VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| 49. VENĒCIJAS BIENNĀLES UZJUNDĪTĀS KAISLĪBAS | |
| |
| “Šai pirmajā jaunā gadsimta biennālē mākslinieki ir nostalģiski
noskaņoti,” raksta Karola Vogela 14. jūnija The New York Times un citē
Teita galerijas Londonā direktora Nikolasa Serotas vārdus, ka nav
iespējams nokļūt gadsimta beigās vai jauna gadsimta sākumā,
neparaugoties atpakaļ. Pasaules prese vai visu jūniju gluži alkatīgi metās izķidāt 21. gadsimta pirmo Venēcijas biennāli. “Viņi ir šeit, lai ieraudzītu pēdējos piedāvājumus uz laikmetīgās mākslas skatuves, kas pazīstama kā grande dame starptautisko izstāžu publikas lokā,” saviem lasītājiem stāsta Marks Ērvings no Financial Times. “Šogad tā nodēvēta par Plato čelovečestva. Bet patiesībā tā varētu saukties arī jebkurā citā vārdā, un lietas būtība tālab nemainītos. Vienkārši Haralds Scēmans izvēlējies to mākslinieku darbus, kas viņam patīk, pieskaņojot tos 20. gs. mākslas klasiķu darbiem. Viņu vidū ir arī Iļja Kabakovs, kas kārtējo reizi uzbūvējis savu “firmīgo” instalāciju,” vienkārši lietas izskaidro Milēna Orlova Maskavā iznākošajā nedēļrakstā Vlast. Daudz pamatotāku skaidrojumu “Cilvēces skatuves” tēmai jau šīgada aprīlī sniedza krievu kurators Viktors Miziano intervijā laikrakstam Vremja novostej: “Scēmans ir uztvēris laikmeta garu – nostalģiju pēc humānā tradīcijām. Mūsdienu kultūra ir nogurusi no relatīvisma, no virtuālās realitātes idejām un jaunās antropoloģijas. Tā ilgojas atgriezties cilvēces pirmsākumos.” Vecākā un plašākā no mūsdienu mākslas skatēm – 1895. gadā dibinātā biennāle ar barību spēja apmierināt visdažādāko preses izdevumu pārstāvjus, kas bija ieradušies Itālijā. Pirmajās dienās pasaules preses slejas pārplūdināja atstāsti par Marka Velingera (Mark Walinger) pārtiju, kas notika uz kādas no salām, un Roberta Gobēra (Robert Gober) pieņemšanas Pegijas Gugenheimas namā apraksti. Visi priecājās cits par cita galantēriju, par transvestītiem, kas nepalaiž garām nevienu prestižu mākslas izstādi, par daudzajiem kolekcionāriem, kuri sastopami “Dārzos” un Arsenālā, un par to, ka Venēcija patiesi ir īsts brīnums. Un šai savstarpējā čalošanā, kurā starpnieks ir viens vai otrs medijs, ir gan viss, kas tik ļoti piestāv Venēcijas krāšņajam un dārgajam tēlam, gan kaut kas tāds, kas atmiņā atsauc Arta Sveces interviju ar Metjū Kolingsu, ko lasīju tikai dažas dienas pirms došanās uz Itāliju un kurā britu kritiķis analizēja mirkli, kad māksla pārvēršas par popkultūru. Šīs sajūsmas lēkmes par Demjena Hērsta jauko balto Bogarta stila uzvalku vai par to, ka kāds skatītājs klusi pačurājis Gregora Šneidera instalācijas stūrī (“Saimnieki bija ļoti apvainojušies, bet visa “Mirušās mājas” estētika balstīta tieši uz šādām izpausmēm. Piedevām pie tualetēm arī stāvēja rindas.” Milēna Orlova), ļoti iespējams, arī vidusmēra angļu lasītāju interesē vairāk nekā Marka Velingera ekspozīcijas Lielbritānijas paviljonā analīze. Un vienlaikus liecina arī par to, ka Demjens Hērsts viņiem šķiet tikpat saistoša persona kā Madonna. Un tas nav ne labi, ne slikti. Viņiem patīk šī puiša (kurš sagriež zivis gabalos un iekonservē formalīnā) izdarības. Diezin vai vairumu tikpat lielā mērā interesē Demjena Hērsta mākslas filozofiski teorētiskais pamatojums, bet viņi ar nervu galiem sajūt skandāla garšu. Un patiesībā šī cilvēciskā vājība tik labi iegulst Haralda Scēmana Venēcijas biennāles oficiāli formulētajā konceptā – Plateau of Humankind. Kima Levina no Village Voice, runājot par Roberta Gobēra darbu ASV paviljonā, citē kuratoru Džeimsu Rondeo (James Rondeau), kas saka, ka “Gobērs ir izcilākais Savienoto Valstu mentālās psihes dzejnieks” – tualetes tīrītājs, džina pudele, kaķu groziņš. Viņa aizmirst vien pieminēt nelielos izplēstos avīžrakstus ar baisiem stāstiņiem, kas ierāmēti karājas pie ASV paviljona sienām. The Guardian apgalvo, ka Roberta Gobēra izstādē ASV paviljonā ir labākā no nacionālajām ekspozīcijām. Māksla, kura tad šeit patiesi ir pirmā un lielākā no dāmām, īstu reverensu no mediju puses sagaidīja pēc oficiālās atklāšanas, kurā tika sadalītas arī “Zelta lauvas”. Protams, Vācijas paviljons, kas ieguva viskārotāko no lauvām, tika locīts visos veidos un visās mēlēs. Daudziem, tostarp arī man, tam piešķirtā atzinība izraisīja vieglu šoku, jo press preview atvēlētajā laikā šai “smakojošajā un netīrajā labirintā, kur iespējams savainoties uz vecām naglām un tomēr sajūsmināties par procesu, kas atsauc atmiņā paslēpju spēlēšanu” (Vlast) nebija izdevies iekļūt, neraugoties uz īpašiem centieniem un piepūli. “Daudzas stundas Vācijas paviljona ārpusē veidojās rindas, un šai laikā neviens nevarēja iekļūt apskatīt instalāciju.” (Sunday Times) Patiesībā šis mākslas izslāpušais pūlis, kurš zina, ka tur ir visai riebīgi, un tomēr par visām varītēm mēģina ielauzties, itin labi papildina Haralda Scēmana “cilvēciskās” biennāles konceptu, rādot ļaužu dziņas un tieksmes. Varbūt tā bija Gregora Šneidera provokācija? Reakciju, kādu izraisa viņa instalācija, mākslinieks zināja, jo viena tās daļa bija izstādīta Karaliskās Mākslas akadēmijas izstādē “Apokalipse. Skaistums un šausmas mūsdienu mākslā” Londonā. “Britu kuratore, kas reiz bija apmeklējusi Šneidera īsto māju, stāstīja, ka viņa vēl nekad savā dzīvē neesot bijusi tik satriekta. Viņa teica – mākslinieks palēnām nogalinot sevi un ikvienu, kas atrodas viņa tuvumā. Man šķiet, ka viņu sajūsmina apkārtējo reakcija un tieši tālab viņš arī ieguva galveno balvu,” tenko The Guardian korespondente Adriana Sīrla (Adrian Searle) rakstā “Lagūnas šovs”, pie reizes nodēvējot Venēcijas biennāli par mākslas pasaules zooloģisko dārzu. “Es nezinu, ko domāt par Šneideru,” viņa šausminās. Savukārt Russkij žurnal mākslinieks Ignats Daņiļcevs uz jautājumu, kurš no paviljoniem viņam šķiet izcilākais, saka: “Protams, vācu. Īpaši saprotams tas ir mums, krieviem. (..) Viss bija perfekti uztaisīts, tur nebija jūtami muļķīgi meli un falšums.” Sava biennāles koncepta pieteikumā Haralds Scēmans īpaši uzsvēra izstādes atvērtību visām citām mākslas jomām (“Ja runājam par mākslas teritorijas paplašināšanos, tad jāteic, ka šobrīd tādas idejas klejo kaut kur gaisā. Patiesībā robežu izzušana dažādu disciplīnu starpā jau sen ir acīmredzama.” V. Miziano), jo īpaši kino, uzaicinot vairākus pasaulslavenus režisorus un mēģinot saplūdināt divu mākslu robežas. Mākslas uz ekrāna Venēcijā ir daudz. Tur ir tādi atzīti metri kā Bils Viola un tādi jaunie skandālisti kā Kriss Kaningems un arī visai daudz neko neizsakošas ekrāna mākslas. “Scēmans koncentrējis videomākslu Arsenālā, izvietojot centrālajā ejā desmitus baltu kastīšu, kurās nemitīgi mirgo projektors,” raksta The Guardian. Šķiet, dažiem mediju pārstāvjiem ekrāns izstāžu zālē ir “līdz kaklam”. Īpaši, ja preses skate ilgst nepilnas trīs dienas un emocijas un filozofiskās atziņas jāspēj noķert, aulekšojot pa “Dārziem” un pa Arsenālu kā sacīkšu zirgam. “Videomākslas daudzums biennālē satriec un vienlaikus ir nospiedošs. Ir sajūta, ka visa izstāde ir viens liels kinoteātris ar simtiem mazu kinozāļu un katrā no tām tiek rādīta sava lente.” (Milēna Orlova, Vlast) International Harald Tribune emocijās ir daudz savaldīgāks, tomēr arī norāda uz neērtībām, ko izstādes apmeklētājiem sagādā māksla, kas vairāk nekā desmit minūtes jābauda, stāvot saspiestiem ar līdzcilvēkiem šaurās telpās. Atzinīgi šis laikraksts vērtē Lailas Pakalniņas 10 minūšu garo filmiņu “Papagena” – gan tās konceptuālo pamatprincipu dēļ, gan arī tālab, ka Latvijas ekspozīcija San Lio baznīcā esot brīva un elpojoša. Savukārt Ignats Daņiļcevs Russkij žurnal saka, ka kino viņu nebūt neesot garlaikojis. “Gan Kannu, gan Venēcijas kinofestivāliem līdz eksperimentāli mākslinieciskajam video ilgs ceļš ejams.” Ir vairākas personības un viņu mākslas darbi, kas minēti vai katrā daudzmaz nopietnā rakstā. Protams, Ričards Serra un Sajs Tvomblijs, kas ieguva “lauvas” par mūža ieguldījumu, ir katra raksta klātesošie varoņi. Īpaši jau Serra, kas pēdējo reizi biennālē piedalījies 1980. gadā, un baumo, ka turpmākās nepiedalīšanās iemesls esot bijuši pārlieku smagie darbi un sarežģījumi, kuri rodas, tos pārvietojot. Šogad viņa rūsas pārklātās spirāles nodēvētas par 20. gs. klasiku un ir īpaši apjūsmots objekts gan New York Times, gan Sunday Times un The Guardian. “Lepnākā no izstāžu zāles telpām, milzīgs gotisks venēciešu šķūnis, tikusi Ričarda Serras spirāļu labirintam.” Masu medijiem tīk runāt arī par incidentu, kas norisinājies, Ričardam Serram dažas dienas pirms biennāles sākuma ierodoties Venēcijā un ieraugot, ka viņa spirāles novietotas vienā telpā ar Iļjas un Emīlijas Kabakovu instalāciju “Ne visi tiks paņemti līdzi nākotnē”. Lielais metrs esot pats par savu naudu uzbūvējis sienu, kas norobežotu divas mākslas. Presi intriģē arī fakts, ka spirāļu tapšanu finansējis Gucci. Un pār Gucci, kā zināms, gulst gadu desmitiem ilgi skandāli, kas gan nav traucējuši šim elitārajam galantērijas gigantam sponsorēt ne vienu vien mākslas darbu. Tomēr nedz Serra, nedz pati kompānija neko daudz nebazūnē par savām savstarpējām attiecībām, un tas apgrūtina dzīvi žurnālistiem, kuri nevar pateikt saviem lasītājiem neko vairāk kā vien pašu faktu. Tikpat neiztrūkstošs visu mākslas kritiķu rakstu tēls ir YBA pārstāvja Rona Mjūka gigantiskais “Puisēns”, kas ievada ekspozīciju Arsenālā. “Pirmā lieta, ko ieraugi, ir Rona Mjūka gigantiskais tupošais jauneklis, kas pirms tam bija apskatāms Millennium Dome Londonā. Izskatās, ka sēdēšana šeit viņam šķiet daudz komfortablāka.” (The Guardian) Šoreiz (pēc daudzajiem skandāliem gan “Apokalipses” ietvaros, gan Haralda Scēmana kūrētās izstādes Varšavā laikā) neviens ne ar pušplēstu vārdu nepiemin Maurīcio Katelāna “Devīto stundu”, kas noslēdz Arsenāla ekspozīciju. Rakstot par nacionālajām ekspozīcijām, vairums recenzentu, kā jau tas pierasts, atstāsta Vācijas, Lielbritānijas, ASV un Francijas izstāžu saturiskās nianses. Krievu preses emocijas atrodas amplitūdā no galējas sajūsmas līdz pat iznīcinošai skepsei, kas vairāk gan veltīta tehniskajām un organizatoriskajām kļūmēm. Bet, kā noprotams no preses materiāliem, Venēcijas biennāle jau vairākus gadus uzjunda īstas kaislības Maskavas mākslas vidē. Sagatavoja Daiga Rudzāte | |
| Atgriezties | |
