Pamirusī dabas harmonija
Normunds Naumanis,"Diena”, īpaši “Studijai”
|
| | 
|
| | Šoreiz baznīcas valdniece ir tumsa, nevis ierastais svētsvinīgas
atmosfēras iedvesējs – sveču mājīgi izgaismots klusinātais mijkrēslis,
kas mudina uz ciešu divsarunu ar sevi vai kādu augstāku svarīgu
personu, kuras dēļ uz sakrālām vietām vispār mēdzam iet. Venēcijas
necilais Svētā Lio dievnams ir saplūdis ar Lio pārejas/Salizada de Lio
namu fasādēm kā viens no... Kā jau viss šeit – kārtējais, viens no
šedevriem. Nu kaut vai tādēļ, ka San Lio labējo sienu rotā stikla
neaizsargāts Ticiāna oriģināls. Kaut vai tādēļ, ka blakus regulārām
baznīcas rituālajām darbībām te ik dienas UNESCO Venēcijas glābšanas
programmas un finanšu aizgādībā rosās mazs pulciņš restauratoru,
milimetru pa milimetram atjauninot viduslaiku un baroka skulptūras,
sakrālos jeb kulta priekšmetus. Un, kā jau it viss Venēcijā, te prasās
pēc daudz vairāk naudas, kuras hroniski trūkst tomēr tik lielam
arhitektūras un mākslas vēstures kompleksam, kāda mūsu gadījumā ir visa
šī pilsēta uz pāļiem, – lūk, arī viens no mītiem, kas baro noplukušās,
laika un ūdens, un mūžīgā siltā mitruma zoba deldētās, taču tik (un
tieši tādēļ!) romantiskās Venēcijas pielūgto tēlu, kurā tūristiskās un
Cinecitta paviljonos būvētas, Fellīni cienīgas slīkstošās pasaules
dekadentās imitācijas ir vienlīdzīgās proporcijās ar skaudro realitāti
– kaut vai ieliņu neērto šaurību un “normāla” transporta atbūtni, kas,
piemēram, 1996. gadā (!) noveda pie “Fenīčes” (La Fenice, viena no
Eiropas skaistākajiem teātriem, kas līdzīgi kā pati pilsēta nosaukts no
pelniem atdzimstošā simboliskā putna vārdā) ugunsgrēka, kad tas nodega
visu acu priekšā 20 minūtēs. Ugunsdzēsēji pa romantiskas auras
apdvestajiem ieliņu labirintiem kniepadatas mērogos savam glābjamam
objektam vienkārši netiek klāt!
Šoreiz San Lio tumsā altāra vietā nostājies un mācītāja lomā runā
ekrāns. Kā Latvijas ekspozīcijas sastāvdaļa Venēcijas biennālē. Ar
nosaukumu Riga 800 Magic flute. Nezinu, kā šo apvērsto jauno kinoekrāna
funkciju, ekspozīciju sacerot, iedomājās tās kuratore Helēna Demakova,
taču blakus divu īsfilmu – Lailas Pakalniņas “Papagena” un Viestura
Kairiša/Ilmāra Blumberga “Burvju flauta” – nemitīgai rullēšanai no 10.
jūnija līdz 4. novembrim manu galvu apmeklē arī Padomju Krievijas pirmā
izglītības komisāra Lunačarska spārnotā frāze (to pieņemts pierakstīt
Ļeņinam) par svarīgāko no mākslām – par kino kā jauno reliģiju un opiju
tautai (saprotams, vecās reliģijas vietā!). It īpaši, ja ekrāns patiesi
atrodas altāra vietā! Tas piešķir papildu interpretāciju slāni – par
nekomerciālā kino vietu komercijas gadatirgū, kāda kopumā izskatās
itāliski šarmantajā haotiskumā organizētā Venēcijas biennāle – gan kā
prominenta mūsdienu mākslas sasniegumu “skatuve” (senfranču vārda
plateau viens no tulkošanas variantiem), gan kā veikli organizēts
tūrisma relišeris Venēcijas tradicionālo pielūgsmes objektu “līdzenumā”
(cita plateau versija), gan kā fantastiska diskusiju telpa vidē, kura
šķiet pašpietiekami slēgta un elitāra un saucas – mūsdienu vizuālā
māksla. Plebejiskais kino izrādās gana elitāras formas informācijas
nesējs, lai būtu piedienīgs daiļo mākslu skatē, un Venēcijas biennāles
virskuratora Haralda Scēmana uzsvērti pedalizētā ideja par mākslu
tuvināšanos ir vienlīdz apliecinājums viņa personības demokrātiskiem
nolūkiem, cik koķets aizrādījums gudriniekiem teorētiķiem, ka runa jau
nav par formu... Tas, ka runa patiešām nav par formu, starp citu, bija
redzams Venēcijā ik uz soļa – kaut perfekti realizēti, nomācošais
vairums “mākslas darbu” bija mēmi savas satura kapacitātes knapuma dēļ.
Ja tev nav ko vēstīt – nekādas tehnoloģijas neglābj! Un arī šajā
kontekstā Latvijas autoru darbi nostrādāja, manuprāt, izcili, jo to
vēsts – naivisms – bija tik tieša savā humānajā patosā, ka San Lio
baznīcā daudziem šermuļi un asaras piederēja pie emocionālo reakciju
pamatizpausmēm. Kairiša/Blumberga un Pakalniņas kinodarbi demonstrēja
lietu un cilvēku LAICĪGUMU. Tieši, sāpīgi, jā, “ar pirkstu acī” – ka
viss paiet, ne tikai šis mirklis. Arī šī dzīve, šie ļaudis, šī pasaule.
Savā paradoksālā veidā pēc radošā rokraksta formāli tik atšķirīgajās
filmiņās kā deus ex machina balss skanēja viens un tas pats sakāmais –
ka cilvēks (ķermenis, miesa, persona, personība) savā būtībā ir anonīms
knislis dabas nepielūdzamo rituālu priekšā. Jo vai tad Pakalniņas
fiksētie anonīmie cilvēciņi – personāžs pilsētas neomulīgajā ainavā –
ar daudz ko atšķiras no bezvārda ķermeņu kaudzes, ko sēru namā pārvadā
strādnieki, pirms to nogādāšanas Jaunciema kapos? Jā, ar to, ka dzīvi.
Bet – viss ir viens, un viss ir vienāds Nāves priekšā. Arī tā. Lielā
mīkla ir – kur patlaban mājo Mocarts? Manuprāt, ir izvēle starp divām
atbildēm: viņš sen sapuvis Vīnes masu kapos un – viņš dzīvo mūsos. Kura
atbilde ir patiesā?
Venēcijā 8. jūlijā |
| | | Atgriezties | |
|
