Man pat grūti noformulēt, kas ir Vello Remmerts. Pašaizliedzīgs
Latvijas senās arhitektūras, īpaši savulaik no oficiālās vērtību skalas
izstumto lauku baznīciņu – aizkustinošu un krāšņu manierisma un baroka
pieminekļu – glābējs, labojot to cauros jumtus vēl 80. gadu sākumā?
Piemirstu Rīgas kapsētu sakopšanas talku iniciators? Disidents, kurš
šādas talkas veidā atļāvās nozāģēt padomju funkcionāru sastādītos
kociņus, kas aizsedza skatu uz pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa
Čakstes kapa pieminekli? Restaurators, kas kļuvis par veiksmīgu
uzņēmēju? Pirmās laikmetīgās, nekomerciālās mākslas galerijas
izveidotājs Rīgā 90. gadu sākumā? Vēl tagad inerces dēļ kafejnīcā “M6”
drūzmējas mākslinieki, tur pagrabiņā Vello izveidotajā veikalā var
nopirkt arī krāsas un citus mākslinieku piederumus. Bet viņa būvfirmai
nupat atklātas jaunas telpas. Sarunas laikā Vello labprāt ļauj
ieskatīties arī viņa un Rīgas Rotari kluba darbībā. Taču mākslinieki un
mākslai tuvu stāvošie viņu pazīst kā klusu, neuzkrītošu, toties patiesu
mākslas mecenātu. Un, protams, kurš, ja ne viņš – gan pats personīgi,
gan ar vērā ņemamu materiālo atbalstu – bija klāt latviešu mākslas
pirmajā izgājienā Venēcijas biennālē pirms diviem gadiem tāpat kā
šogad. Taču mūsu sarunas bāze ir tā mūsdienu mākslas kolekcija, kas nu
jau gana ilgo gadu gaitā veidojusies kā Vello Remmerta īpašums.
Kā tu izvēlies māksliniekus, kuru darbi nonāk tavās mājās?
Es nevaru teikt, ka tos izvēlos. Daži paši atnāk. Katrs gadījums ir
citādāks. Piemēram, šos te Lilijas Dineres estampus es pats palīdzēju
drukāt. Tas nav ne pirkts, ne dāvināts, tas ir nopelnīts. To varbūt arī
var uzskatīt par manas kolekcijas sākumu. Šie Borisa Bērziņa darbi
savulaik bija Kultūras fonda izsolē – neviens tos nenopirka. Tie katrs
maksāja 550 rubļus. Man tik daudz naudas toreiz bija. Pats tolaik fondā
strādāju un sarunāju, ka pirkšu, bet neaizvedu tūlīt mājās. Kad pēc
tiem aizgāju, izrādījās, ka darbi aizvesti atpakaļ pie meistara. Bet
toreiz bija noticis tieši skandāls ap nocirstajiem kokiem pie Čakstes
pieminekļa, un sākās manis vajāšana. Es aizbraucu pie Borisa Bērziņa,
un viņš tā ilgi sēdēja un teica, ka nevar no manis pieņemt naudu. Bet,
ja nu reiz es esmu atbraucis, darbus iedeva. Toreiz mēs vienojāmies, ka
tad viņam jāļauj man kādreiz nopirkt kādu eļļas darbu. Es to vēl neesmu
izdarījis. Tagad jāpaskatās, ko galerijas piedāvā. Bet šīs “Cūku bēres”
ir no Borisa Bērziņa zīmējumu izstādes galerijā “Bastejs”. Tas bija ne
īpaši vieglos laikos, nevienu darbu tā arī nenopirka, un nebija par ko
nosegt galerijas izdevumus. Tad es daļu samaksāju materiālos – viņš
bija sūdzējies, ka nevar nopirkt materiālus – un galerijai tās
izdevumus. Šo darbu es izvēlējos pats. Taču es nevaru pateikt, kāpēc
izvēlos tieši to un varu ar to sadzīvot, bet ar citu – ne. Es paļaujos
vairāk uz savām izjūtām, nevis kādiem profesionāliem vērtējumiem.
Šis Piņņa darbs man likās ļoti interesants. Guļamistabai tas varbūt arī
ir mazliet par aktīvu. Gleznas ir kā cilvēki, ar ko tev jākontaktējas.
Virs galvas es sev pakarināt nevienu darbu nevaru. Tas ir 1963. gada
darbs un apliecina, ka tāds traks un konsekvents viņš ir bijis vienmēr.
Darbu es nopirku galerijā, ja tā var teikt – “zem letes”. Jo tajā
galerijā biju nopircis vienu Edgara Vērpes darbu. Toreiz galerijā
“Kolonna” bija Edgara Vērpes izstāde, es ar kaut kādiem ārzemniekiem
iegāju un pirmā brīdī izbrīnījos – kas tas tāds? Pirmo reizi ieraudzīju
Vērpes zivis, līdz tam es biju pieradis pie viņa trauku kompozīcijām,
un tagad pilnīgi nepazinu. Bet darbs man ļoti patika. Koka rubļiem
tolaik nebija nekādas vērtības. Edgars teica – man nevajag naudu,
sagādā man tai vērtībā kokus Vecpiebalgas mājai. Pēc tam es to
starpību, kas pienācās galerijai, samaksāju un teicu: “Esmu šo darbu
pircis caur jums.” Tur es to jauno Vērpi ieraudzīju, tādēļ arī
galerijas procentus aizgāju samaksāt. Pēc pāris dienām viņi man zvana:
viens kolekcionārs atnesis un par 140 $ pārdod Pinni! Šodien tas šķiet
maz, bet toreiz dolāram bija liela vērtība! Un tagad man tas liekas
liels ieguvums.
Šī Mūrnieka skicīte – tā man likās kā tāds spoks. Tāpēc arī ir te
stūrī. Šo es komisijas veikalā nopirku. Šos darbus man Ilmārs
(Blumbergs – L.S.) uzdāvināja. Tā ir tīra dāvana. Ilmārs man reiz
nolika priekšā 14 darbus un teica: “Tas ir tev!” – “Kāpēc, par ko?
Paldies un sveiki! – “Nu paņem vismaz vienu!” – Un es pazudu vismaz uz
kādu gadu.
Tādas “manas kolekcijas” jau nav. Ir varbūt darbu skaits. Bet ne jau
kas tāds, kā agrāk uztvēra kolekciju... Man vienkārši ir bijis prieks,
ka esmu varējis māksliniekam kaut ko palīdzēt paveikt līdz galam.
Jiri Arrakam, piemēram, es Rīgā rīkoju izstādi un toreiz mēģināju par viņu pat rakstīt, kā tu atceries.
Protams, atceros – tas bija kāds 1984.–1985. gads, kad nopietna izskata
nerunīgs, bet neatlaidīgs puisis ieradās “Literatūras un Mākslas”
redakcijā ar mazu, bet izteiksmīgu rakstiņu. Nebūt ne literāru
centienu, bet misijas apziņas diktētas vajadzības dzīts – tā patiesi
bija laba, tam laikam “kruta” igauņu mākslinieka izstāde, kas bija
nevis oficiālu iestāžu, bet privātas intereses sarūpēta, tādēļ palikusi
ārpus oficiālā uzmanības loka.
Kā tev ir mainījusies attieksme pret mākslas darbu – salīdzinājumā ar
aizgājušo laiku, kad tas nozīmēja kaut ko gluži īpašu, citu dzīves
kvalitāti ārpus realitātes, un tagad, kad realitāte ir mainījusies, bet
tu savukārt mākslu jau vari atļauties pirkt.
Es varētu pirkt un veidot savu kolekciju, problēma ir, kur to visu
izvietot. Arī tagad pirmais impulss nāk no mākslinieka – viņam vajag
kaut ko palīdzēt, kādā projektā, vai kurators uzsāk kādas sarunas. Līdz
ar to daudzi darbi ir pirkti, bet ne tā, ka aizej uz galeriju, izvēlies
un nopērc. Parasti māksliniekam tieši šajā brīdī vajag, lai to darbu
nopērk, jo viņam ir vajadzīga nauda kādam citam projektam.
Tad iznāk, ka tava kolekcija ir līdzjūtības radīta?
Kāpēc līdzjūtības – sadarbības! Ja es rīkotos līdzjūtīgi, es atbalstītu
nabadzīgākos māksliniekus, bet es aizvien gribētu atbalstīt labākos.
Drīzāk čempionus. Tā vietā, lai palīdzētu desmit tādiem, kas nevar
nopirkt materiālus, es koncentrēšu līdzekļus, lai palīdzētu vienam, kas
varbūt arī pats var, bet – palīdzēšu radīt vēl ko īpašu.
Kurus tu par tādiem māksliniekiem šodien uzskati?
Ilmāram ar manu palīdzību iznāca grāmata (Logi/Windows, 2000 – L.S.).
Viņam es nevarētu atteikt. Bieži vien ne tikai mākslinieks mani
pārliecina, bet pārliecina konkrētā ideja, kuru mākslinieks vai
kurators man piedāvā. Bet es nevaru nosaukt kādu, kas būtu man mīlulis.
Šodien var būt tā, rīt – citādi. Es nevaru ne atcerēties, ne nosaukt
visus projektus, kurus esmu atbalstījis. Piemēram, Sorosa Mūsdienu
mākslas centra izstādes “Ģeo-Geo” projektā Pedvālē es atbalstīju
Barbaru Gaili, un man bija liels prieks, ka tieši viņa arī toreiz
dabūja Grand Prix. Viņas darbs atrodas manā birojā. Varbūt mājās tas
arī būtu par aktīvu, taču darbā tas man ir nepieciešams. Ja man šī
darba nebūtu un es tādu ieraudzītu galerijā, man vajadzētu to nopirkt.
Es dažkārt paņemu kādu darbu, paturu un tad jūtu – vai spēju no tā atteikties vai ne.
Tev ar katru darbu ir noteiktas attiecības?
Jā, un, ja mainās vide, var mainīties arī attiecības. Tā bija ar Vērpes
zivi. Es to pieliku mājās pie sienas un sapratu – nē, es to vairs
neatdošu. Vērpe saskuma, jo tas bija darbs, kuru viņš gribēja glabāt
pie sevis. Bet ir bijuši tādi, kuri ir atnesti un es esmu sapratis, ka
vairāk par nedēļu ar tiem kopā dzīvot nespēju.
Oļega Tillberga darbu es varbūt iebūvēšu jaunās mājas sienā – tas ir ar dziļumu, reljefs.
Helēnas Heinrihsones darbs – tas ir dāvināts man viņas dzimšanas dienā.
Vēlāk viņa pati ar izbrīnu pazina to kā savu. Toreiz Helēna bija
ienākusi galerijā un spontāni ar mūsu krītiņiem sāka zīmēt. Es palūdzu
lapu parakstīt, un viņa to visu tūlīt arī aizmirsa. Reiz atnāca un ļoti
brīnījās – kā, tas ir mans?
Tev nekad nav bijis kārdinājums iegādāties kaut ko no vecmeistariem?
Esi taču nodarbojies ar restaurāciju, mēbeļu izvēle tavās mājās
liecina, ka interesējies par klasiskām vērtībām.
Gribēšana varbūt būtu, bet nav vēl šādas varēšanas. Arī sienu nav, kur
likt. Nē, es nedomāju, ka tas man šobrīd būtu aktuāli. Mani vairāk
tomēr interesē laikmetīgā māksla. Tagad nu jau gadu es grasos iet pēc
darba pie Anitas Zabiļevskas. Viņa gandrīz neko citu kā elektroniskus
signālus taču netaisa, vai ne? Tas būs ļoti interesanti – aiziet un
izvēlēties kādu viņas darbu. Videoierakstu. Tas mani pat intriģē vairāk
nekā kārtējo reizi glezna.
Vai tu jūti, ka esi spējīgs šīs lietas – jauno mediju mākslu – uztvert pilnībā, vai tev tā ir tikai intriga?
Dažos gadījumos man liekas, ka esmu spējīgs uztvert. Bet nevarētu
teikt, ka tas būtu īpaši profesionāli. Pat ne pārāk adekvāti tam, ka es
sev par pārsteigumu esmu ievēlēts Latvijas Laikmetīgās mākslas centra
padomē. Es pieņemu, ka manas zināšanas par mākslu šai gadījumā nebija
noteicošais kritērijs.
|