BASTARDA MEDIJS VIDEO UN MUZEJS
Ieva Auziņa, jauno mediju centrs RIXC
|
| | 
Gints Gabrāns. STARIX piedalīšanās TV 5 realitātes šovā "FABRIKA 2" 2003. gada martā
Gints Gabrāns. STARIX piedalīšanās piketā pie Latvijas Saeimas 2003. gada martā
|
| | |
Dažādie pretrunīgie mīti par muzejiem (daži apgalvo, ka mūsdienās tie esot vairāk apmeklēti nekā jebkad agrāk, citi darbību klasiskajos muzejos cenšas svītrot no savas biogrāfijas, vēl citi aizraujas ar satura ziņā netradicionāliem muzejiem: ugunsdzēsēju, kosmonautu, dzelzceļnieku, pārtikas u.c.) un mākslas galerijām to reālo saikni ar ikdienas kultūru vai ar vēsturiskās kultūras interpretāciju šodien tikai padara vēl neskaidrāku. Šajās strīdīgajās vērtību pozīcijās vēl jāatrod vieta arī svarīgajai diskusijai par elektronisko mediju mākslas vietu un lomu muzejā. Šis raksts ar dažiem vēsturiskiem, teorētiskiem, faktoloģiskiem un emocionāliem pieturas punktiem minētajā sarežģītajā situācijā mēģina pozicionēt videomākslu.
20. gadsimta mākslas galerijas un modernie muzeji metropolēs un lielajās vēsturiskajās pilsētās ir vieni no atraktīvākajiem tūristu pievilkšanas punktiem. Māksla tajos ir kā perfekti menedžēta prece, ko grāmatas, atklātnīšu komplekta vai citu praktiski lietojamu mantu (krūzes, somas, lietussarga, pildspalvas utt.) formā var arī iegādāties. Ir daudz mūsdienīgu muzeju: mūsdienu mākslas muzejs Kiasma Helsinkos, Gugenheima mākslas muzejs Bilbao, Teita modernās mākslas galerija Londonā un citi. Tomēr rodas jautājums, kāpēc šie supermodernie, “lietotājam draudzīgie” muzeji tomēr netiek brīvi no to 19. gadsimta priekšteču hierarhiskā uzstādījuma, kurā baznīcām līdzīgā arhitektūra un zeltā bagātīgi rotāto ietvaru spozme mākslai kompensē agrīno vizuālo mediju sakrālās nozīmes auru. Ne Teits, ne muzejs Bilbao gluži burtiskā nozīmē nav “rotāti zeltā”, tomēr kā ievērojamas sabiedriskās kolekcijas tie funkcionē ne tikai kā nacionālās slavas noteicēji, bet arī kā īpaši modernā pacilātības un apgaismības projekta “racionālā atspirgšana” elementi. Kaut arī katra galerija (muzejs) ar reklāmu, plakātiem, organizētām, gida vadītām apskatēm, izglītojošām lekcijām, programmām u.tml. tiecas izcelt konkrētus māksliniekus un viņu darbus, tās arī virza glezniecības kā mākslas veida ideju. Kā raksta Bodrijārs: “Varētu domāt, ka caur mākslas darbu pārvietošanu no “paralēlā tirgus” uz muzeju, caur to nacionalizēšanu muzejs tos atgūst savveida kolektīvajā īpašumā un līdz ar to atdod tiem to “autentisko” estētisko funkciju. Taču patiesībā muzejs darbojas kā garantija aristokrātiskajai apmaiņai. Tā ir dubulta garantija. Proti, tāpat kā Francijas Bankā, lai nodrošinātu kapitāla cirkulēšanu, ir nepieciešama zelta banka, tāpat arī gleznu (un ne tikai) apmaiņas zīmju funkcionēšanai ir nepieciešamas fiksētas muzeju rezerves. Muzeji gleznu (un ne tikai) politiskajā ekonomijā spēlē bankas lomu; ne jau saturs darbojas kā mākslas spekulāciju organiska garantija, bet gan muzejs darbojas kā aģents, kas garantē gleznas universālumu.” 1
Šāda pieeja nacionālajām galerijām kā bankām var tikt attiecināta arī uz citām ar mākslu saistītām sfērām: universitāti kā zināšanu banku, nacionālajiem filmu teātriem kā kustīgo attēlu kultūras apdrošināšanas aģentiem utt. Par elektroniskajiem attēliem šajā kontekstā daļēji jārunā arī tāpēc, ka tiem nav institucionālo māju un sabiedriskā statusa ziņā tie tādējādi gan iegūst, gan zaudē. Latvijas vizuālās mākslas kontekstā, kur reti parādās diskusijas par mediju mākslu, tīkla mākslu, audiovizuālo mākslu, ar elektroniskajiem medijiem vēl aizvien visbiežāk saprot videomākslu. Tāpēc šī raksta ietvaros (galvenokārt apjoma dēļ) elektroniskā māksla arī tiks reducēta līdz videomākslai, ko gan tomēr nevajadzētu izprast kā VHS kaseti, DVD disku vai digitālo datoranimāciju, bet kā dažādo jauno komunikāciju tehnoloģiju un skaņas un attēla digitālo manipulāciju tehnoloģiju radīto nosacījumu un iespēju kopumu.
Video un videomākslai tādā nozīmē kā kino mākslai vai piemēram televīzijas studijām, nekad nav bijis savas teorijas un, visticamāk, arī nebūs. Video īsti nav nedz vienkārša, nedz diskrēta esamība. Tomēr ir kāda joma, kurā ap video “aparātu” rosās dažādas interesantas aktivitātes, – tā ir kultūras sfēra. Mākslas autonomija, ko noteica tās nošķiršana no ikdienas dzīves un ievietošana galerijā, kalpoja kā nepieciešamais nosacījums mākslas darbu kā patēriņa preču cirkulēšanai. Līdz ar to, ka video lielākoties vienmēr tika atstāts ārpus nacionālajām kolekcijām un tādējādi arī ārpus preču tirgus, tam piespiedu kārtā ir nācies domāt, vadoties pēc citas, nevis autonomās mākslas loģikas. Video ietiecas tik daudzās sociālās dzīves sfērās, ka, par to runājot, jācenšas izmantot visi mūsu arsenālā esošie instrumenti. Zināmā mērā pat varētu apgalvot, ka, tieši pateicoties video, laikmetīgā māksla atšķirībā no tradicionālās mākslas ir spējusi pārkāpt mākslas autonomijas robežas un tiecas atgriezties ikdienas sociālajā kultūrā. Kādreizējās amatnieku, proti, toreiz mākslinieku, cunftēs (zeltkaļu, kokgriezēju, akmeņkaļu, stikla pūtēju, audēju, krāsotāju u.c.) valdīja iekšēja hierarhija,un hierarhija starp dažādajām ģildēm nebija tik būtiska. Šobrīd situācija ir gandrīz pretēja – tradicionālā māksla it kā sacenšas ar laikmetīgo mākslu.
Video kā medija vēsturiskie avoti ir atšķirīgi. No vienas puses, tam ir ciešs sakars ar izklaides industriju attīstību (Binga Krosbija personā, kurš 20. gadsimta 30. gados izgudroja magnētisko informācijas reģistrēšanas (ierakstīšanas) ierīci), no otras puses, radaru tehnoloģijas, iekšējai lietošanai domātās novērošanas kameras, vieglās pārnēsājamās kameras un dažādas individuālas detaļas nepārprotami norāda uz šī medija vēsturisko saikni ar militārajām tehnoloģijām un komerciāliem nolūkiem. Ideāls video muzejs būtu tāds, kurā tiktu ņemti vērā visi šajā rakstā minētie un vēl daudzi citi video atspēlēšanas/reprezentācijas/raksturošanas nosacījumi. Kā vienu no iespējamā ideālā videomuzeja piemēriem gribētu minēt Nīderlandes Mediju mākslas institūta Montevideo/Time Based Arts videoarhīvu.
Šī institūcija par savu mērķi izvirza jauno tehnoloģiju plašu un daudzpusīgu attīstību vizuālajās mākslās izplatot un skaidrojot video un mediju mākslas darbu lietošanu. Video un mediju mākslu institūts atbalsta trīs pamatvirzienos: reprezentācija, izpēte un saglabāšana. Māksliniekiem un mākslas iestādēm (un ne tikai) tiek piedāvāti arī dažādi pakalpojumi: lekcijas, tematiskās programmas u.c.
Kopš institūta dibināšanas 1978. gadā tā rīcībā atrodas plaša kolekcija, kam pastāvīgi tiek pievienotas jaunas vienības. Tur atrodami gan pirmie nacionālas un starptautiskas nozīmes eksperimenti, gan video klasika, gan pavisam jaunu mākslinieku darbi. Mediatēkā studentiem, kuratoriem, māksliniekiem, pasniedzējiem, vēsturniekiem un citiem interesentiem ir pieejami materiāli gan par māksliniekiem (grāmatas un katalogi, žurnāli, dokumentācijas), gan par viņu darbiem. Jebkuru no arhīvā esošajām vienībām ir iespēja noskatīties īpaši šim nolūkam ierīkotās stacijās, kas aprīkotas ar dažādu formātu pleijeriem un televizora ekrāniem. Lai piesaistītu plašākas auditorijas uzmanību, institūts aktīvi iesaistās darbu izplatīšanā, ar programmām piedaloties dažādos festivālos, izstādēs, pasākumos, arī muzejos, mediju centros un citur. Sīkāka informācija par Nīderlandes Mediju mākslas institūtu Montevideo/Time Based Arts atrodama http://www.montevideo.nl.
Montevideo prakse skaidri parāda, ka bez izplatīšanas un apspriešanas videomāksla, tāpat kā to virzošais medijs – video, ir mirusi. Tai īsti nav vietas nedz muzejā, nedz nevienam nepieejamā arhīvā. Video ir bastarda medijs2, un tā partizāna iedaba, kaut arī jau gandrīz iznīkusi, tomēr spītīgi liek par sevi manīt visos iespējamos veidos. Lai kā to mēģina institucionalizēt, tā īstenās faktūras arvien paliks uzticīgas andergraunda - avangarda kultūrai. Aptumšotā telpā uz cieta sola ilgas minūtes pavadīt ekrāna priekšā varēs tikai retais. Un labi vien ir. Video jau arī nav masu medijs. Tomēr dažādos vēsturiski nozīmīgos laikposmos video izmantotās stratēģijas un koncepcijas vēl šodien darbojas kā kādreizējo progresīvo ideju dzīvi aculiecinieki.
Raksta tapšanā izmantota arī Sīnas Kabitas (Sean Cubitt) grāmata Timeshift. On video culture (1991, Routledge, NY). |
| | | Atgriezties | |
|
