turpinot savu īpašo skatlogu dekorēšanas stilistiku, radījusi arī samērā seksisku darbu ar nosaukumu In/Out, kurā lidostas uzvedības īpatnības – cilvēku sagaidīšana ar uzrakstiem rokās – kāpina vēstījumu par savstarpējo attiecību spriegumu starp abiem dzimumiem. Trīs sievietes un viens vīrietis – sastinguši manekeni, kas mēmi pretojas stereotipiskās situācijas konstrukcijai, paužot savas vēlmes ar tekstiem – “Neaizej!”, “Ļauj man iet!”, “Atstāj mani vienu!”. Mūžseno tēmu par cilvēces “Divām daļām” (tāds ir darba nosaukums) risina arī lietuviešu meistars – tēlnieks Mindaugs Navaks. Divi sievieti un vīrieti simbolizējošie objekti ir vieni no izstādes “mierīgākajiem” darbiem, kas, izstādīti vienā no lielās lidostas zāles nišām, piešķir telpai zināmu intimitāti. Uz kontemplāciju vedina arī lietuvietes Egles Rakauskaites darbs “Tauki”, kas, lai arī jau vairākreiz skatīts (izstādē After the Wall, Stokholma, 1998, un citur), atkal “ievelk” skatītāju trīs sinhronizētos monitoros redzamajā videodarbā. Monitori novietoti atpūtas zonā, tas ļauj nogurdinošā gaidīšanā laiku vadošajiem ceļotājiem “izgaršot” lēno autores ķermeņa izgaišanu sacietējošo tauku masā. Lidmašīnu pasažieru pozitīvās emocijas veicina Kaspara Rolšteina un Hardija Lediņa skaņas instalācija “Piena ceļš”, kas tos pavada šaurajā koridorā pirms iekāpšanas lidmašinā. Radošā sadarbībā pārbaudītā tandēma “Ideālais standarts” produkts šoreiz ir mantrai līdzīga teksta atkārtojumā bāzēts muzikāls motīvs. Telpas dekorējums – sudraba zvaigznes uz gaiteņa sienām – tapis sadarbībā ar Rīgas Mākslas skolu. Veiksmīgu lidojumu ceļotājiem novēl arī Ievas Rubezes videodarbā fiksētie Latvijas ekstrasensi, dziednieki un pat burvis Kavals. Darbība sinhroni norisinās sešos monitoros, tās cikliskums ļauj uztvert maģisko vēstījumu jebkurā tā uzlūkošanas brīdī. Tiesa, bez papildu informācijas monitoros redzamo var interpretēt kā surdotulkojumu lidostas informācijai. Bet šī darba suģestija liek uzkavēties, un tad jau parādās arī patīkami siltā sajūta saules pinuma rajonā. Jaunā māksliniece atkal pārsteidz ar spēju atrast precīzu veidu, kā nodot apkārtējiem kādu netveramas informācijas fragmentu, parasti šādas iemaņas tiek iegūtas pieredzes ceļā. Monikas I. Pormales un Ginta Gabrāna “Rīgas iepazīšanās birojs” Stokholmā viesojies jau vairākkārt (izstāde After the Wall, Stokholmā, 1998, un citur). Lidosta gan var piedāvāt gluži negaidītas iepazīšanās iespējas, kas arī ietilpst projekta autoru plānos. Sakaru areāla palielināšanās tikai vēlreiz apliecina projekta veiksmīgu integrēšanos sociālajā sfērā, padarot robežas starp simulāciju un realitāti vēl difūzākas. Izstādē piedalās arī divi zviedru mākslinieki – Felikss Hemgrēns un Bū Melīns. Feliksa Hemgrēna instalācija saņemta mantojumā no iepriekšējās Artspace izstādes ALIVE!. Atgādinot Tonija Orslera runājošās būtnes, pie lidostas ieejas uzmanību piesaista vīrietis ar telefonu – manekens, kura sejas mīmiku veido precīza videoprojekcija. Savukārt Bū Melīna darbu varēja pamanīt Rīgas lidostā. It kā privāts vēstījums publiskā telpā – “Ieva nāc mājās! Viss ir piedots” – raisījis pozitīvas diskusijas jau iepriekš, atrazdamies Ārlandas lidostas telpās. Izstāde lidostā būs skatāma vēl sešus mēnešus. Diemžēl visus izstādes darbus bija iespējams apskatīt tikai ekskursijā pēc izstādes atklāšanas. Daži no darbiem atrodas zonās aiz muitas un pasu kontroles. Daļai darbu var paiet garām, tos nepamanot. Tāds nu ir mākslas spožums un posts publiskā telpā. Līdzīgi kā paslēpes ar baidīšanu (tāds privātās valodas termins). Mākslas darbi ir labi, tos ir vērts apskatīt un papētīt, kādas attiecības tie izveidojuši ar apkārtējo telpu. | |
| Atgriezties | |
