VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| LATVIJAS MĀKSLAS MARGINĀLIJAS Irēna Bužinska 1995. gada janvārī izstāžu zālē “Arsenāls” viena no Latvijas krievu kultūras biedrībām sarīkoja izstādi “Sirreālisms Latvijā”. “Var sasniegt virsotnes, ja vēlas nokrist no tām.” Vladimira Glušenkova teiktais varētu būt kā moto turpmākām piezīmēm par mākslu, kas pastāv ārpus jelkādām vairāk vai mazāk oficiālām organizācijām. | |
| |
| Vai tu skatĪjies uzmanĪgi? Laikam vienu no lielākajiem vilšanās brīžiem savos studiju gados akadēmijā piedzīvoju tad, kad atklāju, ka Latvijā nu nemaz, nemaz nav bijis sirreālisma! Ja to vēl apgalvoja tāda atzīta autoritāte kā pasniedzējs Romis Bēms, tad nebija pamata sacīto apšaubīt. Latvijā sirreālisma 20. gs. 20.–30. gados tiešām nav bijis. Tādēļ ar jo lielāku pārsteigumu nācās konstatēt, ka sirreālisms pie mums tomēr pastāv. Domāju, ka sirreālisma parādības Latvijā 70. gadu sākumā sakrita ar krievu māksliniekiem tik būtisko neoficiālās mākslas rašanos Ļeņingradā un Maskavā. Kā atzīti, nu jau pasaules ievērību iemantojuši krievu sirreālisma pārstāvji minami Oļegs Celkovs, Vladimirs Jankiļevskis, Igors Tjulpanovs, Vladimirs Rohlins, Pjotrs Beļenoks. Rīdzinieku Vladimira Pavlova, Rašida Aļikperova, Igora Ļeontjeva, Vladimira Glušenkova, Jura Bindemaņa, Aļika Ņeždanova gleznas parasti varēja ieraudzīt Mākslas dienu, “Rudens” vai citu lielo kopizstāžu noraidīto darbu kaudzēs. Tikai retu reizi viņu darbus iekļāva izstāžu ekspozīcijās. Tā šī loka mākslinieki pamazām vēl vairāk “hermetizējās”. Daži pie izdevības emigrēja, tiesa gan, nekļūdami tajā pusē atzītāki par kolēģiem – konformistiem no lielpilsētām. Vēl kopš septiņdesmitajiem mūsējos saglabājusies neizprasta, nenovērtēta, brīva, neatkarīga mākslinieka spīts, ko viņi ar tikpat lielu lepnumu un gandarījumu demonstrē arī šodien.”Vai tu skatījies uzmanīgi?” Tā patiesi ir savrupa vide. Pamatā krievu kultūra Latvijā ir ieguvusi laikmetīgumu tieši sirreālisma adeptā. Profesionālo izglītību mākslinieki saņēmuši tepat. Vladmimirs Glušenkovs 1976. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Igors Ļeontjevs beidzis J. Rozentāla Rīgas mākslas koledžu. Vladimirs Pavlovs lepojas ar akadēmijas vakara dizaina kursu diplomu. Katram no viņiem ir arī sava izstāžu pieredze, bet pēdējās desmitgades laikā viņi daudz eksponējuši savus darbus līdzīga rakstura mākslas galerijās ārzemēs. Tomēr tas nav pasargājis viņus no zināmas izolācijas. “Cilvēks, kas dzīvo aukstumā, nabadzībā un ir bezkaunīgs” (V. Glušenkovs), var atļauties izdarīt izvēli. Tūdaļ jāpiebilst, ka viņi paši savu radošo veikumu par sirreālismu nesauc. Vladimirs GluŠenkovs Protams, viņš nav sirreālists vispār, bet savrups mākslinieks gan. Īpaši brīvs kopš 1996. gada, kad beidza savas scenogrāfa darba gaitas Latvijas TV. “Skrupulozais ar mēnessērdzīgā tiešumu” – tāds ir viņa pašraksturojums. Skrupulozais izpaužas kā padziļināta glezniecības tehnoloģijas pārzināšana. Vladimiram patīk uzdot it kā nevainīgus jautājumus no Bergera vai Kiplika grāmatām par glezniecības tehnoloģiju. Pirms gada G. Šķiltera muzejā bija skatāma viņa jauno darbu izstāde – “nekāda figurālisma, vienas abstrakcijas”. Kompozīcijas bija gleznotas uz Līgatnes kartona ar pašgatavotām krāsām no dzintara putekļiem un nededzināta ķieģeļa – Taurupes māla. “Var sasniegt virsotnes, ja vēlas nokrist no tām”... Daudz oriģinālāka man liekas viņa figurālā glezniecība, kurā kā kārtīgā postmo-dernā sacerējumā atrodamas daudzas pasaules klasiķu melodijas, ko Vladimirs Glušenkovs mēnessērdzīgā tiešumā samiksējis barokāli pompozā stilā, lietojot niansētu venēciešu silti brūno krāsu gammu. Dažkārt darbs var tik veidots apzināti primitīvākā manierē. Arī kolorīts var mainīties. “Materiāls, krāsa, tās vieliskums kā vērtība. 16. dziļums, ko var taisīt tikai ar tumšo. Līdzās causpīdīgas krāsu gradācijas – 16. augstums, kas parāda izjūtu līmeni.” Manas izjūtas tomēr pieņem viņa tiešumu. Sāpes, ironiju, cerību un bezcerību. “Ieklausies, balsu pieskārieni – nomiršu nepazīts, dienu puslodēs norakts. Zaudēdams apziņas ticību. Ieelpojot skaidri, izelpas veltīgi” (V. Glušenkovs). Vladimirs Pavlovs Viņš uzskata sevi par mākslinieku simbolistu. Ir radījis arī ģeometriskas kompozīcijas opārta ietekmē. Viņš bija patiess disidents, kas vēl 80. gadu sākumā piedalījās Ļeņingradas neoficiālo mākslinieku darbu skatēs. 1988. gadā Vladimirs Pavlovs izveidoja mākslinieku grupu “Brīvā māksla”, kas 1998. gadā ar izstādi galerijā “Nellija” atzīmēja savas darbības desmitgadi. 1989. gadā V. Pavlovs sarakstīja arī “Brīvās mākslas” manifestu, kurā lasāms, ka “demokrātija un personības brīvība ir sabiedrības pamats”, kā arī “radoša darba pamatā ir brīva griba un brīvs gars”. Mākslinieks uzskata, ka māksla un sabiedrība ir nogurusi no radikālisma. Savu gara brīvību viņš balsta dažādu virzienu un stilu apvienojumā – tās ir sirreālisma, gotikas un neoakadēmisma ietekmes, un vairākos viņa darbos pat skaidri nolasāma konkrētu Dalī kompozīciju pārņemšana. Taču visus savus “neredzamo tēlu redzējumus” mākslinieks pasniedz gotiski eksaltētā pārpasaulīgo izjūtu līmenī, jo “cilvēka prasme radīt simbolus ir viņa garīgās pasaules stāvokļa atainojums” (V. Pavlovs). Igors Ļeontjevs Mākslinieks radošo darbību uzsāka tikai 1987. gadā. (Tas bija laiks, kad Rašids Aļikperovs pārcēlās uz dzīvi Vācijā, bet Aļiks Ņeždanovs emigrēja uz Izraēlu.) Igors izvēlējās sirreālismu par paraugu, sakausējot savā manierē Dalī, Delvo, Arčimboldo, Šilova un Šemjakina inspirācijas. Kā raksta viņa daiļrades apzinātāja Ināra Ozerska, “Ļeontjevs ir plašu kosmisku vīziju un augstāku garīgu spēku izteicējs”. Mākslinieks pats saka, ka “vienīgi miegs bez sapņiem var atgriest pie Patiesības – pirmslaika pirmapziņas pirmrealitātes, kas tālāk ved uz pārvērtībām”. Tātad, ja atceramies sapņu nozīmi klasisko sirreālistu daiļradē, Igora Ļeontjeva radošā koncepcija ir vistuvāk klasiskajam modelim. Ir bijuši mēģinājumi noskaidrot hiperreālisma esību, abstrakcionisma klātbūtni un daudzveidību pēckara mākslā Latvijā. Ar sirreālismu ir grūtāk, jo tā vispirms ir krievu mūsdienu māksla ar savu rašanās priekšvēsturi, attīstību un īpatnībām. Bet mākslinieki nedomā par definīcijām. Viņi turpina radīt savu mākslu, savveida “filmu par negausīgo ēdāju, kurš tā arī neaizrijās ar izmirušas sugas zivs asakām”( I. Ļeontjevs). Līdz kritienam vēl tālu un līdz kaklā strēgstošām asakām tāpat. “Es neieredzu jūs viscauri ar lēnas tintes malkiem” (V. Glušenkovs). | |
| Atgriezties | |
