VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ceci n’est pas une pipe... Jānis Borgs, mākslas kritiķis Armands Zelčs. "Bēgšanas mēģinājums" 12.06.-19.07.2009. "VKN galerija" | |
 Skats no Armanda Zelča personālizstādes "Bēgšanas mēģinājums". Priekšplānā "Bēgšanas mēģinājums" (objekts, skārds. 825x3000mm. 2009). Fonā "Uzgrieznis" (video, cilpa. 2009). Foto: Armands Zelčs | |
|
...jeb "Šī nav pīpe" - tādu parakstu tieši zem pīpes attēla pērnā gadsimta 20. gadu nogalē savā slavenajā gleznā "Tēlu nodevība" lika pazīstamais beļģu sirreālists Renē Magrits. Ar līdzīgiem vizuāliem un jēdzieniskiem paradoksiem mākslinieks savos darbos daudzkārt atgādināja par redzamās pasaules iluzorumu un virspusību. Tas, ko mēs mānīgi uztveram kā objektīvu un patiesu realitāti, ir tikai kāda niecīga daļa vai šaurs aspekts no kaut kā daudz slēptāka un lielāka. Tikai viens realitātes variants starp daudzām citām iespējamībām. Vai, kā vēstī kāda mistiska TV seriāla moto, - patiesība ir tur laukā. Minētā mākslas vēsturē sakņotā domu asociācija uzvēdīja, vēro-jot jaunajā VKN galerijā spīķeros notikušo mūsu konceptuālista Armanda Zelča darbu izstādi "Bēgšanas mēģinājums". Tās prezentācija nelielajā telpā bija minimālistiska - tikai trīs askētisku instalāciju grupas. To būtība neatklājās steidzīgam skatītājam, kas savā dienas skrējēja paviršajā skatījumā tur varbūt ieraudzīja tikai un vienīgi "pīpi" bez tajā iekodētajām papildu dimensijām. Taču šī bija no tām konceptuālistiem visai raksturīgajām ekspozīcijām, kur vajadzīgs tieši miers, iedziļināšanās, meditācija... Tāds stāvoklis, kādu daž-kārt rosina mūsu viedais mācītājs Juris Rubenis: atbildes meklējiet klusumā... | |
 Armands Zelčs. Uzgrieznis. Objekts. Sudrabs. 25x25x11mm. 2009. Foto: Armands Zelčs | |
|
Savu "pīpes" versiju Armands Zelčs piedāvāja instalācijas "diptihā" "Uzgrieznis". Nelielā stikla kastē bija eksponēts gauži tehnisks priekšmets - it kā vienkāršs uzgrieznis. Kas nu tur sevišķs? Bet nojauta, ka šeit meklējama kāda koda atslēga, lika uzgrieznī ieskatīties vēl otru un trešo reizi. Un tikai tad pamanījām, ka tas nekur tā vienkārši nav uzgriežams, jo ierastā un funkcionāli loģiskā vītņu cauruma vietā tur bija viena it kā pilnīgi absurda kvadrātligzda. Bet zināmu problēmas risinājumu sniedza monitora ekrānā notiekošā darbība. Uzgrieznis rotēja, kvadrātligzda optiski izzuda, un priekšmeta jēgas ilūzija bija atjaunota. Armanda Zelča komentārs vēstīja: "Nepatiesais pārņem patiesā funkcijas. Šī transformācija ir patiesa un liek domāt par mērķi, kas savukārt ir tikai ilūzija." Izstādes centrālais objekts bija vēl kāds cits priekšmetu pāris, apvienots ar darba nosaukumu "Bēgšanas mēģinājums". Tāds bija arī visas izstādes nosaukums, kas norādīja uz šīs instalācijas atslēgas nozīmi. Autora komentārā bija skaista un poētiska norāde, ka "darba inspirācijas avots ir kursa biedres Māras Viškas grūtniecība". Par to arī liecināja pie sienas pielikts neliels ultrasonogrāfisks attēls, kas acīmredzami pilnīgi dokumentāli pierādīja, domājams, jau minētās sievietes Māras mātes cerības. Jo tā vēdekļveidīgajā formātā itin skaidri bija jaušams cilvēkbērna embrijs. Minējumu līmenī lai paliek pārdomas par to, cik dziļi motivēta bija paša autora līdzdalība un iedvesma visā šajā procesā. Bet katrā ziņā šāda jauna indivīda dzimšanas norise noteikti var rosināt itin dažādas atziņas par pāreju no viena realitātes stāvokļa citā. Varbūt patiesi varam dzimšanu interpretēt arī kā bēgšanu? Mūžīgās pārmaiņas kā nemitīga bēgšana. Mēs visu dzīvi bēgam no kaut kā un uz kaut kurieni... Mēs esam bēgļi? Bēgšana - esības stāvoklis, forma? Un vai vispār varam aizbēgt? Vai tikai mēģināt? Šķiet, šādas eskeipiskas nostādnes Armandam Zelčam ir tuvākas. Taču tas neliedz skatītājam viņa darba rosinājumus interpretēt arī gluži citos rakursos, pieņemt citus formulējumus. Un tā jau arī ir labas mākslas pazīme - daudzveidība kā pati realitāte. Šī darba kulminatīvs izvērsums atklājās pilnīgi tehnokrātiska ready-made objekta - milzīgas ventilācijas caurules - centrālajā novietojumā. TRUBA kā vagināls pārejas vai bēgšanas tuneļa simbols? Truba - ko varam uzlūkot arī pilnīgi defunkcionalizēti, kā situācijā dažādotu abstraktu, pat estētisku formu. Vai kā jēdzienisku izaicinājumu. | |
 Armands Zelčs. Bēgšanas mēģinājums. Objekts, skārds. 825x3000mm. 2009. Foto: Armands Zelčs | |
|
Tomēr varbūt visemocionālākais Armanda Zelča koncept/koncertobjekts bija opuss Nr. 3 ar pavisam minimālistisku nosaukumu "Do". Tā idejas atslēgu sniedza pāris austiņu akustiskās ierīces, kuras liekot galvā varēja nobaudīt dižā krievu komponista, romantisma, simbolisma un avangarda lielmeistara, Sergeja Rahmaņinova Otrā klavierkoncerta ar orķestri (do minorā, op. 18) smalko skanējumu. Tandēms viena mākslas darba kopībā ar šo gara un asiņu aristokrātu, protams, ir visai liela uzdrīkstēšanās. Taču Armands Zelčs demonstrēja atzīstamu inteliģenci, lai neieslīgtu vulgārā tuvbrālībā ar pasaules kultūras titānu, bet arī lai vienlaicīgi tā ēnā nezaudētu savu māksliniecisko individualitāti. Armands Zelčs ar toleranci un pieticību manifestēja tikai vienas skaņas "do" izcēlumu iz Rahmaņinova. Tam par godu ticis radīts speciāls viena taustiņa pianīns. Unikāls un pilnīgi dadaistisks instruments. Vizuāli un konceptuāli spēcīgs priekšmets. Armanda Zelča darbos varam rast mūsdienu konceptuālisma un instalāciju mākslas skaistās, pat poētiskās saplūdes un paralēlismus ar 20. gadsimta pirmās puses avangarda klasiku - dadaistiem, metafiziķiem un sirreālistiem. Un arī šeit jau piesauktie Magrits un Rahmaņinovs, būdami laikabiedri, ir virzījušies vienā kultūras gultnē. Šāda eiropeiskās kultūrkopības izjūta un alkas latviešos jau virmojušas izsenis, kopš pirmās atmodas laikiem. Armands Zelčs, Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas maģistrs, tagad vēl ir Berlīnes Mākslas universitātes Eksperimentālo mediju nodaļas students, bet jau mākslinieks ar vārdu un noteiktu internacionālu pieredzi. Vācijas rosinošais efekts varbūt kārtējo reizi piepildās arī Armanda Zelča piemērā. Jo nesen izstāžu zālē "Arsenāls" vērojām vēl viena mūsu konceptuālisma stiprinieka Leonarda Laganovska vērienīgo sniegumu. Un, kā zināms, arī viņa mākslinieciskā personība daudzējādi veidojusies un stiprinājusies tieši Vācijā, zemē, kur vēl joprojām jaušama dižā Jozefa Boisa domu un darbu aura. Tā ir un būs Latvijas kultūras vērtība - mākslinieku kodols, kas rūdīts šādā pasaules mākslas gaisotnē. Armands Zelčs noteikti ir šai elitei piederīgs. Un katrā ziņā viņa "bēgšanas mēģinājums" Rīgā ir veiksmīgi izdevies. Armanda Zelča mākslas smalkā niansētība, varbūt pat rahmaņinoviskais skanējums, teju vāciskais pamatīgums un nopietnība liecina, ka meistars "ar pīpi uz jumta" sen vairs nav pirmo reizi. | |
| Atgriezties | |
