VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| CITAS VERSIJAS MEKLĒJUMOS Stella Pelše | |
| |
| Šoruden Rīgā īstenotās subversijas izpausmes sasaucās ar mākslas biroja
Open iepriekš veidoto pasākumu (TV “Slaidlugas”, “Tējas sēne”, 2000)
kopīgo tematisko ievirzi – organizēt mākslas projektus kā komentārus,
versijas, kritiskas zemsvītras piezīmes par patērētājsabiedrības
realitāti. Projekta logo bija atraktīvs un nepārprotams – shematisks,
anonīms cilvēciņš, kam divas somas jau rokā, vēl komiksu “mākonītī”
domā par trim citiem pirkumiem. Savukārt soma blakus “domā”, kā
novietoties pircēju galvas (lasi – smadzeņu, domāšanas) vietā.
Daudzveidīgajā vienlaicīgo aktivitāšu klāstā ietilpa Rietumu pasaules
reklāmas mašinēriju atmaskojoši plakāti, savdabīgas skrejlapas ar
“kaujas uzdevumu” lipeklīšiem, ko piestiprināt patērēšanas simboliem
(veikalu durvīm, “derdzīgām” reklāmām un bankomātiem, kaitinot publiku
ar aizlīmētajiem bankomātu ekrāniem), pilsētā kursējošs aģittramvajs,
kurā notika lekcijas, diskusijas un filmu demonstrējumi, kā arī bija
apskatāms Rietumos izdoto grāmatu un žurnālu klāsts par antikapitālisma
un antiglobālisma tēmām. Redzētais bija tipisks sociāli aktīvas, kreisi orientētas “domu mākslas” piemērs, kas, protams, nav nekas radikāli jauns Eiropas kontekstā. Projekta teorētiskā koncepcija lielā mērā ir aizgūta no 50. gadu beigu neomarksistiskā situacionisma strāvojuma postulātiem, pretendējot izvest skatītāju no domāšanas un uztveres stereotipu gūsta un sniedzot arī ieskatu dažādu vēlāka posma radikāļu, anarhistu un subkultūru aktīvistu darbībā. Tomēr, lai arī kārtējo reizi apstiprinās banālais secinājums par noteiktas mākslinieciskas izteiksmes novēlotu importu, tas vēl neko nepasaka par tās šodienas lokālo ne/aktualitāti. Projekta ietvaros tika dziļāk vai virspusīgāk aizskarta vesela problemātisku jautājumu gūzma, kas no mākslas pasaules (lai cik arī elastīgi definētas) nemanāmi iezogas vēstures, kultūrkritikas un publicistikas lauciņos un ko nemaz nav iespējams iztirzāt viena raksta ietvaros. Līdz ar to turpmākais arī ir tikai zemsvītras piezīmes, kas tapušas, atsaucoties aicinājumam uz subversiju kā “citu domas versiju”, kā domāšanas aktivizēšanu, kuras galaslēdzieni nav iepriekš prognozējami. Ieraudzījis kanālmalā stāvam sudrabainā folijā ietīto tramvaju ar sarkanu krustu, mazs bērniņš prasīja mammai: vai tas ugunsdzēsējiem? Mamma nedroši šaubīdamās atteica: nē, tas jau laikam dakteriem. Sarkanā krusta zīme uz nezinātājiem acīmredzami iedarbojas kā nepārprotami medicīnisks simbols, kas varētu sasaukties ar seno ideju par mākslu kā potenciālu cilvēka vai sabiedrības “dziedināšanas” instrumentu. Tramvajs, kurā sakāpušie pasažieri jauniešu tusiņa stilā novieto-jās uz grīdas (tikai daži krēsli, iespējams, domāti solīdāk ģērbtām personām, nebija demontēti), tika izdekorēts ar tumšzaļu strēmelīšu tīklojumu, radot visai pārliecinošu džungļu iespaidu ar tam sekojošām ekoloģiskām asociācijām. Arī braucieni ar aizklātajiem logiem lieliski kalpoja kā mulsinošu situāciju konstruēšana, kā metafora par došanos nezināmas pieredzes meklējumos, neredzot ārpasaulē esošos atskaites punktus un nezinot, kāds ceļa posms paveikts un kāds vēl atlicis. Šajā aspektā izpaudās situacionisma principos pamatotā projekta jutekliski suģestīvā puse, kas ietvēra “negaidīto, dīvaino, modernitātes stāvokļa maģiskos aspektus”1, kuri modernās pilsētas pārzinātājiem būtu jāpārdzīvo līdzīgi atklāsmēm. Situacionisms savā ziņā ir arī franču avangarda tradīcijas mantinieks, ko iezīmē Š. Bodlēra un sirreālisma radošo principu aprises. Priekšlasījumu klāstā ietilpa, piemēram, amerikāņu pētnieka Lena Brakena lekcija, kas informatīvi iepazīstināja ar Gija Debora un situacionistu kustības izmantotajiem izteiksmes līdzekļiem, piedāvājot arī visai loģisku izskaidrojumu marksisma ideju atdzimšanai postkomunisma valstīs, proti, hēgeliskā “nolieguma nolieguma” principu attiecībā pret padomju pagātnes mantojumu. Vienā no tramvaja izbraucieniem norisinājās arī diskusija par un pret globalizāciju. Uzmācīgi ilgi tā grozījās ap visai triviālām problēmām, piemēram, cik labs vai slikts ir “Makdonalds” vai cik slikti ir pļaut mauriņu un neļaut tam augt dabiskā ceļā. Tikai daži dalībnieki atļāvās piebilst, ka globalizācijai, tāpat kā visam citam, droši vien ir arī savas pozitīvās puses, kaut vai iespēja dažādu valstu pārstāvjiem satikties un apmainīties ar kritiskiem viedokļiem. Amorfi neskaidrajām labākas pasaules vīzijām biedējoša truluma niansi piešķīra krievu nacionālboļševiku klātbūtne un agresīvi klāstītās “Molotova kokteiļu” gatavošanas receptes. “Nevajag domāt, vajag darīt” – arī tā ir globalizācijas pretinieku nostādne, ko derētu allaž paturēt prātā tiem, kuri vēlētos, lai kapitālisma kritika asociējas tikai ar augsti intelektuālu aktīvas domas lidojumu. Diskutējot par to, cik pieļaujama vajadzīgo mērķu sasniegšanā būtu vardarbība (daži pat aizrunājās līdz tam, ka demolēšana tāda nav, jo neskarot taču cilvēkus, bet tikai mantu!), tomēr globalizācijas pretiniekiem būtu vērts vispirms pašiem noskaidrot, kāda tipa sabiedrību viņi vēlas sasniegt. “Lokālu” kapitālismu? “Lokālu” sociālismu? Anarhistiskie lietu “dabiskā stāvokļa” atgūšanas impulsi, pretstatīti tehnoloģiskajam progresam (mākslīgā pārtika u.tml.), hierarhijai, kontrolei, apspiešanas mehānismiem u.c., liek atcerēties, ka pat dzīvnieku barā valda noteikta hierarhija, nemaz nerunājot par cilvēku sabiedrības organizācijas agrākajiem posmiem. Struktūras un hierarhijas ir universālas, taču tirgus un patēriņa sabiedrība ir saprāta un paškontroles kāpinājuma procesā vēsturiski izkristalizējusies sabiedrības forma, kas spēj piedāvāt salīdzinoši vislielāko individuālās autonomijas pakāpi. Demonstrēto filmu klāstā bija skatāmas pašu aktīvistu filmētās un propagandētās graujošās izdarības, versijas par procesiem jauniešu subkultūru vidē, kā arī dažādu “runājošu galvu” paustā neapmierinātība ar globālā kapitālisma radītajiem darba apstākļiem, algām, ekoloģiju utt. Savukārt Gija Debora pilnmetrāžas filma “Izrādes sabiedrība” nenoliedzami bija intelektuāli stimulējošs darbs, taču ar vienu piebildi – ja nebūtu problēmu teksta sadzirdēšanā un saskatīšanā. Neomarksistu terminoloģijas verbāli izkoptā sofistika prasa lēnu un precīzu uztveri, lai visā pilnībā atklātos vēstures procesa interpretācijas strīdīgie aspekti. Pilsētvidē izvietoto stilistiski daudzveidīgo plakātu tematikā bez vispārīgas lielo kompāniju (Coca-Cola u.c.) “uzbrukumu” atmaskošanas nozīmīgi bija ekoloģiskie akcenti. Daži piemēri vizuāli gandrīz neatšķīrās no īstajām reklāmām, nogādājot savu vēstījumu tikai pietiekami uzmanīgam vērotājam, piemēram, neesošais skuveklis Mach 10, kura ērmīgi lielo asmeņu skaitu paskaidroja teksts – vides ietekmē āda kļūst arvien jutīgāka... Turpretī plakātā, kas izpildīts melnbaltas karikatūras stilistikā, pircējam pie kases tiek apsūdzoša teksta formā pavēstīts, ka nopirktais preču kalns maksās “vienu caurumu ozona slānī, vienu jaunu tuksnesi, sešus nozāģētus kokus, piesārņotu jūru, karu un pāris vēl nebijušu slimību, lūdzu”. Protams, vienmēr var diskutēt, vai cena ir atbilstoša ieguvumam, vienīgi šķiet, ka fonā šādam apgalvojumam virmo vai nu utopiski skaista ideja par absolūto progresu, kas varētu nemaksāt neko, vai arī tikpat apstrīdama vēlme atgriezties kokos un alās. Savukārt plakāti ar simboliskām nelaimīgo strādnieku figūrām, kas “uzdurtas” uz firmas zīmēm un papildinātas ar ekspluatācijas aprakstiem trešās pasaules valstīs padomju propagandas stilā, norāda uz vēl kādu kreiso intelektuāļu izsenis iemīļotu tēmu – koloniālismu (pagātnē) un nabadzīgo postkoloniālo valstu ekspluatāciju (tagadnē). Lai sarežģītu šīs tēmas melnbalto traktējumu, pietiek atgādināt tikai to, ka rietumnieki nekādā ziņā nav vienīgie iekarotāji, apspiedēji un ekspluatatori pasaules vēsturē, taču tieši viņiem pieder tik daudzu apspiesto un izmantoto iekārotais patents uz indivīda brīvības un augstu dzīves standartu kritēriju ieviešanu. Vai tas ir nopelns vai nekrietnība, nebūt nav viegli izšķirams jautājums.2 Projekta bukletā lasāmais patērētājsabiedrības kritikas manifests, papildināts ar G. Debora, Ž. Bodrijāra u.c. Rietumu intelektuāļu darbu citātiem, lielā mērā balstās vīzijā par mūsdienu (acīmredzot ne tikai rietumvalstīs, bet arī Latvijā dzīvojošo) cilvēku, kurš, bezpalīdzīgi iepinies preču zīmju un patēriņa fetišisma tīklā, nespēj vairs pats plānot savu dzīvi, jo reklāmu veidotie skaistās un pareizās dzīves tēli it kā izspieduši no viņa apziņas kādu “īsto” dzīvi, kuru vajadzētu no jauna atklāt un atsaukt realitātē. Vai tomēr šādas “īstās” dzīves postulēšananelīdzinās utopiskam mēģinājumam nomizot sīpolu, iedomājoties, ka tā centrā ir brīnumgards kodols? Tiek arī it kā pašsaprotami apgalvots, ka “iepirkumu saraksts ir kā scenārijs turpmākajai dzīvei”. Tātad galvenā loma te būtu reklāmas stimulējošai un pavēlošai iedarbībai? Taču uz kādiem argumentiem balstās pieņēmums, ka cilvēki Latvijā ir preču zīmju reklāmas hipnozes varā? Vismaz publiskotajās aptaujās par reklāmas lomu vairums atzīst, ka vai nu nepievērš tām uzmanību, vai arī tās drīzāk uzjautrina un kaitina nekā piedāvā dzīves scenārijus. Piemēram, laikraksta “Diena” “Supertopša” sarakstā bieži uzpeldošie reklāmu pārfrāzējumi liecina, ka Latvijas iedzīvotājiem nebūt nav sveša spontāna ironiski kritiska attieksme. Vai tikai padomju periodā Rietumu prečuzīmēm nebija krietni lielāks prestižs, kad firmas džinsi jau liecināja par blatiem, sakariem un ārzemju radiem? Būtu gan interesanti atrast kādu, kurš tagad visā nopietnībā atzītu, ka iepirkšanās ir dzīves svarīgākais pasākums. Protams, te talkā nāk krietni smalkākais inficētās zemapziņas arguments – patērētājsabiedrības skrūvīte ir ne tikai tas, kurš nevar izšķirties, kuras firmas tērps cels augstāk viņa prestižu, bet arī tas, kurš uzskata, ka ēd vienkārši to, kas garšo, un valkā apģērbu, kurā ērti jūtas, jo, lūk, reklāma jau ir ierakstījusi zemapziņā, kas ir garšīgs un kas – ērts. Vai ir vērts ievietot cilvēku dīvainā absolūta determinisma sprostā, atņemot tam jebkuru izvēles brīvību tikai tādēļ, ka viņam iegadījies dzīvot laikā, ko dēvē par mūsdienām?Vēl vairāk, jebkura ikdienišķa darbība tiek traktēta kā patērēšana, līdz ar to tai it kā nav nekādas alternatīvas, tomēr vienlaikus šo preču zīmju kritizēšanai zināms alternatīvas statuss tiek piešķirts. Taču jautājums par šīs kritizēšanas specifiski lokālo kontekstu ir pilnīgi apiets – tiek a priori pieņemts, ka 50 padomju okupācijas gadu specifiskās ideoloģizācijas kontekstam vairs nav nekādas nozīmes. Varbūt tas tomēr ir pārsteidzīgi? Patērētājsabiedrības kritizēšana bija viens no padomju ideoloģijas stūrakmeņiem, pretstatot padomju cilvēka garīgo un idejisko pārākumu pār “pūstošajos Rietumos” valdošo preču kultu un līdz ar to attaisnojot kvalitatīvu preču elementāru trūkumu pašu mājās (kuriozā kārtā šī “idejiskuma” bāze bija matērijas dievišķošana, materiālisms kā marksistisko nostādņu pamats visās izziņas nozarēs). Līdz ar to var izrādīties, ka kapitālisma kritiķi postkomunisma valstīs ērti pārvietojas pa iemītām taciņām un, piebalsojot Rietumu teorētiķu paškritikai, nebūt nepievēršas radikālai savas situācijas pārskatīšanai. Komunistu saukļi savā ziņā reklamēja ideologu sacerētos smadzeņu “produktus”, atstājot novārtā ikdienišķo preču tēmu kā nesvarīgu, bet tirgus sabiedrībā reklāmas piedāvā preces, atstājot katra smadzeņu saturu paša ziņā, kas, iespējams, arī rada vislielāko diskomfortu un uzmācīgo priekšstatu, ka preces tiecas aizņemt “īstām” domām paredzēto vietu. Vienlaikus padomju laikā iegūtā imunitāte pret sarkanajiem lozungiem, par kuriem vairums tāpat toreiz smīkņāja, šķiet, ir radījusiarī dabiski ironisku attieksmi pret reklāmām. Diez vai to akla pielūgsme būtu aktuālākā problēma. Daudz svarīgāks varētu izrādīties atzinums, ka tieši dzīves materiālā puse ir vienīgā, kas varētu tikt atvēlēta ideoloģiskai apstrādei. Patērēšana ir vienīgā pieļaujamā “vadošā ideja”, kas ļauj indivīdam no tās distancēties, kas nevis okupē privātās dzīves telpu ar dažāda veida fanātisma baciļiem, bet ļauj to veidot (ar nosacījumu, ka iekšēja nepieciešamība to darīt vispār pastāv). Svarīgākais jautājums – vai projekta subversīvais potenciāls būtu identificējams kā nešaubīga, savdabīgai atklāsmei pielīdzināma piekrišana patērētājsabiedrības kritikai (Jā, tā taču tas ir! Kā es to agrāk nepamanīju!)? Vai arī tā īstais un mazāk pamanāmais mērķis ir apstrīdēt un pārbaudīt pašas šīs kritikas pamatpostulātus? | |
| Atgriezties | |
