VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| sieviešu lietas Vilnis Vējš Katrīnas Neiburgas māksla ir vienkārša un skaidra, bet saprotami izteikties par to ir tikpat kā neiespējami. Jo vēlamo iedziļināšanos, darbu nozīmes atburšanu apgrūtina ne tikai mākslas valodas izsmalcinātība un autores personības noslēpumi, kam tā arī būtu jābūt, bet – tikpat lielā mērā – lokālā konteksta neskaidrība un iespējamās analīzes atskaites punktu ļodzīgums. Mēģināšu paskaidrot: nav jābūt apveltītam ar pārdabisku redzi, lai pamanītu, ka trīs asis, ap kurām rotē Neiburgas vēstījums, ir feminisms, sociālā kritika un komunikācija. Mēs esam pieraduši, ka frāzes par patērētājsabiedrību, "džendera" pētniecību un savstarpējas saprašanās veicināšanu žvadz ikkatrā rakstā, kas veltīts norisēm pasaules mākslā. Mēs tās jau vairs neuztveram nopietni. Mums liekas, ka, klausoties par kārtējo sociālkritisko, feministisko projektu, dzirdam tikai profesionāla žargona piesātinātu small talk. Mēs neesam pamanījuši, ka minētie problēmu arhipelāgi patiešam ir neizsīkstošs iedvesmas avots māksliniekiem un teorētiķiem it visur, izņemot Latviju. | |
| |
| Tomēr centīšos neizplūst vispārinājumos, iekams neesmu pateicis kaut ko
konkrētu, pat personisku. Lai iepazīstinātu jūs ar Katrīnu, pastāstīšu,
kā ar viņu iepazinos es. Protams, man šis stāsts liekas zīmīgs.
Pagājušā gadsimta beigās, strādājot kādā reklāmas aģentūrā, tiku
iesaistīts modeles meklējumos vērienīgai kampaņai. Kolēģis – dizainers,
arī pazīstams dīdžejs – ieteica, ka vajagot uzaicināt uz provēm
Kačiņu. Kačiņa atnāca, nofotografējās un tūliņ pēc tam devās uz
Zviedriju studēt mākslu. Latvijā vēl pusgadu uz visiem reklāmas stabiem
bija redzams attēls, kurā brīnumdaiļa meitene ar baudu tuvina lūpām
kafijas tasīti. Mājsaimnieces kafiju pirka, pārdošana veicās,
internacionālās kompānijas bosi bija apmierināti. Redziet, Katrīna
Neiburga ir personiski pazīstama ar realitāti, kurā visu nosaka
manipulācijas ar plašsaziņas līdzekļiem, sociālo lomu spēles un
sievietes tēla ekspluatācija komerciālos nolūkos – feminisma uzbrukumu
iecienītais mērķis. Es gribu teikt, ka Katrīna Neiburga pārstāv
paaudzi, kas dzīvo pasaulē, kuras grimases latviešu māksla iepazīst
tikai pamazām, kā taustoties, šausmu un sajūsmas apdullināta. 1999. gadā pēc četriem Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā pavadītiem gadiem Katrīna Neiburga devās uz Stokholmu, kur studēja videomākslu profesora Ebertharda (Eberthard) vadībā. Tas nebija gluži unikāls gadījums – turpat jau bija mācījies mediju mākslinieks Jānis Garančs, tomēr mājās palicēju interese Katrīnai bija pievērsta. Jāatzīmē – līdzīgi kā Pēterim Ķimelim, kas reizē ar Katrīnu iestājās turpat un darīja apmēram to pašu, kļūstot par viņas ilggadēju cīņubiedru. Gadu Stokholmā Katrīna raksturo kā laiku, kad no viņas kā studentes pirmoreiz prasīta patstāvīga domāšana, sniedzot visus nepieciešamos instrumentus ideju realizācijai. Katrīna apguva videomākslai vajadzīgās profesionālās iemaņas, bet viņas jaunrade izpaudās kā darbs pie pirmā konceptuālā projekta, kas vēlāk tika izstādīts arī Rīgā, laikmetīgās mākslas galerijā “Noass” (Real Face, 2000), un vīdžejošana kopā ar Pēteri Ķimeli. No vīdžejošanas es maz ko saprotu, zinu tikai, ka tā ir klubu kultūrā dzimusi un vēlāk arī interneta vidē izplatījusies vizuālās improvizācijas forma, kurā tiek miksētas, tas ir, uz līdzenas vietas montētas, elektronisku attēlu plūsmas, tādējādi radot skatāmu komentāru mūzikai. Svarīgi, ka vīdžejs (Vj) ir tipiska jaunāko laiku kulta figūra, kultūras hibrīds, kas vienlīdz piederīgs kā izklaidei, tā mākslai, tas ir gan industrijas produkts, gan opozicionārs, kurš provocē patēriņu un iezīmē mākslas tendences. Ar šo darbošanos Katrīna un Pēteris bija pieprasīti Vācijā un gana novatoriski pat Stokholmai, kas ļāva piedalīties dažādās konferencēs, Zviedrijas ekspozīciju Hannoveres izstādē EXPO ieskaitot. Pēc atgriešanās Latvijā Katrīna Neiburga turpināja studijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā, 2002. gadā iegūstot maģistra grādu. Viņas līdzdalība vietējā mākslas dzīvē nav pārāk intensīva, taču ļoti pamanāma. Vēl 2000. gadā Katrīna inficē savus kolēģus Pēteri Ķimeli un Kasparu Vanagu ar ideju par tējas sēni, kas pāraug konceptuālā, procesuālā projektā, un pati tējas sēne tiek kā kontrabanda (tiešā nozīmē – maisiņā uz mākslinieces krūtīm) nogādāta Stokholmā, bet projekts – izvērsts Rīgā un IBID galerijā Londonā, kas ieinteresēta Baltijas mākslā, un galu galā saņem Gada balvu par novatorismu mākslā. Katrīna ir dalībniece vienā no visu laiku pārliecinošākajiem Latvijas laikmetīgās mākslas notikumiem – kuratora Kaspara Vanaga Party Animals – Animals Farm (2001), kurā piedalās ar vistu aizsardzībai veltītu darbu “Viss.tas”. 2002. gadā Katrīna ir iniciatore projektam “Sestais elements”, kurā kopā ar Moniku Pormali iesaista neskaitāmas latviešu mākslinieces un saņem Gada balvu par labāko multimediju projektu. Katrīna piedalās izstādēs “Nekā personīga” Brēmenē (2002) un “Adaptācija” Tallinā (2003), gadskārtējā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra sarīkojumā “re:publika” Rīgā (2003) un izstādē 2 SHOW Viļņā (2003–2004). Šajās un vēl citās izstādēs redzamas Katrīnas videofilmas “Kas meitenēm somiņās?” (2002) un “Burvju lietas” (2003). Joprojām turpinās darbs pie video Traffic. Paralēli Katrīna piedalās pavisam cita veida projektos – ar videoprojekcijām papildina Andra Freiberga veidoto scenogrāfiju operām “Klīstošais holandietis” (Dallhalla, 2002; Rīga, 2003) un “Toska” (2004). Kur te sociālā kritika, feminisms, komunikācija? Lai paskaidrotu Katrīnas Neiburgas darbu vēstījuma savrupību, nepieciešama atkāpe latviešu mākslas ideoloģijas nostādnēs laikā, kad jaunā dāma studē ārzemēs un vēlāk izrādās tik ļoti nepieciešama Latvijas laikmetīgās mākslas reprezentācijai. Jau izsenis ir pazīstams uzskats, ka latviešiem ar “sieviešu jautājumu” viss ir kārtībā, sākot ar literatūrā pazīstamajiem mātišķības cildinājumiem un beidzot ar Valsts prezidenti. Latviešu kultūrā un mākslā sievietes pārstāvētas jo kupli, ja iedomājamies kaut vai skaistās, gudrās rakstnieces un gleznotājas. Tomēr par viņu sievišķību visbiežāk atceras sieviešu žurnāli (no skaistuma atvasinot gudrību un otrādi, kaut gan nav dzirdēts, ka mākslinieki vīrieši tiktu apjūsmoti vēdera muskulatūras dēļ), kurpretī nopietnās sarunās par mākslu dzimumsocialitāte (prof. Jāņa Nameiša Vēja ieteikts latviskojums angļu vārdam gender) tiek pilnībā ignorēta kā nepiedienīgs temats. Arī pašas mākslinieces izturas aizdomīgi pret vēlmi saskatīt viņu darbos kādu specifisku, sievietes īpašās pieredzes inspirētu vēstījumu, akceptējot vienīgi vispārcilvēciskā, eksistenciālā skatījumā balstītas intepretācijas vai, dažos gadījumos, mītisku sievietes – mātes tēla glorifikāciju. Simptomātiski, ka jaunu ceļu meklējumi mākslā lielākoties tomēr saistāmi ar vīriešu aktivitātēm, jo sievietes (ar vīriešu atbalstu) savu līdztiesību iztēlojas kā atšķirību noklusējumu, nevis iemeslu kreatīvai ekspansijai. Analizēt latviešu mākslu dzimumsocialitātes diskursā nav ne šī raksta mērķis, ne tā autoram pa spēkam, jo vispārējā klusumā vārdi “feminisms” un gender neizbēgami raisa negatīvu reakciju kā svešas, naidīgas ideoloģijas iebrukuma vēstneši (vienalga, vai apdraudējums tiek asociēts ar bijušās Padomijas sievietēm – montāžniecēm vai bezsirdīgām karjeristēm kaut kur Rietumos). Latvijā mākslai veltītajās publikācijās ikkatra pieskaršanās dzimumsocialitātei tradicionāli pārmetas uz gluži opozicionāra vārda sex nozīmju (bioloģiskais dzimums, dzimumattiecības) apcerēšanu un izraisa kaut ko līdzīgu Strindberga “dzimumu kara” parodijai – tādu kā ķīvēšanos, apcelšanos, ka sievietes ir, lūk, šādas un tādas, bet vīrieši – vēl sliktāki (sk. diskusijas presē par izdevumiem Feministica Lettica, 2000–2001). Protams, tas tikai atbilst latviešu kultūras pēdējo divdesmit gadu vērtīborientācijas maģistrālei, kurā vienīgā akceptējamā minoritāte var būt paši latvieši (kam nepieciešamais konteksts – lielo nāciju apdraudējums), kurā sabiedrības spēks tiek saskatīts individuālu vai grupu mērķu noraidījumā vispārības (tautas?) interešu vārdā utt. Lai pārtrauktu šo spriedelēšanu un vienlaikus attaisnotu to, paskatīsimies Katrīnas Neiburgas filmas. Tajās sievietes dzīvo realitātē, kas maz līdzinās garīguma apdvestām sfērām, kurās mīt stiprās latviešu mātes, vai meža nostūriem, kuros latviešu rakstnieces šos pasaku tēlus izdomā. “Kas meitenēm somiņās?” un “Burvju lietas” vislabāk skatīties secībā, kas pretēja to rašanās hronoloģijai. Jo, kā tas mākslā bieži mēdz būt, vēlāk uzņemtajā filmā izsvērti aplūkotas cēloņsakarības, kas veidojušas pirmajā darbā fiksēto ainu. “Burvju lietas” ir struktūrā vienkārša filma, kuras žanrs ir neslēpta parodija, bet patoss vairāk velk uz antiutopijas pusi. Proti, Katrīna Neiburga izveidojusi kaut ko līdzīgu izstieptam televīzijas komercsižetam, kurā patērētājam (protams, sievietei, precētai, ar vidējiem vai vidēji augstiem ienākumiem, kā to parasti definē mārketinga stratēģijās) tiek piedāvātas dažādas lietas – pilnīgi nepieciešamas, lai radītu ģimenes pavarda mājīgumu, ideālas attiecības ar partneri, ērtības sev un viņam. Neiburga filmā apgalvo, ka tas iespējams pat meža vidū, proti, pašās piedāvātajās lietās slēpjas pilnīgas laimes iespēja. Tātad filmā redzams, kā Viņš un Viņa dodas izbraukumā pie dabas krūts, un viņiem līdzi ir visas tās brīnišķīgās lietas, ko ik vakarus piedāvā TV Shop reklāmās. Figūru pārveidojoša veļa, locītavu sargi, keramikas sunītis, kas signalizē par svešinieka tuvošanos, saliekams žodziņš, dzirdi pastiprinošs aparāts, pārvietojama meteoroloģiskā stacija, tualetes papīra turētājs ar iebūvētu radio un vēl, un vēl, pat plastmasas vardīte, kas pa dienu uzkrāj gaismu un naktī spīd. Neiburga uzdod vienkāršu jautājumu – kā būtu, ja būtu? Tādā sablīvējumā, kāds redzams filmā, brīnišķīgās lietas rada baisu iespaidu, ko vēl pastiprina diktora (televīzijā bieži dzirdētā Jura Kalniņa balss) superoptimistiski lasītie reklāmas teksti. Protams, auditorijā, šo filmu skatoties, parasti skan smiekli – par ko gan pārvērstos dzīve, ja mēs visiem šiem piedāvājumiem ticētu... Bet vai tad neticam? “Kas meitenēm somiņās?” rāda savdabīgu turpinājumu. Neiburga lūdz klubu tualetēs satiktām sievietēm parādīt somiņu saturu – ne jau visu, bet pašu svarīgāko. Jo somiņā jau parasti nēsā līdzi lietas, kas tik tiešam var būt vajadzīgas katru mīļu brīdi. Sievietes ir atsaucīgas un starp ikdienišķiem priekšmetiem – higiēnas un kosmētikas piederumiem – ceļ laukā īstas pērles. Turklāt visbūtiskākie mirkļi filmā ir tie, kad sievietes ne tikai atļauj ieskatīties savā intīmajā teritorijā, bet ar prieku rāda sev būtiskos niekus un komentē tos. Modeļi – visdažādākie: kāda meitene uzsver savas kosmētikas brendus, piebilstot, ka visi no Parīzes, cita lepojas ar puisi, kas “labi dejo un ir OK”, kā īpašas ekstras pat tiek izrādīta intelektuāla rakstnieka grāmata un Helēnas Heinrihsones rokraksta paraugs. Un gluži negaidītā kārtā šis it kā nepretenciozais “pētījums” atsedz dziļāku, eksistenciālu mūsdienīgas sievietes pašsajūtas šķautni – dažādu firmu izstrādājumi ir līdzās mīļoto vīriešu fotogrāfijām un talismaniem – figūriņām vai krikumiem, kam puspajokam, pusnopietni tiek piedēvētas maģiskas spējas darīt laimīgu. Komentāros ekscentriski jaucas māņticība un reklāmas frāzes, kas jau iefiltrējušās ikdienas leksikā. Kāda dāma rāda smaržas un paskaidro – lai pievilinātu vīriešus, un, izrādās, viņai līdzi ir arī vesela okultās literatūras bibliotēka, kurā pastāstīts viss par dzīvi un doti praktiski padomi, kā ietekmēt likteni. Globālās industrijas mārketinga manipulāciju skaidrāku manifestāciju grūti iedomāties – intervēto sieviešu (droši vien tāpat kā visu citu Latvijā) pašidentifikācija ir būtiski atkarīga no viņām atvēlētās lomas plašsaziņas līdzekļos, mediju realitātē, kas uzticīgi kalpo preču ražotāju mērķiem. Pat sadzīves feminisms – glancētu žurnālu lappusēs lasāmie psihologu padomi “mīlēt sevi” – rezultējas ar lepnumu izrādītās mašīnas atslēgās. Un cita feminisma jau mums it kā nav. Projekts “Tējas sēne” savulaik bija krietni izvērstāks, par to “Studijā” jau rakstījusi Ieva Auziņa (2001. gada februāris–marts). Neiburgas vēlāko darbu kontekstā īpaši izgaismojas interese par sabiedrības apziņā nomaļā, aktualitāšu izstumtā fenomena dzīvotspēju. Jo tējas sēne – dzīvais organisms, kas, mērķtiecīgi audzēts un dalīts, it kā palīdz cilvēkiem dzīvot, prezentēts mākslas darba formātā, iemanto neskaitāmas simboliskas slodzes, iegūst izdzīvotāja un autsaidera, opozicionāra, robežpārkāpēja, solidaritātes un ticības apliecinājuma lomu. Šajā gadījumā vēlreiz der atgādināt projekta duālistiskās attiecības ar komunikācijas problēmām – ievietojot sēni speciāli izveidotā veikalā, izdodot tai veltītu avīzi, izstrādājot plaša patēriņa produkta cienīgu reklāmas kampaņu, patiesībā tiek realizēta vēl viena ironiska utopija – marginālais veidojums, kas reprezentē nelielas, noslēgtas un “sēnes ticībā” vientuļas ļaužu grupas intereses, iegūst publicitāti un statusu, kurš tam “nepienākas”. Tomēr šis ironiskais komentārs, kas relativizē citu – jaudīgas ideoloģiskas mašinērijas apkalpotu produktu patieso vērtību, laikā, kad pārticības kārā sabiedrība reklāmā saskatīja progresīvu spēku, varbūt tika uztverts ne kā kritiska parodija, bet kā optimistisks solījums minoritātēm, “smadzeņu skalošanas” attaisnojums. Tieši komunikācijas mehānismu nepilnības latviešu mākslas sabiedrības saskarsmē padara problemātisku Katrīnas Neiburgas darbu adekvātu izvērtējumu – jo izteikti sociālie, pētnieciskie, provokatīvie darbi nevar tikt uzskatīti par noslēgtām estētiskām sistēmām. Tie paredz sabiedrisku rezonansi, kas diemžēl jūtami pietrūka lieliski iecerētajam projektam “Sestais elements”. Perfekti tika īstenots komunikācijas iekšējais loks – latviešu māksliniecēm atvēlot veselu viesnīcu, burtiski un simboliski ļaujot tām apdzīvot šo “viesu teritoriju” pēc saviem ieskatiem. Tomēr no māksliniecēm neatkarīgu iemeslu dēļ projekta īslaicība un ģeogrāfiskā izolācija neļāva to integrēt plašākas sabiedrības uzmanības lokā. Līdzīgi 2003. gada Laikmetīgās mākslas centra organizētās mākslas aktivitātes pilsētvidē – “re:publika” – palika lokāla “mākslas dzīves” notikuma līmenī. Katrīna Neiburga tajā īstenoja vēl vienu feministisku un sociāli pētniecisku provokāciju – aizlienējot vecu taksometru, viņa iejutās šoferīša lomā un, izmantojot sabiedrībā grūti akceptējamo jaunas–skaistas–sievietes– taksistes tēlu, izraisīja sarunas ar pasažieriem, kas tika fiksētas videoierakstā. Projekta procesuālā daļa ir īstenota, iespējams, ka sekos filma, kas tiks piedāvāta plašākai auditorijai. Katrīna Neiburga formāli nav vientuļa latviešu mākslā – savulaik Ingas Šteimanes vadībā darbojās projekts “Sieviešu līga”, kas vismaz tēžu līmenī sacījās pievēršamies feminisma problemātikai. Helēna Demakova kaut ko līdzīgu saskatījusi Kristianas Dimiteres daiļradē. Katrīna Neiburga izceļas ar konsekvenci, fokusējot uzmanību uz būtnēm, kas, Tenesija Viljamsa vārdiem runājot, “visu mūžu ir atkarīgas no citu cilvēku laipnības”. Tomēr šādas ievirzes māksla pieprasa sabiedrības vēlmi ieskatīties savos atspulgos vai, mazākais, interesi pašai par sevi. | |
| Atgriezties | |
