VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| PILSĒTA VIRS PURVA, PURVĀ VAI – PĀRPURVOJUSIES Sergejs Timofejevs, “Orbīta” | |
| |
| Pēterburgas samizdata izdevumā Vbnby ;ehyfk, kas iznāca 90. gadu
sākumā, tika publicēti jaunā britu mākslas vēsturnieka Endrū Solomona
grāmatas fragmenti. Endrū Solomons laikā, kad modē bija "padomju
māksla", visai bieži uzturējās Maskavā un Ļeņingradā. Viņš pētīja, ko
varētu piedāvāt saviem klientiem Rietumu mākslas galerijās, un fiksēja
interesantu novērojumu. Solomons norādīja, ka Maskavas bohēmas loka
mākslinieki dzīvo grūti, neprātīgi un pašaizliedzīgi, kamēr Pēterburgas
"jaunie mākslinieki" nepiespiesti izbauda savus neizskaidrojamā ceļā
iegūtos lielos dzīvokļus un nereti arī lielo naudu. Pēterburgas
"jaunais vilnis" centrējās ap tādām figurām kā Timurs Novikovs,
Sergejs Bugajevs (Āfrika) vai Sergejs Kurehins, turklāt viņi visi bija
ne tikai mākslinieki vai avangardisti mūzikā, bet arī tālaika stila
noteicēji, kulta figūras un opinion leaders. Oficiālā partijiskā Maskava izdarīja spiedienu arī uz saviem māksliniekiem. Spriedze bija tik liela, ka jebkādas mākslas izpausmes iespējamībai bija jāvelta milzīgas pūles, un arī tad uzreiz bija jārēķinās ar kaut kādu ideoloģisku neatbilstību vai pretrunu. Bet Pēterburgas mākslinieki tanī pašā laikā klausījās jauno mūziku (ne velti postpadomju telpā pirmās reiva pārtijas notika tieši Pēterburgas mākslinieku plašajās darbnīcās), dzēra importa džinu, pīpēja labas cigaretes un izbaudīja mīlestību un uzmanību, ko tiem veltīja daudzās pielūdzējas. Mūžsenā Maskavas un Pēterburgas sāncensība līdz ar padomju varas iedibināšanu, kas Maskavai piešķīra oficiozo statusu, bet Pēterburgu (Ļeņingradu) izvirzīja opozīcijas līdera lomai. Pēterburga kļuva nevis par kārtējo asins un šāviņu revolūcijas šūpuli (tieši tā – "trīs revolūciju šūpulis" – to nodēvēja Maskavas partijnieki), bet drīzāk par kāda "cita dzīvestila" inkubatoru. Šķiet, ka par vispopulārāko šī stila kvintesenci kļuva jaunā mākslinieka – muzikanta tēls, ko Sergeja Solovjova filmā "Assa" atveidoja Āfrika. Plašam skatītāju lokam tika piedāvāts jauns neoromantiķis, kuram piemita dažnedažādas jaukas dīvainības un kurš uzturējās tādu pašu savādu draugu kompānijā (tieši tad Viktors Cojs, arī no tās pašas Pēterburgas komandas "Kino", dziedāja par padomju reālijām: ".. taču tas viss nekļūs par šķērsli romantiķa pastaigai .."). Ļeņingradā spēji uzplauka popkultūrai raksturīgā vorholiskā pieeja mūsdienu mākslai kā dzīvesveidam. "Jaunais vilnis" arī ne visai nopietni attiecās pret tanī laikā Pēterburgā uzkrāto trīs gadsimtu grandiozo kultūras varenību. Par refleksijas avotu drīzāk kalpoja mūsdienu pilsētas realitāte, Krievijas visrietumnieciskā centra – populistiskās mākslas modes izejpunkta realitāte. Pat kaut kādi "arheoloģiski" motīvi, kuros izmantoti Pēterburgas 20. gadsimta sākuma dekadences elementi, "spēlējās" samērā virspusēji, pietiekami dekoratīvi, nesaspringstot, kā, piemēram, Bellas Matvejevas darbos. Un šo Pēterburgas (Ļeņingradas) jaunās mākslas kultūras dzīvesprieku pienācīgi novērtēja tālaika Rietumu kolekcionāri un galerijas. Labāko izpirka un aizveda uz Rietumiem. Jaunie mākslinieki, pēc tālaika mērogiem, saņēma gigantiskas naudas summas. Viņu uzņēmīgie, darbīgie draugi nekavējoties sāka kopēt un tiražēt viņu stilu (kā tas bija ar jauno ekspresionismu vai "jaunajiem mežoņiem" – ar tiem pašiem Āfriku un Novikovu priekšgalā). Šādas gleznas kā matrjoškas nonāca pirkšanas un pārdošanas plūsmā, un vienā brīdī pircēju interese vienkārši noplaka. Padomju Savienība sagruva, sāka veidoties jaunā Krievija – dzīves līmeņa ziņā atpalikusi lielvalsts, par kuras gigantisko potenciālu nežēlīgu cīņu izvērsa jaundzimušie oligarhi, kriminālnoziedznieki un Kremļa struktūras. Asie momenti neapšaubāmi pārvirzījās Maskavas pusē. Pretrunu, opozīcijas gars, ar ko bija izaudzināta visa jaunā Pēterburgas mākslas tusovka, zaudēja aktualitāti. Par galveno tika izvirzīta aktīva un dinamiska pašrealizācija, kas neatzina Pēterburgas viegli slinko romantiku. Uz skatuves izgāja maskavieši un Maskavā iebraukušie aktīvie dinamiskie provinciāļi, tādi kā, piemēram, Oļegs Kuļiks, kurš, neraugoties uz savu tēlu izaicinošo uzdrīkstēšanos, pret pašrealizāciju tomēr attiecas kā pret nekad neizsīkstošu biznesu, kas lielā mērā iejaukts manipulācijā un flirtēšanā ar medijiem. Pēterburga palēnām sāka apdzist. Novecojušie nami, kas vēl pavisam nesen šķita tik romantiski, tagad, zaudējuši nimbu, salīdzinājumā ar ātri modernizējošos un atjaunojošos Maskavu izskatījās vienkārši pēc pamestām mājām. Visas sociāli mākslinieciskās modes likumdošanas funkcijas pārgāja Maskavas kompetencē. Tomēr vēl aizvien aktīvā "jaunā viļņa" paaudze negribēja ar to samierināties, un radās nepieciešamība veidot citu – rekonstruētu Pēterburgas mākslas ideoloģiju. Timurs Novikovs šajā laikā dibināja savu Jauno daiļo mākslu akadēmiju, kas orientējās uz postmodernisma stilistikā pasniegtu klasicismu, kuru vēl nedaudz ietonēja arī uzlabots narcisms un homoerotika. Pseidoantīkie brīnišķīgie jaunieši, kuri reprezentēja pseidoromiskas un pseidogrieķiskas tēmas, atstāja pusaizmigušu zombiju iespaidu – zombiju, kuri, kāda pusaizmirsta pieraduma vadīti, izspēlē senas bakhanālijas. Tajās bija maz dzīvības, kaut gan tieši kultūras centrā Puškinskaja 10, kas uz to brīdi bija nodots mākslinieku un muzikantu rīcībā, izvietotās Jaunās akadēmijas darbs kļuva par Pēterburgas – pilsētas, kura, lūkojoties uz sevi spogulī, tver aizkavējušos narcistisku atspulgu un savā pašapjūsmošanā nespēj dalīties ne ar vienu citu, – jaunā likteņa kvintesenci. Tas ir laiks, kad daudzi Pēterburgas intelektuāļi pārbrauc uz Maskavu un kad pašas galvenās mākslas un kritikas institūcijas veidojas Maskavā. Laiks, kad tādi Pēterburgas giganti kā Sergejs Kurehins un Timurs Novikovs aiziet no dzīves (iemesls tam ir noslēpumainas slimības, kas it kā sevī iemieso pilsētas vispārējo novārdzinātību) vai arī paši pārvēršas par savām parodijām kā, piemēram, Āfrika, ultramodernais personāžs, kurš kļūst par neinteresantā un slikti izdotā žurnāla Aktivist redaktoru. Aktivist tiek izdots par somu naudu, kuri ieskatījušies Pēterburgā, tomēr nav realizējuši tādu ekspansiju, kāda tiem izdevās un tiek turpināta Tallinā (jo mērogu atšķirība ir iespaidīga). Šķiet, ka vairāk vai mazāk normāli šajā laikā izskatās hermētiskās pašpietiekamās Pēterburgas mākslas figūras, kuras neorientējas uz masu mākslas panākumiem un ar savu personīgo aktivitāti izsaka pārliecību un iespēju profesionāli darboties bez Maskavas ieinteresētības. Es par tādu uzskatu trīsdesmitgadīgo esejistu un mākslas kritiķi Aleksandru Skidanu, kurš vēl pavisam nesen pa naktīm turpināja strādāt kā dežurants nelielā siltummezglā, kura krāsnī ik pa brīdim piemeta ogles, bet pārējo laiku lasīja grāmatas. Šādi Maskavā droši vien sev maizi ar sviestu nepelnīja neviens intelektuālis (viņu rūpes bija darbs izdevniecībās, PR kantoros u. tml.). Aleksandrs Skidans vienā no saviem rakstiem ("Par to, kā Pēterburga uzlabo dzīvi un kā kaitē tai") tieši izvērtē impērijas kādreizējās galvaspilsētas šķietamības un esības problēmas. "Pēterburga sevī iemiesoja apkopojošu fantastisku eiropeiskās galvaspilsētas tēlu vispār vai, precīzāk, eiropeiskumu tā krieviski pārspīlētajā, plašajā, bet tanī pašā laikā seklajā izpratnē. (..) It kā Krievija Pēterburgas personā būtu apņēmusies vienā mirklī desmitkārtīgā ātrumā atgūt nokavēto: reizē izdzīvot gan antīkos laikus, renesansi un baroku, gan apgaismību, kas vēl palikusi kaut kur miglainā atmiņā, gluži kā sapnī. (..) Ar laiku Pēterburgas akmens vaibstos pavīdēja pat kaut kas ēģiptisks, kaut kas tik sens, ka uz pārējo "normālo" galvaspilsētu fona jauneklīgās trīssimtgadīgās Pēterburgas pāragrā novecošana nevarēja neizskatīties groteska.” Šķiet, ka vecuma nespēks iestājās nevis kā dabiska procesa sastāvdaļa, kāda nereti piemeklē arī pilsētas, bet gan tādēļ, ka no ierindas bija izgājusi pilsētas iekšējā svira. Pētera iecerētais izaicinājums Rietumiem – Eirāzijas valsts eiropeiskā galvaspilsēta – palika pagātnē tāpat kā arī kultūras opozīcija brūkošajam 80. gadu totalitārismam. Pilsētai vairs nebija mērķa, tā bija kļuvusi par kultūras pieminekli pati sev. Tomēr vai patiešām Pēterburgas "alkas pēc dzīves" varēja apdzist pavisam? Vai patiešām pilsētas sociālkultūras vide nespēja radīt jaunas harismātiskas personības, kas Pēterburgu izvestu no purva? Iespējams, ka par tādu figūru varēja kļūt Anatolijs Sobčaks, viens no Gorbačova perestroikas aktīvistiem, inteliģents, jurists un pirmais Pēterburgas mērs pēc Savienības krišanas. Par viņa ideju uzskatīja mērķtiecīgu pilsētas pārvēršanu ievērojamā tūrisma centrā (tāpat, kā tagad tas notiek ar Parīzi, kuras jaunais mērs pilsētas centru nolēmis izveidot par kājāmgājēju teritoriju, pastaigu epicentru). Diemžēl Sobčaks zaudē vēlēšanās Jeļcina Kremļa ieliktenim Jakovļevam un vēl pēc kāda laika, it kā nesamierinājies ar pilsētas jauno "nekādu" lomu, arī aiziet no dzīves (tāpat kā jau minētā Pēterburgas mākslinieku plejāde). Taču laiks iet, un Maskavas varas virsotnē parādās cilvēks, kurš savā laikā politiskajā arēnā iznāca Sobčaka komandā, – Vladimirs Putins. Kremļa gaiteņos parādās arvien vairāk pēterburgiešu, kuri nebija iejaukti jeļciniskajās mahinācijās. Tomēr tie ir savdabīgi pēterburgieši, kuri saistīti ar VDK, FSB un vadošajām varas struktūrām. Viņi neaizmirst par savu pilsētu, taču uzlūko to nevis kā visam jaunajam un no visām pasaules malām nākošajiem interesentiem maksimāli atvērtu pilsētu, bet kā centralizētās varas jauno rezidenci. Tiek restaurētas pilis – reprezentatīvi kompleksi, kuros Putins tiekas ar Rietumu politiķiem un diplomātiem, tiek restaurēts mīts par Krieviju kā par eiropeisku lielvalsti, mīts, kurā Pēterburgai bija sagatavota atslēgas loma. Cik lielā mērā šis mīts sasaucas ar reālo situāciju, un vai tie nav kārtējie reklāmas un mediju manevri, kuros Putina komanda jau sen ietrenējusi roku? Rādās, ka paši pēterburgieši arī vēl nezina atbildi uz šo jautājumu. No vienas puses, viņi neapšaubāmi priecājas par investīcijām, kuras Pēterburgas 300 gadu jubilejas sakarā ieplūst pilsētā. No otras puses, šķiet, viņi šo izrādi uztver kā šovu, kurā īstenie skatītāji sēž tikai VIP zonā. Bet pārējie, sapulcējušies pusotra miljona ļaužu, lai, piemēram, noskatītos nakts lāzera šovu, pēc tam kā lēta masu pasākuma dalībnieki izklīst kājāmejot (pilsētā šajā laikā sabiedriskais transports nefunkcionē, arī metro ne). Varbūt tieši šī reālās Pēterburgas aizstāšana ar vēl vienu politisku konstrukciju, sajūta, ka notiek podstava, falsifikācija, bija tā, kas daudziem māksliniekiem lika nākt klajā ar aicinājumu nekādā veidā nepiedalīties izreklamētajos jubilejas pasākumos. Viņi protestēja arī pret ieilgušo pilsētas kultūras mumifikāciju: “Pēterburgas atdzimšanas retorika apelē pie gadsimta sākuma, galvenokārt ar to domājot dekoratīvo, laikā drošā attālumā novietoto Mir iskusstva estētiku, djagiļeviskās antreprīzes, akmeistu un simbolistu poēziju. Par kultūras un tūrisma industrijas vadošajiem brendiem kļūst senās mitoloģijas apmirdzētās baltās naktis, Ahmatova, Marijinka un Ermitāža. It kā šeit nebūtu bijis ne Meierholda, ne futūristu, ne Harmsa, ne Filonova un Bahtina, ne konstruktīvisma arhitektūras.." Tomēr, protams, ne viss ir tik bezcerīgi. Piemēram, 90. gadu beigās radās visai jaudīga jauna kultūras iestāde – multimediju centrs PROARTE, kura uzturēšanā piedalās amerikāņu Forda fonds. Tomēr PROARTE drīzāk ir lieliska skola, kas strādā nākotnei, tās darba (semināru, kursu, lekciju) augļi vēl būs redzami pavisam jaunās paaudzes autoru sniegumā. Acīmredzot šie divdesmitgadīgie mākslinieki realizēsies jau citā, līdzsvarotākā situācijā. Sarežģītāk ir šodienas trīsdesmitgadnieku un četrdesmitgadnieku paaudzei, kura Pēterburgā ar grūtībām atrod savu vietu "šeit un tagad". Varbūt tāpēc viņiem prātā nāk idejas par manifestācijām, līdzīgām akcijai "Pēterburga 003 jeb Pēterburgas dzīvās asinis", kas 2003. gada 22. maijā notika netālu no galerijas Navicula Artis. 003 – tas ir neatliekamās medicīniskās palīdzības tālrunis un reizē arī ačgārni uzrakstīti pilsētas jubilejas cipari. Akcijas laikā, izmantojot kapilāro sistēmu, tika realizēta vīna pārvēršana asinīs. Dārzā, kurā savulaik Puškins cīnījās duelī, starp kokiem tika izkarinātas trīsdesmit sarkana spāņu vīna trīslitru pakas. Vīns caurspīdīgajās polietilēna turzās atgādināja otrādi apgrieztu sirdi un vienlaicīgi arī tilpumu, kas raksturīgs slimnīcās neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanai izmantojamās sistēmās. Organizatori bija iecerējuši, ka akcijas jēga atklāsies pakāpeniski, dalībniekiem (pavisam ne vampīriem, bet drīzāk gan reformatoriem) lēni absorbējot vīnu (dzīvās, tomēr nostāvējušās Pēterburgas asinis) un nonākot neviennozīmīgās donoru– saņēmēju (un otrādi) attiecībās ar pilsētu. Var būt, ka šī simboliskā akcija – iedzeršana ( "intelektuālais alkoholisms" daudzajos parkos, dārzos u.tml. ir neatņemama pilsētas kultūras vēstures sastāvdaļa) – atdzīvinās Pēterburgu, kas savulaik Baltijas purvos tika radīta tieši kā simbols. Varbūt pilsēta – muzejs, pilsēta – piemineklis reiz beigs spoguļoties savos sastāvējušajos kanālos un nodosies jaunas jēgas un formas meklējumiem. Vienīgi gribētos, lai šī jaunā jēga kaut daļēji pārmantotu 80. gadu "jauno romantiķu" paaudzes dzīvesprieku. To cilvēku dzīvesprieku, kuriem jauni mūzikas ieraksti, franču filosofu darbi un bijušo impēriju lauskas šķita vienlīdz interesantas. No krievu valodas tulkojusi Ieva Auziņa | |
| Atgriezties | |
