ATMIŅAS PAR PĒTERBURGU
Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs
18.- 20. gs. sākuma krievu mākslas darbu izstāde – veltītījums Sanktpēterburgas trīssimtgadei |
| | 
Aleksandrs Benuā. Sardzes maiņa pie Ziemas pils Pāvila I laikā. 1903
Anna Ostroumova - Ļebedeva. Fontanka un Vasaras dārzs sarmā. 1901
Vilhelms Georgs Timms. Taurijas pils un dārza skati. 1871
|
| | |
Pirms simt gadiem, Sanktpēterburgas divsimtās jubilejas priekšvakarā mākslinieks un kritiķis Aleksandrs Benuā rakstīja: “Pēterburga auga un attīstījās savdabīgi, ar apbrīnojamu spēku. Ieskatieties senās Pēterburgas ainās! Tā taču nav eiropeiska vidusmēra pilsēta, to nevar raksturot arī kā krievisku. Tā ir savdabīga un, nenoliedzami, lieliska un grandioza [pilsēta].”
Tagad klāt jau nākamā jubileja. Daudzas pasaules pilsētas lepojas ar vēl senāku vēsturi un notikumiem. Taču 20. gadsimta vēstures gaita Sanktpēterburgā apliecinājusi tās unikalitāti, raksturu, savdabību un vērienīgumu: 1905. gada revolūcija, tieši te īstenotais 1917. gada apvērsums un radikālās sociāli politiskās pārmaiņas; pilsētas dzīve vairāk nekā septiņdesmit gadu garumā ar Ļeņingradas nosaukumu; Ļeņingradas blokāde un iedzīvotāju varonība Otrā pasaules kara laikā… Nu jau vairāk nekā desmit gadus pilsēta Ņevas krastos ir atguvusi vēsturisko - Pētera pilsētas nosaukumu. Sanktpēterburga, ko vienmēr pavadījusi nepieredzētu nākotnes vīziju un kataklizmu aura, saglabājot savu burvīgumu, ir mēģinājusi jubilejas priekšvakarā jaunās krāsās spodrināt sev tik raksturīgo varenību un grandiozitāti. Jā, tā ir arī iecerējusi drosmīgus nākotnes projektus. Lai atceramies kaut vai 2002. gada Venēcijas arhitektūras biennālē eksponēto Marijas teātra pārbūves projektu un jau pietiekami plaši reklamēto grandiozo Valsts Ermitāžas rekonstrukcijas un paplašināšanas plānu.
Tomēr Sanktpēterburga krievu kultūrā ir nesalīdzināmi daudz kas vairāk. Kopš rašanās to uztvēra nevis vienīgi kā konkrētu pilsētu un Krievijas jauno galvaspilsētu. Sanktpēterburga kļuva par visas jaunās Krievijas un tās nākotnes simbolu. Var droši apgalvot, ka Sanktpēterburgas tēmai mākslā (jo īpaši literatūrā) bija milzīga loma ne vien krievu kultūras attīstībā, bet arī garīgajā dzīvē kopumā.
Jāatzīst arī, ka reti kura pilsēta spēlējusi tik nozīmīgu lomu arī citas tautas vēsturē. Tieši Sanktpēterburgā sākās latviešu profesionālās kultūras un zinātnes attīstība. No 1862. līdz 1865. gadam tur latviešu valodā iznāca “Pēterburgas Avīzes”, vairākas latviešu profesionālo mākslinieku paaudzes mācījās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kas latviešu tautības jauniešu vidū īpaši populāra kļuva 19. gs. 90. gadu vidū.
Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skolā izglītojušies latviešu profesionālās tēlniecības (Gustavs Šķilters, Teodors Zaļkalns, B. Dzenis), scenogrāfijas (Jānis Kuga, Pēteris Kundziņš, Anatols Cimmermanis) un monumentāli dekoratīvās glezniecības (Kārlis Brencēns) pamatlicēji.
20. gs. sākumā Sanktpēterburgā studēja Augusts Annuss, A. Filka, Marta Liepiņa-Skulme, Uga Skulme, Francisks Varslavāns, I. Zeberiņš un citi latviešu mākslinieki. Viņi visi rūpējās par tālāku nacionālās mākslas attīstību.
Tomēr izstāde “Atmiņas par Pēterburgu”, kas Valsts Mākslas muzeja otrā stāva Mazajā zālē apskatāma no 2003. gada 28. marta līdz 4. maijam, vedina iepazīt tieši pašu pilsētas tēlu, vedinot “ieskatīties senās Pēterburgas ainās”. Ekspozīcijai atlasīti vairāk nekā 20 mākslinieku 40 gleznas, gravīras un tēlniecības paraugi, kas radīti laikposmā no 18. gs. līdz 20. gs. sākumam. Tā bija pilnīgi apzināta izvēle un atlase, lai atgādinātu par krievu mākslas kolekcijas eksistenci un parādītu pilsētu - tēlu, kādu to iemūžinājušas daudzas šeit dzīvojošās mākslinieku paaudzes.
Nelielā izstāde pietiekami reljefi izgaismo Sanktpēterburgas tēla attīstību un transformāciju tieši grafikā. 18. gadsimtā jaunā pilsēta asociējās ar grandiozām nākotnes pārmaiņām, tās “pēkšņā” parādīšanās tika uztverta kā brīnums. Celtniecības sākumposmā tika radītas optimistiskas, mažoros toņos ieturētas panorāmiskas Sanktpēterburgas ainas, kurās plānotais, projektos iecerētais bija attēlots un parādīts kā reāli eksistējošs. Tādējādi mākslinieki 18. gadsimtā drīzāk atainoja vēl neeksistējošu, topošu nākotnes pilsētu. Šo pozitīvo pilsētas tēlu izstādē pārstāv Mihaila Mahajeva lielformāta vara gravīras - izcils gravējuma tehniskās meistarības paraugs.
19. gs. mākslinieki pilsētā atklāja pavisam citas, ne mazāk raksturīgas tās esības un būtības šķautnes. Paužot diferencētu, personīgu attieksmi pret pilsētu, viņi parādīja Sanktpēterburgu gan kā mākslas citadeli, gan kā politiskās varas centru, gan kā ierēdņu un birokrātijas netikumu pārņemtu metropoli, gan kā lielu sociālu kontrastu pilsētu, kur sabiedrība bija svinējusi cinisku uzsvaru par indivīdu, personību. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā top mistiskas, simbolisma noskaņu caurvītas pilsētas– rēga, pilsētas–monstra biedējošas ainas. Te kā piemēru varētu minēt izstādē iekļauto Jevgēņija Lanserē litogrāfiju “ Kazaņas katedrāles kolonāde”.
Tomēr 20. gs. sākumā tika uzsākti pilsētas pozitīvā tēla meklējumi. Tolaik cara Pētera dibināto pilsētu ar maiga, burvīga sapņa plīvuru vairs apvija tikai tālas leģendas, nevis brīnuma slava. Daudzi mākslinieki savos mākslas darbos centās Sanktpēterburgu idealizēt, harmonizēt, atjaunot tai sākotnēji piemitušo pozitīvismu un optimismu. Tapa neskaitāmi pilsētas izcilo arhitektūras un mākslas pieminekļu, kā arī burvīgo parku skati, ko ekspozīcijā pārstāv Vilhelma Georga Timma, Jevgeņija Grinera un Annas Ostroumovas- Ļebedevas estampi. Izstādē iekļautas arī Aleksandra Benuā ilustrācijas Aleksandra Puškina poēmai “Vara jātnieks” un viņa pasteļi, kas veltīti svarīgiem Sanktpēterburgas vēstures notikumiem.
Mazliet savrupu daļu veido mākslas darbi, kuros iemūžināta Pētera I personība, kā arī grafikas lapas ar citu Krievijas imperatoru attēliem. Jā, tās arī ir tagad šķiet kā savveida atmiņas - tālas, senas -, kurās, kā redzam, mākslinieki godprātīgi dokumentējuši varas un spēka stabilās pozīcijas. Tomēr kopumā “Atmiņas par Pēterburgu” mēģina parādīt harmoniskas pagātnes pilsētas tēlu un, iespējams, arī kādu atdzimstošās nākotnes pilsētas simbolu, kam 21. gadsimtā jau varētu būt lemts cits piepildījums. |
| | | Atgriezties | |
|
