VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sajs Tvomblijs “Man patīk saaugt ar vietu, kļūt par tās daļu. Vienmēr, kad ceļoju, es atrodos tur, kur atrodos. Es atrodos tagadnē.” | |
| |
| 9. jūnijā, oficiāli atklājot 49. Venēcijas biennāli, Sajam Tvomblijam
un Ričardam Serram tika pasniegta “Zelta lauva” par mūža ieguldījumu
mākslā. Šai formulējumā, neraugoties uz tā oficiozo raksturu, ir kaut
kas aizkustinošs, kaut kas sentimentāls un kaut kas odiozs. Varbūt tas
ir mulsums, sastopoties ar dzīvu brīnumu. Jo “lauvas” par mūža
ieguldījumu jau saņem tikai tie, kuru vārdiem mēdz pievienot apzīmējumu
– “leģenda”. Sajs Tvomblijs (Cy Twombly) – gleznotājs un tēlnieks, kura mākslā izteiksmīgi abstrakcionisma elementi savienoti ar zīmējumu un tekstu. Viņa gleznas vienlaikus spēj būt episkas un intīmas, un noslēpumainas. Tajās nozīmīga ir katra nianse, un tās ir gandrīz vai neiespējami reproducēt. Darbi ir ciešā sasaistē ar literatūru, tajos jūtamas Vidusjūras un Tuvo Austrumu pasaules atbalsis. Viņš bija viens no pirmajiem māksliniekiem Amerikā, kas atklāja grafītu vilinājumu. Dzimis 1928. gadā Virdžīnijas štatā Leksingtonas pilsētā. Viņa mākslu un dzīvi vislabāk raksturojošie apzīmējumi esot prieks, atmiņa, ironija, īpaša attieksme pret lietām un parādībām un pret pasauli. Pēdējā dzīvā abstraktā ekspresionisma leģenda, izsmalcināts dendijs, Roberta Raušenberga un Džespera Džonsa draugs, kura mākslai, paša vārdiem runājot, pietrūka heroikas un kuru pilnīgāk izprata vecās pasaules sabiedrība. Iespējams, tas bija viens no iemesliem, kālab mākslinieks 1959. gadā divdesmit deviņu gadu vecumā aizceļoja uz Romu un patiesībā tā arī nav atgriezies ASV. Amerika no viņa atteicās 1964. gadā, gan rakstos, gan vārdos nodēvējot košo deviņu darbu izstādi “Sarunas par Komodusu” par pilnīgu fiasko. Varbūt tālab 1994. gadā MoMA notikušajā retrospekcijā Sajs Tvomblijs neizstādīja šīs gleznas. Viņu nebija aizrāvis popārta vilnis, kurā tik labprāt un tik meistarīgi ienira Roberts Raušenbergs un Džespers Džonss, pāris desmitgades viņš bija amerikāņu mākslas vēstures autsaiders, kurš labprātāk laiku un dzīvi, paša vārdiem runājot, pavadīja kopā ar skaistajiem itāliešu lūzeriem. Krievu prese, rakstot par Sajam Tvomblijam piešķirto “Zelta lauvu”, min apzīmējumu “amerikāņu/itāliešu gleznotājs”, šodienas Amerikas mākslas pasaule un kritika viņu dēvē par “vienu no izcilākajām pēckara Amerikas mākslas personībām”. 1993. gadā – gadu pirms retrospekcijas atklāšanas MoMA – Sajs Tvomblijs iegādājās 19. gadsimtā celtu dārzu ieskautu namu dzimtajā pilsētā Leksingtonā, un žurnālisti tērgāja par mājās pārnākšanu. Meistars pats teica: “Es esmu pārāk ilgi dzīvojis Itālijā. Leksingtona izskatās svešādi.” Tomēr cikliskumam dzīvē un mākslā viņš vienmēr piešķīris īpašu nozīmi. “Tas ir loks. Pieņemu, ka esmu atgriezies mājās, lai būtu vieta, kur nomirt.” Ar piebildi, ka šeit viņš pavadīs pavasarus. 1995. gadā Menil Collection sadarbībā ar Saju Tvombliju un Dia mākslu centru atklāja Saja Tvomblija galeriju, kurā apskatāmi vairāk nekā 30 mākslinieka darbi. Tostarp arī jau hrestomātiskās lielformāta gleznas “Aleksandra gadi” un “Galatejas triumfs”. Neraugoties uz pēdējo gadu īpaši aktīvo izstāžu darbību ASV, šķiet, Sajs Tvomblijs dvēseliski tomēr vairāk pieder Itālijai nekā Disnejlendas un vispārākās pakāpes demokrātijas zemei. Savā ziņā simboliska ir mākslinieka darbu izstādīšana tieši Itālijas paviljona telpās jaunā gadsimta pirmajā Venēcijas biennālē. Turpat, kur atrodas vēl vienas 20. gadsimta mākslas ikonas – itāliešu mākslinieces Marisas Mercas “mazās galviņas”. (Arī viņa saņēma žūrijas oficiālo apstiprinājumu savam “leģendas statusam”. Tiesa – ne “Zelta lauvas” izskatā.) Un pavisam netālu – ap stūri – ir Venēcijas paviljons, kurā Itāliju reprezentē Arte Povera spīdeklis Aligjēro Boeti. Itālijā Sajam Tvomblijam ir trīs mājvietas, viena no tām atrodas Romā (renesanses laika palaco), otra – Basāno un trešā – Gaetā – starp Romu un Neapoli. Bet ziemā visās mājās esot pārāk auksts, tālab jādodas uz Ēģipti vai uz Seišelu Salām. 1993. gadā tapa četras gleznas, ko bija viens nosaukums – Le Quattro Stagione (“Četri gadalaiki”), kuru precizēja konkrēta laika piesaukšana un 20. gadsimta grieķu dzejnieka Georga Sefera (George Seferis) dzejas rindas. “Sākumā man šķita, ka gadalaiku tēma varbūt ir pārlieku sentimentāla. Kad sāku gleznot Basāno, visi mani gadalaiki līdzinājās vasarai. Paradoksāli, kad atsāku strādāt Gaetā, varēju pabeigt visus, izņemot vasaru.” Tvomblijs esot dzimis ceļotājs. Viņš pasniedz savus gadalaikus kā spirituālu ceļojumu – dzīves ciklu. Gads sākas ar rudeni, atceroties vīnu festivālu Basāno: apļveida līnijas, bagātīgi pilinājumi, krāsu traipi, kuri rada sajūtu, it kā tos kāds mēģinājis izņemt ar dzēšlapu, un kuri iespiesti starp vārdiem Bacchus un Solenus, kas raisa asociācijas ar vīnu. Ziemā airu laivas dreifē augšup un pa labi, atsaucot atmiņā ķīniešu kaligrāfiju. Kad tās iepeld pavasarī, tad ved ziedu grozus, kuros puķes izkārtotas tik perfekti, ka liek aizdomāties par japāņu tradīcijām. Herera Heidena (Herrera Hayden) Harper's Bazaar 1994. gada janvārī rakstīja, ka Sajs Tvomblijs “glezno domāšanas sajūtu, to, kā atmiņas sajaucas ar šībrīža pārdzīvojumiem, kā daba saplūst ar gadsimtu kultūru. To, ko tu redzi, ko jūti un ko fantazē. Viņa gleznas daudzslāņainākas un “krāsainākas” padara klasiskās literatūras tēli un notikumi, kuriem mākslinieks piešķir pats savas jūtas un emocijas. Piemēram, Iliādas cīņas viņš pārvērš par ugunsgrēku.” Viņa ideāls bija un joprojām ir Džeksons Poloks. “Kad Metropolitēna muzejā Ņujorkā izstādē “Ņujorkas glezniecība un tēlniecība.1940–1970” ieraudzīju Poloka darbus, es biju kā spārnos. Mākslai ir jāspēj radīt cilvēkam sajūtu, ka viņš ir vēl dzīvāks nekā patiesībā.” Savukārt Washington Post žurnālists Džerijs Solts (Jerry Saltz), rakstot par šīgada janvārī galerijā Gagosian notikošo meistara personālizstādi Coronation of Sesostris, Saja Tvomblija glezniecībai, kas tapusi laikposmā no 1958. līdz 1963. gadam, devis grūti tulkojamu apzīmējumu – screwing painting (uzlādējoša, dzenoša, uzvelkoša?). To pašu Patija Smita savulaik esot teikusi par Rolling Stones mūziku – screwing music. Džerijs Solts 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā tapušos Tvomblija darbus sauc arī par viserotiskākajiem 20. gadsimta abstraktajā glezniecībā. Kā spožāko piemēru viņš min darbu “Lēda un gulbis”. Savukārt Roberts Hjūdžs runā par Tvomblija lirisko aizraušanos ar Itālijas pagātni, ar Vidusjūras antīko literatūru un mītiem. Sajs Tvomblijs citē gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – izmantojot un interpretējot aizgājušo laikmetu itāliešu mākslinieku profesionālos trikus un paņēmienus un arī ierakstot tekstus un dzejas rindas savos audeklos. Viens no viņa izcilākajiem iedvesmas avotiem esot Leonardo. “Savos slavenākajos darbos viņš ar baltu vai pelēku uz balta vai pelēka zīmē un glezno krāšņus izmalcinātus ķeburus, tādējādi sniedzot iespēju ieraudzīt pasauli no jauna skatpunkta un sajust to, kas autoru mudinājis uz šo izvēli. Šī kaligrāfiskā glezniecība līdzinās aizvēsturisku neizlasāmu rokrakstu fragmentiem, kas atceļojuši no antīkās pagātnes. Tie līdzinās laulībām, kurās savienojusies jaunība ar vecumu, sīkstums ar maigumu, raupjums ar izsmalcinātību.” Šo emocionālo tekstu Washington Post žurnālists Bleiks Gopniks šīgada maijā veltīja Sajam Tvomblijam, aizsākot savu rakstu par izstādi, kura līdz 29. jūlijam bija apskatāma Nacionālajā galerijā un kurā bija eksponētas Saja Tvomblija skulptūras. Tēlniecība, iespējams, ir mākslinieka mazāk zināma aizraušanās. Tomēr pirmie darbi tapuši jau pagājušā gadsimta 40.–50. gados. Glezniecība gan viņam vienmēr bijusi pirmajā vietā, tālab nav nekāds brīnums, ka skulptūras izstādītas salīdzinoši reti un Tvomblijam šķitis, ka tās nav pietiekami pārliecinošas. Vairums Saja Tvomblija veidoto objektu glabājušies viņa daudzajās mājās Itālijā. Iespējams, ka sava taisnība ir Bleikam Gopnikam, kas, rakstot par šīm skulptūrām, saka: “Mākslas pasaulē “mazpazīstams” nozīmē arī “maz mīlēts”.” Tomēr tieši skulptūrās mākslinieks visvairāk attēlojis vienu no savas mākslas mīlētākajiem tēliem – laivu. Tās atgādinot “solar barques, kādas antīkās pasaules ēģiptieši apglabāja līdz ar mirušo kapā” (Ričards Hovards, 49. Venēcijas biennāles katalogs). Venēcijas biennāles ekspozīcijā redzamā darbu sērija Lepanto veltīta 16. gadsimta jūras kaujai, kas izglāba Eiropu no Osmaņu impērijas kundzības. Tas esot stāsts par triumfu un par nāvi. Kā noprotat, laiva šeit ir neiztrūkstošs elements. | |
| Atgriezties | |
