Latviskā skanējumā nosaukums “Sarkanā māja” man liek domāt izteikti
sterotipiskā virzienā, kas noved pie Čaka ielas Rīgā vai sarkano
lukturu ielas Amsterdamā. Franciskais Maison Rouge skan šarmanti, tur
ir kaut kas žūžojošs un uzbudinošs vienlaikus, un Parīzē iestādījumi ar
šādu nosaukumu ir vai uz soļa – Hôtel Maison Rouge (Boulevard
de la Bastille), Restaurant Maison Rouge (Rue du Faubourg du Temple),
galu galā vēl, protams, pieminami Dimā romāni, kur Maison Rouge notiek
tik intriģējošas lietas – tās vairāk gan saistītas ar augstdzimušām
personām. Tātad jaunatvērtais Maison Rouge, kas šoreiz apzīmē lielāko
privāto izstāžu zāli pilsētā, ir loģisks franciskās maison plejādes
papildinājums.
Atklāšana 5. jūnijā izpelnījās nedalītu uzmanību – par to rakstīja gan
Vogue, gan Le Monde. Ar savu gigantisko apjomu jaunais nams pārspēj
Kartjē fonda ēku. (Tā līdz šim tika dēvēta par lielāko privāto izstāžu
zāli un visdažādākajos veidos nemitīgi intriģē parīziešus ne tikai
iespaidīgā veidola dēļ, bet arī piedāvājot nozīmīgus projektus –
piemēram, Gotjē izstādi šovasar, kuras radīšanā un uzturēšanā bija
iesaistīti izcilākie franču konditori un kura apliecināja, ka Gotjē ir
ne tikai atzīts couturier, bet arī lielisks tēlnieks. Kartjē fonds ir
stabila vērtība, un tā rīkotās izstādes izpelnās notikuma statusu. Un
galu galā šis fonds nes vārdu, kurā iekodēta veiksme.)
“Sarkanās mājas” āriene nelepojas ar tik krāšņām spalvām kā konkurents.
Patiesībā, nezinot adresi, to nemaz tik vienkārši nepamanīsit. Var
gadīties arī pārdesmit reižu nostaigāt ceļu no Parīzes Opēra Bastille
līdz Quai Hôtel de Ville turp un atpakaļ, meklējot uzkrītošu
objektu, kas atbilstu saturiskajai slodzei, kuru sevī ietver nosaukums.
Kādreizējais tipogrāfijas komplekss, kas šobrīd ir gandrīz simt gadus
vecs, īpaši neizceļas Bastīlijas bulvāra kopējā ainā. Tikai
paskatoties, kas lācītim vēderā, sapratīsit, ka šoreiz runa nav par
zāģu skaidām. Kompleksu, kas sastāv no vairākām ēkām, savieno gaiteņi,
pa kuriem pārvietojoties caur stikla sienām var baudīt sarkanās krāsas
enerģētiku, kas plūst no blakus ēku fasādēm. Sarkanā dislokācija uz
ēkas iekšējām sienām simbolizējot “Sarkanās mājas” sirdi – daudziem no
mums tas varbūt arī varētu šķist nepatīkami pazīstami un patētiski, bet
neaizmirstiet, ka šoreiz runa ir par Parīzi, nevis Maskavu. Hipodroma
cienīgās platības pārvērtis arhitekts Žans Īvs Klemente no Grenobles.
Šai pilsētā dzīvo arī mājas idejiskais radītājs – Francijā pazīstams
un, lietojot franču žurnālistu apzīmējumu, “vienmēr darboties alkstošs”
mākslas kolekcionārs Antuāns de Gabērs, kas turpmāk sadarbībā ar “jaunā
laikmetīgās mākslas centra vadītāju” (tāds ir Maison Rouge
radošās komandas pašapzīmējums) Polu Aisembergu veidos un realizēs
dzīvē Maison Rouge darbības stratēģiju, kuras bāze ir privātās
kolekcijas (tātad šoreiz maison izspēlē arī simboliska apzīmējuma
lomu).
Arī visai skaļi izskanējušais pirmais projekts iepazīstināja ar 15
franču kolekcionāriem, vārdā saucot gan tikai vienu – pašu Antuānu de
Gabēru. Inaugurācijas ekspozīcija “Aiz slēgtām durvīm. Kolekcionāru
intīmā pasaule” bija balstīta uz mākslas kolekciju fragmentiem, kuros
ietilpst arī mākslas ainā ļoti skaļi un slaveni vārdi – patiesībā tie
ir vai ikvienas no piecpadsmit kolekcijām dominante. Skatītājiem šī
bija iespēja pietuvoties tam, kas pēc sava uzstādījuma
(privātkolekcija) patiesībā viņiem nav pieejams. Nu... varbūt izņēmuma
kārtā – kāda vienība reizi dekādē kādā izstāžu zālē.
Iespējams, pirmajā mirklī tas var šķist ļoti vienkāršs modelis. Tomēr
šoreiz runa ir ne tikai par mākslu, bet arī par metodiku, pēc kuras
vadoties no citas mākslas uztaisīt savu – ļoti rafinētā veidā.
Skatītāji klīst pa izstāžu zālēm, lai raudzītos slavenos mākslas
darbos, un vienlaikus mulst paši no sevis, jo – izrādās – mākslai šeit
ir pakārtota loma. Un aizliegtā augļa baudīšanas mirklis ir tik salds.
Tātad Maison Rouge gluži vienkārši aicināja ieskatīties citu mājokļos –
apjomīgo ekspozīcijas platību aizņēma gigantiskas, no ārpuses
vienkāršas preskartona kārbas, kuru iekšienē mērogā 1:1 bija iekārtoti
kolekcionāru mitekļi – gan fragmentēti, gan pilnā apjomā: guļamistaba,
vairākas tualetes, no kurām dažās varēja ieiet, bet dažās tik vien kā
ieskatīties pa durvju spraugu, viesistabas un kāpņu telpas. Savstarpēji
šie “namiņi” nebija saistīti, tiem nebija nekā kopēja, jo, cik dažādi
ir cilvēki, tikpat dažādas ir viņu kolekcijas.
Izstādes idejas autors – Francijā pazīstams psihoanalītiķis Žerārs
Vajcmans (Wajcman), kas apgalvoja: “Mēs vēlējāmies pievērst publikas
uzmanību privātkolekcijām, nevis vienkārši izstādot darbus, bet pilnīgi
atšķirīgā veidā no ierastā. Mūsu nolūks bija radīt privātkolekcijām
tieši tādu vidi, kādā tās atrodas ikdienā, tādējādi parādot kolekciju
kopumā, ne tikai atsevišķas vienības.”
Patiesībā šo izstādi drīzāk varētu dēvēt par statisku
performanci, kurā līdzās visiem citiem “dalībniekiem” – dīvāniem,
gultām, klozetpodiem, vannām un dažādiem intīmiem sīkumiem – atrodama
arī māksla. Tā nav māksla, kas redzama izstāžu zālēs pie sienas. (Lai
arī realitātē tā ir tieši tā pati – izcila, slavena mākslas vēstures
hrestomātija. Kolekcionāri ir ne tikai kolekcionēšanas mānijas apsēsti
ļautiņi, visai bieži viņi ir arī labi biznesmeņi, kas naudu iegulda
drošos un potenciāli izdevīgos darījumos.) Šai mākslai laupīts prīmas
statuss, sterilā baltā kuba vide, kur to servē uz samta spilventiņa.
Mena Reja slavenais Meritas Openheimas akts, novietots koridorā virs
sofiņas, uz kuras apsēžas, uzvelkot kurpes, piepeši kļūst par kaut kā
sastāvdaļu, it kā zaudējot unikaliātes auru. Vai – pareizāk sakot – tas
ir tikpat unikāls kā sofiņa, kas arī taču ir eksponēta. Skatītājs ir
pieradis izstāžu zālē vienlīdz lielu uzmanību pievērst visām detaļām –
un tā tas notiek arī Maison Rouge, kur vienādu uzmanību dažbrīd
izpelnās gan šķidro ziepju trauciņš uz izlietnes malas, gan arī Beheru
fotogrāfijas līdzās tai. Tualetēs, protams, dominē erotiskā māksla.
Šķiet, tai vietu savulaik viens no pirmajiem ierādīja bagātais turku
mākslas mecenāts – tas pats, kas Gistavam Kurbē pasūtīja skandalozi
slaveno “Pasaules sākumu” un pēcāk eksponēja to aiz samta aizkariem
tualetes istabā. Skatītājs ir apjucis. Tā ir spēle no sērijas “atrodi”,
un ja nu tas ziepju trauks ir “n-tā” gadsimta šedevrs? Iespējams, ka
uzvar tā māksla, kas eksponēta, piemēram, pie balta koridora sienām, jo
šeit nekas cits nenovērš uzmanību, traucē vien tumšais apgaismojums.
No kuratoriskās pozīcijas raugoties, šī bija lieliska izstāde, kuras
darbības mehānisms bija līdz sīkumiem izstrādāts – skatītāji
pārplūdināja izstādi, neraugoties uz tās anonimitāti, jo interesanti
taču; medijiem arī beidzot bija par ko tērzēt, neaprobežojoties ar
ierindas lasītājam neinteresantām mākslas analīzēm. Atklāts paliek
jautājums, cik apmierināti ir kolekcionāri, kuri, pieņemu, vairāk
gribēja parādīt savas bagātības (kolekcionāriem patīk palepoties ar to,
kas viņiem pieder) nekā eksponēt sevi. Jo šī izstāde jau nebija tikai
stāsts par kolekcijām, tas varbūt pat daudz vairāk bija stāsts par
kolekcionāru. Piemēram, par kādu, kura dzelzs gultas galvgalī un
kājgalī piestiprinātas novērošanas kameras, savukārt istabas stūrī
novietots “stikla zārks” ar barokāli krāšņu vaska Sniegbaltīti tajā.
Guļamistabas pusgaisma ieskauj virkni gleznu. Es nezinu, vai gultā, kas
ir jaunas amerikāņu mākslinieces Džūlijas Šēras darbs, arī kāds mēdz
nakšņot, bet, ja viņš to dara, tad droši vien līdzinās Smaragda
pilsētas burvim, kurš, kā zināms, atklātībā parādījās dažos visai
dīvainos veidolos. Vajcmans citē Bodrijāru: “Mēs vienmēr kolekcionējam
savas maskas,” – un piebilst: “Kolekcionārs ir tāds, kāda ir viņa
kolekcija; viņš mainās kopā ar to.” Būtiski gan atcerēties, ka katru no
kolekcijas darbiem radījis kāds mākslinieks un līdz ar mākslas darbu uz
namu atnāk arī viņa enerģētiskais lauks. Var pieņemt, ka daži
kolekcionāri mīt itin jautrā kompānijā – ja to spēj izturēt viņu nervu
sistēma. Daļu savas kolekcijas viņi tomēr mēdz glabāt īpašās
noliktavās. Dažreiz tās ir bēniņu telpas – to apstiprināja arī viena no
Maison Rouge demonstrētajām kārbiņām.
Šai izstādē nebija redzams koncepta noslēgums. Tie bija kolekcionāru
īstie nami, kas bez ierastajiem mākslas darbiem kļuvuši tukši – it kā
tiem būtu izrauta mēle. Un šai mirklī izstādes kuratori manipulēja ne
tikai ar kolekcijām, bet arī ar pašiem kolekcionāriem.
* * *
Vai ir kāds, kas, liekot roku uz sirds, varētu apgalvot, ka nekad tumsā
neskatās svešos izgaismotos logos – ja aizkari nav aizvilkti. Patīkami
taču klīst pa nepazīstamu pilsētu un ielūkoties istabās, pārskatīt, kas
karājas pie sienas (man, piemēram, joprojām, mieru neliek jautājums,
vai Senluī salas dzīvoklī pie sienām bija īsts Modiljāni vai tomēr
kopijas. Ir dažādi apsvērumi: var būt īsts, ņemot vērā dzīvokļa
dislokāciju, bet var būt kopijas – pārāk daudz vienību). Lūrēšanas
(skan drusku vulgāri, tomēr visai precīzi) process it kā satuvina, rada
ilūziju, ka arī tu zini šejienes tikumus un varbūt pat it kā pazīsti
saimniekus, kuri pat nenojauš par svešajām acīm, kas aptausta viņu
pasauli.
|