VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| MATRJOŠKA KĀ MĀKSLAS PASAULES KRITIKA Ilze Strazdiņa Londonā No 16. aprīļa līdz 21. maijam galerijā MOT, kas atrodas Londonas austrumos, bija apskatāma izstāde ar anglisko nosaukumu Russian Doll (Matrjoška). Jāatzīst gan, ka apzīmējumi "galerija" un "izstāde" ir pārlieku vienkāršoti, jo kā MOT, tā Matrjoška vairāk atbilst projekta statusam. MOT ir viena no daudzajām šodien Londonā sastopamajām galerijām, kuru radīšanas iniciatori ir paši mākslinieki. MOT darbojas jau divus gadus, un tās idejas autors ir mākslinieks Kriss Hemonds. Viņa paša mākslinieciskā prakse lielā mērā saistīta ar institūciju kritiku, mākslinieku grupu sadarbības veicināšanu un alternatīvu mākslas telpu izveidi. Sarunājoties ar Hemondu, top skaidrs, ka viss galerijā notiekošais viņa izpratnē ir mākslas darba radīšana. | |
| |
| Matrjoška bija trešā izstāde MOT programmā, kas vērsa uzmanību uz
mākslas prakses izpēti un ko, no vienas puses, varētu uzskatīt par
galerista/mākslinieka/ kuratora Hemonda paša konceptuālu mākslas darbu
– tas bija mēģinājums sadarbībā ar citiem māksliniekiem risināt kopējas
idejas un problēmas, bet, no otras puses, šī izstāde tomēr bija plašāka
mākslas un tās jauno tendenču ekspozīcija. Pirms gada MOT savās telpās izstādīja to autoru darbus, kuru prakse (līdzīgi kā MOT) saistīta ar mākslas telpas uzturēšanu. Tai sekoja izstāde "Apaļais galds" ar kuratora un rakstnieka Metjū Higisa, profesora Džona Tomsona un kritiķa Metjū Kolingsa piedalīšanos. Viņi visi trīs izstādīja savus personīgos mākslas darbus, tādējādi atklājot daudz intīmākas savas domāšanas perspektīvas. Savukārt klātpieaicinātie mākslinieki Džeremijs Delers (Jeremi Dellar), Kolins Lovs (Kolin Love) un Rodijs Tomsons (Roddi Tomson) šai gadījumā darbojās kā MOT uzaicinātie konkrēto mākslas darbu kritiķi. MOT jaunākā skate mēģināja izanalizēt "matrjoškas principu" izstāžu veidošanā un vienlaikus bija arī plašāka kuratoriskās darbības kritika. MOT interesē, kas ietekmē mākslas pasauli un valda pār to. Kāda ir šodienas mākslinieka loma tirgus diktāta pārņemtā mākslas vidē? Kāda ir pēdējā laikā tik daudz diskutētā kuratora loma mākslas interpretāciju kontekstā? Matrjoška bija mēģinājums atspoguļot šodienas mākslai raksturīgo daudznozīmību, kuras ietvaros mākslinieks darbojas kā kurators, kurators izstādās kā mākslinieks, galerijas pārņem institūciju funkcijas, piedāvājot nekomerciālas izstādes, un institūcijas darbojas kā tirgus sastāvdaļa. Kā liecināja izstādes ielūgumā attēlotās matrjoškas un Hemonda rakstiskā koncepcija, MOT piedāvāja variantu, kura ietvaros visi iepriekšminētie procesi satilpināti vienā spēlē (vienā lellē). MOT bija lielākā no lellēm, otra lelle bija pieaicinātais mākslas kritiķis (šoreiz Peters Šučins), kura rakstiskā kritika par izstādē redzamajiem mākslinieku darbiem šoreiz bija uztverama kā atsevišķs mākslas darbs un iekļāvās organiskā kompozīcijā ar pārējiem eksponātiem. Šučins, kas pats arī ir mākslinieks, līdzās citu darbiem mēģināja analizēt savu duālo pozīciju: "Iekļaujot šajā izstādē kritiķa darbu, MOT atrod veidu, kā sašķobīt un atšķaidīt potenciāli akūtu kriticismu, jo viņi iekļauj un tādējādi – savā veidā – ietekmē to, kas radīts ārpus apskatāmās struktūras." Tomēr neatbildēts tā arī palika jautājums, vai Šučina ieguldījums izstādē darbojās kā kritika vai arī vienkārši uzskatāms par māksliniecisku piedāvājumu, kas neatšķīrās no citiem šeit redzamajiem darbiem. Vai ir iespējams, ka tas sevī apvienoja abas kvalitātes? Vai arī tur nav nekā no iepriekšminētā? Laiems Giliks, kas radošajā darbībā bieži manipulē ar sociālo un ekonomisko jomu, atspoguļojot politisko spēku ietekmes, arī bieži darbojies kā izstāžu kurators. Matrjoškā Giliks bija uzaicināts kā komentētājs, lai atspoguļotu starpnieka lomu, ko šodienas mākslas dzīvē spēlē kuratori un interpretētāji. Gilika komentārs bija pārsteidzoši viegls un gaisīgs, lai arī vienlaikus ieturēts māksliniekam raksturīgā rokrakstā, kas iezīmīgs ar vēlmi atkāpties no idejas par mākslu kā objektu. Giliks izmantoja smaržu flakoniņus, kuru saturu izstādes apmeklētāji izsmidzināja gaisā un testēja. Smarža ir simbolisks un vienlaikus juteklisks starpnieks, kas sniedz iespēju fiziski sajust lietu patieso būtību. Flakoniņos sapildītais šķidrums – šņabja un liķiera miksējums – jāatzīst, bija visai tiešs un precīzs Matrjoškas krieviskās identitātes izteicējs. Izstādē piedalījās tādi mākslinieki kā Džordžo Sadoti, Elizabete Praisa un Mārtins Krīds. Savu izvēli MOT argumentēja ar apgalvojumu – visu šo mākslinieku radošie procesi liecina, ka māksla ir plašāks jēdziens nekā vienkārši objekts vai noslēgta forma. Viņi iesaistījās plašākā diskusijā – Elizabetes Praisas izstādītajam darbam svarīga ir konkrētā galerija, tās konteksts, savukārt Džordžo Sadoti un Martina Krīda darbu pilnvērtīga esamība lielā mērā atkarīga no publikas un vides līdzdarbības. Matrjoškā Elizabete Praisa, atsaucoties uz lelles ietilpības principa konceptu, bija izstādījusi eksponātu no Haknijas muzeja, kur pati darbojas kā kolekcijas veidotāja. Eksponāts – sažuvis suns, kas zobos tur žurku, – atrasts 1918. gadā Austrumlondonas dzelzceļa arkās. Matrjoškas princips bija skaidri nolasāms : MOT–Haknijas muzejs–suns– žurka. Varbūt pārāk vienkārši, bet nepārprotami – aizkustinoši. Arī Džordžo Sadoti darbu var interpretēt divējādi. Sadoti līdzīgi Gilikam pieķēries lelles krieviskajai izcelsmei – izmantojis krievu valodā iznākošo Playboy, lai izveidotu kaut ko līdzīgu lūriķa caurumam. To varētu uztvert arī ziņkārīgā Toma kontekstā, kur krievu skaistuļu neatvairāmā pievilcība katram dod iespēju atpazīt sevī Toma samaitātības garu. Taču, ja meklējam refleksijas matrjoškas kontekstā, šis caurums tikpat labi var būt arī "logs uz pasauli". Šai gadījumā – uz pārējiem izstādē aplūkojamiem darbiem. Tērnera balvas ieguvējs Mārtins Krīds, kas Teita galerijā aicināja skatītājus iedegt un izdzēst gaismu, piedalījās ar ārēji pavisam neinteraktīvu dabu. Baltā rāmī ierāmēta balta papīra lapa. Nejaušs skatiens, un pietiek, lai nesaprašanā paraustītu plecus. Tomēr baltā lapa nav gluda – tajā redzamas locījumu atstātās rievas, liekot mums manīt, ka lapas izmērs varbūt tik elastīgs, cik vien nepieciešams. Vai tas ir komentārs par mākslas pasaules "izstiepto dabu"? Par to ka, A4 lapai ir sava nozīme, bet tās salocītai versijai pavisam cita? Un ka abām ir sava taisnība un vieta zem šīs saules? Par to, ka nav vienas atbildes un viss ir savstarpēji saistīts? Gluži kā šī baltā papīra lapa, arī mākslas pasaule ir jautājumu un interpretācijas iespēju pārpilna. Protams, varam piekrist Hemonda domai, ka visu izstādē iekļauto darbu savstarpējās spēles elementa atšifrējums slēpjas to spējā pielāgoties konceptam un līdzāspastāvošajam darbam. Bet kā gan šī izstāde atšķiras no jebkuras citas grupas izstādes, kuras veiksme atkarīga no kuratora spējas redzēt šādas sakritības un savstarpējās spēles elementus? Grūti piekrist autora apgalvojumam, ka šeit redzamos darbus vieno Nikolā Burjo (Nikolas Bourriaud) attiecību estētikas koncepts, kas balstās idejā, ka māksla ir izteiksmes veids, kurš sastāv no attiecību veidošanas ar pasauli, izmantojot zīmes, formas vai darbības. Protams, prātā nāk baltā papīra lapa, kurā var ietilpināt it visu un kuru visi var interpretēt tā vai citādi. Un kas gan pateiks, kam ir taisnība un kam – ne. Vēlreiz pārdomājot izstādi, jāatzīst – lai cik pievilcīgs šķistu koncepts, šeit izstādīto darbu būtība bija atvērta interpretācijām, bet maz runāja par piramīdisko struktūru. Varbūt tieši tāds ir mākslinieka Hemonda vēstījums šodienas mākslas pasaulei, kas iedomājas, ka pastāv lielākā un mazākā lelle, neapjaušot, ka lielums ir mazsvarīgs, jo bez tās vai citas lelles neveidosies matrjoška.n | |
| Atgriezties | |
