FUTŪRISMS. TAS, KAS PĀRŠĶEĻ MŪŽĪGO TUMSU
Irēna Bužinska
|
| | 
Džakomo Balla. Ielūgums Ballas mājās. 1920
Umberto Bočoni. Es - mēs - Bočoni. 1907
Filipo Tomamazo Marineti. Elegantais ātrums - vārdi brīvībā (1. ieraksts). 1918 - 1919
Ivo Panadži. Kentaurs. 1931
Džino Severīni. Rīcības kanons (Vārda un formas brīvība). 1914 - 1915
Džakomo Balla. Bruņukuģis + atraitne + vējš (Atraitnes plīvurs). 1916
Tato. Spirālveida lidojums pār Kolizeju. 1930
|
| | | 20. gs. mākslas pirmais bērniņš. Ne jau mīlīgs eņģelītis, bet īsts delveris, negantnieks. Jo vecāks pirmdzimtais kļūst, jo lielāka interese par viņa ēverģēlībām. Var jau 21. gs. mākslas jaunuļi augstprātīgi nolūkoties vecīša vaibstos, taču pārspēt viņa pārdrošību (drīzāk - bezkaunību), piktumu un bravūrību ir grūti. Jo tieši ar futūrismu viss ir sācies. Tieši tālab jau Filipo Tommazo Marineti, to raksturojot, teica: "Pāršķeļ mūžīgo tumsu!"Padomājiet un sasprindziniet savu "bezdrāts iztēli" (F. T. Marineti) - ko mēs zinām par itāļu futūrismu? Parasti zināšanas par 20. gs. pirmo mākslas virzienu nesniedzas tālāk par Pirmā pasaules kara beigām, kad futūrisms zaudēja savas kareivīgās līdera pozīcijas. Tomēr tas nebeidza pastāvēt. Tieši par to šovasar Romā vēstīja šim virzienam veltītā grandiozā izstāde, kas esot lielākā kopš tā pirmsākumiem. Deklaratīvie reklāmas saukļi šoreiz nepievīla. 400 mākslas darbu lielā izstāde radikāli mainīja manu priekšstatu par futūrismu un tā vietu 20. gs. mākslas vēsturē. Itālieši "bezprāta trakajā virpulī" pamanījās būt pirmie, un zem viņu ideju un saukļu karoga ļoti strauji un ātri apvienojās dažādu valstu radikāli noskaņotie brašuļi. "Raidīts tāds izaicinājums zvaigznēm - dragāt senās pilsētas, nest uguni pie bibliotēku plauktiem, lai aeroplāni slīd pa debesīm un propelleru rēkoņa saplūst kopā ar karogu švīkstiem un sajūsmināta pūļa aplausiem," rakstīja Marineti "Pirmajā futūrisma manifestā". (Tiesa gan, "pļauku sabiedrības gaumei" iecirta krievi - 1912. gada decembrī iznāca krievu dzejnieku Majakovska, Hļebņikova, Burļuka u.c. sastādītais dzejoļu krājums ar šādu nosaukumu.)Romā pompozajā izstāžu zālē Palazzo delle Ekspozioni no 7. jūlija līdz 22. oktobrim itālieši demonstrēja visu, ko dēvē par futūrismu. Ērtības labad ekspozīcija bija iekārtota hronoloģiski secīgos periodos (vietumis sadalīta pēc mākslas veidu principa). Izstādes laika robežas ir iespaidīgas, tās apzīmē 1909. gads un 1944. gads. Šķiet, nekas nav gājis zudumā. Izstādē bija redzams viss iespējamais - gleznas, akvareļi, zīmējumi, skulptūras, arhitektūras projekti, mēbeles, tērpu skices, teātra dekorāciju meti, fotogrāfijas, katalogi, atklātnes un, bez šaubām, manifesti - gan to uzmetumi, gan pirmpublicējumi. Vienā no centrālajām vitrīnām, protams, bija redzams 1909. gada 20. februāra Le Figaro numurs. Tomēr izstādi ievadīja nevis manifesti, bet gan glezniecība dažādu autoru sniegumā. Patiesībā tās bija nelielas personālizstādes - Džakomo Balla, Karlo Karrā, Umberto Bočoni, Džino Severīni, Ardengo Sofiči, Mario Sironi, Aroldo Bonzagoni, Otone Rosai, Romolo Romāni, Leonardo Didrevils, Karlo Erba, Ačile Funi, Fortunato Depero, Enriko Prampolīni…Futūrisms no katra pieprasīja ticību nākotnei un daudzveidīgu vienotību noliegumā pret pagātni. "Virzienu radīja aloģisks pagātnes un nākotnes vienības pārdzīvojums, dzīvības un nāves, izmisuma un entuziasma apvienojums." (R. Duganovs) Tieši šādā duālistiskā spriegumā mākslinieki veidoja savas kompozīcijas. Spriegums radīja kustību, virzību, plūsmu, vibrācijas. Rakstot par futūrismu, gribas lietot šos varenos salīdzinājumus. Aplūkojot daudzos audeklus izstādē, acis gluži neviļus sāk "sadalīt" priekšmetus un apkārtējo vidi lielākās vai mazākās šķautnēs un šautrās. Patiess futūrists juta negaisa tuvošanos. Liekas, tāpēc viņi nevarēja apstāties galējību priekšā. Kas tie varētu būt - tumsas lauks vai spilgta gaismas strēle? Un pāri visam - noliegums. Ar milzīgu aizrautību un ātrumu. Futūristi gribēja atvērt durvis uz "neiespējamā noslēpumaino pasauli". Un varbūt neiespējamais viņiem nozīmēja tālāko attīstību.Lielākais pārsteigums izstādē bija iespēja ieraudzīt 20.-30. gados radītos futūristu mākslas darbus, jo parasti, runājot par šo virzienu, piemin 20. gs. pirmās divas desmitgades. Kālab nekad par turpmākajiem gadiem nerunā pat monogrāfiska rakstura izdevumi par futūrismu? Iespējams, politisku apsvērumu dēļ. Itāļu futūrisma tēvs Marineti simpatizēja Musolīni. Tapa reakcionāra pasūtījuma māksla, kas slavināja ideoloģiju. Tomēr savā attīstībā futūrisms neapstājās. Aplūkojot 20.-30. gadu mākslas sadaļu, man kļuva skaidras speciālistu problēmas. Raksturot futūrismu šai laikposmā nozīmē nosaukt visus futūrismam sekojošos mākslas virzienus. Vēlīnais futūrisms ir gan konstruktīvisma un sirreālisma, gan Art Deco un akadēmisma, metafiziskās glezniecības un ekspresionisma apkopojums. Šķiet, visur tur, kur bija nonākušas futūrisma ietekmes, šis virziens savā atpakaļceļā paķēra sev ko līdzi. Tapa fantastiskas "bezdrāts iztēles" vīzijas. Jauni tumsas šķelšanas varianti. Bezgalīgi fantāzijas lidojumi, kurus nevarētu atkārtot šodienas virtuālās realitātes meistari.Šķiet, šīs pārmaiņas saistāmas ne tikai ar paaudžu maiņu. Arī futūrisma pirmatklājēji mainījās. Atcerēsimies Rīgā nesen redzēto Karlo Karrā metafizisko glezniecību un viņa neoakadēmiskās 30.-50. gadu kompozīcijasvai Džakomo Ballas mākslas bezgala daudzos stilus! Taču spilgtāko iespaidu atstāja tieši otrās paaudzes futūristu Cēzara Andreoni, Roberto Marčello Baldesari, Pipo Oriāni u.c "dīvainības". Katra autora sniegumā nolasāms plašs un daudzveidīgs ietekmju spektrs. Itālieši to visu sauc par futūrismu. Var teikt, ka zināmā mērā futūristi atkal paredzēja nākotni - tieši šo bezgalīgo dažādu laiku, virzienu, stilu ietekmju daudzveidību viena mākslinieka darbības ietvaros. Vismaz man saprotamāks, pateicoties futūrismam, kļuva 20. gs. beigu itāļu transavangarda klasiķis Frančesko Klemente. Itāļu futūrisma utopija par "neiespējamā" paplašināšanu taču spoži tika realizēta no jauna! Līdz ar to futūrisms ar savu pagātnes noliegumu bija spiests pārvērsties solīdā mākslas klasiķī, kura pīšļus nevis nicīgi izkaisa vējā, bet gan kopj un saglabā mākslas zinātnieki un vēsturnieki, kas 20. gs. papildināja Itāliju ne vien ar "muzejiskām grabažām" (ak, šis Marineti!), bet arī ar futūristiskām vīzijām. Izstāde radīja vienotu futūrisma tēlu, virziena iesācēju "izmisuma un entuziasma" apvienojumam 20. un 30. gados iegūstot pavisam citas aprises un īstenojumu. Iesācēji sapņoja un pielūdza aeroplānus. Turpinātāji izbaudīja lidmašīnas. Lidojums, spirāle, aplis, riņķis ir nākamais futūristu ieguvums pēc šautrām un strēlēm. Tas ir pats populārākais 30. gadu kompozīciju motīvs. Lidmašīnas met spirāles ap mūžīgo pilsētu, slaidiem lokiem lido debesīs. Pat sievietes - madonnas - siluetā nolasāmas lidmašīnas spārnu aprises. Laikam tieši tāpēc, "stāvot uz jauna gadsimta kraujas", ir tik intriģējoši ielūkoties 20. gs. pirmā tumsas šķēlēja sejā. Tā, kas toreiz, tagad un laikam taču vienmēr "ar savu sārto šķēpu pāršķeļ mūžīgo tumsu, un nav nekā skaistāka par šo ugunīgo spīdumu" (F.T. Marineti). Vecā vēsture mūžīgajā Romā met kārtējos līkumus, lai atkal kāds cits jauns virziens ar vēl lielāku asumu iešķeltos 21. gs. mākslas vēstures lappusēs. Tas būs nākamais izaicinājums zvaigznēm. |
| | | Atgriezties | |
|
