Šoka terapija veiksminieku civilizācijai Alise Tīfentāle Britu mākslinieks Ričards Bilingems (dz. 1970. g.) fotografē savu ģimeni. Droši vien to dara katrs, kam ir fotoaparāts. Taču Bilingems šo fotogrāfiju lielizmēra kopijas izstāda mākslas izstāžu zālēs un galerijās. Viņa ģimene nāk no tā paša bezcerīgai un bezjēdzīgai izdzīvošanai nolemtā slāņa, kura sadzīvi par starptautisku šiku padarīja Ērvina Velša krāšņi riebīgie romāni (un pēc viena no tiem uzņemtā filma Trainspotting). Velšs intelektuāli jokoja un ciniski moralizēja, par individuālas apokalipses fonu izmantojot nabadzību, pagrimumu un dzīvniecisku trulumu, ko rada eksistence ārpus uzvarētāju kultūras un visaptverošs izglītības, morāles un motivācijas trūkums. Bilingems ne par ko nejoko. Viņš vienkārši fotografē savu ģimeni. Iespējams, tieši šīs neanalītiskās, antiintelektuālās un antinaratīvās attieksmes dēļ viņa fotogrāfijas 90. gadu vidū izraisīja sensāciju veiksminieku un snobu civilizācijā. 2001. gadā Bilingems pat tika nominēts Tērnera balvai (togad to saņēma garlaicības un tukšuma estēts Mārtins Krīds). |
|
|
| Realitātes šovs “Ģimene”
Ričarda Bilingema fotogrāfijas ir ļoti intīmas, personiskas, tās vieglā
solī pārkāpj pieklājības, cieņas un labas audzināšanas normu robežas.
Bilingems fotografējis savu tēvu alkoholiķi, māti un brāli absolūti
nereprezentablās sadzīves situācijās – no gultas līdz tualetei. “Tev
būs tēvu un māti godāt” – to zina visi kristietības ietekmes sfērā
augušie, Bilingemu ieskaitot. Es gan nezinu, vai šis ētikas noteikums
ietver arī paplašinājumu “Tev nebūs fotografēt tēvu, kad viņš ir
piedzēries un aizmidzis blakus podam”. Te var sākties spekulācijas ap
attieksmes jautājumu – varbūt ir nosodāmi to darīt ar mērķi kādu
piesmiet. Varbūt ir nosodāmi to darīt ar jebkādu mērķi. Sirds man saka
priekšā, ka nosodāma var būt vien neadekvāta reakcija, nevis paši darbi
– jo perversi ir smieties vai ar pārākuma izjūtu šausmināties par
dzelteniem zobiem, nekoptu ķermeni, lētās tabakas un lētā alkohola
smaku. Manuprāt, Bilingems ir uztvēris kaut ko universālu, cilvēcīgu un
skaistu – kādu daļu no lielā dzīves noslēpuma.
Viņa fotogrāfijas nav izsmalcinātas vai mākslinieciski pārdomātas –
vienīgais, kas tajās ir vērtīgs, ir pati dzīve un autora interese par
to. Viņa vēlēšanās to saglabāt. Vai arī vēlēšanās aizmirst, pazaudēt,
caur fotogrāfijām atsvešināties un aizbēgt. Es nezinu patiesos
Bilingema mērķus – viņš pats īpaši daudz nekomentē savus darbus. Tas
arī ir labi, jo atstāj vietu mājasdarbam. Bilingema darbus var izjust
arī kā neapzinātu mīlestības apliecinājumu. Veids, kādā tas ir
materializējies, varbūt arī ir mazliet slimīgs – bet tāda jau ir visa
Rietumu civilizācija, kurā tik daudz laika tiek pavadīts pie
psihoterapeitiem, cīnoties ar “bērnības traumām” un kompleksiem,
analizējot tēva un mātes lomu šo traumu radīšanā, aplinkus runājot par
vecāku šķiršanās sekām un tā joprojām tik ilgi, kamēr neviens vairs
nesaprot, ko un kā savā dzīvē darīt, lai visi būtu laimīgi. Galu galā
mēs visi taču mīlam savu tēvu un māti, lai kādi viņi būtu bijuši.
Un tieši šo vienkāršo patiesību es redzu Bilingema fotogrāfijās. Tas ir
vienkārši līdz atklāsmes neprātam. Vienkāršāk par intelektuālas
refleksijas līmeni. Varbūt arī tāpēc pats autors neko daudz nestāsta
par saviem darbiem – jo viss, kas par tiem jāzina, tajos jau ir. Vēl
precīzāk – tas ir katrā skatītājā pašā. Krāsainās lielformāta
fotogrāfijas, kaut arī ir ļoti intīmas, aicina nevis ciemos pie
Bilingema, bet gan atgriezties pašam savās mājās, kļūt par skatītāju
pašam savā realitātes šovā.
Māksla vai sociāls projekts
Līdzīga pēcsajūta kā pēc Bilingema izstādes bija, noskatoties Poškus
filmu “Bet stunda nāk”, kas arī ir gan dokumentāla, gan ar
mākslinieciskas režijas elementiem. Ar Bilingemu arī mēs tā īsti
netiekam skaidrībā uzreiz. It kā autors rāda ļoti intīmas privātās
dzīves ainiņas, bet vienlaikus tās paliek noslēgtas, gaismas gadu
attālumā no mums. Tikpat labi tie varētu būt kadri no kādas mākslas
filmas vai fona ilustrācijas kādam Velša romānam. Un tad arī var jautāt
– vai tam ir kāda nozīme? Acīmredzot ir kāds uztveres paradokss, kas
vienu un to pašu ainiņu liek uztvert daudz emocionālāk tad, ja tai ir
piebilde “dokumentāls materiāls”, nekā tad, ja šādas piebildes nav.
It kā jau šodien vairs neskaitās pieklājīgi uzdot jautājumu, vai
dokumentāls foto un video būtu pieskaitāms pie mākslas, jo lielās
biennāles un festivāli lielākoties no šādiem darbiem vien sastāv.
Tomēr, distancējoties no aktuālās modes, šāds jautājums var rasties.
Bilingema fotogrāfijas ir unikāla, sirsnīga un cilvēcīgi silta liecība
(varbūt kādam tā liekas arī amorāla vai trula) par to, kā dzīvo kāda
ģimene kaut kur Lielbritānijā. Par mākslu šīs fotogrāfijas varbūt arī
padara tieši tas, ka nekad neviens cits šo ģimeni tā
neredzēs. Tā ir tikai vistuvāko ģimenes locekļu privilēģija
– atbrīvota eksistence, it kā neviens neskatītos. Iespējams, tieši par
ģimenes kopdzīves fenomenu arī ir Bilingema stāsts. Viņa fotografētajā
sadzīvē aizkustina gan pati vide un darbojošās personas, gan arī autora
nekritiskā, nemoralizējošā attieksme. Kādā no nedaudzajām intervijām
Bilingems teicis, ka īsti nesaprotot, kāpēc tik daudziem viņa
fotogrāfijas likušās šokējošas vai pārsteidzošas. “Vai tad jūs nekad
neesat redzējuši, kā suns laiza grīdu?” – apmēram tā viņš jautāja.
Bilingema ģimene ir viņa reālā dzīve, vismaz daļa no tās. Taču diez vai
skatītājs justos ērti un labi, ja Bilingems uzaicinātu paviesoties pie
sevis mājās. Dokumentāla filma vai fotogrāfija no īstās dzīves atšķiras
tikpat būtiski kā dzīvs cilvēks no sava divdimensiju portreta.
Ko izraisa Bilingema darbi?
Līdzjūtību? Nē.
Ziņkāri? Jā. Lielā mērā.
Bailes? Varbūt.
Skumjas? Arī tās.
Pārdomas par dzīves jēgu? Pasarg dies. Šādos gadījumos ļoti viegli
sākas neauglīgā pašrefleksija, kas šķietami aizrauj, bet patiesībā
paralizē. Tā liek domāt par to, ka tava pagātne kļūs par tavu nākotni.
Tā ieved letarģiskā stāvoklī, kad vairākas dienas var pavadīt, gandrīz
nekustīgi sēžot uz dīvāna un lūkojoties televizorā, kas var pat būt
neieslēgts.
Kurš nonāks debesīs
Bilingema mamma taisa pusdienas, liek puzli, pieskata mājdzīvniekus,
savu vīru ieskaitot, un citādi kontrolē situāciju. Tētis savukārt bieži
ir pilnā, mamma viņu šad tad izlamā un profilakses pēc iekausta. Bet
tad viņi atkal salīgst mieru un kopā vakariņo pie televizora.
Tā paiet visa dzīve. Par to varbūt arī skatītājā rodas skumjas – it kā
taču no agras bērnības mācīts, ka par katru cenu jācenšas sasniegt kaut
ko, turklāt katru dienu, citādi citi “paies garām”. Sacensības un
konkurences kultūrā taču nav atļauts apstāties ne uz vienu dienu,
nedrīkst aizsapņoties, aizgulēties, aizkavēties... Visur termiņi,
konkursi, kritēriji un bailes no neveiksmes. Vai debesīs tiešām nonāks
tikai tie lieliskie, gudrie, asprātīgie un veiklie veiksminieki?
Iespējams, Bilingema fotogrāfijas stāsta arī par to. Cilvēka dzīves
noslēpumi jau ir vienkārši, tiem nekādus komentārus nevajag. Varbūt tos
te arī varam saskatīt. Varbūt arī redzam te tikai kārtējo veiksminieku
kultūras fenomenu – kompensējošu līdzjūtību un interesi par
“neveiksminiekiem” un “izstumtajiem”. Viens piemērs – franču kultūras
fenomens Frederiks Beigbeders, reklāmas aģentūras darbinieks, kuru ar
troksni atlaida no ienesīga un samērā prestiža darba par to, ka grāmatā
“14,99 eiro” viņš uzrakstīja “visu, kā ir” (būtībā padarīja reklāmas
industriju par monstrozu farsu ar sliktām beigām). Tagad viņš bauda
“cietēja” reputāciju un itin labi pārtiek no honorāriem par grāmatas
izdošanu visās iespējamās valodās, jo reklāmas industrijā (un ne tikai)
visi to lasa un dod cits citam ar riebumu, sašutumu un klusu skaudību.
Sev neraksturīgi viņš bija ieradies ar nelielu priekšlasījumu uz
Baltijas reklāmas festivālu “Zelta āmurs”, kas notiek Rīgā. Kāds no
auditorijas uzdeva jautājumu par grāmatas sliktajām beigām, un
Beigbeders godīgi atbildēja, ka līdzpārdzīvojumu un simpātijas izraisa
tieši lūzeri, nevis varoņi, jo uzvarētāju parāde spožajos žurnālos ir
apnikusi līdz nāvei. Kaut arī viņš pats ir visīstākais veiksminieks. |
| Atgriezties | |
|