VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Žaketes atsvabinātājs Margarita Zieda | |
| |
| No Bārbijas līdz Jānim Pāvilam II – tik universālā amplitūdā kārtojas
itāļu modes dizainera Džordžo Armani klientu loks. Ne tikai Holivudu
(filmu kostīmi, "Oskara" ceremoniju tērpi, megazvaigžņu individuālie
pasūtījumi), bet arī dažādu valstu futbola komandas, avioapkalpes,
taksometru šoferus un pat armiju ir apģērbis viens no ietekmīgākajiem
cilvēkiem modes biznesā, vienkāršības, prakticisma un elegances
formulas veiksmīgs izgudrotājs un attīstītājs divdesmit astoņu gadu
garumā – Armani. Viņš ir pirmais modes dizainers, kuram Ņujorkas Gugenheima muzejā 2000. gadā bija izstāde – 25 darba gadu bilance – , kas turpinās maršrutā Ņujorka– Bilbao–Berlīne–Londona–Roma–Tokija–Lasvegasa. Izstāde vienlaikus sacēla arī pamatīgu vētru masu medijos, kas norādīja uz sakarībām – izstādes faktu un Armani apsolīto 15 miljonu dolāru sponsorējumu Gugenheima muzejam. Domājiet, ko gribat. Giorgio Armani Gugenheima muzejam kļuva par vislabāk apmeklēto izstādi. VisneglĪtāk apĢĒrbtajā pilsĒtā Un tā izstāde ar pagalam lakonisko nosaukumu Giorgio Armani, ko veido vairāk nekā 400 tērpi un aksesuāri, no 8. maija līdz 13. jūlijam bija apskatāma Jaunajā nacionālajā galerijā Berlīnē, "visneglītāk apģērbtajā Eiropas lielpilsētā", kā vācieši paši sev netipiskā mazohismā publiskās sarunās metās apgalvot. Un, jāteic, Armani šo paššaustīšanos nebūt negrasījās remdināt, pilsētas luksusa veikalu apgrozījumu nodēvējot par vienu vienīgu desaster, kas arī esot par iemeslu viņa konsekventajiem iebildumiem atvērt savu veikalu Berlīnē. Armani acīm Berlīne liekas dīvaina pilsēta, kur ik uz soļa jūtams spiediens veidot aizvien ko jaunu. Radīt kaut ko, kas īstenībā neeksistē, – saka viņš intervijā vācu metropoles lielākajam dienas laikrakstam Der Tagesspiegel. To varot just pat mēbelēs, kas atrodas ēkās. Šajā pilsētā lieto stiklu kā laivas zēģeli vai arī ar nodomu būvē šķības fasādes. Dažviet ir sastopams tik atšķirīgu stilu savienojums, ka tas brēc pret debesīm. Acīmredzami pietrūkst vienas galvas, kas šos atšķirīgos stilus un daudzās vēlēšanās sakārtotu un savstarpēji savienotu. Katra ēka pati par sevi ir ārkārtīgi interesanta, to savietojums – neizturams. Un tomēr tieši ar Vāciju Armani saista kas vairāk par itālieša harmonijas izjūtu tracinošajām "jaunā izpausmēm" un kārtējās filiāles problēmām. Galu galā ir jau filiāles 30 valstīs, 500 veikali veikalos un vairāk nekā 1000 tirdzniecības punktu, kas tirgo arī Armani. 2002. gada ieņēmumu bilance – 100 miljoni ASV dolāru. Par Armani šodien runā uzsvērti koncerna kategorijās. Lai gan – un to nākas atzīt pat vislielākajiem ciniķiem – neviens dizainers, neviens koncerns nav spējīgs uztiept masām "lietas", ko tās nevēlas pieņemt. AndrogĪnais apvĒrsums Nav daudz ietekmju, ko Armani atzīst savām idejām klāt esam, taču vācu aktrise Marlēne Dītriha nepārprotami pieder pie tām. 1995. gadā Berlīnes muzejā Martin Gropius-Bau notika Džordžo Armani reklāmas tēlainības un Marlēnes Dītrihas fotogrāfiju saspēle Armani vis-a-vis Dietrich, kurā laikam jau pirmo reizi tik uzskatāmā veidā atklājās iedvesmas avots Armani androgīnajam apvērsumam apģērbā, kas tiek dēvēts par vienu no diviem patiesi revolucionārajiem soļiem viņa darbībā. Vīriešu apģērbs, kura erotisko un vienlaikus duālo pievilcību Marlēne Dītriha manifestēja ne tikai uz ekrāna, bet arī dzīvē, pirmo šoku publikai sagatavojot Jozefa fon Šternberga filmā Morocco, uzstājoties frakā un cilindrā un savā dziesmas numurā vienlīdz pavedinoši uzrunājot kā vīriešus, tā sievietes, 30. gados izmainīja Holivudas iemītnieku tēlus. Marlēnes Dītrihas paraugam, kura savu izvēli argumentēja ar prakticismu un, protams, ar tērpa spēcīgajām pavedinošajām kvalitātēm, sāka sekot vesels sieviešu pulks. Līdz 1933. gadā Holivudu avīzes dēvē par Trouser-Land, kaismīgi diskutējot par modes pionieres un nenormālās psiholoģijas profesores Marlēnes Dītrihas individuālā piemēra katastrofālajām sekām. Armani 70. gadu vidū veiktā sieviešu apģērba reforma, pārceļot tajā vai visus vīriešu garderobes atribūtus – žaketes, bikses, kaklasaites, arī piegriezumus un audumus, kas tradicionāli piederējuši vīrieša noformējumam, – var atrast, protams, laikā tuvākus līdziniekus, piemēram, Īvu Senlorānu, kurš sievieti apģērba kā vīrieti, atstājot kādu vienu īpaši sievišķīgu akcentu – kurpes uz sevišķi augstiem papēžiem. Armani apgrieza šo konceptu otrādi – vīrišķās apģērba kontūras sievišķīgojot un tikai apavos atstājot uzsvaru uz tērpa izcelsmes maskulīno dabu. Un, lai gan Dītrihas tērpu līdzība formāli būtu tuvāka Īva Senlorāna piedāvājumam, viņas radītā tēla erotiski valdzinošā daba to pavērš Armani virzienā. Tieši šī kvalitāte ir mēraukla Armani tērpiem, un viņš saka paldies tieši Marlēnei. Nevis tonnām saražotajiem uniseksa izstrādājumiem vai feminisma idejām, kas ietekmē vidi šķietami jūtamāk par vienas ikonas starojumu. It's all about sex – šis modes skaidrojums gan nepieder Armani, bet viņa britu kolēģei Vivjenai Vestvudai, taču tieši tas ir arī Armani stāsts, kas īstenībā gan sākās nevis ar sieviešu, bet vīriešu apģērbšanu. Izjauktā Žakete Armani vienmēr esot fascinējis cilvēka ķermenis, kas ietekmējis arī viņa sākotnējo izvēli – studēt medicīnu. Par ārstu Armani nekļūst, taču visas viņa idejas tērpu dizainā un pats apģērba koncepts aizvien ir bijis vērsts uz ķermeņa izcelšanu, industrijas masveidā saražoto bruņu noņemšanu un cilvēka atbrīvošanu. Armani smago un neglīto masu produkciju dēvē par cietumu, kas pilnībā noslēpj ķermeni. Viņa laikabiedri taču masveidā centās ķermeni izkopt līdz pilnībai – jābūt aklam, lai nepamanītu body building aktīvistu centienus. Ķermenis prasījās tikt novērtēts, un Armani to izdarīja. Cik lielā mērā uz Armani ietekmi atstāja Milānas politiskā atmosfēra 70. gados, ielu demonstranti un viņu alternatīvais ģērbšanās veids, kas bija pilnīgi pretējs tam, kuru piedāvāja modes dizaineri, cik – Umberto Eko semiotiskie darbi? Apģērbs, protams, ir nepārprotama zīmju sistēma, nopietns komunikācijas instruments – par to uz nebēdu spekulē aprakstnieki, taču tieši tāds bija fons laikā, kad Armani izjauca žaketi – izņēma polsterus un atārdīja tās stingro iekšējo konstrukciju. Apmēram to pašu, ko pirms viņa 20. gados bija izdarījusi Koko Šanele ar sievietes apģērbu, izņemdama no tā korseti un atbrīvodama cilvēku. Liekot ne vairs apģērbam konstruēt cilvēka formu, bet ļaujot tam brīvi apņemt jau esošo formu – cilvēka ķermeni. Tā, noārdot arī sastīvinātā cilvēka – manekena sabiedrisko tēlu. Armani atbrīvoja ne tikai žaketi, viņš izveidoja jaunu vīrieša tēlu – elegantu, atbrīvotu, easy. "Krītošs audums uz ķermeņa ir pati jutekliskākā lieta, kāda iespējama," saka Armani, izvēloties vieglus, mīkstus, reizēm saburzītus audumus. Pēc filmas "Amerikāņu žigolo", kas parādās 1980. gadā, tik neatvairāmi pavedinošs kā Ričarda Gīra atveidotais varonis vēlas būt katrs. Uz ekrāna eksponēta viena no cilvēka intīmākajām situācijām – garderobes piemeklēšana, kuras mērķis ir pavisam skaidrs – pavedināšana. Gīra žigolo rīcībā ir neskaitāmas pelēkas žaketes, gaišu krāsu krekli, kaklasaites – viens bezgalīgs Armani. Tēls ir gatavs, un vīriešu pasaule to uzņem enerģiski – Gīra varonis kļūst par kulta figūru abpus okeāna. Jaunā urbānā elegance – tā to sauc. Tomēr runa nav tikai par ķermeņiem, lai gan, protams, Armani apģērbs ir nopietns izaicinājums indivīda fiziskajai formai – tas nepretendē uz atspeķošanas iestādes brīnumdarbiem. Nekrāsu palete jeb greige (vārdu savienojums, kas cēlies no Armani izmantotajām pamatkrāsām – pelēks un bēšs, ko viņš pats romatiski dēvē par rītausmas un krēslas toņiem), nepadara cilvēku spilgtu, ja viņš jau tāds nav. Armani tērps atkāpjas valkātāja priekšā, ļaujot tam spēlēt pirmo vijoli. Tie, kuri ir izvēlējušies "Armani", noteikti piemin dīvaino efektu – vienlaikus ar apziņu, ka esi lieliski saposies, tu neesi šo smalko drānu savažots, bet pilnīgi atbrīvots, un turklāt – tas ir vissvarīgākais – šajās drēbēs tu jūties un paliec tu pats. Tās neatņem identitāti. Un tieši tāda ir Armani tērpu koncepcija – drēbes tikai papildina cilvēku. Tāpēc "Armani" ir arī bīstams, tas prasa kvalitāti no valkātāja. Roberta Vilsona izdomas trŪkums Tā Berlīnes dienas presē tika novērtēta amerikāņu teātra režijas zvaigznes Roberta Vilsona, Armani izstādes iekārtotāja Ņujorkā un Bilbao, jaunā Berlīnes versija. Viņa ideja pasniegt Armani tērpus bez manekeniem tiek vērtēta kā katastrofa: gaisā pakārti bēši, pelēki tērpi pret melnu neko – tāda mēroga māksliniekam kā Vilsonam tas esot, mazākais, izdomas trūkums. "Līnijas mēdz būt tikai divas," saka Roberts Vilsons. Taisnas un izliektas. Un Mīsa van der Roes taisnu līniju nospriegotajā Jaunās nacionālās galerijas kārbas pustumsā viņš izkārto Armani tērpus bezgalīgā čūskā. Izņemot no tiem ārā "miesas" imitāciju, skaistā ķermeņa standartus un atstājot melnos iksus – personības iespējamības, tā ļaujot beidzot ieraudzīt pašus apģērbus. Bez skaistajiem valkātājiem. Tērpus kā vērtību per se. Ne hronoloģiskā secībā, bet Armani valodas antoloģijā sakārtotus, kurā nebeidzamo greige galerijā ielaužas arī spilgtas krāsas, austrumnieciskas ietekmes, kuras aizvien savalda dzelžains minimālisms. Izstādē dominē 90. gadu darbi, un, skatot simtiem un simtiem "Armani", citu aiz cita, rodas ķecerīgas pārdomas par to, cik nedaudz 25 gadu amplitūdā viņa darbā ir bijis kustības, virzības. Bet bija, iespējams, pats galvenais – tiešs trāpījums. | |
| Atgriezties | |
