VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| UZ REALITĀTES ROBEŽAS Inese Baranovska | |
| |
| Neviens vairs nav jāpārliecina, ka 21. gadsimtā fotogrāfija kļuvusi par
vienu no nozīmīgākajiem un pamanāmākajiem laikmetīgās mākslas medijiem:
subjektīvā dokumentalitātē balstīta vai speciāli konceptuāli inscenēta,
ar datora palīdzību kompilēta, visādi tehniski un ķīmiski apstrādāta,
krāsaina vai klasiski melnbalti kopēta, tā ir un paliek
fotogrāfija. Fotogrāfija kā radošas personības pašizteiksmes
veids valdzina māksliniekus ar visdažādāko profesionālo orientāciju,
īpaši jaunākās paaudzes autorus. Rīgā ARS BALTICA un Latvijas
Laikmetīgās mākslas centra organizētās izstādes “Kas ir svarīgi?”
ietvaros bija iespēja redzēt divdesmit jauno latviešu fotomākslas fanu
veikumu. Šī izstāde atklāja, ka mēs visai maz zinām par to, kas notiek
šajā lauciņā tepat blakus, bet vairāk informāciju gūstam par
aktualitātēm fotogrāfijas megapilsētās Lielbritānijā, Francijā, ASV un
Vācijā. Gētes institūta Prāgā organizētā tikšanās programmai ar fotoizstāžu kuratoriem, žurnālu redaktoriem, galeriju vadītājiem, fotoskolu pasniedzējiem un fotogrāfiem Developing European Contacts: Photo Magazine Editors meet in Prague deva iespēju vairāk uzzināt, kas notiek šajā jomā jaunajās Eiropas dalībvalstīs – Čehijā, Slovākijā, Polijā, Ungārijā, Rumānijā, Slovēnijā, Lietuvā un Igaunijā. Intensīvā divarpus dienu programma sniedza jaunu vērtīgu informāciju un pavēra iespēju labāk salīdzināt un vērtēt. Galvenā atziņa – austrumu bloka valstīs ir daudz jaunu, talantīgu autoru, ne tikai tādu, kas veiksmīgi seko kopējām aktuālajām tendencēm fotogrāfijā (mainstream), bet spilgtu personību, kas ar savu neparasto redzējumu un attieksmi spēj radīt unikālu paralēlo realitātes pasauli – spriegu, emocionālu un pārliecinošu. Domājot par galvenām kopējām tendencēm, šķiet, pēdējā laikā vērojama pakāpeniska “atžirgšana” no digitālās tehnoloģijas piedāvātajām manipulācijām ar attēlu un obligāto lielizmēru druku eiforijas. Aizvien vairāk ļoti jauni cilvēki apzināti pievēršas klasiskai melnbaltai fotogrāfijai, tradicionālajām kopēšanas tehnoloģijām, cenšoties pat imitēt 20. gadsimta sākuma fotogrāfiju romantisko noskaņu. Labas ir visas tendences. Galvenais, lai pašam autoram ir ko teikt un lai viņa vēstījums spēj mūs emocionāli aizraut, vienalga, vai tas būtu subjektīvais dokumentālisms vai portrets, vai inscenēts attēls. Raksta ietvaros nespēšu pieminēt visu redzēto, bet akcentēšu visspilgtākos iespaidus: šajā reizē pārliecinošākais man likās čehu, poļu un lietuviešu sniegums, tādēļ koncentrēšos uz jauno autoru fotogrāfiju šajās valstīs. Čehu fotogrāfijas skola ir viena no tradīcijām bagātākajām un profesionālākajām visā Eiropā, ne tikai tās austrumu reģionā. Čehija ir valsts, kurā nopietni fotogrāfijas izglītības, popularizēšanas, izstādīšanas un kolekcionēšanas procesi notiek jau kopš 20. gadsimta sākuma. Tās ir brīnišķīgas tradīcijas, kuras var tikai labdabīgi apskaust un ar apbrīnu novērtēt: pārdomāti veidotas izstādes, vairāk nekā piecas speciālas fotogrāfijas galerijas Prāgā un tuvākajā reģionā, Prāgas Fotonama nākotnes perspektīva (pēc plūdu novēršanas jauno – rekonstruēto centru paredzēts atklāt 2005. gadā) un vēl jauno fotogrāfu aizrautīgā un kārā interese par Gētes institūta Prāgā organizēto pasākumu. Pāvels Banka, pazīstams fotogrāfs un Lietišķās mākslas un dizaina skolas (University in Ústi nad Labem) Fotogrāfijas nodaļas vadītājs, kopš 2002. gada izdod apjomīgu un konceptuāli pārliecinošu fotogrāfijai veltītu žurnālu FOTOGRAF (iznāk divas reizes gadā), kas veltīts gan Čehijas, gan starptautiskās fotogrāfijas vēsturei, spožākajām personībām un aktualitātēm. Žurnāla jaunākā izlaiduma galvenā tēma ir simbolu transformācija, simbolu metaforas, bet nākamais laidiens koncentrēsies uz citu tēmu – intimitāte. Gribētu minēt vairākus čehu jaunākas un vidējās paaudzes autorus, kuru sniegums ir novērtējams žurnāla lappusēs un kuru vārdus derētu iegaumēt. Mihaelas Telenovas (Michaela Thelenová) krāsainās fotogrāfijas pārsteidz ar dīvaini trauslu intimitāti. Fokusējot savu kadru uz detaļām, neparastiem fragmentiem, tiek radīts patiess un vienkāršs vēstījums – minimālistiski, bet pārliecinoši gan kompozīcijā, gan krāsā – , kas, pārkāpjot kadra robežas, turpinās mūsu iztēlē. Vērojot, piemēram, fotogrāfiju ciklu Wistfully (2002–2003), kurā parādās mazas meitenes mute ar zobu platīti vai stieptu košļājamo gumiju, tintes nosmērētas rokas, plāksteris uz kājas, nepamet dīvaina un smeldzīga līdzdalības vai piederības sajūta. Māksliniece dzīvo un strādā ziemeļu Bohēmijā, savrup no tādiem fotocentriem kā Prāga, varbūt tas arī palīdz viņai radīt tik individuāli spilgtus darbus. Pilnīgi pretējs piegājiens ir autoram ar jau starptautiski pazīstamu vārdu – Jirži Černickim (Jiri Černicky). Mākslinieks iespaidīgajās fotogrāfijās transformē ikdienas realitāti, ironiski spēlējas ar kultūrvēsturiskajiem un laikmetīgajiem simboliem. Vienā no mākslinieka populārākajiem cikliem The First Serially Produced Schizophrenia (1998), piemēram, tiek apspēlēts pazīstamās Edvarda Munka gleznas “Kliedziens” tēls. Savukārt fotogrāfijā Home Explosion (1998) asprātīgi vēstīts par patērētājsabiedrības trulumu un vienaldzību. Alena Kocmanova (Alena Kotzmanová) strādā klasiskajā melnbaltajā fotogrāfijā un, neraugoties uz pārsteidzoši tradicionālu attieksmi pret fotogrāfiju, spēj realitātē, katrā vienkāršā norisē saskatīt savu īpašo noslēpumu. Banālu lietu fiksācijā viņa atklāj realitātes paralēlās pasaules; vairāk tumsas nekā gaismas akcents rada īpatno brīnuma klātbūtnes efektu. Starp Pāvela Bankas audzēkņu darbiem īpaši spilgti palikusi atmiņā Daniela Dostalkova (Daniela Dostálková) ar fotoportretu sēriju, kurā dažādi cilvēki pozē ar sev mīļiem, pašu koptiem istabas augiem, – nepretenciozi, patiesi un aizkustinoši. Iespējams, šeit un arī citu autoru darbos aizsākas aktuālā tēma par intimitāti. Pārsteidzoši blīva un radoši aktīva pašlaik ir situācija Polijas fotomākslā. Daudzi no Prāgā reprezentētajiem autoriem būtu pelnījuši tikt nosauktiem, bet šoreiz varu akcentēt trīs fotogrāfus, kuru daiļrade balstās uz klasisko subjektīvās dokumentalitātes vēstījumu, taču viņi spējuši šajā vēstījumā iekodēt unikālas vērtības. Vojteks Veteska (Wojtek Wieteska) fotografē tēlus, ko sastapis dažādās pasaules malās – ASV, Japānā, Polijā. Gan klusās dabas, gan cilvēki viņa fotogrāfijās ir vienlīdz svarīgi – melnbaltas vai krāsainas, tās pārsteidz ar precīzi būvētu kompozīciju, minimālismu, kas tomēr neizslēdz emocionālo un garīgo. Īpaši personiska un ietilpīga ir fotosērija par Poliju. Savukārt Vojcehs Vilčiks (Wojciech Wilczyk) klasiskajās melnbaltajās panorāmās iespaidīgi parāda Varšavas rūpniecisko rajonu urbāno vidi, spējot saskatīt dīvaini raupju estētiku un daili vispārpieņemtajā drūmumā un bezcerībā. Starp visjaunākajiem autoriem gribas minēt Katažinu Fortunu (Katarzyna Fortuna), kura tikai 2001. gada beigusi Lodzas Kino akadēmijas Fotogrāfijas nodaļu un kuras darbos arī vērojama spēcīga klasiskās fotogrāfijas tradīciju pārmantojamība: gan mākslinieces veidotajā draugu portretu fotosērijā, gan vairākās fotogrāfijās à la Mierzejewski, kurās viņa pilnīgi imitē 20. gadsimta sākuma fotomeistara stilu un tehniku (eļļas druku). Mūsu vistuvākie kaimiņi lietuvieši līdzīgi čehiem ir slaveni ar saviem fotomeistariem un rūpīgi koptām tradīcijām. Lietuvas Fotogrāfijas savienība, ko vada viena no mūslaiku fotogrāfijas leģendām Antans Sutkus, ir organizācija ar pārliecinošu ilgtermiņa profesionālo darbību. Lietuvai nav sava fotožurnāla, toties ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu katru gadu tiek izdota fotogrāfijas gadagrāmata, kurā ar vairākiem darbiem pārstāvēti visu paaudžu meistari. Par jaunajiem runājot, jāatzīst, ka Lietuvā jūt lielu attīstības potenciālu. Personiski mani ļoti pārliecināja Mindauga Kavaljauska (Mindaugas Kavaliauskas, segvārds MiKas) krāsainās, spilgtās fotogrāfijas, kurās attēloti Lietuvas ļaudis, un Artūra Valjauga (Artūras Valiaugas) fotosērija, kurā skatāmi lauku cilvēki, vecīši pa pāriem viņu ierastajā vidē, – savdabīga parādes portretu versija. Līdzīgs veltījums savai pilsētai un saviem ļaudīm ir arī šobrīd Vācijā dzīvojošās Ramunes Pigaites (Ramuna Pigaite) fotosērija “Manas pilsētas cilvēki”. Varbūt dažkārt šķiet, viss ir pateikts, fiksēts, tomēr vienmēr atradīsies kaut kas citādāks – skatpunkts, gaisma, krāsas, kompozīcija –, kas no jauna ievibrē mūsu emocijas. Tā ir fotogrāfijas realitātes īpašo impulsu maģija. | |
| Atgriezties | |
