VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| intervija Uz "Studijas" jautājumiem atbild Valsts Mākslas muzeja direktore MĀRA LĀCE | |
 | |
| "Studija": Vai jums patīk pastaigas pa digitālo Luvru? Māra Lāce: Man patīk staigāt pa īsto Luvru. Protams, katram muzejam ir jāveido sava digitālā ekspozīcija, un arī mēs strādāsim pie šāda projekta. Tomēr nekas man nespēs atsvērt realitāti, kad, ejot pa Luvru, es ieraugu, piemēram, brīnišķīgu senās Ēģiptes akmens darbu. Tās izjūtas manī nespēs ģenerēt pat ne visizcilākais digitālais attēls. Šo perfekciju formas veidojumā un materiāla apstrādē, šo mistikas pārpilno sajūtu, to ieraugot. "Studija": Tate galerijas direktoru Nikolasu Serotu dēvē par vienu no Londonas kultūrvides ietekmīgākajiem cilvēkiem. Cik liela ir jūsu – prestižākā Latvijas muzeja direktores – ietekmes zona? M.L.: Es tomēr nevarēšu salīdzināt sevi ar Serotu. Patiesībā nezinu, cik reāla ir mana ietekme. Tomēr, šķiet, muzejs spēj iespaidot zināmus procesus. Ne velti mākslinieki tik ļoti grib izstādīties Valsts Mākslas muzejā. Mākslas kolekcionāru aprindās izstādīšanās muzejā signalizē par noteiktām kvalitātēm. Paaugstinās mākslinieka komerciālā vērtība. Ja muzejs iepērk kāda autora darbu, informācija nonāk galerijās un mākslinieka darbiem aug cena arī tur... "Studija": Valsts Mākslas muzejam ir bijusi vesela direktoru plejāde. Viņu vidū izcilākais vārds droši vien ir Vilhelms Purvītis... M.L.: Katrs no direktoriem ir muzejam izdarījis kaut ko labu. Protams, pēckara periodā bija posmi, kad šo amatu cilvēki ieņēma arī īslaicīgi, un par viņiem man grūti spriest. Muzeja darbība ļoti bieži bijusi pakļauta ideoloģiskajiem strāvojumiem – ne velti saka, ka māksla ir viens no spēcīgākajiem ideoloģiskajiem ieročiem. Problemātiski bijuši tā dēvētie juku laiki. (Piemēram, Voldemārs Valdmanis muzeja direktora postenī 1940. gadā nomainīja Vilhelmu Purvīti, kas tika atbrīvots no amata. Valdmanim bija jāveido padomju mākslas muzejs.) Muzeja vēsturē bijuši direktori, kas ļoti spēcīgi ietekmējuši tā virzību. Tāds nenoliedzami bija pirmais direktors Vilhelms Neimanis, kas projektēja šo ēku, izveidoja te Rīgas pilsētas mākslas muzeju, sāka veidot un popularizēt kolekciju – atbilstoši 20. gs. sākuma priekšstatiem par to, kādam jābūt muzejam. Katrā ziņā Vilhelms Neimanis gribēja radīt modernu muzeju. Vai viņam izdevās – tas ir cits jautājums. Lai arī Rīga bija viena no industriāli attīstītākajām Krievijas pilsētām, tā tomēr bija province – no mākslas pozīcijām raugoties. Taču tas bija pirmais mākslas muzejs Baltijā, kuram tika uzcelta speciāla ēka. Es atļaušos apgalvot, ka īstus muzeja pamatus ielika Vilhelms Purvītis, kas par direktoru kļuva 1919. gadā. Viņš izveidoja nacionālās mākslas kolekciju, kas ir būtiskākais priekšnoteikums muzeja tālākai pastāvēšanai. Purvītis saprata, ka muzejs nevar balstīties tikai uz Rietumeiropas mākslas kolekciju, ka nepieciešams nacionālās mākslas krājums. Viņš mērķtiecīgi iepirka mākslas darbus. Arī no vecākās paaudzes meistariem, tomēr īpašs akcents tika likts uz jauno mākslu. Un liela daļa no viņa iepirkuma ir šodienas latviešu mākslas vēstures būtiska sastāvdaļa. Vilhelms Purvītis izvērsa arī aktīvu izstāžu darbību, tādējādi visu laiku tika uzturēta dzīva interese par muzeju kā vietu, kur notiek mākslas aktivitātes, kur iespējams ieraudzīt aktualitātes – gan vietēja, gan starptautiska mēroga. Muzejs kļuva par vietu, kas zināmā mērā virzīja arī mākslas procesus. Muzejā esmu pavadījusi ļoti ilgu laiku – šīgada augustā apritēs apaļi 30 gadi. Mana darbaudzinātāja bija direktore Ināra Ņefedova, kuru atceros ar ļoti siltām jūtām. Muzeja darbības paplašināšanas virzienā daudz izdarīja Ilze Konstante. Tieši viņa atdzīvināja "Arsenālu" un veiksmīgi ievadīja to Latvijas mākslas dzīvē. Man vienmēr būtiski šķitis saglabāt pēctecības izjūtu. "Studija": Kādi ir muzeja (un tātad arī jūsu kā muzeja direktores) šībrīža uzdevumi? M.L.: Es nevaru teikt, ka sāku strādāt pašreizējā amatā vienkāršā periodā. Tas bija laiks, kad tika reorganizēta un pārstrukturizēta Latvijas Mākslas muzeju apvienība. Pareizāk būtu teikt – tā tika likvidēta. 2000. gadā Kultūras ministrija pieņēma lēmumu uz toreizējā Valsts Mākslas muzeja un mākslas muzeja "Arsenāls" bāzes izveidot vienu muzeju. Tādējādi tika nodrošināts Latvijas mākslas krājuma nepārtrauktības princips. Jāņem vērā fakts, ka saliedēšanas modeļa radīšanu apgrūtināja tas, ka 2000. gadā vēl nebija pabeigta "Arsenāla" veidošana, kas tika uzsākta 80. gadu beigās. Es neesmu pārliecināta, ka arī šodien tā ir pabeigta. Tas ir viens no maniem uzdevumiem – veidot sasaisti starp divām mājām, kuras ik pa mirklim grib dzīvot kā atsevišķi organismi. Katrā ēkā atrodas sava kolekcijas daļa, un mums diemžēl nav iespējas koncentrēt visu krājumu vienuviet. Dalījums nosaka arī akcentu izvietojumu. Kolekciju apvienošana notiks krājuma datorizācijas procesā, ko iecerēts uzsākt šīgada beigās. Programma ir izstrādāta, un nepieciešami aptuveni 10 000 latu, lai tā varētu sākt darboties. Tādējādi virtuālajā vidē loģiski un likumsakarīgi notiktu krājuma saplūšana. Pašlaik aktuāls un smags jautājums ir ēku apsaimniekošana un izmantošana – restaurācija un rekonstrukcija utt. Šie jautājumi diemžēl aizņem lielāko mana darba laika daļu. "Arsenāla" ēka (pagājušā gadā veicām tās rekonstrukcijas otrās kārtas projektēšanas darbus) bija iekļauta valsts investīciju programmā, bet šogad nesaņēmām finansējumu. Bija ieplānots veikt darbus, kas nodrošinātu iespēju šai ēkā radīt nepieciešamo klimatu mākslas darbu eksponēšanai (tas ir ļoti būtisks priekšnoteikums starptautisku izstāžu organizēšanai, tā ir viena no rīkotāju prasībām), paplašināt telpas zinātniskā arhīva un informācijas centra vajadzībām, izveidot telpu bērnu aktivitātēm. Vairāk nekā slikts ir stāvoklis arī ēkai K. Valdemāra ielā 10 a. Ik pa mirklim šeit tiek veikti pielāpīšanas un uzlabošanas darbi, tomēr tie neatrisina ēkas turpmākās pastāvēšanas jautājumu. Rīgas Dome un Latvijas Republikas Kultūras ministrija ir lēmusi par projektēšanas darbu uzsākšanu. (Rīgas Dome piešķīrusi finansējumu apmēram 60 000 latu apjomā, savukārt Kultūras ministrija caur Kultūrkapitāla mērķprogrammu – līdzfinansējumu 40 000 latu apmērā.) Marta beigās tiks izsludināts ēkas rekonstrukcijas un restaurēšanas projekta konkurss. Nepieciešams radīt mākslas darbiem atbilstošus uzglabāšanas un eksponēšanas apstākļus, izbūvēt liftus un bēniņstāvus, nodrošināt iespēju arī invalīdiem apmeklēt muzeju un – tas ir ļoti svarīgi – sakārtot elektrosistēmu. Taču darbi ēkā nevar sākties, kamēr notiek izstādes, kamēr šeit atrodas mākslas darbu glabātavas. Tas nozīmē, ka muzejs tiks slēgta. Kad tas notiks, mēs vēl nevaram pateikt. Pastāv iespējamība, ka ēkas simtgadi 2005. gadā muzejs sagaidīs sastatnēs. Vēl līdz šim neviens nav sniedzis skaidru atbildi par to, vai būs finansējums. Pagājušajā gadā cerējām, ka šogad varēsim turpināt darbus "Arsenālā", bet realitāte ir cita – finansējuma nav. "Studija": Baltajā zālē jau ir veikti restaurācijas darbi, un 21. martā to atklāja apmeklētājiem. M.L.: Būvfirma "RE&RE", kas šogad atzīmē savas darbības 10 gadu jubileju Latvijā, izlēma, ka varētu palīdzēt muzejam un tādējādi arī sabiedrībai, jo muzejs ir publiska vieta, kas būtiska ļoti plašam cilvēku lokam. Tomēr 21. martā, atklājot zāli, muzeja kopējās elektrosistēmas dēļ mēs vēl nevarējām izgaismot darbus tā, kā tas būtu nepieciešams. "Studija": 2002. gadā muzejs saņēma stratēģiski ļoti nozīmīgu finansējumu, kas sniedza iespēju pēc ilgu gadu pārtraukuma papildināt krājumu. M.L.: 2001. gada sākumā šķita, ka nav iespēju turpināt kolekcijas papildināšanu. Iespējas, lai arī ierobežotas, radās, kad Kultūrkapitāla fondā tika izstrādāta mērķprogramma muzejiem, kurā atvēlēti līdzekļi arī iepirkumiem. Tika pieņemts lēmums, ka muzejam būtiski nepieciešami laikmetīgās mākslas paraugi, jo attīstības stratēģijā iekļauta doma par 20. gs. otrās puses mākslas pastāvīgās ekspozīcijas veidošanu. Īpaši tika akcentēti 20. gs. 90. gadi, jo tālaika māksla muzejā pārstāvēta ļoti fragmentāri. Jāatzīst, arī šībrīža pirkumi situāciju vēl neatrisina. Trūkst daudzu 90. gados ļoti aktīvu autoru darbu. Muzeja darbinieki ir izvērtējuši situāciju un pārzina, ko būtu nepieciešams iegādāties vēl arī no 60., 70. gadu parādībām. Jāatceras arī, ka muzejam svarīgi ir darbi, kas tapuši 20. gs. sākumā un senāk. Tie ir tā dēvētie pastāvīgās ekspozīcijas līmeņdarbi, jo diemžēl "fona darbus", kas ļoti bieži ir vajadzīgi ainas pilnvērtīgai radīšanai, mēs nevaram pirkt. Pagājušā gadā mums bija iespēja iepirkt astoņus darbus. Tas ir ļoti maz, ņemot vērā, ka viens no tiem tapis 20. gs. sākumā, otrs – 20. gs. 20. gados. Tikai seši no tiem piederēja mūsdienu autoriem. "Studija": Kuri ir tie kritēriji, kas ieceļ mākslas darbu muzejiskas vērtības statusā? M.L.: Ir viedoklis, ko visbiežāk pauž muzeji, kuru darbība nav saistīta ar vizuālo kultūru un mākslu: muzejam nevajagot iegādāties darbus, kuri nav 50 gadus veci. Esot jāpaiet laikam, kas visu noliek vietās. Valsts Mākslas muzejs jau no Purvīša laikiem ir sekojis līdzi aktuālās mākslas procesam un iegādājies darbus. Mēs uzskatām, ka tas ir jādara arī turpmāk. Protams, tas vienmēr ir risks. Īpaši apstākļos, kad šīs iespējas ir tik ļoti ierobežotas. Cilvēkam jābūt apveltītam gandrīz vai ar pareģa spējām, lai varētu prognozēt, ka iepirktajiem darbiem būs vērtība ne tikai pēc pieciem vai desmit, bet arī pēc 50 un 100 gadiem. Tā ir gluži kā laimes spēle, bet tajā piedalās visi tie pasaules muzeji, kuri pērk šodienas mākslu. "Studija": Jūs visu laiku runājat par 20. gadsimta mākslu. Vai tas nozīmētu, ka muzejs ir nospraudis savas kolekcijas robežas? M.L.: 2000. gadā Kultūras ministrija izsludināja konkursu par labāko toreizējā Valsts Mākslas muzeja un mākslas muzeja "Arsenāls" apvienošanas modeļa koncepciju. Toreiz es rakstīju, ka Valsts Mākslas muzeja krājuma robežšķirtne ir 20. un 21. gadsimta mija. Tādējādi tika iezīmētas kolekcijas robežlīnijas. Pasaules muzeju praksē ļoti plaši izplatīts ir vārdu savienojums "tiek aizvērtas durvis". Tas var būt vienkārši konceptuāls lēmums kaut ko beigt, vai arī iemesls ir ļoti primitīvs – apstākļi vairs neļauj kolekciju papildināt. Kāpēc mēs pieņēmām šādu lēmumu... Tas bija laiks, kad izveidojās Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs un tika runāts par jauna muzeja veidošanu. Tā bija apsveicama ideja – jo vairāk būs vietu, kurās tiks uzkrāts mākslas mantojums, jo labāk kultūrvidei. Tomēr, kad muzeja zinātniskajā padomē vajadzēja apstiprināt Valsts Mākslas muzeja krājuma komplektēšanas politiku, vairāki izteica domu, ka muzejam nevajadzētu norobežoties un novilkt striktu robežu, ka komplektēšanā jāievēro atvērtības princips laikā ar tuvošanos šodienai. "Studija": Kāda būs muzeja nākotne, un ko jūs ietversiet savā kolekcijā? Nākotnes māksla solās būt ļoti dažāda savā izpildījumā. M.L.: Mūsu kolekcijas veidošanas robežas nosaka tas pamatmateriāls, kas mums jau ir. Lai kā negribētos lietot tradicionālo dalījumu: glezniecība, grafika, tēlniecība, – šis dalījums tomēr saglabājas. Arī turpmāk muzejs pievērsīs uzmanību tieši šiem it kā tradicionālajiem medijiem. Taču esam jau sākuši uzkrāt arī instalācijas un objektus un turpināsim to darīt. Runājot par jaunajiem medijiem – ir struktūras, kas nodarbojas tieši ar tiem. Labs videomākslas arhīvs veidojas uz "Noasa", un es neesmu pārliecināta, ka tā ir joma, kurā mums vajadzētu darboties. Tas pats attiecas arī uz tīkla mākslu. Ir medijs, kas šodien nokļuvis muzeja diskusiju centrā, bet mūsu krājuma komplektēšanas politikā nav pieminēts. Tomēr tas nenozīmē, ka nākotnē šis jautājums nevarētu aktualizēties. Tā ir fotogrāfija. Pasaules pieredze apliecina, ka fotogrāfija ir mākslas muzeju kompetence. Mums vēsturiski ir izveidojusies situācija, ka fotogrāfija nekad nav bijusi iekļauta mākslas muzeja krājumā, par to līdz šim nav plašāk diskutēts. Šis jautājums ir aktualizējies tagad. Kolekcijā ir atsevišķi darbi, bet tiem ir gadījuma raksturs, tālab nevaram runāt par mērķtiecīgu virzību. Atturīgus mūs dara arī fakts, ka Rīgā ir Fotogrāfijas muzejs, kura koncepcijā rakstīts, ka tas orientēts ne tikai uz tālu vēsturi. Taču neesmu pārliecināta, ka koncepcija tiek īstenota dzīvē, tālab šis jautājums kļuvis aktuāls arī mūsu muzejā, skatot fotogrāfiju kā vienu no vizuālās mākslas jomām. Situācija ir visai sarežģīta – ja nolemjam pievērsties fotogrāfijai, mums jāsāk no nulles punkta. Fotogrāfijas muzeja īpašumā ir kolekcija, arī vēsturiskais materiāls. Valsts Mākslas muzejā vēl ļoti ilgu laiku fotogrāfija būs epizodiska parādība. "Studija": Jūs teicāt, ka esat nolēmuši izveidot pastāvīgu 20. gs. otrās puses mākslas ekspozīciju "Arsenālā". Vai tas nozīmētu, ka izstāžu telpu tur vairāk nebūs? Tātad Rīgā vairs nebūs nevienas plašas ekspozīciju zāles. M.L.: Tas varētu notikt 2005. gadā. Ja Valsts Mākslas muzejam nebūs iespēja koncentrēt savu krājumu citur, tad "Arsenālā" izstādes vairāk nenotiks. Vismaz periodiski – aptuveni piecu sešu mēnešu garumā. "Studija": Jūs teicāt, ka muzejs ir publiska telpa, kuras labumus var baudīt plaša sabiedrības daļa. Cik liels ir muzeja apmeklētāju skaits, un kuras no izstādēm ir apmeklētākās? M.L.: Ja papētām muzeja apmeklējuma statistiku un dinamiku, tad redzam, ka pēdējo gadu laikā vislielākais apmeklētāju skaits bija 2001. gadā – aptuveni 120 000 skatītāju. Toreiz noteicošais faktors bija Endija Vorhola darbu izstāde, kuru redzēja 25 000 apmeklētāju, un Vilhelma Purvīša retrospekcija – aptuveni 20 000 skatītāju. 2002. gadā muzejā pabija nepilni 90 000 skatītāju, un tas Latvijas muzeju praksē ir ļoti labs rādītājs. Esam secinājuši, ka cilvēki nāk uz "skaļu vārdu", kā arī labprāt grib redzēt pārbaudītas un stabilas mākslas vērtības. Reizēm publiku piesaista eksperiments. Tas viss jāņem vērā, veidojot izstāžu plānu. "Studija": Tate, piemēram, pasniedz Tērnera balvu, ar kuru ne tikai propagandē muzeju, bet zināmā mērā arī izvērtē aktuālos mākslas procesus un sniedz savu viedokli par tiem... M.L.: Jā, viņi provocē sabiedrību, piesaista uzmanību galerijai un runā par procesiem... "Studija": Un novērtē, kas ir cienīgs saņemt balvu un kas – cienīgs būt izvirzīts. Aktuālā aina iegūst kaut kādu taustāmību. Jums nav nākusi prātā līdzīga ideja? M.L.: Nu mums varētu būt Purvīša balva... Varbūt pēc muzeja rekonstrukcijas. "Studija": Vai jūs sadarbojaties ar līdzvērtīgām institūcijām citur pasaulē? M.L.: Nenoliedzami visciešākie sadarbības partneri mums ir Baltijas reģionā. Sadarbība notiek ne tikai apmainoties ar izstādēm, bet arī pētnieciskajā darbā, semināros, konferencēs utt. Ņemot vērā, ka mūsu mākslas sākumi meklējami Krievijas mākslas skolās, mums ir cieša vēsturiska sadarbība ar Krieviju – ar Maskavas un Sanktpēterburgas muzejiem. Tā gan ir nedaudz problemātiska, jo jāatzīst, ka nav izdevies no turienes atvest kādu ļoti augsta līmeņa izstādi. Iemesls, protams, ir nepietiekamās finanses – viņu apdrošināšanas un transportēšanas noteikumi ir ļoti dzelžaini. Ir bijusi veiksmīga sadarbība ar Stokholmas pilsētas mākslas galeriju, kas ir apmēram tikpat veca kā mūsu muzejs, un ar Zviedrijas Nacionālo muzeju, arī ar Siņebrjuhova Ārzemju mākslas muzeju Helsinkos un pašlaik ar Amosa Andersena muzeju (arī Helsinkos), kas gan ir privātstruktūra, bet muzeja vārds ir atzīts un pazīstams pasaulē un tam pieder labas ekspozīciju telpas. Andersena muzejā rudenī plānota Sigismunda Vidberga darbu izstāde. Iespējams, varētu veidoties sadarbība arī ar Franciju – ar Parīzes pilsētas modernās mākslas muzeju. Ļoti ceru, ka ne tikai pētnieciskā jomā un ka tuvāko gaitu laikā izdosies realizēt arī kādu izstāžu projektu. Izpētes darbs notiek arī Berlīnes muzeju arhīvos un citur. "Studija": Jūs noteikti esat sapratuši, kas interesē citu zemju mākslas speciālistus latviešu mākslas ainā. M.L.: Jāatzīst, ka nozīmīgāko pētnieku lokā Austrumeiropa vēl tā īsti nav ienākusi, viņi interesējas par Centrāleiropu. Ņemot vērā, ka pētniekiem vienmēr ir vēlme paplašināt izpētes zonu, domāju, šāds brīdis noteikti pienāks. Skaists periods bija 90. gadu sākums, kad mēs piepeši sapratām, ka esam kļuvuši interesanti apkārtējai pasaulei. Toreiz arī sapratām, kas tad visvairāk interesē ārpasauli – tie ir 20. gs. 20. un 30. gadi. Saistošs viņiem šķiet arī 19. un 20. gadsimta mijas posms. Konvertējama lieta, kas ir jau rādīta pasaulē un vēl ceļos pa muzejiem, ir izstāde "Simbolisms un jūgendstils latviešu mākslā", neapšaubāma vērtība ir Gustava Kluča plašais mantojums. Šobrīd jūtama intereses pastiprināšanās par 20. gs. otrās puses mākslu. Ne tai aspektā, kas mums pašiem varbūt labāk patiktu. Ne par tām mākslas parādībām, kas bija opozīcijā oficiālajam viedoklim un izteiksmes veidam. Ārzemju mākslas zinātnieki pastiprināti interesējas par sociālistisko reālismu un tā izpausmēm tieši Latvijā, tās mākslas kontekstā. "Studija": Un tomēr – cik lielas ir jūsu iespējas proponēt Latvijas mākslu? Vai arī jūsu loma pagaidām ir pasīva un muzejs ir atkarīgs tikai no citu piedāvājumiem? M.L.: Es nevarētu piekrist tam, ka mūsu loma ir pilnīgi pasīva. Ir vesela virkne secīgu rīcību, kas notikušas mūsu darbības rezultātā. Mums ir izstrādāti vairāki projekti. Pašlaik tiek gatavoti projekti Latvijas dienām Francijā. Esam gatavi piedāvāt četrus projektus, bet par tiem lems Kultūras ministrijas izveidota komisija. Situāciju, iespējams, sarežģī mūsu izvirzītie noteikumi. Izstādei ir jānotiek muzejā vai arī pietiekami labās izstāžu telpās, kas pieder valstij vai pilsētai. Tās nevar būt nelielas privātas galerijas. Šīs prasības zināmā mērā ir bremzējošs faktors. Bez tam katrā mirklī ir ļoti konkrēta interese par kaut ko. Bija laiks, kad, piemēram, Vidberga izstādi piedāvājām eksponēšanai, bet neviens par to neinteresējās. Pēkšņi par to ir radusies interese. Man šķiet, viens no mūsu šībrīža uzdevumiem ir panākt, ka latviešu mākslinieku darbi tiek iekļauti lielās ārzmeju muzeju gatavotās konceptuālās izstādēs. Grāmatās šie mākslas darbi jau ir atrodami. | |
| Atgriezties | |
