VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sapņu sala Komentāri Andris Brinkmanis | |
| Pagājušajā gadā man bija lieliska izdevība debitēt kā kuratoram ar
izstādi “Adaptācija. Latvijas laikmetīgā māksla šodien” Igaunijas
Mākslas muzeja izstāžu zālē Rotermana sāls noliktavās. Izstāde “Sapņu
sala” bija visai loģisks radošā darba turpinājums. Ar Dzintaru Zilgalvi
vienojāmies, ka mēģināšu nākt klajā ar ideju ikgadējai laikmetīgās
mākslas izstādei/meistardarbnīcai “Iluminācijas”. Izstādes ideja savas
aprises ieguva pagājušā gada nogalē un šīgada sākumā – laikā, ko
pavadīju, dzīvojot Venēcijā, kas kļuvusi par manu “sapņu salu”. Ilgi
atrodoties ārpus Latvijas, tiek atmodināti citi uztveres mehānismi un
sāk darboties citi sensori. Tā ir lieliska iespēja nedaudz distancēties
no notiekošā Rīgā un paraudzīties uz visu no cita skatpunkta.
Neskaitāmu sarunu, personīgu pieredžu, veiksmju un neveiksmju rezultātā
dzima ideja par izstādes nosaukumu. Izstādes koncepcija aprises ieguva
jau pavisam drīz. Domājot par māksliniekiem, kas varētu piedalīties
izstādē, biju sastādījis savu ideālo sarakstu ar autoriem, kuru darbus
vēlētos iekļaut ekspozīcijā. Šis saraksts – galvenokārt finansiālu
apsvērumu dēļ – nedaudz mainījās, taču ne vairāk kā par kādiem 30
procentiem. Galerija “Noass” ir unikāla un vienlaikus sarežģīta telpa, ļoti specifiska un spēcīga vide. Atšķirībā no baltā kuba, telpas, kurā viss ievietotais izskatās daudzmaz korekti, alternatīvā vidē labāk atklājas mākslas darbu spēja vai nespēja komunicēt ar skatītāju. Sākotnējo ideju par darbu izvietošanu kravas konteineros finansiālu apsvērumu dēļ nācās reducēt līdz minimumam. Brīdī, kad kļuva skaidrs – darbus nāksies eksponēt “Noasa” tilpnēs, sapratu, ka tas būs labs pārbaudījums man kā kuratoram: vai būšu spējis atrast pietiekami spēcīgus darbus un radīt ar tiem savveida ritmu, kas atstāj pēdas skatītāja apziņā, vai arī vide vienkārši demonstrēs manu un mākslinieku nespēju konkurēt ar telpas diktētajiem noteikumiem. Izstādes iecere paredzēja ar mākslinieku darbu palīdzību radīt intīmas estētikas piesātinātu telpu, kurā izvietotie darbi uzrunātu cilvēku simboliski, emocionālā līmenī. Apmeklējot neskaitāmas mākslas ekspozīcijas pasaulē, mani pārsteidza fakts, ka izstāžu zālēs arvien retāk iespējams saskarties ar personiskiem, uzrunājošiem un emocionāliem vēstījumiem. Svarīgi piebilst, ka es šo intimitāti izprotu nevis kā sociālā un personiskā konfliktu saistībā ar darbu tēmu izvēli, bet gan kā mākslinieka spēju paust subjektīvu redzējumu, kas kļūst par priekšnosacījumu darba attiecībām ar apkārtējo realitāti. Darbs kā pārdzīvojums, kas tiek projicēts caur konkrēta cilvēka pieredzes prizmu. Pārmetumi sociāli orientētai mākslai, kurus savulaik esmu paudis, izskanējuši tāpēc, ka mūsdienās radošās aprindas visplašāko tēmu loku interpretē kā no dzīves atrautus jēdzienus. Pat nāve ir kļuvusi par jēdzienu un tiek komentēta kā kādā paralēlā pasaulē (varbūt TV) eksistējošs fenomens. Strādājot pie ekspozīcijas izveides vadījos pēc vairākiem aspektiem. Galvenokārt mēģināju izvēlēties tādu autoru darbus, kuros var nolasīt konkrētā mākslinieka attiecības ar apkārtējo un iekšējo pasauli, saskatīt viņa attieksmi. Neapšaubāmi interesanti šķita palūkoties, kā atšķiras Austrumeiropas un Rietumu autoru uztvere. Apzinājos, ka Latvijas auditorija nav pazīstama ar dažu pasaules vadošo autoru daiļradi, kuru darbu panākumu pamatā ir ģeniālas koncepcijas vai arī ļoti spēcīgi vispārcilvēciski vēstījumi. Tāpēc vēlējos izstāde iekļaut, piemēram, Bila Violas darbu, kam ir pietiekami liela kapacitāte uzrunāt ikvienu skatītāju neatkarīgi no nacionālās piederības. No otras puses, gribēju sadarboties arī ar Baltijā strādājošiem autoriem, kuri vairāku gadu laikā ir pierādījuši, ka ir mākslinieki šī vārda labākajā izpratnē. Autori, kuri darbus rada sistemātiski, nevis pēc principa – ja ir projekts (pasūtījums) ar kādu konkrētu nosaukumu, tad rodas arī darbs. Visi izstādē pārstāvētie autori ir nobrieduši gan kā personības, gan kā autori, un tas man šķita svarīgi, jo jārēķinās, ka “Noass” nav tradicionāla izstāžu telpa, ko apmeklē tikai mākslu izprotoša publika, un bez šīs pietātes saglabāšanas dialogs ar auditoriju parasti ir lemts neveiksmei. Pēc Nobela miera prēmijas saņemšanas 1987. gadā dzejnieks Josifs Brodskis savā lekcijā teica: “Ja nu māksla mums kaut ko var iemācīt (pirmkārt jau pašam māksliniekam), tad pirmkārt tā ir mācība par cilvēka eksistences individualitāti. Māksla kā senāka un daudz tiešāka uzņēmējdarbības forma vilšus vai nevilšus stimulē cilvēka individualitātes, unikalitātes un atšķirības apzināšanos, pārvēršot viņu no sociāla dzīvnieka par personību. (..) Mākslas darbs, literatūra kopumā un dzeja pēc būtības, vēršas pie cilvēka tête-à-tête, nonākot ar indivīdu tiešā, nepastarpinātā kontaktā. Tieši tāpēc arī mākslu, literatūru un dzeju nemīl kopējā labuma veicinātāji, masu pārvaldītāji un vēsturiskās nepieciešamības sludinātāji. Jo tur, kur pāri iet māksla, kur ir izskanējis dzejolis, viņi gaidāmās piekrišanas un vienotības vietā rod vienaldzību un pretrunas, izlēmības un gatavības rīkoties vietā – nevērību un riebumu.” (www.linkstoliterature.com/brodsky.htm) Arī man šķita svarīgi atrast universālu veidu, kā aicināt skatītāju atgriezties pie subjektīvas vizuāla vēstījuma uztveršanas, ņemot vērā faktu, ka mūsdienu sabiedrība ir daudz traumēta un pārgurusi no pārlieku lielā informācijas apjoma. To traumēt vēl vairāk, provocēt vai apsmiet, manuprāt, nav mākslas uzdevums. Tā drīzāk ir metode, kas tiecas mākslu padarīt par politikai vai autoritārismam līdzīgu instrumentu. Meklējot kādu citu uzrunas formu, šoreiz par tādu kļuva “Sapņu salas” simbols, kas neapšaubāmi ir utopisks, jo to ir sarežģīti transformēt par kolektīvu ikonu. Tieši šī simbola individuālās interpretācijas potenciāls bija tas, kas man šķita saistošs. Es vēlreiz gribētu piekrist Brodskim, kurš iepriekšminētajā lekcijā, komentējot Dostojevska piezīmi, ka “skaistums glābs pasauli” ironizē: “Pasauli visticamāk glābt vairs neizdosies, tomēr glābt atsevišķu cilvēku vienmēr ir iespējams.” (Turpat) Neslēpšu, ka man ļoti simpātiski šķita Alvja Hermaņa radošie meklējumi izrādēs “Tālāk” un “Garā dzīve”. Kad janvārī Venēcijā izlasīju pirmās preses relīzes, jutos patīkami pārsteigts, ka kāds meklē atbildes uz jautājumiem ļoti līdzīgā virzienā. Alvja slavenais citāts, ka Jaunais Rīgas teātris mēģinās pasauli iekarot, bliežot ar maigumu un cilvēcīgumu, manuprāt, ir kas ievērojami vairāk par skaistu frāzi. Es šajā teikumā saskatu ļoti spēcīgu nacionālās identitātes kodu. Šī cilvēcīguma klātbūtne, par spīti apkārt valdošajam merkantilismam un politizētajai globalizācijai, joprojām ir spēcīga Latvijas un pārējo Baltijas valstu radošo aprindu īpašība, un tas ir milzu potenciāls, kura izpratnei nav nepieciešams izdot apjomīgas vārdnīcas. Izstāde “Sapņu sala” bija atvērta struktūra, vēstījumu kopums par universālām tēmām, kur katrs no skatītājiem var mēģināt atrast daļiņu sevis. Šī vārdu salikuma jēga ir patīkami daudznozīmīga, tāpēc arī uz “Noasa” lieki bija meklēt lapu ar nosaukumu – “Izstādes koncepcija”. Šāds apraksts vienīgi ierobežotu skatītāja tiesības uz brīvu interpretāciju, kam nav nedz kvalitatīvu, nedz kvantitatīvu kritēriju. Mums katram ir savs priekšstats par to, kas ir sapņu sala, tāpat kā priekšstats par vārdu “Dievs” vai “ paradīze” nozīmi. Galvenais, lai šie vārdi nezaudē savu nozīmi, kļūstot par kārtējiem tukšajiem jēdzieniem. | |
| Atgriezties | |
