VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| LAIKA PASŪTĪJUMS Laimas Slavas saruna ar Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas muzeja vadītāju Sandru Krastiņu 27. aprīlī durvis vēra jauns muzejs – Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas muzejs. Tas beidzot dod iespēju ieraudzīt apkopotā veidā to, kas jau tik ilgi sabiedrības acīm ir zudis un tiek izcelts vienīgi atsevišķu mākslinieku personālās vai piemiņas izstādēs un reprezentatīvās skatēs īpašos gadījumos, – mākslas krājumu no 1944. līdz 1991. gadam. Tie ir 50 Latvijas dzīves gadi, kuros, lai kādi tie bijuši savā politiskajā nokrāsā, dzīvoja un savu radošo garu realizēja cilvēki, kuriem tas bija vienīgais viņu dzīves laiks. Varbūt jaunības vai – gluži otrādi – spēka gadi. Kas paliek tālākgājējiem? Vai kas paliek? Kāpēc paliek? Daudz jautājumu, uz kuriem šī ekspozīcija – 350 darbu izlase – tagad piedāvā iespēju meklēt atbildes. Tiesa, tas ir tikai viens no krājumiem – savulaik Mākslas fonda iepirktie darbi. Pēc gada izstāžu zāles “Arsenāls” telpās arī Valsts Mākslas muzejs izliks savu tālaika kolekciju pastāvīgā ekspozīcijā. Taču jaunais muzejs ir “pirmā bezdelīga”. Par spīti mākslas dzīves kopīgajām finansiālajām grūtībām un muzejam atbilstošu telpu trūkumam, tas ir atradis savu eksistences formu. Šis muzejs piedāvā sevi kā atvērtu krājumu, kurā ienācējs izpēta sarakstu un pēc savām vēlmēm sāk darboties pats – izvelk citu pēc cita lielos metāla vairogus ar gleznām, skatās, iztaujā darbiniekus, šķirsta laipni piedāvāto literatūru, vārdu sakot – veic pats savu izpētes darbu. Jo tā nu ir, ka šie ne tik tālie 50 gadi joprojām nes sev līdzi daudzus nezināmos. Muzejs ir gleznotājas SANDRAS KRASTIŅAS auklējums. Viņas ideja, kas nu ieguvusi savu pirmās kārtas reālo, visiem pieejamo veidolu. | |
 | |
|
Laima Slava: Tu esi māksliniece. Tomēr šķiet, ka laiks arī tevi piespiež darboties ar lietām, kas ir ārpus gleznošanas, mākslas radīšanas. Tu esi izvēlējusies veidot muzeju. Kāpēc? Sandra Krastiņa: Mana kā mākslinieka interese ir – lai mākslu var redzēt. Kā jebkura cilvēka dzīvē, ja viņš visu laiku domā par to, ko dara, arī māksliniekam viņa darbības izpausmes mainās. Un tas notiek organiski. Ļoti jaunam māksliniekam, kas nupat sāk, ir vēl jaunības sajūta, ka visi ceļi vaļā un ir prieks vienkārši kustēties. Pēc gadiem sāc domāt, kāda tavai kustībai ir jēga. Kā tu kusties. Ar vārdu “kustība” es domāju darba kustību, domāšanu, kas ir saistīta ar izvēlēto nodarbošanos. Un tad nonāc pie tāda mirkļa (kā katrs cilvēks nonāk pēc gadiem), kad sāc vērtēt, kas ir izdarīts, kādas ir perspektīvas vēl to darīt, un, protams, domā par to, vai tam, ko esi darījis, ir tavā dzīves vērtību skalā kāda nozīme. Ir cilvēki, kas vispār par to nedomā. Mākslinieks par to domā nepārtraukti. Viņš sev vai nu tic vai netic nemaz, vai atkal sev notic – tāds bērna moments. Domāšana cilvēkam ar gadiem noteikti mainās. Veidojas citi uzsvari. Līdzās lielai ticībai, ka tas, ko mēs darām, ir mūsu dzīves izvēle, manai paaudzei ir vēlēšanās darīt arī kaut ko ne tikai prieka pēc. Un tad jau sāc skatīties plašāk, nonāc pie tā, ka dzīvē daudz kas ir izdomāts, tev vēl ir spēks, ir iespēja vēl kaut ko darīt un tu varētu individuālo, māksliniekam vajadzīgo procesu kaut kā nodrošināt. Lai vispār būtu jēga ar to nodarboties – ne tikai sev, bet arī citiem. Un katrs to mēģina risināt savādāk – kāda viņam tā niša vai interešu sfēra. Varbūt tāpēc man ir prieks, ka es no mākslas pavisam neeju prom, bet sāku par to daudz lasīt, domāt, domāju par sakarībām. Es visu laiku meklēju mākslinieka vietu viņa dzīves laikā pret sabiedrību. L.S.: Kas ir tas, ko tu šajā procesā jūties zaudējusi, ko – ieguvusi? S.K.: Tās ir divējādas sajūtas – būt māksliniecei un ar mākslu saistīta projekta veidotājai. Varbūt šobrīd man nepietiek tikai caur mākslu risināt savas dzīves jautājumus, jo savā mākslā es jūtos ļoti neaizsargāta. Tā ir pilnīgi cita sajūta, kā es jūtos pirms savas izstādes atklāšanas un kā tad, kad veidots projekts un tagad tas “jāpalaiž gaisā”. Tad es noteikti nejūtos tik plika, tik ievainojama, tik nevarīga, kā jūtas mākslinieks. Jā, māksliniekam ir izvēle. Vai viņš caur savu mākslu domā par būtiskām cilvēka dzīves lietām vai par to, ko katrs cilvēks savā mūžā mēģina izdomāt: kāpēc es esmu radies un kāpēc manis vairs nebūs. To visu caur mākslu katrs pauž, kā prot. Vai arī mākslu ļoti pragmatiski izmanto kā nodarbošanos, ar kuru sasniegt kādus citus mērķus. Nerisina ar mākslu tos jautājumus, kurus jebkurš cilvēks sev reizēm nakts vidū pajautā. Viņš neprot to pajautāt publiski un jautā tikai sev. Bet mākslinieks to var jautāt nepārtraukti ar savu mākslu. Ja viņš to negrib jautāt, tad izmanto mākslu kā normāls cilvēks, kas no rīta aiziet uz darbu, bet dzīvo “pēc tam”. Šī izvēle ir tas, par ko mēs domājam. Mani draugi vai kolēģi šo izvēli ir izdarījuši, un es redzu, ka viņiem tā ir bijusi tikpat sāpīga kā man. Viņi sevi realizē, viņi grib kaut ko izdarīt. L.S.: Šis Mākslinieku savienības kolekcijas muzejs tomēr neatspoguļo šībrīža aktualitātes (kaut tavas paaudzes mākslinieku jaunības darbu tajā ir daudz). Tā ir pagātne. Ko tev pašai devusi saskare ar to. S.K.: Pilnībā es uz šo jautājumu nevaru atbildēt, bet mēs, muzejs, esam uzsākuši pētījumu par mākslinieka attiecībām ar to, ko varētu nosaukt par laika pasūtījumu. Tam mēs esam savā dzīvē gājuši cauri. Par to esam bijuši spiesti domāt. Un lai man nestāsta, ka tāpat nav tagad, – es skaidri redzu, kā laiks bāžas virsū ar savu pasūtījumu. Jebkurš mākslinieks mēģina un risina, kā ar to tikt galā. Un man tas liekas pat aizvainojoši, kad redzu, cik viegli mākslinieki padodas. Cik viegli māksla kopumā – ne tikai mākslinieki, bet arī teorētiskā doma, mediji – padodas vajadzībai uztaustīt to, ko grib publika, un tad dot. Tas varbūt ir šodienas mākslinieka kā personības aizsardzības mehānisms – nebūt tik personiskam, neidentificēties zem sava vārda, lai mani nevar aizskart. Tādi ir šie grupu projekti, kur nav tik svarīgs autors, bet kopdarbs. Starp citu, cik interesanti (es par to domāju tagad, kad gatavojamies rādīt virtuālajā ekspozīcijā pēckara “brigāžu gleznas”) – visi mākslinieki labprātīgi, apzināti iet zem kāda kopīga projekta nosaukuma. Viens labi zīmē, otrs – izkrāso, trešais – komponē, un viņu vidū nav nekādu pretrunu, viņi iet grupā pretī kopīgam mērķim. Par ko jūsmo tagad? Piemēram, Karostā notiek interaktīvie sociālie projekti, kas ir vērsti tieši uz publiku. Es viņiem jautāju: “Izstādei ir kopīgs projekts, bet kurš autors ko ir darījis”? Man atbild: “Nav svarīgi, kurš mākslinieks ko ir izdarījis, mēs taisām kopīgu projektu, ar kopīgu programmu kopīgai auditorijai!” Tas ir tas pats, kas brigāžu portrets, – kopīgā laika pasūtījums, kad indivīds kā tāds izšķīst! Ir interesanti izpētīt, kad mākslinieks grib būt pats un kurā brīdī ir gatavs būt kopā ar citiem. Protams, ir mākslas veidi, kur citādi nav iespējams, – kino, teātris. Bet arī šādā, manā nozarē, kur es redzu it kā viena autora darbu, notiek šī ieplūšana masā, paļaušanās uz kopējo. L.S.: Bet vai šeit neparādās arī “laika pasūtījuma” dažādība? Toreiz mākslinieki apvienojās tādēļ, ka brigāžu darbs bija jaunievests ideoloģiska pasūtījuma modelis, kam mākslinieka domāšana bija jāizmaina sociālistiskā reālisma vispārējo principu īstenošanas vārdā, lai rastos darbs par noteiktu, sistēmas izvirzītu tēmu (revolucionāri notikumi, partijas vēsture, laimīgā tauta, kas sagaida Vadoni, utt.). Tas tika nodots oficiālajam pasūtītājam kā maksimāli kvalitatīvi paveikts maizes darbs. Tāda naudas nopelnīšanas iespēja. Tagadējais kopdarbs, tas pats, kas Karostā, ir no “iekšienes” nācis – tas drīzāk atspoguļo kādu sabiedrības pašas dziļi sajustu iekšēju nepieciešamību pēc komunicēšanās bez savrupinošām indivīda ambīcijām, tikai savu kopīgu – laikam taču paaudzes! – psiholoģisku problēmu līmenī. Un tā ir arī cita doma par to, ko mākslinieks ir spējīgs dot savai sabiedrībai. (Tiesa, šķiet, mākslas projektu līmenī visai atbalstīta.) S.K.: Nē, manuprāt, uzstādījums ir “Mākslu tautai”. Un katrs laiks dod mākslu tautai savā veidā. Protams, toreiz bija arī milzīgs propagandas aparāts. Bet varu pateikt arī otrādi: tajā brīdī caur propagandu bija jau definēts, ko mākslai propagandēt. Tagad tas mākslas izšķīdums ir tāds, ka nav vairs pat definēts, ko mākslai vajag propagandēt un kā mākslu izmantot kā instrumentu, lai tā dotu vēlamo ziņojumu. Nav formulēts vēlamais ziņojums, un nav iespējams arī identificēt, kas ir māksla un kas nav. Totalitāros režīmos tiek skaidri definēts vēlamais ziņojums plašām masām. (Bet es to nesaku kā kaut ko pozitīvu, Dieva dēļ!) Un tad sāk darboties katra mākslinieka izvēle, viņa “vēlamais ziņojums”. Jebkuram māksliniekam, ja absolūti individuāli tajā brīdī viņš domā savādāk, nedomā tā kā “meinstrīms”, iestājas savas attiecības ar pasūtījumu. Tas notiek jebkurā pasūtījumsituācijā. Tu saki: nopelnīt naudu. Bet sadabūt naudu projektam – tas ir tas pats! Ja tu šajos noteikumos iekļaujies – tu to vari dabūt. Ja tev ir iekšēja pretestība, tu ej pa savu taciņu. Tagad kopējā virzība ir uz vieglo, uz subkultūru. Vēlamais ziņojums atkal ir: mākslu tautai, cilvēkus maksimāli atpūtināt, pareizāk – ļaut cilvēkam pašam darboties, iesaistīt viņu, ļaut sajust, ka viņš visu dara pats. L.S.: Vai tomēr daļā šo projektu, tai pašā Karostā, nedarbojas arī kāda gluži stihiska doma par mākslas lomu sabiedrības garīgā atveseļošanā? Arī subkultūra nav viendabīga. Pat Mākslas dienas ar savām “atvērtajām durvīm” atkal atdzimst kā tāds tilts no tā laika (tava muzeja darbu konteksta laika!), kad mākslai tās tīrākajos nolūkos bija arī cita – cilvēka pašcieņas uzturēšanas loma. S.K.: Mākslai ir dažādas nozīmes, jā, arī no mākslinieka puses tā var būt kā terapija. Vispār jau domāšana – pozitīvā vai negatīvā – var cilvēkus virzīt. Mākslai ir vajadzīga arī atpazīstamība, atzinība vismaz caur to, ka tā ir redzama, pieejama. Bet šis laiks sava pasūtījuma realizētājiem vairs neprasa ilgstošu profesionālu sagatavošanos, profesionālu izglītību. Nav gadiem jāmācās, lai veiktu pasūtījumu. To var visi. Piemēram, fotografēt var visi. Ir parādījies jēdziens “nogurušais profesionālisms”. Ar gandarījumu saka: “Tas nav nogurušais profesionālisms!” Un tas ir interesanti. Kādreiz, lai labi veiktu pasūtījumu, vajadzēja ilgi mācīties amatu. Kāpēc tagad daudzi mākslinieki jūtas pazuduši? Tāpēc, ka viņu “produktam” nav amata prasmes apakšā. Un tas, ka nav vajadzīga amata prasme, ir visa šī haosa iemesls. Ir tikai gribēšana. Varbūt salīdzinājums ar baletu ir saprotamāks – tā mēs kāptu abas uz skatuves un teiktu: tagad dejosim baletu. Ja nav vispār nekādas amata prasmes un nav nosacījumu, kāpēc drīkst “kāpt uz skatuves”, ir tikai gribēšana un tas tiek atzīts – tad rodas šis haosa moments, kad arī skatītājs vairs nevar saprast, kas ir kas. L.S.: Starp citu, kad sastopamies ar lielajiem aktuālās mākslas vārdiem izstādēs, vienmēr pārsteidz arī viņu amata prasmes lielā loma darbos – šis totālais profesionālisms, savu darbarīku izsmalcināta pārzināšana vieno kā Metjū Bārniju, tā brāļus Čepmenus, Krisu Ofili, Olafuru Eliasonu, Bilu Violu utt. Taču mani pārsteidz, ka tu absolūti izslēdz tādu apstākli kā mākslas darba mērķis. Vai to nosaka ideoloģija vai sabiedriska nepieciešamība, vai indivīda ambīcijas – vai tur nav kādas atšķirības? Vai ir tas pats, ja tu kalpo ideoloģijas prasību apmierināšanai vai tām pretējai straumei, vai kādas sociālās grupas vajadzībām, vai pats sev? S.K.: Nodarbošanās ar mākslu cilvēkam, māksliniekam, ideālajā un godīgajā gadījumā nozīmē risināt cilvēkam būtiskus eksistences jautājumus ar tiem profesionālajiem instrumentiem, kurus viņš tomēr, lai cik vecmodīgi tas skanētu, ir apguvis ilgstošā darbā, ilgstošā mācību procesā. Turklāt viņam ir spējas to darīt (viņa izvēle pirmsākumos ir bijusi pareiza – tas viņa spējām bijis īstais amats, ko apgūt), un tad vēl ir domāšana. Abas šīs lietas kopā – tas ir svarīgi. Ideālā gadījumā māksliniekam būt – tas nozīmē domāt par cilvēka vietu šeit. Bet mākslinieks ir arī cilvēks, un neviens cilvēks nav izolēts no tā, kur viņš atrodas. Un tad stājas spēkā citi noteikumi, ar kuriem viņam ir jārēķinās. Viņš var arī nerēķināties. Tie ir tie klucīši, kas katram savas dzīves laikā ir jāpārbīda. Un muzeja sakarā es gribu teikt, ka tie klucīši, ko katrs cilvēks bīda savas dzīves laikā, jau pēc četrdesmit gadiem nevienu neinteresē. Mēs vairs nezinām šo aizgājušā laika pasūtījumu. Nezinām tos apstākļus. Paliek tikai veikums. Mākslas darbs un veikums bez konteksta. Nav vairs tālaika garšas. Tagad mēs vērtējam tikai mākslas darbu. Viens mākslinieks bija nabadziņš, cits – baigais dzērājs, cits – karjerists. Tagad jau ir sajucis, kurš bija kurš. Runā tikai mākslas darbi un runā pilnīgi citā valodā. Kārtojas citādāk. Un tas man ir milzīgs arguments tam, ka ar savas dzīves problēmām katram pašam jātiek galā. Pats mākslas produkts ir vienīgais, kas tevi un tavu ideju nes tālāk. L.S.: Un kādi ir tavi atklājumi, pašus darbus jaunajā muzejā vērojot? S.K.: Tieši tas, ka esmu spiesta nepārtraukti par visu šo domāt, esmu apbrīnojamā kārtā pārvērtējusi pati savus vērtējumus. Izkārtot ekspozīciju – tas bija milzīgs darbs. Ekspozīciju visu reizē nevar redzēt, ir izvelkama viena siena, tad nākamā. Bet gleznas jau negrib dzīvot blakus tām gleznām, kas vienkārši pieliktas klāt. Tās slikti izskatās, nobāl, un tas man visu laiku ir interesanti – redzēt, ka tā enerģija, kas ir ielikta tajā četrstūrī, darbojas. Es tiešām to dzirdu. Sen atpakaļ, iekārtojot muzejā izstādi, es biju nolikusi Edgara Iltnera darbu blakus Jānim Pauļukam. Domāju – nu, labi. Pagriezu muguru, gāju no zāles ārā, un man likās, ka gleznas kliedz. Es pagriezos un tūlīt noliku katru citur. Arī šeit tas tā notiek. Darbi vai nu nežēlīgi “apēd” savu kaimiņu, sāk dominēt vai vienkārši atgrūžas, nevar dzīvot kopā. Tas noder man pašai – tādi atklājumi. Arguments ir viens: māksla ir jākrāj, jo māksla runā pati par sevi. L.S.: Tomēr tu esi izdarījusi atlasi. Kādi bija kritēriji? S.K.: Es tā taustos šobrīd. Kas varētu interesēt skatītāju, un lai darbi būtu profesionāli. Ne visi darbi ir ģeniāli, bet tie ir ļoti interesanti, savam laikam būtiski mākslas darbi. Es dzīvoju līdzi, domāju līdzi. Apmeklētāju interese ir bieži vien negaidīta. Virtuālo muzeju veidojot, kurā ir iesaistījušies daudzi mākslas zinātnieki, es jūtu, kā katrs no viņiem pārzina savu lauku. Bet skatītājs, kas te ienāk, – viņš prasa no citas puses. Un tad ir jāspēj paskatīties savādāk, nekā tu varbūt esi sakārtojis visu savā hierarhijas plauktā. Katram galvā ir savs rutīnas moments. Tāpēc jau notiek tā, ka ir mākslinieki, kas dzīves laikā ir nezināmi, bet pēc tam – 500 gadus slavenības. L.S.: Par ko cilvēki visvairāk interesējas? S.K.: Ir divas lietas, ko mēs nebijām paredzējuši un kas tagad cilvēkiem laikam šķiet modīgi. Kas muzejos cilvēku biedē? Viņš ieiet kā templī, viss ir tāds kluss un dūmakains, un viņš bažīgi visam paiet garām un iziet ārā. Visā pasaule tagad raksta, ka muzejam jāiet skatītājam pretī, viņš jāiesaista. Gluži nevilšus tas mums ir izdevies – šī iesaistīšana. Sākumā skatītājs arī ienāk tāds bikls un nesaprot, ko darīt, bet, kad sākas tā sienu izvilkšana, viņš piedalās, viņš ir atklājējs. Pie katras sienas izvilkšanas viņš ir atklājējs. Veidojas tas interaktīvais moments, notiek tikšanās ar mākslinieku. Cittautieši runā uzreiz, bet latvietis parasti klusē. Te tik ilgi ir jāskatās, ka arī viņš sāk sarunāties. Un viņš jautā vai saka, ka tas viņam galīgi nepatīk. Sāk stāstīt stāstus. Šo “laboratoriju” var izmantot, lai, topošam jaunajam – Laikmetīgās mākslas muzejam veidojoties, būtu jau pieredze, kā cilvēkam ļaut arī pašam darboties līdzi. Citur tas varbūt ir mākslīgi jāveido, bet šis atklātā krājuma princips to veic dabiski, cilvēkus tas ļoti atbrīvo. L.S.: Kā te jūtas skolnieki, studenti? Redzēju klasi ienākot – ko tieši šī visjaunākā un vismazāk zinošā paaudze jautā? S.K.: Kad skolotāja ir klāt, viņi jautā mazāk. Jā, viņi klausās, jo ir atvesti – visa klase. Bet citādāk ir, kad atnāk trīs meitenes ar blociņiem – pēta un strīdas savā starpā! L.S.: Kas ir minētais virtuālais muzejs? S.K.: Tas būs mūsu telpās ienācējam datora monitorā redzamā (un lietojamā) muzeja pētnieciskā daļa. Ir uzsākts pētījums, kas balstās nevis nozarēs, bet laika nogriežņos. Tās arī nav desmitgades, bet tieši garajā padomju laikā no 1945. līdz 1991. gadam atzīmētie periodi, kas tika dēvēti par Staļina laiku, Hruščova laiku, Brežņeva laiku, perestroiku. Šie nogriežņi būtiski atšķiras. Līdz ar to šajā virtuālajā muzejā mēs varēsim sekot tālaika prasību izmaiņām. Mākslas fakts tiks skatīts caur pasūtījumu, tradīciju un novitāti. Kas nāk mākslā iekšā katrā periodā un kas atkāpjas. Nevar teikt, ka nebija pasūtījuma arī atmodas laikā – tie paši auseklīši. L.S.: Klausoties man liekas, ka tu tomēr vienādo, neatdali laika spontāno pasūtījumu no oficiālā pasūtījuma šim laikam. S.K.: Mēs varētu dalīt un pētīt to, kāds bijis lielais, oficiālais pasūtījums propagandas mērķiem un vai ir bijis privātais pasūtījums vai alternatīvais pasūtījums kā Krievijā – milzīgās underground izpausmes. Jā, mēs varētu runāt par to, kāpēc mums nebija dzīvokļu izstādes. Par to mēs visu laiku domāsim. Kāpēc vienā brīdī viena mākslas nozare vai tehnika attīstās. Piemēram, grafiķiem atklāja darbnīcu šeit Daugavmalā. Un uzplauka vesela nozare! Mākslinieks jau ir kā bērns – viņš tūlīt izdomā, ko ar to materiālu, kas nonācis viņam rokās, varētu izdarīt, un rodas jauns mākslas darbs. Tāds bērnišķīgums māksliniekā būs mūžīgi. | |
| Atgriezties | |
