VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kamuflāža Ieva Auziņa | |
| |
| Šīgada Venēcijas biennāles apmeklējums, intensīvie Eiropas kultūras
mēneša projekti Rīgā, 11. septembra notikumi un to seku klātbūtne
varbūt ne tikai man liek ieslīgt nesteidzīgās pārdomās par pastāvīgo
pārmaiņu visuresamību, neiespējamā transformēšanos ikdienišķajā un
laiku kā tādu. Tas viss (varbūt vairāk neapzināti nekā apzināti) liek
meklēt telpu laikā, kurā iespējams abstrahēties no notiekošā. Vienā
brīdī viss ir kļuvis daudz personiskāks nekā iepriekš... Šādai solidārai sevī iegrimšanai varētu nebūt nekāda sakara ar Latvijas Mākslas akadēmijas 80 gadu jubilejai veltīto izstādi “Apcerot pagātni. Pievienojot nākotni” Valsts Mākslas muzejā, ja vien manu uzmanību nebūtu piesaistījušas divas pretējos virzienos vērstas melnas bultas, kas izstādes plakātu uzskatāmi sadala divās atsevišķās daļās: back un next. Šībrīža pasaules notikumu kontekstā es nospriedu, ka tas ir muļķīgi ironiski. Muļķīgi, jo tanī pašā laikā šādas pretēji vērstas bultas taču ir pilnīgi brīvas no “kara pret terorismu”. Pašas izstādes koncepcijas kontekstā (apcerot pagātni un pievienojot nākotni) un Latvijas Mākslas akadēmijas jubilejas kontekstā es nodomāju, ka tās kļūst vēl ironiskākas un atbildīgākas... Jebkuras idejas, iespējas un mēģinājumi muzejos izdarīt kaut ko “nemuzejisku” jau sen, bet jo īpaši 20. gs. 90. gados lielākā vai mazākā mērā padarījuši vai trakus muzeju darbiniekus, veicinājuši apmeklētāju skaita pieaugumu un muzeju attīstību, padarījuši māksliniekus populārus un varbūt laimīgus, kuratorus – slavenus, bet apmeklētājus – vai nu pilnīgi apmulsušus un dusmīgus, vai gudrākus (neticami, bet ne neiespējami!). Šobrīd šķiet, ka muzejos aizvien retāk sastopam pārdomātus, konstruktīvus, inovatīvus “nemuzejiskus” projektus, kuru mērķis ir “radoši izglītot”, nevis “šokēt”, un kopumā var apgalvot, ka “cīņa ar muzeju kā tādu” ir galā. Katram ir skaidra sava vieta un loma, un daudz produktīvāk ir sadarboties un pastāvēt līdzās, nevis censties visu piemērot aktuālajām un laikmetīgajām norisēm. Par to pirms vairākiem gadiem, apcerot mākslinieka Volfa Kālena darbus, rakstīja Juris Boiko: “Laiks ir dažādu atstatumu kustības. Mēs tās pietuvinām vai attālinām. Dažkārt tās pazūd no mūsu redzes loka, un tad mēs to saucam par aizmirstību. Muzeji un bibliotēkas ir (un paliek – I.A.) mūsu aizmirstības tempļi.” Kaut arī “Apcerot pagātni. Pievienojot nākotni” ir visnotaļ muzejiska izstāde, vietējās kultūras dzīves kontekstā tā tomēr vēl spēj pretendēt uz kaut ko “nemuzejisku”, un, ja piemērojam iepriekšminēto shēmu, tad tikai vēl skaidrāks top tas, kas ir acīmredzams arī bez jebkādām shēmām. Tomēr, iedziļinoties lietas būtībā un analizējot, kā šķietami skaidrais un caurspīdīgais izstādes uzstādījums izpaužas praksē, rodas vairākas pretrunīgas pārdomas, pie kurām, manuprāt, ir vērts pakavēties. LatvieŠu 20. gadsimta mākslas klasiĶi un neklasiĶi Izstādes viena daļa – “apcerot pagātni” – veidota no ievērojamu latviešu mākslinieku darbiem: Boriss Bērziņš, Ģederts Eliass, Jāzeps Grosvalds, Edgars Iltners, Gustavs Klucis, Konrāds Ubāns, Jānis Valters un Kārlis Zāle. Izstādes koncepcijā kuratore Irēna Bužinska raksta: “Šādai vecmeistaru un jauno autoru darbu sasaistei ir savs pamats. Klasiķu darbu izvēli noteica divi svarīgi faktori. Pirmais – mākslinieka radošā mantojuma nozīme 20. gs. latviešu mākslas kontekstā. Otrais – viņu sabiedriskā vai pedagoģiskā darbība, kas arī ietekmējusi profesionālās mākslas attīstību. Vairums no šiem vecmeistariem ilgstoši ir bijuši Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēji.” Neko no teiktā nav iespējams un arī nav jāmēģina apstrīdēt, jo patiešām ekspozīcijā izvietoti ne vienmēr brīvai apskatei pieejami izcilu mākslinieku darbi. Tomēr – no otras puses – visai pretenciozais apgalvojums “latviešu mākslas 20. gs. klasiķi” kādam rūpīgam, bet maz zinošam izstādes apmeklētājam var radīt pārliecību, ka latviešiem tā arī vairāk nav neviena 20. gs. mākslas klasiķa. Tāpat arī rodas jautājums – kāpēc tik konkrēti formulēta Mākslas akadēmijas 80 gadu jubilejas konteksta ietvaros nav atradusies vieta akadēmijas pirmajam rektoram Vilhelmam Purvītim? Mākslas profesionāļiem, kādiem īpaši vērīgiem latviešu mākslas cienītājiem un varbūt vēl kādam citam šādi lineāri konvencionāli sakārtoti katra konkrētā autora glezniecības fragmenti, iespējams, spēj pateikt kaut ko jaunu par autora radošo darbību. Atklāts paliek jautājums, vai kopumā ir nolasāms šo autoru pavisam konkrēts sniegums latviešu 20. gs. mākslas attīstībā un vai ir parādītas Latvijas Mākslas akadēmijas gadiem koptas tradīcijas, kas būstiski ietekmējušas latviešu 20. gs. mākslas attīstību, un vai nav izslēgtas kādas citas. Gribētos ticēt, ka laikā, kad tik ļoti mainās vizuālās mākslas reprezentācijas un interpretācijas daba, bija iespējams radošāk un pētnieciskāk pamatot, kuri tad ir tie saskares vai konfrontācijas punkti starp jauno autoru un vecmeistaru darbiem, tradīcijām, ietekmēm, skolām utt. Šajā brīdī izstādes koncepcija kļūst patvaļīgi hrestomātiska, un līdz ar to tā atstāj pārāk daudz brīvas vietas nejaušībai: nejaušiem salīdzinājumiem, nevajadzīgiem pretstatījumiem un nepamatotiem secinājumiem. Skats nākotnĒ? Māksla šodien vairāk nodarbojas ar orientācijas meklēšanu vai orientēšanos aktuāli izmantotajos medijos, satura nostādnēs, valodā un reprezentācijā nekā sniedz konkrētas atbildes par šībrīža pastāvīgi mainīgo realitāti (arī mākslas un kultūras realitāti). Domāju, ka arī latviešu jauno mākslinieku radošā kustība laikā šobrīd virzās pa visai dažādām orbītām, kurām nav iespējams noteikt skaidru izejas punktu un kādu vienu pieturas punktu vai mērķi. Vairāk ir pamats izdomāt kādu inovatīvu veidu, kā notvert un parādīt šādu orbītu vektorus vai šo vektoru krustpunktus un savienojumus. Salīdzinot jauno mākslinieku komandu (Kristaps Epners, Dace Jansone, Mārtiņš Ratniks, Ieva Rubeze, Krišs Salmanis, Santa Saulīte, Andris Vītoliņš), kāda tā izveidota šīs izstādes ietvaros, ar koncepcijas pamatojumu (“Jauno mākslinieku darbi iezīmē skatu nākotnē. Cik lielā mērā viņi kļūs par klasiķiem 21. gadsimtā, to rādīs laiks. Pašreiz šo autoru sniegums daļēji dokumentē vizuālās mākslas situāciju jauna gadsimta sākumā, ieskicē tematisko daudzveidību, kā arī ar tradīciju pārmantojamību saistītos jautājumus un problēmas”), jāpiekrīt, ka tāda varētu būt viena no versijām. Jauno autoru darbi neapšaubāmi iegūst uz izstādes pārāk neskaidri interpretētās vēsturiskās daļas fona. Tie dominē katrs savā veidā. Gandrīz varētu apgalvot, ka jauno autoru ekspozīcija veidota vienīgi no dominantēm, ko atsevišķos gadījumos nosaka arī vietas izvēle muzeja telpā. Piemēram, Andra Vītoliņa darba (tempļa) “Aizbildnis” ironiskajam piesitienam pilnībā atbilst monumentālā poza uz muzeja kāpnēm, bet Daces Jansones objekts “Labirints” savā pieticīgajā nolemtībā kļūst nedaudz optimistiskāks, pateicoties konstruktīvajam Gustavam Klucim. Krišs Salmanis patiesi priecē ar asprātīgo “Kamuflāžu” (“Latviešu burtu komplekts. Pilnīgi nesalasāms. Plašam lietotāju lokam. Īpaši piemērots viesiem no Tuvajiem Austrumiem, kam jāapgūst latviešu valoda, kā arī latviešiem, kuri grasās ieiet Eiropā un vēlas radināties pie tās daudzkultūru vides”), kas vienlīdz labi varētu būt novietota jebkurā ekspozīcijas vietā. Kristapa Epnera instalācija “Dada” mākslinieka ļoti personīgajā atklāsmē un poētiskumā pati norobežojas no kopējās ekspozīcijas, savukārt Ievas Rubezes darbs “Zāles”, kas veidots no vairākiem TV monitoriem, kuros simultāni tiek rādītas dažādu Latvijas burvju performances, atsevišķā muzeja zāles nišā eksponēts kā terapeitisks kino seanss. (Darbam ir bijušas arī citas “aktīvās eksponēšanas” formas – videoinstalācija starptautiskajā projektā Baltic Security! un I. Rubezes kā vīdžeja miksētie klipi klubu kultūras pasākumā hip.tek) Varbūt pārlieku piezemētais darba uztveres modelis šajā gadījumā to padarīja par klasisku gadījumu, kad asprātīgs, filosofisks, aktuāls un starptautisku atzinību guvis mūsdienīgs mākslas darbs muzejā kļūst par upuri. Vienā no vairākkārtējiem izstādes apmeklējumiem es pamanu, ka beidzot tas ir noticis: “mazās kinozāles” durvis ir cieši aizvērtas, un pie tām piestiprināts paziņojums, ka muzejs neuzņemas atbildību par iespējamām šī darba radītām sekām, jo tajā tiek veiktas manipulācijas ar garīgo enerģiju. Haotiskais maršruts ir gandrīz noslēdzies, vēl prātā skan Santas Saulītes neiztukšotie emociju lādiņi un šāvienu aprautā melnbaltā atkārtošanās. Mākslinieces personīgais izteikti sievišķīgais apstāšanās un koncentrēšanās mirklis ātrajā laikā ar visu no tā izrietošo jūtu, emociju, domu, attiecību un ideju steigu spēj būtiski abstrahēties no viena individuāla pārdzīvojuma un projicēties simtos citu personīgu mirkļu. Vēlreiz un atkal no sākuma: “Melns – balts. Klusums – troksnis. Melnbalts video->koncentrēšanās->šāviens. Krāsainas puķes->emocijas-> klusums.” Visai loģiski pamatojami iemesli, kāpēc, piemēram, saturiskā pabeigtība, darba idejas pārliecinoša sižetiskā kompozīcija, poētiskā piesātinātība, enerģijas blīvums un stilā izturēts vizuālais risinājums tieši Santas Saulītes darbu Shut un Mārtiņa Ratnika Sound Graffiti izceļ uz “pievienotās nākotnes” fona. Savā ziņā brīvi no apkārtējās telpas konteksta, tie piepilda izstādes laiku ar jēgu un saturu. Sound Graffiti caur vizuāli bagātīgo un krāšņo attēla un skaņas dinamiku atklāj saistošu veidu, kādā iespējama tradicionālās (un lielā mērā nacionālās) kultūras sadarbība ar subkultūras vidi, kas ir brīva no kanoniem, un akcentē mūzikas un skaņas telpas pieaugošo nozīmi mūsdienu mākslas plašajā mediju arsenālā. Tas savā ziņā var būt uzskatāms par vizuālu pētījumu akustiskā telpā. Kamuflāža burtiskā tulkojumā no franču valodas nozīmē – “maskēšanās”. Detalizētāks skaidrojums svešvārdu vārdnīcā vēsta, ka tas ir arīdzan militārs termins – “viens no maskēšanās veidiem, kurā izmanto apvidus krāsu fonam pieskaņotu plankumainu aizsargkrāsojumu”. Es pieņemu, ka izstādes “Apcerot pagātni. Pievienojot nākotni” kontekstā šis jēdziens šķelmīgi paver vairākus zemtekstus, tādēļ es to “nozagu” Kriša Salmaņa darbam un izvēlējos kā virsrakstu. Manuprāt, ir vērts padomāt. Vispirms jau par to, ka šādas ievirzes izstādes ir vajadzīgas, ka tām ir jēga un nozīme, ka tās nav viegli veidot un ka šajā gadījumā mazliet ambiciozajam uzstādījumam pietrūcis vienota saturiskā piepildījuma. | |
| Atgriezties | |
