Man iepazīšanās ar Lauru Ķiķauku
ir tik absurda, ka neko citu, izņemot absurdu skici, no manis
negaidiet! Turklāt man šķiet – Laurai tas piestāv. Man uzdevums nav
portretēt ievērojamo mākslinieci, bet vienīgi uzburt vīziju par
veiksmes un aicinājuma šķietami nesaderīgo līdzāspastāvēšanu kaut kur
tur... Rietumos.
Mūsu vienīgā saruna norisinājās bārā “Osīriss”. Un es tikai ar pūlēm
varu atšifrēt tās ierakstu. Fonā – amerikāniski easy mūzika un,
protams, glāžu šķinda. Bet sarunas atšifrējumam nav nekādas nozīmes
salīdzinājumā ar iespaidu, ko atstāj māksliniece – ar globusiem
līdzīgiem auskariem, gludi sasukātu galvu, kura lāgā neatceras, kurā
hotelī apmetusies, bet nešaubīgi zina, ka “Teātra bāra” tuvumā. Mēs
tikāmies labklājīgākā vietā, kur pie blakus galdiņa sēž vismaz Edgars
Skulte, nevis caurkrituši aktieri.
Jā, par to labklājību man jādomā. Jo visu sarunas laiku man kaut kas
neļauj pakļauties Lauras Ķiķaukas enerģiskajai sajūsmai par eksistenci
absurdu lietu pasaulē – kaut kur gaisā lidinās ēna no Ričarda Hamiltona
1956. gadā radītā darba Just What is it that Makes Today’s Homes so
Different, so Appealing?. Nu, jūs jau zināt, no tā, kur uzkačāts
ideālvīrietis un pupīga ideālsieviete pozē visvisādu neapšaubāmi
vajadzīgu lietu piebāztā interjerā. Šķiet, jau ar šo darbu tika
diskreditēta tā pasaulē, kas mūsu sabiedrībai vēl šķiet kā sapnis, –
visvisādu lietu daudzuma un nejēdzības kokteilis. Mēs jau tomēr vēl
turamies – vienreiz lietojamos maisiņus izmantojam vairākkārt, un
lietu, ko mums nevajag, ir daudzkārt mazāk nekā to, ko vajag, bet kā
trūkst...
Mūsu sarunai ir īsa, toties zīmīga priekšvēsture.
Vasaras vidū galerijā “Noass” tika atklāta ambicioza izstāde ar
nosaukumu “Sapņu sala”. Starp neskaitāmajām pasaules klases zvaigznēm,
kuru darbu parādīšanās Rīgā šķita pat nepiedienīga, tika solīts arī
iepazīstināt ar starptautiski pazīstamu Kanādas–Berlīnes latviešu
mākslinieci Lauru Ķiķauku. Vakarā, kad atklāja izstādi, virs sapņu
salas bija savilkušies tādi mākoņi un šķīlās tik neganti zibeņi, ka es
pat neriskēju pievienoties izstādes atklājēju snobu pulkam, kaut sirds
dziļumos jūtos tam piederīgs.
Tālākais likās kā filmā – zvanīja “Studijas” redaktore (protams, no
notikumu vietas), stāstīja, ka te esot viena burvīga latviešu izcelsmes
lēdija, kas jāintervē, un fonā skanēja (kā jūs domājat, kas?) glāžu
šķinda un Baibas Rubesas (vai varbūt Baņutas?) balss, kas stingri
aizstāv kanādiešu kanti. Laima Slava pēc īsa ievada ķērās pie tīrās ‘
manipulācijas, sakot: “Es dodu viņai klausuli.” Kur man likties?
Nākamajā dienā jārunā ar mākslinieci, kuras darbus neesmu pat sapņos
redzējis...
“Sapņu salā” izstādīto darbu es apskatījos gan, mazliet vēlāk. Pagarā
angārā bija iekārtota telts, kam fonu veidoja pārskaistu ainavu
fototapetes, bet pašā teltī mājoja luminiscējošas mākslīgās radības,
kuru rašanās iemeslu nav iespējams pat uzminēt. Tiešām, šis bija darbs,
kas vistiešāk atsaucās visai izplūdušajam “Sapņu salas” konceptam –
murgaina vieta, kura varētu likties skaista, ja nebūtu tik muļķīga.
Pirms sarunas visa mana gudrība par Lauras Ķiķaukas mākslu nepiedodamā
kārtā sastāvēja no vienas lasītas intervijas, kurā intervētāja
aizgūtnēm iztaujāja mākslinieci par viņas uzbrukumiem
patērētājsabiedrībai. Kaut kā neveikli, es pēkšņi aizmirstu...
– Kā ir patērētājsabiedrība angliski?
– Consumer society.
Turpinu kā nikns skolas puika:
– Visi mākslinieki ir pret preču ražošanu, pārdošanu, pirkšanu... Vai,
kritizējot šīs lietas, nerodas pretruna, jo mākslinieki pieprasa naudu
no tās pašas patērētājsabiedrības. Kādas jūs vēlaties veidot attiecības
ar sabiedrību?
Laura inteliģenti mīkstina sarunas gaitu:
– Kad jūs sakāt “mākslinieks”, jūs pretstatāt mākslinieku sabiedrībai
un apgalvojat, ka mākslinieks, saņemdams naudu no tās, ironiskā veidā
kļūst par patērētājsabiedrības daļu... Daļēji tā ir taisnība, bet...
– Jā, Latvijā šāds diskusijas uzstādījums vēl nav iegājies.
Laura neturpina par tiem patērētājiem. Drīzāk dalās izjūtās, kā un
kāpēc viņa rada, un sabiedrībai un sociālam protestam, izrādās, tur
maza loma.
– Kad es sāku darbu, es nekad nesāku ar stingru koncepciju, ar nopietnu
viedokli. Drīzāk ar eksperimentu, es parasti darbu pārdomāju pēc tā
radīšanas. Reizēm ir konkrēta ideja, bet daudz biežāk (pāriet uz
latviešu valodu) – kad darbs ir gatavs, es domā: ou, kas TAS ir?
(Turpina angliski) Mana pieeja nav tik akadēmiska.
– Vai tas jums nerada grūtības prezentēt savas idejas?
– Nemaz.
– Rakstīt projektus?
– (Latviski) Jā, tā nav mana labākā lieta. (Pāriet uz angļu valodu) Man
patīk vairāk darīt. Ir daudz mākslinieku, kas sāk ar konceptu
rakstīšanu, tie ir cilvēki, kas dabū naudu. Es vairāk nopelnu no tā, ko
rādu, nevis no stipendijām vai tā, ko jūs saucat par grantiem. Ir
profesionāli grantu pieprasījumu rakstītāji, un viņu idejas bieži labāk
izklausās uz papīra nekā izskatās realitātē. Šobrīd es esmu veiksmīgā
pozīcijā – man ir tā laime saņemt piedāvājumus veidot darbus. Dažbrīd
pietiekami ir zināt, ka ir iespēja radīt jaunas idejas, bet to nevar
ieplānot regulāri, to nevar iepriekš izskaitļot. Tīrā veiksme. Kad es
saņemu piedāvājumu un redzu, ko VIŅI ir iecerējuši, viņu konceptu, ir
jādomā, kā pielāgoties piedāvātajai formai, piedāvātajai telpai,
budžetam. Es nekad nespēju ignorēt vidi, kas tiek piedāvāta.
– Jums tātad nav vīzijas, ko jūs gribētu un kam jūs meklējat pielietojumu?
– Jā, es parasti nezinu, kas tur būs, un... I can change my mind... Man
ir jāpārdomā, un reizēm es eksperimentēju ar publiku. Es pārbaudu, kas
ir nepareizi, un secinu – jādara citādi.
– Pienes ēdienus. Taisām pauzi!
Labklājīgās sabiedrības grimases padara manus nikni iecerētos jautājumus bezjēdzīgus. Pēc brīža tomēr atkal uzmācos:
– Lai gan jau daļēji noskaidrojām, kādas ir jūsu attiecības ar
mārketingu mākslā, – kā jūs izturaties pret sevis pašas pārdošanu?
Panākumi ne vienmēr ir atkarīgi tikai no darba, bet arī no networking,
latviski – pazīšanās? Vai tas jūs neapgrūtina?
– Jā, kādreiz, bet... (turpina angliski) tā man ir slikti attīstīta
prasme, patiesībā tikai šogad es sasaucu savu pirmo preses konferenci.
Tas bija agri no rīta, kas nav man piemērots laiks... mans stāstījums
tika tulkots vāciski... bet tas nav būtiskākais manā darbā.
Tomēr Laura Ķiķauka ir sagatavojusi atsauksmju izlasi par saviem
darbiem – profesionālam māksliniekam pašsaprotams solis, lai gan
Latvijā vēl neaprobēts. Lielākā daļa atsauksmju veltītas izstādei
Spengel Museum Hannoverē un Minhenes Haus der Kunst, par kuru saņemta
Vācijas mākslas gada balva. Tomēr ir arī tādas amizantas references kā
“Ķiķaukas mazais dzīvoklītis Austrumberlīnē ir visneticamākā vieta,
kādu esmu redzējusi...Viņa ir apsēsta ar kolekcionēšanu, kas reizē
fascinē un šokē.” (Tā raksta Suzanna Meiere-Būzere no Spengel Museum.)
Te jāpaskaidro, ka Laura Ķiķauka tiešām vāc visneiedomājamākās lietas
un nevis konkrētas izstādes mērķim, bet, cik sapratu, otrādi: viņa
veido amizantus krāvumus no lietām, kas jau ir viņas īpašumā, iegādātas
nenoskārstai vajadzībai. It kā bezmērķīgi savāktās jokaino lietu
kolekcijas tiek izmantotas izstādēs, bet tās primāri ir mākslinieces
dzīvesstila, nevis daiļrades sastāvdaļas.
– Kad cilvēki ienāk manās mājās, viņi sākumā domā, ka tas ir muzejs... vai store...
Piemēram, Laura rāda kādu savu darbu, kurā, saliekot kopā mantiņas ar
dažādiem uzrakstiem, veidojas teikums: The Best Things in Life is
Tender. Varu tikai iztēloties, kādiem kārbiņu, kastīšu un paciņu
krājumiem jābūt mākslinieces rīcībā, lai vienkārši izveidotu to vai
citu teikumu. Laura turpina par savu mākslu:
– Kad projekts ir gatavs, man jānovēro cilvēku reakcija un jāvērtē
iespēja viņus iespaidot. Grupu projektos, iejūkot starp skatītājiem,
kas nezina, ka tu esi mākslinieks, ir iespēja mācīties. Piedaloties
projektos, var satikt cilvēkus, tā izpaužas darba sociālais aspekts.
Protams, izstāžu atklāšanā veidojas arī profesionālās saites, jauni
kontakti. Bet, vērojot cilvēkus, kas skatās tavu darbu, var daudz ko
iemācīties. Projekti klubos ir īpaši interesanti tad, ja cilvēki
nezina, ka tu esi mākslinieks.
Mēs vēl runājam par to, ka Lauras vīrs dievina mūziku, īpaši sliktu
mūziku. Un te pienākam pie viena no būtiskākajiem teikumiem mūsu
sarunā: es jautāju, kā Laura šķiro, kas ir laba lieta un kas – slikta,
un viņa atbild, ka dažas lietas ir tik sliktas, ka kļūst labas.
Mākslai? Dzīvei? Laura nešķiro. Viņa atzīstas mīlestībā dīdžeju
mākslai, kurā viss tiek miksēts, rezultātā radot ko jaunu, un es
glaimīgi saku, ka Laura pati ir kā dīdžejs lietu pasaulē. Viņa
pieklājīgi pasmejas.
Mani pārsteidz, kad Laura rāda vienu no saviem darbiem – scenogrāfiju
kādai izrādei, kas tapusi Martālera (vai Lilientāla? Kāda tam nozīme!
Ja nu vienīgi Naumanim) vadībā.
– Kā vecs teātra mīļotājs nevaru atturēties no jautājuma – jūs esat
strādājusi arī teātrī, turklāt nevis šādā tādā, bet vienā no Berlīnes
vadošajām trupām. Vai tā bija nejaušība?
– Tā bija nejaušība, kas gadījās manā ceļā.
– Jūs nemeklējāt šādu iespēju?
– Nē, tā bija vienkārši iespēja izmēģināt kaut ko jaunu. Es nezināju,
vai to varu darīt, es nezināju daudz ko par darbu teātrī. Es domāju, ka
iemesls manai uzaicināšanai bija vēlēšanās izvairīties no
tradicionāliem līdzekļiem, centieni izveidot kaut ko svaigu.
Tālāk runājam par to, ka teātris ir cieši saistīts ar gaismas izmantojumu.
– Jūsu darbos liela nozīme ir arī gaismai, dažādiem gaismas ķermeņiem, spuldzītēm, luminiscējošiem objektiem.
– Jā, man vajag mirgojošu apkārtni, elektrisku spuldzīšu vilinājumu.
– Kas jūs fascinē šajā gaismu pasaulē?
– Dzīvojot Berlīnē, kur es parasti ierodos oktobrī, visapkārt ir tik
tumšs. Īsās dienas ir nomācošas. Personiski man ir nepieciešamas košas
krāsas, viss, kas ir mirdzošs un zaigojošs. Tas mani psiholoģiski
pacilā.
– Vai daudzajām lietām, ko jūs izmantojat savās instalācijās, jums ir svarīga arī funkcija vai tikai to izskats?
– Nē, tikpat svarīga ir funkcija. Visur, kur es dzīvoju, man sarodas
arvien vairāk dažādu lietu. Tās palīdz saskatīt idejas apkārt, kas
citādi paslīdētu garām. Maniem viesiem sākumā viss liekas kā juceklis.
Tomēr, ierodoties atkārtoti, viņi ievēro: o, šeit ir tukša vieta, tu
kaut ko esi izmetusi, kaut kas ir mainījies.
– Kā jūs šīs daudzās lietas atrodat?
– Tas ir jautājums... Daudzas lietas es kādreiz esmu lietojusi. Bet
tagad man ir tik daudz lietu, kas vienkārši bijušas kaut kur izmestas
vai ir pirktas krāmu tirgū. Daudzas mantas man cilvēki dāvina,
zinādami, ar ko es nodarbojos. Ir lietas, ko vairs nevēlos redzēt, bet
es vienmēr pamanu jaunas un jaunas.
– Vai mēdz būt, ka jūs lietas izsviežat, vai jūs paturat visas?
– Smagas lietas man nepatīk, tās es nevaru pārcilāt. Un man nepatīk
atkritumi. Man tagad ir veicies – es izveidoju interjeru vienai
kafejnīcai un tagad tur varu dzert vīnu, cik vēlos.
Varu iedomāties to kafejnīcu. Nē, tomēr nevaru. Pārāk liela plaisa šķir
Ķiķaukas pasauli ar lietu vērtības neticamo inflāciju un manējo, kur
tai pašā “Osīrisā”, šķiet, visam ir vērtība – nejēdzīgajiem sienu
dekoriem, nažiem, dakšiņām, glāzēm, kurpēm blakussēdētāju kājās (tām
jābūt dārgām un jaunām, vai ne?) un visam citam. Katrs, kas pabijis
kaut vai Kempdenas krāmu tirgū Londonā, sapratīs, ka Rietumu pasaules
lietu uzkrājumi ir tikai smiekla vērti. Bet mums vēl ne. Gribas tak vēl
kādu jauku mantiņu, vai ne? |