VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| LOKATĪVĀS KOPTELPAS Marks Tuters | |
| |
| Berlīnē notikušajā festivālā Transmediale šī festivāla prestižo
Software balvu ieguva Utrehtas mākslinieku kolektīvs Social Fiction ar
savu projektu .walk (dot-walk), kas apvieno datorkodus un
“psihoģeogrāfiskos” ielu maršrutus. Pastaigas laikā dalībnieki izpilda
algoritmiskas instrukciju sērijas, ko saņem no datorkoda, kas izskaitļo
pilsētu kā milzu “peripatētisko datoru”. Pat tas, ka šādu vienkāršu
ideju var uzlūkot kā programmu, var likties amizanti, tomēr šeit pamatā
ir nebūt ne muļķīga ideja, kas balstās uz metaforu par kārtības rašanos
no haosa, kura aizgūta no skudru kolonijas. Tur dzīvniecisku spēju uz
nejaušību balstītas teritorijas izpētes rezultātā rodas kartes. Par dot.walk var teikt, ka tā ir zīme, kas liecina par vispārēju tendenci mākslinieku aprindās uzlūkot pilsētas telpu kā publisku mākslas projektu vietu. Īpaša interese šajā sakarā bijusi par psihoģeogrāfijas ideju, ko attīstīja Situationist International. Kā to jau priekšā pasaka vārds “psihoģeogrāfija”, pateicoties tehnoloģiskajām iespējām, mākslinieki atkal sāk interesēties par tā sauktās iekšējās (“psihiskās”) un ārējās (“ģeogrāfiskās”) pasaules savienošanu. Praksē psihoģeogrāfija pārnes mākslas instalāciju un tās publiku (kaut arī šī robežšķirtne nereti sāk izplūst) no norobežotas galerijas telpas uz pilsētas ķermeni. Centrālais psihoģeogrāfijas trops ir “dreifs” (drift) vai dērive, sava veida meditatīvas pastaigas urbānā ainavā prakse. Pastaiga liek dreifotājam “nomaldīties”, lai nestaigātu pierastos ceļus. Saskaņā ar SI dērive atklāj vidi kā nebeidzamu iespēju avotu, kurā lielākā daļa ceļu ir atvērti jauna veida pilsētas kartes izveidošanai. Koptelpas traģēdija Psihoģeogrāfisks dērive ir tuvs urbānās teorijas politiskajai tradīcijai – no radikālās kā Anrī Lefebra (Henri Lefebvre) līdz liberālajai kā Džeinas Džekobsas (Jane Jacobs) –, kas apgalvo, ka nejaušas tikšanās publiskajās telpās, uz ko bieži tiek attiecināts termins “koptelpa” (commons), ir demokrātiskas sabiedrības funkcionēšanas pamats. Psihoģeogrāfija dara iespējamas šīs tikšanās ar realitātēm, kas atrodas un tiek rūpīgi konstruētas ārpus mums pašiem. Kā piedāvāja Imanuels Kants, savu spriedumu, kas ir kosmopolītiskās ētikas kritiskais pamats, mēs attīstām, nevis balstoties uz dotām normām, bet konfrontējot jaunas idejas. Šobrīd mēs tīklojam šīs idejas pāri visai zemeslodei. Kanoniskā literatūra par publisko telpu svarīgu lomu sociālajās izmaiņās atvēl 18. gs. Parīzes kafijas namiem, jo tā bija vieta, kur aktīvos strīdos dzima demokrātijas laikmets (Hābermāss, Senets). Turpretī šodien digitālajai mobilajai šķirai aizbēgšanu no pilsētas ātruma, vietu, kur ieskatīties sevī ne tik daudz kā nejauši sastapties, piedāvā visur atrodamie Starbucks kapučīno bāri. Par maksu sniedzot pieeju bezvadu internetam un pat nosūtot teksta vēstis potenciālo klientu mobilajiem telefoniem, kad tie iet kaut kur netālu garām, Starbucks un citu brendu “mērķi”, kas līdzinās Rīgas nesen pabeigtajam Coca-Cola centram, veido pseidopublisko telpu arhipelāgu visas pasaules pilsētu mērogā. Īpaši pēc 11. septembra (post-911) pasaulē šīm apmaksātās pieejas vietām nejaušu tikšanos piedāvāšanas funkcija praktiski ir zudusi, pateicoties operatīvajai “riska novēršanas” loģikai. Balstoties uz šiem novērojumiem, sociologi un urbānās vides teorētiķi attīstījuši naratīvu par mūsdienu literatūras par publisko telpu zudumu un pagrimumu (Zukins, Sorkins, Henigens), kurā mūsdienu publiskās telpas ir raksturotas kā tematiski parki vai ar sētām norobežoti dārzi. Situacionisms piedāvāja kapitālisma kritiku, īpaši attiecībā uz pilsētplānošanu un arhitektūru, uzskatot pēdējo par valsts varas roku darbu un vainojot to par ieguldījumu sabiedrības fragmentācijā. Gijs Debors (šīs grupas visietekmīgākā figūra) savā “Izrādes sabiedrībā” rakstīja, ka populārā kultūra otrreizējā izmantojumā lieto autentisko pieredzi kā izrādi un šajā procesā indivīdu padarījusi par pasīvu patērētāju. Debora teorija veidojusi arī bāzi tā sauktās hiperrealitātes postmodernajai kritikai, ar ko pazīstama jaunākas paaudzes franču intelektuāļu grupa, kas bija iesaistīti arī 1968. gada maija notikumos, tas ir, Žans Bodrijārs un Pols Viriljo. Tīklotais urbānisms Viriljo hiperrealitāte bija ne tik daudz ideoloģiskās manipulācijas, kā to apgalvoja Debors, bet drīzāk ātruma, momentānuma un atttēlu interakcijas produkts. Agrāk bijis arhitekts, Viriljo ticēja, ka reāllaika telemātikas iespaids uz pilsētu ir tas, ka arhitektoniskās telpas ķieģeļi un java kļuvuši par “kādas (..) mirušas sabiedrības, kuras tehnoloģijas bija tuvu saistītas ar materiāla redzamo transformāciju (..) Monumentālo Ieleju”. Tādējādi šis raksts izvirza apgalvojumu, ka, lai radītu kaut ko tādu, ko Deniss Kaspori, sekojot Viriljo, sauc par “atvērtā koda arhitektūras” kooperatīvo un evolucionāro praksi, mums jāņem vērā komunikācijas tehnoloģiju imateriālā joma. Digitālā pilsēta attīstījusies pēdējās divās desmitgadēs kā nozīmīgs fenomens, kas ietekmējis veidu, kā mēs izprotam urbāno dzīvi. Komunikācijas plūsmas šķērsoto pilsētu pārkārtojušas tehnoloģiskās sistēmas un tīkli, veidojot ievērojami digitālu arhitektūru. Digitālajā pilsētā tehnoloģija bieži liekas izslēdzam mūsu spēju izsekot tās efektiem, tomēr tīkli ir aktīvi un visos līmeņos iesaistīti urbānisma koncepta transformācijā. Piemēram, tīkloto interaktīvo spēļu fenomens, kur spēlētāju populācijas, kas ir ekvivalentas īstām pilsētām, vienlaicīgi saskaras ar vienu un to pašu virtuālu tiešsaistes vidi (ap šīm “spēļu pasaulēm” tāpat radušās veselas apmaiņas ekonomikas). Laikam ir vietā apgalvojums, ka mēs esam liecinieki tam, kā transformējas pats “pilsētas” vēsturiskais jēdziens, jēdziens, kas ir spēkā, kopš lauksaimniecības virsvērtība, nonākusi akumulatīvajos centros, pirms 10 000 gadiem noveda pie kopīgu dzīves telpu izbūves, jēdziens, ko mēs lietojam jau 10 000 vai vairāk gadus. Šodien programmētāju iztēle ar tās kodēto virtuālā un reālā saskarnes (interfeisa) kontroli ir arhitekts un inženieris, kas konstruē konsensuālo, urbāno realitāti, kurā dzīvo miljoniem cilvēku visā pasaulē, virtuālo realitāti, kas formē viņu reālās eksistences nozīmīgu daļu. Mēs varam šeit ievērot filmas kā “Otrā dzīve” (Second Life), kas ļauj spēlētājam līdzdarboties šo VR pasauļu radīšanā, kuras ir kā potenciāli modeļi atvērtā koda urbānismam. Īpašu interesi šajā sakarā izpelnās veids, kādā mobilās un velkājamās (wearable) tehnoloģijas parādās, lai savienotu šīs virtuālās kopienas ar arhitektonisko un urbāno telpu. Iespējas, kas nāk līdzi tā sauktajai “paplašinātajai realitātei” (augmented reality), likušas pazīstamajam tehnoloģiju speciālistam Skotam Fišeram (Scott Fisher) apgalvot: “Ātri pieaugot mikrodatoru informācijas apstrādes spēju un grafiskajam struktūras līmenim, iespējamas kļūs arī pārnēsājamas personālas virtuālās vides sistēmas. Tas var piedāvāt cilvēka interfeisu, kas pats izgaist, – durvis uz citu pasauli.” Pagājušā gada ART+COMMUNICATION festivālā Rīgā, piemēram, kāds viesis demonstrēja sistēmu, ar kuras palīdzību var spēlēt populāro tiešsaistes videospēli “Quake pilsētas telpā” kā pretstatā datoram aiz desktopa. Šis velkājamais dators, kas radīts Dienvidaustrālijas universitātē, ir iemontēts aiz muguras un projicē 3D videospēles telpu uz “reālās pasaules” ainavas caur galvas displeju, pie tam abus šos elementus kontrolē ar GSP (globālās pozicionēšanas sistēmas) tehnoloģiju palīdzību. Reāllaiks, mobilā pilsēta Samaksājušas daudzus miljardus, lai iegūtu spektra daļas bezvadu informācijas pārraidei, mobilo telefonu kompānijas sagaidīja ziedu laikus savai industrijai ar šīs paplašinātās realitātes vienkāršās tehnoloģijas versijas mobilajiem telefoniem parādīšanos. Dažās Eiropas valstīs jau vairākus gadus ir iespējams saņemt kartes, kas atbilst atrašanās vietai, un salīdzinoši nesen pieejams kļuva pakalpojums, kas atļauj norādīt līdzās atrodošos draugu atrašanās vietu. Tā kā mobilo telefonu sistēma ir korporāciju noslēgta, attiecībā uz šīs tehnoloģijas likteni valda kritiska neskaidrība. Kamēr pazīstamais tehnoloģiju žurnālists Hovards Reingolds domā, ka šīs tehnoloģijas būs urbānās dzīves pamatā vēl desmit gadus uz priekšu, viņš aprakstījis arī divas iespējamas nākotnes, vienu ar atvērtām sistēmām kā internets, kur “visas populācijas vai pilsētas iemītnieki rada, lieto un apmainās ar informāciju un medijiem, kas saistās ar ģeogrāfiskām atrašanās vietām”, un otra, noslēgta sistēma “pasīvajiem lietotājiem iepriekšiepakotam saturam, ko ražo daži duči sistētisko superzvaigžņu”. Kamēr mums ir tendence saistīt publisko telpu jēdzienu ar kādu būvētas vides aspektu, mobilās komunikācijas tehnoloģijas var ievest sava veida mutāciju pilsētas ķermenī, kas no mums prasīs pārvērtēt mūsu ideju par “publisko telpu” 21. gadsimtā. Kamēr telefons kā tāds darīja iespējamu ar balsi būt klāt, bet fiziski projām, mobilais telefons noved šo paradoksu vēl aktīvākā ķermeņa un pilsētas sasaistē. Piemēram, Helsinkos, pilsētā ar vislielāko mobilo telefonu blīvumu (ap 90% no visiem iedzīvotājiem), pusaudžu grupas ir sinhronizētas, kaut arī atrodas dažādās vietās, un var pēkšņi veidot bandu un tikpat pēkšņi pazust, tā ir tehnika, ko salīdzina ar putnu bariem. Dažu pēdējo gadu laikā mobilos telefonus aktīvi lieto jauna veida urbānajos karos, kur parādās taktiku kopas, kas atgādina sadursmes starp nomadiem un romiešiem. No slavenās Sietlas cīņas līdz neskaitāmiem futbola cienītāju kautiņiem mobilie telefoni tikuši izmantoti, lai reāllaikā koordinētu decentralizētas pūļa kustības, un šai procesā policija, kas pati ir centrāli organizēta, zaudē. Šo pašu fenomenu varēja vērot FlashMobs sēriju laikā, kas sākās Ņujorkā, kur anonīmi tekstuāli vēstījumi izraisīja vairākas masveida īsas pulcēšanās, lai pirms izklīšanas veiktu kādas muļķīgas darbības. Liekas, ka Viriljo sagaidīja, ka tīkli kaut kā izmainīs telpas sasaistes un satvara funkcijas, pamatīgi sacaurumojot pilsētas sienu. Kamēr Viriljo kritika strukturē šīs attīstības urbānajā pazušanas naratīvā, citi uzskata, ka šie notikumi nozīmē jauna tipa publisko telpu, ko iespējamu darījušas mobilās tehnoloģijas. Tiktāl, kamēr mobilitāte varbūt slepus transformē sociālo attiecību potenciālu pilsētas publiskajās telpās, tā ir iesaistīta arī publiskā/privātā šķirtnes pārdefinēšanā. Pusaudžiem Āzijā un Eiropā, kur pašmāju telpa tiek vērtēta ļoti augstu un lielākajai daļai mājokļu ir tikai viena valsts līnija, mobilie telefoni (īpaši, kas attiecas uz teksta un multimediju vēstījumiem) atļauj lietotājiem uzturēt atvērtus kanālus intīmajam, neskatoties uz kontekstu, padarot publisko telpu par neskaitāmām vienpusējām sarunām. Saskaņā ar to un par spīti iedomātajam izmantojumam, kam tie tika pieteikti, urbānās publiskās telpas kontekstā mobilo tīklu sakaru jautājums ir problemātisks. Es apgalvotu, ka tas tomēr lielā mērā ir konstrukcijas problēma. Lokatīvie mediji Tikai ļoti nesen tapušie pētījumi un attīstības projekti, ko kopīgi izstrādājuši dizaina mākslinieki un tehnoloģiju speciālisti, sākuši skart problēmu, kā plānot interaktīvo urbānismu, ņemot vērā mobilo, tīkloto sakaru iespējas un problēmas. Piemēram, Liepājā pagājušovasar Jauno mediju centrs RIXC organizēja starptautisku mākslinieku grupu (šo rindu autors bija viņu vidū) semināram K@2 mediju telpā Karostā, lai izpētītu ideju par digitālo mediju piesaisti atrašanās vietai. Samaksājuši vairākus miljardus, lai iegūtu spektra daļas bezvadu informācijas pārraidei, mobilo telefonu kompānijas sagaida no atrašanās vietas noteikšanas medijiem šīs nozares ziedu laikus. Dažās Eiropas valstīs jau vairākus gadus ir iespējams saņemt kartes, kas atbilst atrašanās vietai, un salīdzinoši nesen pieejams kļuva pakalpojums, kas atļauj norādīt līdzās atrodošos draugu atrašanās vietu. Piemēram, Urban Tapestries projekts Lielbritānijā paveica lielu darbu, lai attīstītu un publiskotu jēdzienu par kopienas zināšanām, ar ko apmainās pa mobilo telefonu, kas balstās uz atrašanās vietu, tas radīja plaša mēroga programmpielietojumu publiskās demonstrācijas, kas tika veidotas, adaptējot Hewlett Packard un Orange. “Lokatīvo mediju tīkls” cenšas savienot psihoģeogrāfa (ko mēs saskaņā ar Social Fiction varam uzskatīt par “pilsētas hakeri”) intereses ar tiešsaistes kopienas tīklojuma entuziasta interesēm. Vai nu apzināti vai ne, bet lielākā daļa pūļu uz atrašanās vietu balstīto mediju jomā tomēr rada un noglabā datus centrāli vadītos serveros (sk., piemēram, Urban Tapestries). Tīkla pētījumos iesaistītie ir ne tikai politiskā opozīcijā šai “dārza ar mūri” pieejai publiskās telpas gadījumā, bet vēl vairāk – uzskata, ka šādas pieejas ir lemtas nebūtībai, parādoties jaunajām datu radīšanas un glabāšanas metodēm, tas ir, semantiskajam tīklam. Būdams sava veida esperanto internetam, semantiskais tīkls noformē protokolu komplektu jūsu datu tiešsaistes strukturēšanai, semantiskā tīkla gramatikas ļauj autoriem indeksēt savas vietnes, tādējādi it kā padarot tās ar mašīnu nolasāmas visā internetā. Semantiskās tīkla gramatikas, kā RSS, ko izmanto tīklu žurnāli (weblogging), ir lasāmas mašīnām ar viegliem programmpielietojumiem, kas ļauj izdevējiem veidot savus datus kā “avotus”, uz kuriem lasītāji var izlases kārtībā pierakstīties. Semantiskais tīkls sola lasītājam, ka tas saņems piemērotu interneta reāllaika kompilāciju. Pievienojot datus par atrašanās vietu, blogingu var uzskatīt par paplašinātas publiskās telpas radīšanas modeli. Blogeri, kas publicē savu pastu RSS avotos, tagad var iesaistīt arī ģeolokatīvo semantisko informāciju, tādējādi liekot darboties īstajam, reālās pasaules kontaktam starp virtuāli nodalītām datubāzem. Šādus piemērus attīstījuši Blogmapper, Space Name Space un Social Fiction. Semantiskā tīkla modeļa skaistums, ja to pielieto tīklotā urbānajā telpā, slēpjas apstāklī, ka tas ir īsti personalizēts datu uzglabāšanas veids, kas ļauj autoriem atstāt informāciju uz saviem pašu serveriem. Tas uzliek autoriem atbildību pašiem par savu saturu (atbrīvojot sistēmas dizaineri no jebkādām domām par pieejas nodrošināšanu vai satura novadīšanu) un liek domāt par jaunu globālu atbildību informācijas un zināšanu vadībā – 21. gs. virtuālo demokrātiju. Tā kā sistēma ir decentralizēta līdzīgi interneta arhitektūrai kā tādai, tālāk kļūst virtuāli neiespējami izdzēst visas atmiņas pēdas par atrašanās vietu, semantiskais tīklotās urbānās telpas modelis tā kļūst par ieroci pret “urbicīdu”, atbrīvojošo pilsētas noliegumu vai nogalināšanu. Bena Rasela (Ben Russell) Headmap Manifesto, kas ir viens no pamatdarbiem diskursā par lokatīvajiem medijiem, piedāvā taktiku kopu semantisko tīklu ontoloģiju pielietojumam mobilajai vietrādes tehnoloģijai, tādējādi transformējot pēdējo no līdzekļa atrašanās vietai atbilstoša satura (à la Starbucks) uzgrūšanai par bāzi jauna veida mobilajai tīklotajai klātesamībai. Rasels saka ka FOAF (friend of a friend – drauga draugs) tīkli, attiecināti uz lokatīvajiem, mobilajiem telefonsakariem, ļaus parādīties apmaiņas ekonomikai, kas balstītos uz uzticību. Salīdzinot urbāno infrastruktūru ar atvērtā koda programmatūras attīstīšanas kopienu tiešsaistē, viņš uzskata, ka pilsētā eksistē neizmantotas bagātības, kuru atslēga ir uzticība. Rasels nākotnē paredz draugu tīklus, kuri varēs apmainīties ar personalizētām, lokatīvi iekodētām kartēm, lai piekļūtu draugu draugu tīklam. Daļēji inspirējoties no anekdotiskiem novērojumiem Burning Man mākslas festivālā Nevadā, kur 25 000 un vairāk cilvēku sapulcējās tuksnesī, lai veidotu uz laiku eksistējošu pilsētu, kas balstītos uz dāvanu ekonomiku, Rasels paredz, ka lokatīvie mediji ļaus izveidot sava veida pārnēsājamu īslaicīgu autonomo zonu. Līdzīgi skudru kolonijai, kas rada kārtīgu teritorijas karti, veicot gadījuma rakstura izpēti, visos Rasela rakstos parādās atsauces uz iespēju, ka kolektīvā urbānā forma potenciāli var rasties no pamatos kolektīvas patstāvīgi rīkojošos personu darbības, kas tiek koordinēta ar inteliģentas sistēmas starpniecību, varbūt pat kā jauns sociālais līgums selektīvi pieejamām pašcentrētām utopijām. Pēcarhitektūra Varētu Bena Rasela un “Lokatīvo mediju tīkla” pētnieku idejas uzskatīt par programmatūras mākslu, bet, dodot vairāk vēsturisku kontekstu, es gribētu salīdzināt to ar 60. gadu utopiskās arhitektūras grupām, piemēram, Archigram un Superstudio. Rodot interesi akadēmiskajā vidē, piemēram, Arhitektūras asociācijā Londonā (kur nesen tika organizētas lokatīvo mediju lekciju sērijas), un inspirējoties no situacionisma, šīs grupas bieži pašas sevi definēja kā antiarhitektus, kas neslēpj savu opozicionālo politisko pozīciju attiecībā pret valsti, tās mazināja savas jomas integritāti pret pēdējo, konstruējot fantastiskas ainavas – pamatojoties uz to, ko Superstudio loceklis Masimo Banzi nosauca par “instinktīvām tiesībām, kas ir katram indivīdam attiecībā uz savas vides plānošanu”. Brīvi no modernistu torņu bloku fragmentārās telpas, itāļu grupa Superstudio par savu hipotētisko struktūru izvirzīja nomadus, kuri var pieslēgties – tas bija pirms bezvadu ēras – jebkurā punktā un spontāni materializēt minimālo mājas fantāzijas dzīvi – tā bija tehnoloģiska bezlietu nomadisma utopija, kurā pats ķermenis kļuva aparāts (nevis mašīna, piemēram). Pats 60. gados bijis arhitekts, Pols Viriljo attīstīja kaut kādā veidā līdzīgu urbānisma vīziju, kas arī balstījās uz ķermeņa iekustināšanu. Tajā, ko viņa grupa Architecture Principe sauca par Function of the Oblique (slīpuma vai šķībuma funkcija), durvis un sienas bija iebūvētas līkumainas un stūros, kas, kā šķita Viriljo, lika ķermenim atgriezties aktīvās attiecībās ar vidi. Noraidīti sekojošajās desmitgadēs, ko bija pārņēmušas postmodernistu un poststrukturālistu teorijas, supermodernisti no jauna izpelnījušies interesi tik vēlu. Postmodernais stils, kurā akcents tika likts uz lokālu arhitektūru ar rotājumiem, kas bija “citāti” no citiem stiliem, ir zināmā mērā kļuvis neinteresants, un poststrukturālistu kritika, kas akcentēja atšķirīgā mikropolitiku, novedusi pie frustrējošas interešu grupu fragmentācijas, bieži bez kāda vienojoša plāna – novedot atpakaļ pie garlaicīga funkcionālisma. Pateicoties daļēji tehnoloģiskajam avangardam, projektos, ko 60. gados nebūtu bijis iespējams realizēt ar toreiz pieejamajiem materiāliem, daži supermodernisti kļuvuši par kaut ko līdzīgu jaunas arhitektūras renesanses krātuvei, kam ir īpaši dramatiska ietekme uz pasaules muzejiem (tas, ko daži sauc par Bilbao efektu). Tomēr supermodernisti tiek kopēti galvenokārt tikai estētikas līmenī – to dara superarhitektu kliķe (Gerijs, Fosters, Rodžerss, Lībeskinds, Kūlhāss, Grimšovs). Viņi pagātnes politiskos projektus lielākoties atliek sānis kā dīvainas pagājušas ēras paliekas. Lokatīvās koptelpas “Pilsēta, jā, parunāsim par to. Bet arhitektūra, tā ir beigusies, pagājusi. Priekškars.” Pols Viriljo. Iespējams, ka tā vairs nav arhitektūras joma, kurā Viriljo redz telemātisko tīklu caurumojumu, bet drīzāk atvērtā koda, sociālās programmatūras veidošanās un varbūt pat specifisku programmu, kas saistītas ar urbānisma un utopijas jautājumiem (šī ir pagājušā gada Transmediale tēma), joma. Bezvadu kopienas aktīvistu grupas, piemēram, Londonas Consume, pētī nomadisko urbāno vidi līdzīgi tam, kā to piedāvāja Superstudio (kaut arī bez jaukajiem kolāžu skečiem), veidojot atvērtās pieejas bezvadu interneta koncentrācijas kopas – bezvadu koptelpas – dažādās Lielbritānijas vietās. Līdzīgi ar kompilēta instrumentārija palīdzību, kurš sastāv no kopienas orientācijas karšu pielietojumiem un tekstiem, kā Headmap Manifesto, lokatīvās koptelpas piedāvā “Lokatīvo mediju tīkls”. Abi šie projekti zināmā mērā iesaistīti supermodernisma projekta aspektu atjaunotnē, neslēpjot arī vainas. Kamēr mobilā telefonija, šķiet, iet savu ceļu uz digitāli nodalītā savienošanu – mobilie telefoni taču ir pieejamākā komunikācijas tehnoloģiju forma, kāda līdz šim izgudrota, – bezvadu vai lokatīvās koptelpas vīzijas joprojām liekas pieprasām kompleksāku aparatūru, nekā vidusmēra cilvēkam ir pieejama vai saprotama. Līdzās atvērtā koda urbānisma ideju attīstīšanai un propagandai digitālo kopienu – tādu kā “Lokatīvo mediju tīkls” – loma tādējādi ir tādu sistēmu radīšanā, kas izvairās no novecošanas, iesaistot populārās publikācijas sistēmas (t.i., semantiskais tīkls), kas nodrošina tehnoloģiju brīvu un pieejamu tām grupām, kuru pārstāvji tehniski nav pārāk zinoši. Atbalsojot Rasela Headmap Manifesto, nesenie darbi, kas veltīti mobilajiem vietrādes tīklu sakariem, pievērsušies kopienas transformēšanas iespējām, izvirzot kaut ko līdzīgu telpiskota interneta parādīšanās iespējai. Tomēr atšķirībā no agrīnā interneta, kas balstījās uz sabiedriskajiem līdzekļiem un atvērtiem standartiem, lai paātrinātu inovācijas, liela daļa mobilo tīklu sakaru spektra pieder korporācijām, kam ir arī kontroles intereses piegādes sistēmās (kā aparatūras, tā programmatūras līmenī), kas rada vertikāli integrētu dārzu ar sētu, un tas ir modelis, kurš nebūt neaicina trešās puses pārstāvjus radīt saturu. Taču plaši nefiksēti ģeolokatīva satura krājumi, kas attiecas uz katru zemeslodes daļu un tiek uzturēti no valsts kases – par nodokļu maksātāju naudu –, eksistē GIS vai ģeogrāfisko informācijas sistēmu formā. Kamēr dažas valstis attiecībā uz GIS sākušas piemērot atvērtās publiskās pieejas politiku, vispārīgi runājot šos datus izmanto tikai un vienīgi profesionāļi. Tādām grupām kā “Lokatīvie mediju tīkli” tādējādi būtu jāpārņem cita loma kā GIS industrijai un valsts ģeogrāfiem, lai ļautu šo zināšanu bagātībai ieplūst jauno mediju izpētes un urbāno studiju jomā, kā arī jākļūst par atvērtu struktūru kopīgajām telpiskajām zināšanām. Uz likmes ir ne tikai publiskās pieejas plašām atvērtā koda informācijas datubāzēm izkārtošana, bet arī to uzturošās arhitektūras izbūve, lai varētu šo uzdevumu veikt. 19. gs. sabiedriskās nacionālās valsts izbūvi definēja dzelzceļi un agrīnie telekomunikācijas tīkli, 20. gs. – sociālās drošības tīklu attīstība, bet 21. gs. tiks atzīts ar to, ka tajā digitālās domēnes kļuvušas pieejamas plašai publikai mūsu koncepta tālākvirzīšanas un demokrātijas realizēšanas tradīcijā.n No angļu valodas tulkojusi Ilva Skulte Rakstā labotas tikai interpunkcijas un ortogrāfijas kļūdas | |
| Atgriezties | |
