Viņš ir kanādietis, kura meitu sauc Inta. Latvietis tiktāl, cik pašu
interesē savas saknes. Fotogrāfs, kas konsekventi vērtē fotogrāfijas
lomu attiecībās ar skatītāju un sabiedrību. Runājot par savu darbu,
Vids Ingelēvičs visbiežāk lieto vārdu to grapple, tas nozīmē: kaut ko
kustīgu spēji saņemt rokās; tas, ko dara divi cīkstoņi; mēģināt ar kaut
ko tikt galā. Šo dinamisko, agresīvo vārdu mīl lietot vēss,
filosofējošs mākslinieks, kuru raksturojot kāds recenzents lietoja
apzīmējumu “bezkaislīgi kaislīgs”. Viņa skats vēršas uz attēliem, kurus
nevar atrast, uz atmiņām, kuras ir zaudētas, uz fotogrāfiem, kas
slēpjas.
“Manas mājas tuvumā viens nams ļoti “iekrita acīs”... Tas bija brutāli
neglīts, kādus 25 stāvus augsts un atradās pie galvenā krustojuma. Es
izlēmu uztaisīt šīs ēkas bildi, kurā pati ēka nebūs redzama. Uzrakstīju
vēstules visiem tās iedzīvotājiem, slepus iemanījos ēkā un izdalīju
vēstules katrā dzīvoklī, sākot ar augstāko stāvu. Es biju uzrakstījis
160 vēstules, un 15 cilvēki atbildēja. Es varēju apiet visai ēkai
apkārt. Es uzņēmu visas fotogrāfijas no vienas un tās pašas vietas uz
balkona, lai pati ēka fotogrāfijas sakārtotu. Te nebija nekādas
variācijas, es pats šīs bildes nekad nesakārtoju: pati ēka tās uzņēma.
Šo pieeju es dēvēju par konceptuālo dokumentālismu.”
(Ingelēvičs, par savu darbu “Panoptiks”, Toronto, 2001)
Pirms četrpadsmit gadiem Ingelēviču uzrunā avīžraksts par amnēziju.
Kāds apjucis vīrietis atrasts Eiropā bez atmiņas vai identitātes. Pašam
šķiet – varbūt esot kanādietis. Šis pazudušais vīrietis Ingelēvičam dod
tik spēcīgu impulsu, ka tas vēl tagad nav izsmelts. Amnēzijas
pārvarēšana kļūst par vispārēju tēmu Ingelēviča pirmajā fotogrāfiskajā
instalācijā Museum of a Man, bet tad jau viņš ķeras pie personīgās
amnēzijas. Viņš cīnās ar jautājumiem, kuri skar telpu starp divām
vietām, ko akadēmiskā žargonā dēvē – the liminal zone. Nākamo izstādi
(Places of Repose: Stories of Displacement; “Vietas atelpai. Stāsti par
pārvietošanu”, 1991) veido intervijas ar māti un viņas māsām un viņu
pretrunīgās atmiņas par notikumiem vēsturiskā starptelpā – sākot ar
bēgšanu no Latvijas 1944. gadā un beidzot ar nokāpšanu no kuģa Kanādā
dažus gadus vēlāk. Šo pirmo personīgo ciklu Ingelēvičs pabeidza, pats
dokumentējot – konceptuāli – trīs vietas Vācijā, kur pēckara laikā
atradās latviešu dīpīšu nometnes. Rezultāts – izstāde
Alltagsgeschichten (Some Histories of Everyday Life; “Ikdienas dzīves
stāsti”, 1996).
“Alltagsgeschichten ir vēsturisku pētījumu žanrs, kas izauga
astoņdesmitos gados, visspēcīgāk Vācijā. Žanra piekopējus interesē
parastais, atkārtojošais, ikdienišķais. Viņi uzskata, ka vēsturnieki
pārsvarā ignorējuši šo daļu no Alltag, tai vietā koncentrējoties uz
vienreizējo, lielo, vareno. Alltagsgeschichten izsmeļoši apskata “mazo
cilvēku” dzīves, viņu uzvedību un vērtības, viņu sapņus un bailes.
Ikdienišķais taču ir pamats vienreizējam.”
(vēsturnieks Modris Ekšteins, izstādes Alltagsgeschichten katalogs)
Ingelēvičs meklēja latviešu bēgļu pēdas pilsētās, kurās vairākus gadus
tika izmitināta viņa ģimene. Bet tādu nebija. Šis laiks, šie cilvēki
bija kā izdzēsti no vietējo vāciešu dzīvēm. Ingelēviča ģimenes albumā
ir fotogrāfija, kurā redzama piemiņas plāksne, ko latvieši atstājuši
kādā pilsētā, – tās vairs tur nav. Vienīgā piemiņas kripatiņa – ebreju
ģimenes kapakmens, uz kura rakstīts “KZ Rīga”. Sanāk, ka Ingelēviča
fotogrāfijās ir uzkrītošs tukšums un stingums. Vienaldzība. Amnēzija.
Kādā agrākā bēgļu mājā tagad ir karavīru kopmītne. Uz minētās izstādes
kataloga vāka ir attēls no kāda jaunekļa istabas – ar Vācijas ērgli uz
gultasveļas un miniatūru šauteni un granātu blakus pūkainam lācēnam uz
plaukta.
“Vai viņi saprata, ka arī man bija pretenzijas uz šo vietu?”
(Ingelēvičs, izstādes Alltagsgeschichten katalogs)
Izstādē Alltagsgeschichten var aplūkot Ingelēviča vēsās pilsētu un ēku
ainavas, kā arī pētīt vēsturiskas fotogrāfijas no ANO arhīviem, lasīt
izvilkumus no ģimenes intervijām un sēsties pie “pētījumu” stacijas,
kur blakus tukšam galdam gaida caurspīdīgs mākslinieka “arhīvs” ar
unikālām dokumentu mapēm. Kopiespaidu pastiprina katalogs, kam izcilais
vēsturnieks Modris Ekšteins ir veltījis eseju. Šī izstāde bija skatāma
vairākās galerijās Kanādā 2000. gadā, foto biennālē Roterdamā, 2002.
gadā sasniegs Minheni. Uz Latviju izstāde vēl negatavojas ceļot. Vai tā
būtu vietējās amnēzijas pazīme?
“Kad es biju izsekojis savas ģimenes ceļojumam šurp, es drīkstēju atkal
būt Kanādā. Kad darbs bija pabeigts, es tiešām jutu, ka drīkstu
nodarboties (grapple) ar to vietu, kur pats dzīvoju.
Mēs cenšamies atklāt vispārējās patiesības, bet beigu beigās neredzam
mazās patiesības mūsu pašu pagalmos. Un šīs patiesības mums dod
gandarījumu, jo ar tām mēs varam patiešām cīnīties, tikt galā
(grapple). Man nav nekas pret māksliniekiem, kas grib parādīt mūžīgo
mieru un mīlestību, bet man tā liekas a folly (kļūda, neprāts,
malduguns).”
(Saruna ar Ingelēviču, Toronto, 2001)
Latvija Ingelēvičam nav sveša. Viņš bija kurators Latvijas izstādei
(par fotogrāfiju glasnostj laikmetā), kas 90. gados bija skatāma Kanādā
un Šveicē. 1994. gadā Rīgā viņš izstādījās ar sākumdarbiem ekspozīcijai
Ice Age (“Ledus laikmets”, 1994–1998). Bet, nokārtojis rēķinus ar
personīgo vēsturi, Ingelēvičs sāka iedziļināties savas sabiedrības
koordinātās, savā Toronto ar visām tās varžacīm. Viņš ne tikai
dokumentējis briesmīgu dzīvojamo namu, bet 2000. gadā arī dzīvu un
neglītu ielu – Bathurst Street. Te viņš uzrāda pretrunas starp
progresīvo moderno arhitektūru, kuras degpunktā ir cilvēks, un
katastrofālo pēckara pilsētas plānošanu, kas akcentēja automobiļu lomu.
Ingelēvičs ieurbjas savā tematikā tiktāl, ka izstādi veido ne tikai
fotogrāfijas, bet arī sarunas ar ielas iedzīvotājiem (atkal – savācot
kolektīvo atmiņu) un nospiedumi no trotuāra.
Jāatzīst, ka pēdējos gados (kopš Ontario provincē ievēlēja cinisku
valdību, kas mēģina iegrožot pašu Toronto pilsētu, kur vienmēr ir
valdījis politiski radikālāks gars) bezkaislīgais Ingelēvičs ir
aktivizējies un kļuvis par kaislīgu, lokāli angažētu mākslinieku. Viņš
ir kļuvis pazīstams ar asām vēstulēm valdībai, kuras regulāri parādās
avīžu lapās. Pēc tam kad varaskāru politiķu nedemokrātisku lēmumu
rezultātā izdemolēja Toronto pilsētas domes namu, Ingelēvičs remonta
laikā ielavījās telpās, lai vāktu foto dokumentus, kas varētu kalpot kā
lietiskie pierādījumi kādai nākotnes prāvai (tā viņš sarunās
nejokojoties joko). Nedrīkst stāvēt malā un ļaut korumpētiem politiķiem
ar sīkiem paņemieniem izārdīt demokrātisko procesu. Par ikdienas
amnēziju dārgi jāmaksā.
“Es mēģināju atrast metaforu amnēzijai un atradu muzeju. Jo muzeji ir
pilni ar priekšmetiem, šie priekšmeti ir atlasīti. Ar katru atlasīto
priekšmetu kāds cits priekšmets tiek atmests. Faktiski daudz kas tiek
atmests. Muzejs ir subjektīva telpa; tas, kā rāda lietas, kāda tipa
priekšmetus, kā tos klasificē – tas viss nodarbina cilvēkus; tas
nozīmē, ka zināma fikcija spēlē lomu. Tas mani ļoti interesēja. Atmiņas
patoloģija un muzejs “saskrējās” šajā projektā par savu amnēzijas
cietēju. Es to nekad neaizmirsu, un tas mani mudināja laika gaitā
atgriezties un turpināt skatīties uz muzejiem.”
(Saruna ar Ingelēviču, Toronto, 2001)
Jau sešus gadus Ingelēvičs ir rakņājies pa foto arhīviem lielos muzejos
Kanādā, Amerikā, Anglijā. Rezultātā mākslinieks kurators piedāvā
izstādi Camera Obscured (“Aizsegtais fotoaparāts”), kurā cer atklāt, kā
muzeju štata fotogrāfi ar saviem darbiem rada uzticību muzeja
patiesībām un sistēmām. Anonīmās fotogrāfijās ir daudz uzkrītošu
kompozīciju. Bet, kad mākslinieks kļūst par kuratoru, viņš nonāk savā
“starp-vietā”. Muzejiem pašiem grūti pieņemt šo izstādi, jo tajā nav
“oriģināli” darbi. Mūsdienu mākslas fondi atsakās dotēt izstādes
katalogu, jo izstāde ir “vēsturiska”. Tomēr Ingelēviča materiāls
turpina iekarot skatītājus, un izstāde kopš 1997. gada pabijusi ne
tikai Kanādā, bet Anglijā, Zviedrijā un ceļos tālāk uz Vāciju.
Brienot uz priekšu pa starpzonu, Ingelēvičs atrod Gift Shop (“Suvenīru
veikals”, 2000). Sajūsmā par Camera Obscured Vinipegas mākslas galerija
lūdz Ingelēviču iedziļināties fotoarhīvā. Tur Ingelēvičam “acīs iekrīt”
pilna mape ar muzeju suvenīru foto – mantiņām, ar kuru pārdošanu katrs
Rietumu muzejs cenšas aizpildīt savus finansiālos robus. Ingelēvičs
ievēro, ka muzeja fotogrāfi pārdodamu preci un izstādīto mākslu
fotografē ar vienu un to pašu estētiku. Vai tā ir aborigēnu maska vai
mulķīgs “puzlis”, paņēmiens viens un tas pats. Gift Shop izstādē
Ingelēvičs jauca prātus, noliekot suvenīra attēlu blakus nopietniem
mākslas darbiem. Pierastā izstāžu telpā viņš bija radījis starp-telpu.
Ingelēvičs ielūdza skatītāju ne tikai skatīties, bet prasīt, kāpēc viņš
skatās un kur. Šo starpzonu viņš arī negrasās pamest.
“Fotogrāfijas pārmaina pasauli sabiedriski un politiski, un arī
filozofiski. Kad skatītājs nostājas pretī kādam attēlam, viņš nostājas
pretī kaut kā izbijuša reprezentācijai. Fotogrāfija nav pati lieta kā
tāda, tā ir reprezentācija. Tādēļ, kad tu skaties uz fotogrāfiju, tu
izpēti pārmainītu lietu. Tu izpēti kaut ko, kas reiz kaut kur bija, bet
kas kļuvis par divdimensionālu attēlu caur krāsvielām un filmām, un
fotoobjektīviem utt. Fotogrāfijā nav nekā dabiska.”
(Saruna ar Ingelēviču, Toronto, 2001)
|