|
Berlīne. Kosmopolītiska vientulības pilsēta, ko apdzīvo cilvēki, kuri cits uz citu gandrīz nemaz neskatās – it kā apkārtne un apkārtējie nemaz neeksistētu.
Berlīnes cilvēki – vienvirziena tālē vērsts, it kā neko neredzošs skatiens… Šī aukstā, racionālā norobežošanās ir ļoti traucējoša. Vismaz iebraucējiem, kam pilsētas atmosfēra sveša. Bet var jau būt, ka šo patiesas saskarsmes trūkumu kaut kur zemapziņas dzīlēs izjūt arī paši vācieši. Izjūt un mēģina kompensēt ar bagātīgām informācijas krātuvēm – muzejiem, kas ir visai iespaidīgi. Un tāds ir arī Berlīneskino muzejs (Filmmuseum Berlin), kas atrodas pilsētas moderno augstceltņu rajonā līdzās gigantiskajam Sony centram un citiem krāsaini tonēta stikla un mūra debesskrāpjiem.
Vairākos stāvos izvietotais muzejs (tanī pašā ēkā ir arī divas art house kinozāles – Arsenal 1 un Arsenal 2 –, kā arī DFFB kinoskola (Deutsche Film und Fernsehakademie Berlin)) ir ļoti vērienīgs. Unikālas kolekcijas, ekspozīcijas trijos stāvos , online centrs, kur iespējams izstudēt muzeja kolekciju elektroniskos katalogus, un arī specializēta kino bibliotēka, kurā tiek uzglabātas ne vien grāmatas un bagāts preses arhīvs, bet arī mikrofilmas un filmu scenāriji.
Savukārt pašas muzeja ekspozīcijas ir divējādas. Gan mainīgas temporālās ekspozīcijas, gan “mūžīga” (tematiski saskaldīta) pastāvīgā izstāde, kuras pirmā daļa apkopo vācu filmu vēsturi un nedaudz ieskatās arī Holivudas “Mekā”, bet otra demonstrē kino tehniskos jauninājumus - specefektus un virtuālās pasaules “brīnumus”.
Visapjomīgākā pastāvīgās ekspozīcijas daļa – vācu kino vēsture – atgādina lielu un greznu, bet nekrofilisku skumju piestrāvotu mauzoleju, kurā paša “aizgājēja” (kino) būtība jau gandrīz vai piemirsta un palicis vien dekoratīvs, neiedomājami pārblīvēts informācijas kaleidoskops, kas kinematogrāfa dabīgo, vienlaikus loģisko un emocionālo plūsmu “izšķīdina” zibšņos, faktos un – vārda vistiešākajā nozīmē – reibinošos atspulgos.
Šīs “dekoratīvisma konstrukcijas” pamanāmas uzreiz, sākot apskatīt ekspozīciju. Jau pirmās “izstādes” (“Pionieri un dīvas”, 1895-1918) zālē burtiski reibst galva – ekrāni pašmērķīgi atspoguļojas spoguļsienās, spoguļgriestos un paaugstinātajā spoguļgrīdā (kuras plaknē kā steidzīga čūska izvijas pašaurais gājēju/skatītāju celiņš). Šajos ekrānos, atspulgu “matricēs”, redzami dažādu laiku filmu fragmenti. Pārsvarā gan melnbaltais kino. Tās ir epizodes, kurās ritmiski aizslīd vīrieši un sievietes, flirti, dejas, skatieni, smaidi un asaras.
Uz dažām zāles sienām stilizēti attēlota zvaigžņotā debess un zvaigžņu galaktikas. Dažas zvaigznes ir nevis vienkārši uzzīmētas, bet reāli izgaismotas (tumši krāsotajā sienā iemontētas elektriskās spuldzītes). Acīmredzot jau zīme. Norādījums, ka šeit izcelti tikai daži spīdekļi bezgalplašajā kinopasaulē.
Ekspozīcijas turpinājums (par laimi) ir rimtāks. Spoguļu izmantojums jūtami samazinās, arī kinofilmu demonstrēšanas veids mainās – skatāmi ne vien kaleidoskopiski fragmenti, bet arī veselas, nesagraizītas filmas. Gan spēlfilmas, gan dokumentālais kino: “augstāko aprindu” hronika (īpaši izceltas Vācijas ķeizara Vilhelma II gaitas) un ikdienas dzīves ainas - tramvaji, gājēji, karietes, Berlīnes slavenākās ielas un arhitektūras pieminekļi. Starp vācu filmām tiek rādīta arī brāļu Limjēru Berlīnē filmētā Potsdamer Platz, Unter den Linden, HalleschesTtor (1896-1897).
Nez kālab šeit iemaldījušies franču kinorežisoru darbi (atgādināsim, ka šī ekspozīcija veltīta tieši vācu kino attīstībai) – pāris pasaulslavenā komiķa Maksa Lindera (Max Linder) filmas, arī Degundo de Šomona (Degundo de Chomon) Le Chamuer (1906) un Gastona Vella (Gaston Velle) La Peine Du Talion (1906) – divi ar roku izkrāsoti Meljesa sirsnīgi jauko filmu formāli atdarinājumi.
Bet būsim objektīvi. Neizpaliek jau, protams, arī pašu vāciešu filmas. Īpaši tās, kurās figurē slavenās Vācijas kino “agrīnās zvaigznes” – Hennija Portena (Henny Porten), Ferna Andra (Fern Andra) un dāniete Asta Nilsena (Asta Nielsen). Un ir iespēja ne tikai skatīties filmas ar šo aktrišu piedalīšanos, bet aplūkot arī īpašos stendos izkārtotās kinodīvu fotogrāfijas, filmu plakātus un personīgos piederumus. Jāpiebilst gan, ka daži šīm “zvaigznēm” veltītie stendi, maigi sakot, ir visai īpatnēji. Piemēram, datorizētais Visit Your Star, kas reālas un daudzšķautņainas personības saskalda informatīvos “topikos”, kurus atverot varam tīksmināties par dīvu pozām, aplūkot viņu garderobi, pārlapot viņām veltītās avīžu klačas un pat uzzināt aktrišu attieksmi pret dažādām sociālām parādībām, piemēram, pret emancipācijas kustību.
Stendi mainās cits pēc cita. Fotogrāfijas, dokumenti, kinokameras, plakāti un atkal fotogrāfijas.Ernsta Ļubiča (Ernst Lubitsch), operetes dziedātājas Luīzes del Copas (Luise del Zopp), izcilā izgudrotāja Gvido Zēbera (Guido Seeber) un kādreizējā Eiropas apceļotāja Maksa Skladanovska (Max Skladanowsky) stends. (Jādomā, pēdējais ir ārzemēs vispazīstamākais Vācijas kinopionieris – 1895. gada 1. novembrī viņš kopā ar brāli Berlīnes varietē teātrī Wintergarten pirmoreiz Eiropā publiski demonstrēja kinofilmas.) Konkrētiem filmu tēliem un vācu kinozvaigznēm veltītas pat veselas zāles. Piemēram – “Kaligari” zāle, kur iespējams noskatīties Roberta Vīnes (Robert Wiene) ekspresionistisko “Doktora Kaligari kabinetu” (1920) un aplūkot filmas fotogrāfijas un citus dokumentus. Vairākās izteikti fetišizētās kinodīvas Marlēnas Dītrihas zālēs sakopots tik apjomīgs materiāls, ka no tā varētu izveidot vai veselu Dītrihas memoriālo muzeju.
Neapšaubāmi citu tālaika Vācijā strādājošo kinorežisoru vidū Berlīnes muzejs apzināti izceļ austriešu izcelsmes kinorežisora, vēlāk arī naturalizētā Amerikas pilsoņa Frica Langa darbus, īpaši viņa apokaliptisko 1927. gada filmu “Metropole”, kas ne vien ir pārsteidzoši dāsni dokumentēta, bet arī divējādi eksponēta. Gan atsevišķi, uz pavisam neliela ekrāna, gan ietverta gigantiskā videoinstalācijā (kopā ar viņa paša “Doktora Mabūzes testamentu” (1932) un vēl vairākām citām filmām). Jāatzīst, ka, lai arī Langa filmu videoinstalācija izskatās ļoti atraktīva, pašas filmas tomēr tiek pilnīgi pazudinātas. Videoinstalācijas astoņpadsmit ekrāni atspīd vēl divās spoguļsienās, un tādējādi ir radīta tāda ņirba, ka rodas gandrīz vai nepārvarama sajūta, ka atrodoie kādā snobiskā kultūras darboņiem domātā naktsklubā vai prestižā televizoru veikalā. Ļoti grūti koncentrēties tam, kas ir redzams, jo acis “sadalās” pa dažādiem ekrāniem. Turklāt viss notiek haotiski, lai arī tas ir nepārprotami profesionāli režisēts haoss. Brīžiem katrā no ekrāniem tiek demonstrēti dažādi filmas kadri (filmu scēnas), brīžiem – viens un tas pats. Citreiz uz dažādiem ekrāniem rādītās epizodes veido ritmiskas spēles. Galu galā, kādu laiku pavērojot šo instalāciju, pārņem vēlme filmas gluži vienkārši un cilvēcīgi noskatīties pavisam parastā kinozālē uz lielā ekrāna, nevis pasīvi pakļauties šim skatītāju “mušpapīram”.
Relatīvi lielu uzmanību Berlīnes Kinomuzejs pievērš arī nacionālsociālisma laikam. Īpaši 1936. gada Berlīnes vasaras olimpiskajām spēlēm un tās glorificējošai kinodokumentācijai. Protams, netiek aizmirsts arī slavenais “Amerikas sapnis” - Holivuda, kurā savulaik strādāja ne viens vien ievērojams Vācijas kinorežisors un aktieris (aktrise).
Savukārt muzeja “vizuālo un digitālo efektu” kolekcijas aptver vai visu pasaules kino specefektu klasiku. Šeit redzami gan zvaigžņoto karotāju tērpi, gan “neredzamā cilvēka” maska, gan dažādu laiku šausmu filmu briesmoņi, gan Spīlberga “Juras laikmeta parka” digitalizēto zvēru kustību modeļi. Īslaicīgās ekspozīcijas, kuras bija skatāmas tikai līdz 30. martam, bija veltītas divām tēmām – Vācijas televīzijas vēsturei un vācu kinorežisora, Fausta un Nosferatu iemūžinātāja, Frīdriha Vilhelma Mūrnava dzīvei un daiļradei.
Nevar noliegt, ka Berlīnes Kinomuzejs ir ļoti bagāta informācijas krātuve, bet vienlaikus gribas pašai sev un citiem pajautāt, vai tas tiešām ir vajadzīgs. Vai šāda tipa institūcijas tomēr lieki nesastindzina dzīvo kino garu? Un vai tas tiešām saskan ar paša kinematogrāfa būtību un uzdevumu? |
