VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Brīnums bez mārketinga mērķa Vilnis Vējš | |
| Pirms daudziem gadiem likās, ka AB dambis, pie kura piestājusi galerija
“Noass”, varētu būt īsta sapņu sala laikmetīgās mākslas cienītājiem.
Acīmredzot galerijai pietrūka izdomas saistošai izstāžu politikai un
spēka agresīvai auditorijas iekarošanai, un uz dambja joprojām biežāk
novērojami jaunlaulātie nekā mākslas cienītāji. Līdzīgs liktenis
piemeklējis Pedvāles projektu, bet tur vismaz iegriežas dzimtās zemes
apceļotāji, turpretī pussala pretī Rīgas siluetam vēl aizvien šķiet
Dieva pamesta teritorija, kas sen ne par ko vairs nesapņo. Projekts
“Sapņu sala” šajā kontekstā vērtējams visnotaļ pozitīvi, jo vismaz
mēģināja piesaistīt publikas uzmanību. Tomēr mani mulsina veids, kādā
tas tika darīts. Ilgi centos piemeklēt atbilstošu salīdzinājumu, lai izteiktu dīvaino cieņas un vienaldzības sajaukumu, kas pārņēma, apmeklējot izstādi. Ak jā, kaut kas līdzīgs, kā klausoties kādu no neskaitāmajiem diskiem “...izlase”, kuros apkopoti populāri skaņdarbi bez jelkādas savstarpējas saistības. Nenoliegsi jau, ka labi, bet, ar ko viena izlase atšķiras no citas, kāda iemesla dēļ man izvēlēties šo disku, nevis kādu citu no līdzīgo grēdas, – ij nepateiksi. Laikmetīgajā mākslā situācija, protams, ir citāda nekā mūzikā. Neko jau mēs te nevaram izvēlēties, jāņem, ko dod, un jātencina devējs. Bet divas ķecerīgas domu ķēdes veidojās šajā sakarā. Pirmā. Faktiski visi izstādes darbi ir viegli tiražējami – video, skaņa, foto. Tomēr nez kādēļ videomākslas darbi joprojām nav pieejami kasetēs vai diskos, mēs nevaram tos iegādāties skatīšanai mājās, lai gan gribētāju varbūt būtu ne mazāk kā kādam jaunās mūzikas opusam. Jādomā, ne tikai inerces pēc videomāksla joprojām tiek izstādīta izstādēs, identiskas instalācijas netiek būvētas dārza skulptūru vietā un fotogrāfijas... nu jā, tām ir vēl viens tradicionāls publicēšanas veids – greznas un dārgas grāmatas. Šķiet, ka laikmetīgajai mākslai tomēr ir nepieciešams stingrs, kaut kā varmācīgi ierobežots konteksta ietvars, kāds, starp citu, mākslai noderējis visos laikos. Laikmeti, stili, virzieni, ģēnija vainags ap konkrēta mākslinieka galvu – tie visi ir tikai teorētiski koncepti, kas vairo vai varbūt pat rada konkrētā “šedevra” pievienoto vērtību. Jo īpaši laikmetīgās mākslas darbus skārusi tāda suverenitātes erozija, ka mēģinājumi tvert tos “kā tādus”, pa vienam, bez atšifrējamas kodu sistēmas visticamāk var sagādāt tikai vilšanos. Izstādes formāts ir pārbaudīts veids, kā vienu atsevišķu darbu darīt vieglāk uztveramu apkārtējo kontekstā. “Sapņu sala” atgādināja tādu rasolu, kurā par katru sastāvdaļu nepieciešama dietologa lekcija, lai kopums kļūtu baudāms. Jo darbiem bija tik dažādi gēni – ne tikai estētiskie, bet drīzāk jau kulturoloģiskie, dažādu ideju sistēmu simtgadīgās tradīcijās mantotie –, ka tos, baidos, labi nepārzina pat viedās mākslas zinātnieces, nemaz nerunājot par parastu skatītāju. Nu nav Dženijas Holceres “Truismi” tulkojami ar to pašu vārdnīcu, ar kuru Monikas Pormales poētiskais kliedziens, lai cik formāli līdzīgi darbi izskatītos. Tik dažādu mākslas valodu sinhronais tulkojums nav vienas izstādes spēkos, un “Sapņu salas” koncepcija bija pārāk izplūdusi, lai asinātu skatītāja uztveri kādā noteiktā virzienā, piedāvājot kaut cik uztveramu daudzveidīgo darbu interpretāciju. Otrā. Mani uzmanīgu dara kāda tendence vietējā mākslas tirgū (tas gan ir tikai šaura loka savstarpējo attiecību skaistuma, nevis preču un vismazāk jau nu ideju tirgus). Manuprāt, alošanās ir uzskats, ka Rīgā trūkst “pasaules elpas”, ar to izprotot importētu zvaigžņu, šedevru un sasniegumu nepietiekamību. Patiesībā Latvijā mēneša laikā ir iespējams apmeklēt tik daudz zīmolotu koncertu, izstāžu un prezentāciju, cik normāls londonietis diez vai “sagremo” gadā. Minēto uzskatu kultivē saujiņa mākslas patērētāju, kam prieku sagādā iespaidu kolekcionēšana Kultūrkapitāla fonda apmaksātos ceļojumos, tikai ne vienmēr pietiek laika iedziļināties un izprast redzēto. Žēl, ja līdz ar to “parastajam” patērētājam tiek radīts iespaids, ka atzinības vērti var būt tikai jau simtkārt atzīti darbi. Ja Rīgu kaut kas dara provinciālu, tad tā ir nespēja veidot līdzvērtīgu dialogu ar ievestajām vērtībām. Lai dejotu, vajadzīgi divi – šo gudrību var attiecināt arī uz mākslinieka un skatītāja attiecībām. Nekāds tango nesanāk, ja viens no partneriem tik vien māk kā skatīties, baudīt un elsot. Tādēļ man neskaidrs šķiet “Sapņu salas” mārketinga mērķis – iepazīstināt plašāku publiku ar vārdiem, kuri tai neko neizsaka, un darbiem, kas dzied katrs savā valodā un meldijā, turklāt bez tulkojuma (interpretācijas)? Pievest klāt Rīgas gardēžiem darbus, ko viņi jau redzējuši citur pasaulē? Vai atjaunot “Noasa” labo slavu vietējā ambīciju kariņā? Man šķiet, ka stratēģiski pareizāk būtu izrādīt vairāk pretimnākšanas neprofesionāla skatītāja vēlmei tuvoties radīšanas brīnumam. | |
| Atgriezties | |
