VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ANDRĒ BRETONS. SIRREĀLISMA KORIFEJS Ginta Vilsone | |
| |
| Viena no Andrē Bretona visslavenākajām grāmatām “Nadja” aizsākas ar mūžseno, hamletiski polemisko jautājumu: “Kas es esmu?” Kas tad īsti ir (bija) Bretons? Vadoties pēc mūsdienās tik populārās enciklopēdisko jautājumu un atbilžu politikas, mēs varētu pavisam nešaubīgi pateikt – sirreālists. Sirreālisma pamatlicējs, sirreālisma atslēga. Bet mēs varētu atbildēt arī daudz izvairīgāk un izsmeļošāk – cilvēks. Pretrunīgs cilvēks, kas, gluži tāpat kā viņa lolotais sirreālisms, konsolidēja divas Rietumeiropas kultūrā visbiežāk maksimāli attālinātas realitātes – racionālo un iracionālo, sapni un matēriju. Arī – kaisli un stingmi, mīlu un valdonību. Bretons, lietojot viņa paša vārdus (tiesa, patvaļīgi “nocirstus” no to tekstuālā konteksta), vienlaicīgi ir “akmens cilvēks” un “klejojoša dvēsele”. Un – būsim godīgi – arī (personīgās) brīvības cilvēks. Protams, ne es, ne mani laikabiedri nevaram būt īsti objektīvi. Slavenais sirreālisma korifejs jau sen atrodas citā saulē (un grāmatās lasītais ir un paliek tikai un vienīgi grāmatās lasītais, tas neatsver personīgus iespaidus), tālab ieklausīsimies, kā Bretonu raksturojuši viņa laikabiedri, piemēram, daudzu literātu iecienītā grāmatniece Adriēna Monjē (Adrienne Monnier): “Masīva seja, skaidri panti, pagari un cēli atsukāti mati, no pasaules un pat no sevis atsvešināts skatiens, gausas kustības, nefrīta krāsas āda.(..) Bretons – tā ir varmācība, kas viņu pašu sastindzina. Viņš ir zobenradzis. Nekustīgi kvēls kā medijs. Kā gan tas izcēlās Apolinēra klātbūtnē! Es atceros dažu labu tiešām neaizmirstamu ainu: man pretī apsēdies Apolinērs draudzīgi tērgā, savukārt Bretons, atslējies pret sienu, stingām un paniskām acīm nevis veras klātesošos, bet uzlūko neredzamo, drūmo dievu, no kura viņam ir jāsaņem pavēle.” Šis neredzamais spēks, Bretona “drūmais dievs”, nav ne pārdabiska substance, nedz arī abstrakcija. Tā ir zemapziņa, mūsu īstie, bieži vien pavisam neizprotamie dzinuļi, kas, ietekmējot jebkuru darbību, mums gribot negribot liek šādi vai citādi rīkoties. Vienīgi šī realitāte ir apslēpta, tā ir jāatklāj. Tālab – sapnis, prāta nekontrolēta ekspresija. Tālab arī māksla un poēzija, kas, kā uzskata Bretons, nav un nedrīkst būt pašvērtība (un nedod Dievs vēlatzīt kaut kādu “tīru estētiku”), bet tikai savdabīgs izziņas veids, iespēja atklāt nezināmo, taču esošo psihes patiesību. 1928. gadā publicētajā traktātā “Sirreālisms un glezniecība” (Le surrealisme et la peinture) Bretons raksta: “Kā gan var iedomāties, ka mēs varētu apmierināties ar to īslaicīgo savilņojumu, ko mūsos izraisa tas vai cits mākslas darbs? Neviens mākslas darbs nevar pārspēt mūsu integrālo PRIMITĪVISMU! Tieši tālab es nevienu gleznu nespēju novērtēt citādi kā tikai kā logu, kas mani vispirms interesē tieši tādēļ, ka gribu zināt, ko tas atklāj, un nekas man nav tik būtisks kā begalīgās tāles.” Tomēr šī gandrīz vai psihoanalītiskā pieeja, šī zemapziņas nozīmes izpratne gan nav ekskluzīvs Bretona “gara auglis”. Jau Pirmā pasaules kara laikā viņš, tolaik vēl pavisam zaļš medicīnas students, dienējot Sendižē (Saint-Dizier) neiropsihiatriskajā centrā, Dr. Raula Leruā (Raoul Leroy) (kādreizējais Žana Martēna Šarko asistents) vadībā apguva Freida teorijas un metodiku – brīvo asociāciju metodi un sapņu interpretāciju. “Pilnīgi Freida pārņemts un apguvis viņa diagnostikas metodes, kuras kara gados nedaudz praktizēju hospitālī, es apņēmos iegūt no sevis to, ko mēģinu iegūt no slimniekiem – maksimāli ātru, subjekta kritiskā prāta nekontrolētu monologu, runātu domu.” Bet, tā kā arī Freids analizēja ne vien savus pacientus (pareizāk sakot, pacientes), bet arī sevi (savus sapņus), tad, jāatzīst, Bretona īstais jauninājums bija nevis pati automātiskā rakstīšana, kas tiek izmantota arī psihoterapijā, bet šīs ekspresijas popularizācija nezinātniskā vidē. Andrē Bretona pirmie, 1919. gadā sarakstītie automātiskie teksti drīz vien tika publicēti krājumā “Magnētiskie lauki” (Les Champs magnētiques). Šis viņa un Filipa Supo (Philippe Soupault) kopdarbs bija ne vien radikāla literāra novitāte, bet arī pats pirmais sirreālisma apliecinājums. Tai laikā Bretons vēl bija kaismīgs dadaists.Viena no šī darba īpatnībām, ja neatgādinām nupat jau minētās, ir vārdu plūsmas kondicionēšana, lietojot vairākus apzināti izvēlētus “rakstīšanas ātrumus” (“vismazākais ātrums jau bija daudz lielāks nekā ātrums, ar kuru cilvēks parasti stāsta savas bērnības atmiņas”). Grāmata tika sarakstīta astoņās dienās – milzīgā entuziasmā un gandrīz vai neprātīgā rosībā. Starp citu – kā vēlāk atzina pats Bretons – šī eiforija bija bīstama: “Neraugoties uz visu, mēs vairs nevarējām.. Mūs vajāja halucinācijas. Manuprāt, sakot, ka tā tas vairs nevarēja turpināties, es nepārspīlēju. Vēl kādas nodaļas, uzrakstītas ar ātrumu v''''' (daudz lielāks par ātrumu v''), un es jau atrastos citās sfērās.” 20. gs. 20. gadu sākumā šī automātiskā rakstšana tiek pasludināta par modernisma apogeju (un visi citi modernisma strāvojumi kategoriski noliegti). Tā savā ziņā ir jēdziena “sirreālisms” sinonīms. Un, lai šī tēze neliktos patvaļīga aksioma, atļausimies atgādināt nu jau klasisko Bretona “Sirreālisma manifestā” deklarēto sirreālisma definīciju: “Es definēju vienreiz par visām reizēm: SIRREĀLISMS (v.dz.). Tīrs psihisks automātisms, kas verbālā, rakstiskā vai jebkādā citā veidā atklāj attiecīgā subjekta domas reālo funkcionēšanu. Domas diktāts bez jebkādas prāta kontroles, absolūti neuztraucoties ne par estētiskām, ne morālām problēmām. Sirreālisma fundaments ir ticība dažām līdz šim ignorētām asociāciju formām, sapņa visvarai, domas neracionālai gaitai. Sirreālisms, risinot dzīves pamatproblēmas, cenšas neglābjami sagraut un aizstāt visus citus psihiskos mehānismus.” Vienlaikus, nemazinot ne Freida, ne Bretona nopelnus psihisko procesu izziņā, neaizmirsīsim viņu priekštečus. Jo, ja Freids ir un paliek psihoanalīzes “tēvs” un Bretons – sirreālisma pamatlicējs, tad mēs nevaram šos cilvēkus mākslīgi atraut no visas cilvēces attīstības, no iepriekšējo paaudžu mantojuma. Viņi tiešām nav vienīgie, kas izprata sapņa nozīmi. Pat ja ignorēsim daudzās tā saucamās primitīvās civilizācijas, no kurām mēs joprojām daudz ko varētu mācīties, pat ja pieturēsimies tikai pie Rietumeiropas kultūras, runājot par Bretonu, noteikti jāmin rakstnieks Žerārs Nervāls (Gērard Nerval), kas, kā liecina Albērs Begins (Albert Bēgin), jau 19. gadsimtā sapni uztvēra kā “līdzekli, ar kura palīdzību var atklāt ne vien sevi pašu, bet arī zināšanas par augstāko realitāti.” Turklāt jau 1854. gadā Nervāls lietoja terminu “supernaturālisms”, ko “Sirreālisma manifestā” Bretons dēvē par “sirreālisma” sinonīmu. Tomēr, pieminot šos vēsturiskos faktus, mēs negribētu radīt maldīgu iespaidu, ka Bretons sevi vai sirreālistus būtu uztvēris kā absolūtu zinību pirmsākumu, kā alfu un omegu (ja nu tikai kā šīs alfas un omegas vienīgo “tīro” izpausmi). Tieši otrādi – Bretons nereti piemin citu gadsimtu personības kā savus “ciltsbrāļus”: Svifta ļaunums ir sirreālistisks. Sada sadisms ir sirreālistisks. Šatobriāna eksotisms ir sirreālistisks.. Gluži tāpat arī Igo, Po, Bodlērs, Rembo, Rusels (un daudzi citi) savā ziņā bija sirreālisti. Protams, tikai “daļēji” sirreālisti. Kā raksta Bretons – “viņi ne vienmēr ir sirreālisti, jo zināmas viņu idejas, kuras viņi ļoti naivi atbalstīja, bija jau iepriekšpieņemtas”. Bet šie cilvēki pieturējās pie iepriekšpieņemtām idejām tādēļ, ka viņi vēl “nebija dzirdējuši sirreālisma balsi. To, kas pārskan vētras aukas un kas neapklust pat nāves priekšvakarā.” Tādēļ pret viņiem vēl varēja izturēties piedodoši vai dažkārt pat slavinoši – kā pret marķīzu de Sadu, kuru Bretons kādā tekstā sauca par dievišķīgu, tiesa, apbrīnojot nevis šī skandalozā franču rakstnieka sadismu, bet viņa intelektuālo godīgumu. Savukārt pret tiem cilvēkiem, kas gan bija dzirdējuši “sirreālisma balsi”, tomēr bija attālinājušies no tās vai vispār pat nebija tajā ieklausījušies, Bretons neizjuta nekādu žēlastību. Pret viņiem Bretona attieksme bija tik kategoriski nežēlīga, ka gribot negribot jāvaicā, vai sirreālisms tomēr nebija savdabīga reliģija (varbūt pat – sekta), bet Bretons – paškronēts pravietis, vadonis, kuram ir visas tiesības zibeņot kvēlās dusmās, ja vien viņa “taisnības” balss netiek uzklausīta. Bretons, kas tik poētiski apdziedāja brīvību, Bretons, kas tik aizkustinoši aizstāvēja savu brīvību, aizmirsa, ka arī citiem ir tiesības būt brīviem, tātad – izjust pasauli citādāk. Kādā tekstā Andrē Bretons rakstīja: “Viens vienīgs brīvības vārds mani eksaltē.” Skaisti vārdi, bet visnenozīmīgākā domstarpība, visniecīgākais Bretona nelokāmo principu pārkāpums vai pat tikai tāds sīkums kā kāda cita sirreālista iedrošināšanās atzīt (noliegt) kādu Bretona noliegtu (atzītu) mākslinieku spēja sagraut ilgstošu draudzību, un vadonis sodīja attiecīgo “grēcinieku”, piemēram, demonstratīvi izmetot miskastē visus viņam piederošos “vaininieka” darbus. Viss liecina, ka, neraugoties uz dažkārt brīnišķīgo sirreālistu aizrautību, šī grupējuma iekšējā atmosfēra bija visnotaļ neveselīga vai pat institucionāli histēriska... Labvēlības uzplūdi. Noliegums. Ekskomunikācija. Tiesāšana. Bēdīgi slavenie “morāles līmeņa kvalifikācijas” seansi. Kautiņi. Provokācijas. Soda ekspedīcijas pret sirreālisma aizvainotājiem. Kolektīva disciplīna. Tomēr pamazām sirreālisms mainījās. Bretona pirmais manifests proponē indivīdu, bet otrais jau funkcionē daudz plašākā sabiedrības mērogā. 20. gs. 30. gados Bretons, izraisot sirreālistu grupas jaunu šķelšanos, pieslējās komunismam. Viņš vienlaicīgi cīnījās divās frontēs – kopā ar revolucionāriem komunistiem pret kapitālistisko imperiālismu un vienatnē pret revolucionāriem, aizstāvot savu radošo brīvību. Deklarējot, ka konfliktsituācijā viņš jau nu savu tēvzemi neaizstāvēs (“Nost ar kapitālismu!”), Bretons paradoksāli apgalvo: “Mēs ne par kādu pasaules bagātību neaizstāvēsim nevienu Francijas teritorijas collu, bet mēs līdz pat pēdējam elpas vilcienam aizstāvēsim niecīgu proletariāta iekarojumu Ķīnā vai Krievijā.” Kā raksta slavenā sirreālista biogrāfs Klods Moriaks (Claude Mauriac), “Bretona dvēsele tik ļoti pretojās jebkuram angažementam, ka šajā sakarā būs vietā tas pats ledainais tēls, ko savulaik Andrē attiecināja uz tiem revolucionāriem, kuru ticība pamazām vājinājās. Arī viņa acis aizvien vairāk un vairāk baloja “zudušā laika krāsā”. Savā grāmatā “Trakā mīla” Bretons atzīst, ka pat parasta mīlas avantūra izraisa viņā “nepieciešamību aizbēgt, patverties miegā, lai nekas nebūtu jāizlemj”.” Turklāt – kaut arī iemeslu nebūtu trūcis – nav dzirdēts, ka Bretons tiešām būtu traucies uz Ķīnu, Krieviju vai kādu citu pasaules malu aizstāvēt revolūcijas iekarojumus. Ļoti cilvēcīgi... Kas gan to viņam iedrošinātos pārmest, ja vien viņš pats nebūtu apgalvojis pretējo. Bet arī Bretons apzinājās savu duālismu. Runājot par absolūtu mīlu kā par vienīgo “fiziskās un morālās selekcijas principu” un aizkustinoši jūsmojot par savu tolaik tikai astoņus mēnešus veco meitiņu Obu (Aube), rakstnieks mīļotajai atvasei velta šādas rindas: “Es par to drudžaini domāju 1936. gada septembrī - viens ar Jums manā izdaudzinātajā neapdzīvojamā akmens mājā. Es par to domāju, lasot žurnālus, kas vairāk vai mazāk liekulīgi atspoguļoja Spānijas pilsoņu kara epizodes, – žurnālus, par kuriem Jūs domājāt, ka es aiz tiem izzūdu, lai ar Jums spēlētu paslēpes. Un savā ziņā tās arī bija paslēpes, jo tādos brīžos zemapziņa un apziņa – vienalga, vai tā būtu jūsējā vai manējā, – atrodas viena otrai pavisam blakus, un tomēr tās ir pilnīgi duālas. Tās viena par otru absolūti neko nezina, un tomēr tās brīvi komunicē, pateicoties vienai vienīgai visvarenai saitei, kas, tāpat kā starp mums, ir skatienu apmaiņa. Tiesa, mana dzīve tolaik turējās mata galā. Man tiešām gribējās traukties uz Spāniju, palīdzēt tiem, kas.. centās, lai tas maksātu ko maksādams, sagraut šo veco “sistēmu”, kuras fundaments ir atbaidošā trīsvienība: ģimene, tēvija, reliģija. Un tomēr Jūs mani aizturējāt ar šo pavedienu, kas saucās laime. Ar to laimi, kas pavīd dzīves vismelnākajās stundās.” Pavisam vienkāršas, cilvēcīgas laimes novērtējums. Mēs visi esam tikai cilvēki. | |
| Atgriezties | |
