VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vientiesības slavinājums Vilnis Vējš, mākslinieks Augusta Kinnapu gleznu izstāde 06.06.-31.07.2009. Galerija "21" | |
|
Igauņa sveiciens latviešiem: starp Augusta Kinnapu (August Künnapu) izstādītajām gleznām viena saucas "Igauņu daiļslidotāja", bet otra - "Latviešu daiļslidotāja". Abās attēlotas dāmas, kas izpilda vienu un to pašu figūru, tikai pretējos virzienos: pacēliens uz vienas kājas pirkstgaliem, otras kājas celi turot, cik vien augstu var. Rokas paši izplestas, galva atmesta. No slidotāju pozām strāvo lepnums un prieks. Tikai vienai fonā padrūma industriāla ainava ar trim skursteņiem, otrai zaļi koki un zilas debesis ar baltu mākonīti. Kā, slidojot atklātā vietā, droši vien taču ziemas laikā, aiz muguras gadījusies vasaras ainava, igauņu slidotāju nesatrauc. Pieņemsim, tie ir skuju koki, jo vai tad Igaunijā citādi maz aug? | |
 Augusts Kinnapu. Ziemassvētki Raua ielā. Audekls, akrils. 80x100cm. 2009. Foto no publicitātes materiāliem | |
|
Skatoties uz Augusta Kinnapu darbiem, gribas smaidīt līdz ausīm. Izrādās, ne es vienīgais tāds. Mākslinieka kataloga ievadā kāds britu kurators un kritiķis Harijs Pajs (Harry Pye) atzīstas, ka tic Augustam, apgalvo, ka viņa darbi nākot no sirds, un salīdzina tos ar Džona Lenona dziesmām, kuras tas pats savukārt salīdzinājis ar pastkartēm. Mūs-dienu mākslas kritikas kontekstā šāda leksika izklausās, mazākais, aizdomīgi. Kad jūs pēdējo reizi esat lasījuši, piemēram, Ingas Šteimanes tekstos kaut ko par "nākšanu no sirds", un kurš gan mūsdienās to uz-skatītu par pieņemamu argumentu mākslas darba vērtējumā? Kādēļ gan kritikas valoda kapitulē Augusta Kinnapu gleznu priekšā? Ticama ir jau minētā mistera Paja versija, ka Kinnapu glezniecība nav līdzīga nevienam no tūkstošiem citu mākslinieku. Kritika tomēr parasti atkārto kaut ko jau dzirdētu cita - līdzīga darba sakarā. Ko lai dara, ja Kinnapu gleznas tiešām ir līdzīgas darinājumiem, par ko kritiķi nemēdz izteikties, - pat ne pastkartēm, drīzāk cilvēku pašu zīmētiem apsveikumiem radu dzimšanas dienās, amatiera pirmajiem soļiem mākslā, pārzīmējot sievas vai bērnu fotogrāfijas, vai dienasgrāmatas ilustrācijām? Raksturīgi, ka vairāku gleznu sižeti smelti nostalģiskā pagātnē, kad šādas aktivitātes vēl nebija atkāpušās rūpnieciski ražotu iepriecinājumu priekšā. Kad rokdarbiem bija sava vieta un reizēm pat milzīgi liela nozīme. Parasti simboliska, bieži - rituāla. Tomēr pašu priekam radīta māksla, tāpat kā dziedāšana mājas viesībās, parasti nenonāk publiskajā sfērā, tādēļ neizpelnās kritiku. Kurš gan uzdrošinātos kritizēt, piemēram, jau minētās slidotājas par nepietiekami daiļu slidojumu? Vienīgo pieeju Kinnapu gleznu analīzei it kā nodrošinātu to ievietošana naivisma kategorijā, taču pats mākslinieks tādu iespēju vairākkārt kategoriski noraidījis, turklāt naivisma definīcija pieprasa tik daudz atrunu, ka līdz īstam vērtējumam nemaz netikt. | |
 Augusts Kinnapu. Ļaudis. Audekls, akrils. 50x70cm. 2009. Foto no publicitātes materiāliem | |
|
Kinnapu darbiem raksturīgā spēja izraisīt uzticību it kā nemaz nav no mākslai pieejamo ieroču arsenāla. Kurš tad tic mākslai? Toties tā ir augstu vērtējama personu savstarpējās attiecībās, tādēļ nebūs pārspīlēti apgalvot, ka skatītāja attiecības ar katru konkrēto gleznu veidojas kā ar personu. Pareizāk, rodas iespaids, ka it kā aiz gleznām var saskatīt personu, kas tās darinājusi. Ir diezgan viegli iztēloties cilvēku, kam tik mīļas bērnības fotogrāfijas, ka radusies vēlēšanās tās pārzīmēt ar roku un izkrāsot. Cilvēku, kam tā iepatikusies kāda žurnālā publicēta bildīte, ka gribas "uztaisīt" arī to. Piemēram, Greisas Džonsas portretu. Pie viena, zināms, šo to paspilgtinot vai pārveidojot. Entuziastu, kas uz savu roku mēģina noskaidrot - kā attēlā iedabūt kustību, un šim nolūkam viņš, piemēram, kārtslēcējas fonu attēlo kā abstraktu kvadrātiņu ņirbu ("Lidojošā sieviete"). Skatītājam nav grūti atšifrēt arī kļūdas un neveiksmes iztēlotā mākslinieka darbā - kad, piemēram, nav padevies attēlot slidu pretskatā vai iecerētā skaistule iznākusi diezgan neglīta. Toties dubults ir prieks un gandarījums, ja par mata tiesu izdevies sabalansēt priekšplāna un dibenplāna figūras, lai tās nepārklātos. Vai skatītāja iztēles radītais "autors" ir vai nav reālais Augusts Kinnapu, vai tas ir tikai perfektas mākslinieciskas stratēģijas auglis, visticamāk paliks nenoskaidrots, tomēr rodas iespaids, ka viņa raksturīgākās īpašības ir vientiesība un godprātība. Tikai ar tām mūsdienu mākslas pasaulē iespējams atjaunot ticību, ka glezna "pārstāv" attēloto objektu un ka mākslinieks ir godīgs pārmijnieks šajā procesā. Tādas idejas sen vairs nav laikmetīgās mākslas interešu lokā, tomēr, izrādās, ir ļoti pieprasītas. Vai gan citādi, iepazīstoties ar mākslinieku, cilvēki joprojām jautātu "uzzīmēsi mani?" un, ieraugot rezultātu, prātotu: "Nez vai es tā varētu?" Kinnapu gleznas iedrošina ar cerību, ka varētu gan. | |
| Atgriezties | |
