Metjū Kolingss


Dzimis 1955. gadā.
1978. gadā pabeidz Byam Shaw mākslas skolu.
1992. gadā iegūst maģistra grādu tēlotājā mākslā Goldsmita koledžā Londonā.
1983.–1987. gadā – britu mākslas žurnāla Artscribe International redaktors.
1988.–1996. gadā – kultūras raidījuma Late Show Lielbritānijā veidotājs un vadītājs.
Kopš 1999. gada vada raidījumu par moderno mākslu This is Modern Art TV kanālā Channel 4.
Publikācijas:
1997. gadā – Blimey! (Par britu mūsdienu mākslu).
1998. gadā – No Hurts (Par Ņujorkas mākslas dzīvi).
1999. gadā – This is Modern Art (Par jauno britu mākslu plašā mūsdienu mākslas un mākslas vēstures kontekstā).
2001. gadā strādā pie savas jaunākās grāmatas Art Crazy Nation, kura iecerēta kā turpinājums grāmatai Blimey! un tiks izdota 2001. gada septembrī.


Metjū Kolingsa (Matthew Collings) grāmatu – jo īpaši Blimey! – neslēpti ironiskais un humora pilnais vēstījums par mūsdienu mākslas norisēm Londonā un citur pasaulē tomēr nav gluži tik populistisks, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Autora precīzās pieturas 20. gadsimta mākslas vēsturē aplūkotas galvenokārt caur jaunās britu mākslas (Young British Art, YBA) mūsdienu mākslas fenomenu un otrādi. M. Kolingsa uzmanības centrā ir populāri mākslinieki. Tā ir noteikta stratēģija, jo, jautāts par to, kādu viņš redz savu lasītāju, M. Kolingss atbild: “Manas grāmatas domātas plašam lasītāju lokam. Es, protams, pieņemu, ka cilvēki zina, kas ir Pikaso, Dalī vai Demjens Hērsts. Izmantojot līdzīga mēroga personības, es no personīgās pieredzes būvēju dziļāku stāstu par to, kas man liekas saistošs un būtisks mūsdienu mākslā un nosacījumos, kuri to veidojuši.”
Pats būdams gleznotājs, M. Kolingss savu lasītāju lutina ar aizraujošiem stāstiem no personīgās biogrāfijas un britu mākslas dzīves aizkulisēm, nevis pašmērķīgi tīksminādamies, bet analītiski pārdomāti un intelektuāli kārtodams tos pēc noteiktas sistēmas. Uz lekciju Kinogalerijā projekta Pa/Af ietvaros M. Kolingss ierodas kā jaunās britu mākslas hronists un popularizētājs, kaut arī vēlāk savas lekcijas laikā atzīstas, ka patiesībā viņu šobrīd interesē 70. gadu abstraktā glezniecība un mākslinieki – lūzeri, kam nav nekāda sakara ar popularitāti.
Metjū Kolingss negaidīti kļuva arī par savveida padomdevēju laikmetīgās mākslas un laikmetīgās mākslas muzeja koncepcijas attīstībā Latvijā: “Tajās dažās dienās, ko esmu pavadījis Latvijā, man radies iespaids, ka šeit ir spēcīgas alkas pēc mākslas vides, bet neviens īsti nezina, kā to radīt no nekā. Un patiesībā tā neradīsies tukšā vietā, bet veidosies soli pa solim. Ar kaut ko ir jāsāk, varbūt tas būs laikmetīgās mākslas muzejs. Galvenais, atrodiet veidu, kā to izmantot, lai tas nāktu par labu mākslai, nevis tikai atbilstu kaut kādiem mākslas muzeju etaloniem. Jums neizdosies to visu radīt, ja neuzdosiet sev jautājumu, kas ir māksla. Un, ja jūs tikai pieņemsiet atbildes, kuras devušas citas kultūras, tad vienmēr paliksiet citu kultūru vergu statusā.”4
Patiesībā M. Kolingss uz Rīgu tika aicināts, lai pasākuma Pa/Af ietvaros rīkotajā lektorijā izgaismotu britu kultūras fenomenu YBA. Savā 1997. gadā izdotajā grāmatā par britu mūsdienu mākslu “Ej nu!” viņš vaicā:
“Kurp jūs ejat, jaunie mākslinieki? Vai esat kā vērti? Jūs ceļojat pa pasauli lidmašīnās, piedalāties starptautiskās izstādēs un apmetaties viesnīcās. Vai jums maz rūp, kāda kam ir jēga? Jūs valkājat savus tērpus žurnālā Vanity Fair... Vai tas tā turpināsies? Tas ir bieži uzdots jautājums, runājot par mūsdienu mākslu. Vai pēc gadiem piecdesmit mēs joprojām to uzskatīsim par labu? Patiesībā, atbildes nav. Un, pat ja atbilde būtu “nē”, – kas par to? Runājot par mūsdienu mākslu, labi ir tas, ka to nefinansē valdība, katrā ziņā – ne pārāk daudz.  Tātad būtībā tā nāk no andergraunda kultūras, bet joprojām ir augstās     mākslas forma. Tas ir labi – vienlaikus būt gan augstajai mākslai, gan andergraundam.”5

Savās grāmatās, lekcijā Rīgā, kā arī sniegtajās intervijās M. Kolingss jau vairākkārt kodolīgi rezumēja savu YBA analītisko pētījumu plašākā britu politiskās un sabiedrības attīstības un pasaules mākslas vēstures kontekstā. Gan šī iemesla dēļ, gan arī tādēļ, ka Pa/Af autori Kaspars Vanags un Ilze Strazdiņa pirms projekta norises “Neatkarīgajai Rīta Avīzei” sniegtajā intervijā pauda savu viedokli par 21. gadsimta laikmetīgās mākslas muzeju kā sociāli interaktīvu, starpdisciplināru un dinamisku telpu, kas nebūtu nedz izstāžu zāle, nedz muzejs, klubs vai veikals (tieši par tādu kļuva Pa/Af uz vienu dienu okupētais autosalons), man likās būtiski projekta Pa/Af kontekstā M. Kolingsu, cilvēku ar plašu kontekstuālu skatījumu uz populārās kultūras un mākslas attīstību Lielbritānijā, konfrontēt ar dažiem jautājumiem par mūsdienu mākslas muzeju, mūsdienu mākslas un pilsētas jauniešu subkultūru attīstības savstarpējiem nosacījumiem.

Kā jūs raksturotu mūsdienu mākslas un jauniešu subkultūru savstarpējo attīstību Londonā, kur populārās kultūras (arī YBA) vispārējā dominante neatkarīgu kultūras iniciatīvu aktivitāšu atbalstu un pastāvēšanu padara īpaši problemātisku?

Mākslai kļūstot līdzīgākai subkultūrai un subkultūrai savukārt kļūstot “mākslinieciskākai”, tās apbrīnojamā kārtā ir kļuvušas par vienu veselu. Kad jūs sakāt, ka starp tām pastāv radikāla atšķirība, es jūtos izbrīnīts. Tomēr es saprotu, no kādām pozīcijām jūs runājat, un jums ir taisnība. Es pamatā nodarbojos ar mākslas aprakstīšanu, un subkultūras nav īsti mans “lauciņš”, tāpēc nevaru iedomāties, ar kādām grūtībām tām nākas saskarties. Es uz to vairāk raugos tādā aspektā, ka pilsētas vide, urbānā kultūra kalpo par tematiku mūsdienu mākslai. Tā ir strādnieku šķiras tematika. YBA cenšas parādīt šo strādnieku šķiras pieredzi, bet ne tikai, protams. Tā izmanto arī reklāmas, bulvāru, televīzijas u.c. veida fenomenus, bet noteikti nerunā par aristokrātisku džentlmeni no lauku mazpilsētas.

YBA vairākkārt ir tikusi kritizēta par to, ka tā maskējas zem pseidoattīstības, ka patiesībā nekur nevirzās. Kā jūs to komentētu?

Atklāti sakot, mani šajā jautājumā tik daudz neuztrauc māksla pati, cik tas, kā sabiedrība uztver mākslu. Es uzskatu, ka publikas attieksme pret mākslu ir aizkavēta un, jā, tā nekur neved! Un tas ir tādēļ, ka mākslas imidžs sabiedrības acīs ir ļoti šaurs. Māksla tai tikusi stādīta priekšā kā viens vienīgs šoks, un tādēļ cilvēki domā, ka māksla ir šoks.

Bet šāds priekšstats tika apzināti kultivēts, reklamēts un popularizēts.

Šobrīd situācija ir tāda, ka visi gaida, kurš būs nākamais supervaronis pēc Demjena Hērsta. Un tad nāk Treisija Emina. Kurš būs nākamais aiz viņas? Un visi viņi jau ir samērā labi mākslinieki, viņi vienkārši tiek uztverti šādā veidā. Viņus uztver kā slavenības un veiksmīgas zvaigznes.

Kur jūs saskatāt izeju no šīs situācijas?

Attieksme var mainīties vienīgi tad, ja mākslas jaunā auditorija uzdos sev jautājumu: kas ir māksla? Vai tas ir viss, par ko tā spēj kļūt? Un, ja tā domās, ka māksla nav nekas vairāk, tad tā arī paliks. Turpretim, ja publika būs izglītotāka un kulturālāka, tā sāks nojaust – ja kaut kas ir saistīts, piemēram, ar Dišānu, tad varbūt ir vērts aplūkot arī Dišānu, lai atklātu, ka, iespējams, tomēr pastāv kādas atšķirības. Bet mākslas publikai pašai jārod atbilde uz jautājumu, kas ir māksla, un pašai jānoskaidro, ko tā no mākslas sagaida. YBA veicināšanas mašinērija, kurā ietilpst arī Tērnera balva, un Tate Modern ir iestrēguši ar savu projektu paaugstināt reitingus, lai tikai dabūtu vairāk un vairāk apmeklētāju Tate Modern. Nevis lai kaut ko darītu izpratnes par kultūru veicināšanas labā, bet tikai lai būtu vairāk ciparu – vairāk apmeklētāju muzejā. Un šie cilvēki nāk, un viņi šļūkā šurpu turpu, nemaz nezinot, uz ko, ellē, viņi skatās. Un tad viņi aiziet uz muzeja kafejnīcu un pasēž tur. Rezultātā ievērojams skaits cilvēku iziet cauri Tate Modern, bet viņi iznāk ārā tikpat “gudri”, cik iegājuši. Viņi neko nav iemācījušies, neko nav sev atklājuši.

Vai līdz ar to vienā brīdī nebūtu jānotiek tādai kā eksplozijai, jo sistēma pati sāk sevi iznīcināt no iekšienes?

Nu, es gluži negribētu apgalvot, ka YBA iznīkst. Es drīzāk vēlos, lai tā neturpinātu visu laiku pati sevi atražot. Un faktiski jaunā britu māksla jau ir kļuvusi samēra veca britu māksla un jaunā paaudze darīs kaut ko mazliet citādāk. Bet tikai it kā citādāk. Es patiešām gribētu – es ceru un domāju, ka tas ir iespējams, – ka rastos plašāka, dziļāka ideja par to, kas ir māksla. Un tas ietver to, ka atkal jāmeklē pagātnē. Māksla ir kļuvusi populāra, jo tā patiesībā ir nojaukusi ideju par to, kas ir māksla. Jo attīstība jau paredz sarežģītību, un, ja kaut kas ir sarežģīts, tas vairs nav populārs. Ja jūs patiesībā censtos izzināt, kas tā ir, jūs tikpat labi varētu nonākt pie secinājuma, ka māksla nemaz nav tik populāra.

Bet vai šodien mūsdienu mākslas praksē populārais starpdisciplinaritātes princips jau neparedz dziļākas izpratnes par mākslu rašanos?

Man ir grūti iedomāties mijiedarbību starp būtiski atšķirīgām nozarēm. Es, piemēram, neredzu, kā zinātnieki var sadarboties ar māksliniekiem un kāda tam varētu būt jēga. Bet es redzu, kāds mākslai var būt sakars ar diapozitīvu projekcijām. Taču, stingri ņemot, es domāju, ka tam visam ir maz sakara ar mākslu. Es nedomāju, ka, piemēram, Eyecon projekcijās bija kaut kas mākslinieciski īpaši interesants vai vērtīgs, bet es tās uzskatu par lielisku vizuālo fonu mūzikai. Visos šajos jautājumos neskaidrību rada oficiālais viedoklis, ka 90. gadu mākslas uzplaukuma pamatā ir šis interdisciplinaritātes un starpnozaru sadarbības fenomens, un faktiski jau tā tas arī ir, ka dažas robežas ir nojauktas, bet tam tomēr ir lielāks sakars ar modes fotogrāfijas un modes uzplaukumu, mūzikas un dīdžeju un daudzu citu aspektu ienākšanu mākslā. Tas viss mani interesē vienīgi no socioloģijas viedokļa. Es šajos procesos saskatu vairāku kultūru attīstību, vienlaicīgi līdzāspastāvot, tomēr vēl aizvien ir iespējams noteikt stingras robežas starp tām. Piemēram, Gerija Hjūma gleznas dziļi ietekmēja modes fotogrāfija, bet vienlaikus ir iespējams apgalvot, ka pastāv viena auditorija, kas skatās viņa mākslu un lasa žurnālu ID. Un tikpat dziļi viņu ir ietekmējušas arī mākslas vēstures grāmatas.

Ko mūsdienās īsti ietver jēdziens “vizuālā māksla”? Kā jūs to īsumā paskaidrotu?

Protams, vizuālā māksla nav tikai vizuāla, bet tai tomēr galvenokārt jābūt vizuālai, jo citādi tā kļūst par dzeju, teātri vai vēl kaut ko citu. Piemēram, Eyecon gadījumā: viņu vizualitāte nav māksla. Nevis tāpēc, ka es viņus gribētu “iedzīt stūrī” vai gribētu apgalvot, ka viņu darbi ir visai banāli mākslas kontekstā, bet vairāk gan attiecinot tos uz vizuālo pieredzi, kur neviens no viņiem nesagaida mākslu. Un viņu videoprojekcijas ir labas, satraucošas un gudras, bet tā nav māksla. Tās gan tiešā veidā ir atkarīgas no mākslas – māksla tās “baro” –, turpretim māksla gan var bez tām iztikt.

Kāds būtu jūsu mūsdienu mākslas muzeja ideālais modelis?

Es gribētu redzēt tādu muzeju, kurā būtu struktūra, kas nodarbojas ar kultūras izpēti, bet kas apmeklētājiem tiktu pasniegta dokumentālā formā. Kur būtu vienkopus iespējams redzēt, kas tad notika 20. un 21. gadsimta mijā. Piemēram, kādi bija 80. gadi? Un tad jūs varētu gūt priekšstatu par Demjena Hērsta darbiem un tālaika restorāniem, mašīnām un televīziju – no dažādām lietām uzmanīgi izvēlētie fragmenti visi kopā veidotu sociālo vēsturi. Šādā kontekstā būtu iespējams redzēt mākslu kā tā laika izpausmi. Tai nebūtu noteikti jāpauž tālaika identitāte, un to noteikti nevajadzētu identificēt tikai ar konkrēto laika periodu. Tomēr šādā muzejā varētu gūt priekšstatu par visiem ap mākslu esošajiem kontekstiem un to, kā māksla ar tiem ir saistīta. Jo māksla jau vienmēr meklē ārpus mākslas, bet ne tādā veidā, ka tā pati pārstātu būt māksla.


1 Orvels Dž. Dzīvnieku ferma. – Rīga, 1990.– 8. lpp.
2 No “Aizlūgsim!” CD tekstiem.
3 No projekta Pa/Af preses relīzes.
4 Svece A. Realitātes šovs. Panākumu spēle [Intervija ar Metjū Kolingsu] // Diena.– 2001.– 1.jūn.
5 Collings M. Blimey!. – London, 1997.