VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sapņu sala Laikmetīgās mākslas īsais kurss Alise Tīfentāle Starptautiska laikmetīgās mākslas izstāde “Sapņu sala” galerijā “Noass” bija skatāma no 2. jūlija līdz 25. septembrim. Piedalījās Bils Viola, Dženija Holcere, Žoao Penalva, Alisija Framisa, Laura Ķiķauka, Ene Līsa Sempere, Jāns Tommiks, Kaido Ole, Marko Maetamms, Aruns Gudraitis, Egle Rakauskaite, Monika Pormale, Ilmārs Blumbergs, Ēriks Božis un Kristaps Epners | |
| |
| Izglītojoša programma, kurā pāris stundu laikā var uzzināt būtiskāko
par laikmetīgo mākslu, – tā var īsi definēt “Sapņu salu”. Neraugoties
uz romantiski pārpasaulīgo nosaukumu, šajā īsajā kursā skatītājs nebūt
nenokļūst kādā izsapņotā brīnumzemē vai fantastisku izgudrojumu sfērā –
kā jau laikmetīgajā mākslā nereti ir pieņemts, šeit jūtama cieša
saskare ar reālo dzīvi un paša autora dvēseles vivisekcija ir viens no
galvenajiem iedvesmas avotiem. Tomēr sapņi, protams, ir klātesoši
reālajā dzīvē, turklāt izstādes nosaukums arī apliecina to, ka šis
notikums ir daudzsološā un motivētā kuratora Andra Brinkmaņa izsapņots
(2003. gadā viņš sarīkoja latviešu jaunās mākslas izstādi “Adaptācija”
Tallinā). Parādīt Latvijai labāko no laikmetīgās mākslas – tāds varētu
būt kuratora mērķa vispārinājums, un viņam tas arī ir izdevies, pat
daudz labāk nekā pāris vērienīgi finansētiem un starptautiski
organizētiem “lielajiem” projektiem ar veselām organizācijas komitejām
un pa visu pasauli izkaisītām brigādēm. Varbūt tieši tāpēc rezultāts ir
tik pieklājīgs un nopietns, ka galveno atbildību par “Sapņu salu”
uzņēmies viens cilvēks, nevis neskaitāmas birokrātiskas institūcijas.
Varbūt arī tā ir tikai veiksme un apkārt esošais lokālais laikmetīgās
mākslas pieredzes vakuums, kas liek visiem laikrakstiem un
ieinteresētajām personām sajūsmināties par Andra Brinkmaņa uzkonstruēto
laikmetīgās mākslas hrestomātiju. Bet jebkurā gadījumā “Sapņu sala” arī
pēc slēgšanas paliek kā labs piemērs citiem potenciālajiem sekotājiem. Kuratora kopdarbs ar mākslinieku Ilmāru Blumbergu, kurš “Sapņu salu” bija iekārtojis, man šķiet veiksmīgs galvenokārt tāpēc, ka pārsteidzošā kārtā nepazuda katra atsevišķa darba nozīme, “stāsts” un būtība. Kuratoru veidotās izstādes visā pasaulē ir izslavētas tieši ar to, ka mākslinieku darbi tiek izmantoti izdomāta ievadraksta ilustrēšanai. Šeit tā nebija. Nekāda demagoģiska ievada, nekādas kopējas nostājas, kas būtu ar varu jāpielāgo katra darba lasīšanai. Skatītājs pārceļas uz “salu”, un viņa rīcībā ir vien tas, ko viņš tur ierauga. Kā arī informācija par “ordeņiem” un “medaļām”, ko gandrīz katrs no izstādīto darbu autoriem ir saņēmis, – ziņas par gandrīz visu autoru dalību ļoti prestižos starptautiskos mākslas projektos kalpo kā acīmredzama kvalitātes zīme un būtībā liedz jebkādu saturiskas kritikas iespēju. Piemēram, diez vai kārtējā “mūsdienu latviešu literatūras 8. klasei” krājuma sastādītājs gaida literatūras kritiķu strīdus par krājumā ievietoto klasiķu citātu vērtību. Labākajā gadījumā var parunāt par publicēto autoru un viņu darbu izvēli, un, manuprāt, šāda attieksme attiecināma arī uz “Sapņu salu”. Lietuviešu māksliniece Egle Rakauskaite pārstāvējusi savu valsti 48. Venēcijas biennālē. “Sapņu salā” bija redzams viņas jaunākais darbs, daļēji radīts tepat uz vietas, – video un foto sērija “Pērtiķa gads”, kurā, manuprāt, visai muļķīgā veidā notiek refleksija par to, ka cilvēks tomēr ir drusku līdzīgs pērtiķim. Autorei ir bijuši labāki darbi. Diskrētuma un smalkas ironijas meistars Ēriks Božis bija izstādījis piecas fotoplanšetes, kuras gadiem ilgi kā propagandas un motivācijas uzskates līdzekļi bijušas skatāmas Rīgas kinostudijas gaiteņos, un nosaucis tās “Rīgas kinostudija piedāvā...”. Igauņu māksliniece Ene Līsa Sempere ir labi zināma arī starptautiskā kontekstā, pārstāvējusi savu valsti 49. Venēcijas biennālē. “Noasā” bija redzams viņas video “Uz jaunām mājām” – salīdzinoši nekaitīgs un pat garlaicīgs, zinot Semperes rokraksta specifiku. Autore ievērību izpelnījusies ar provokatīviem un pat šokējošiem video un performancēm, kurās strādā “uz fizioloģiju” (maigākais piemērs, kas nav tik viegli aizmirstams, – māksliniece saber sev mutē zemi un iestāda tur puķi). Autorei ir bijuši labāki darbi par šeit izstādīto. Spāņu māksliniece Alisija Framisa arī ir starptautiski pazīstama, 2002. gadā piedalījusies Berlīnes biennālē u.c. prestižos notikumos. “Noasā” bija redzams viņas video “Slepenais streiks” – urbanizētajā Japānas lielpilsētas vidē nofilmētas dažādas sadzīviskas situācijas, kurās klātesošie ir pēc komandas sastinguši, tā “radot disharmoniju ar viņus ieskaujošo pilsētas dinamisko vidi”, kā rakstīts komentārā. Uz dažām sekundēm sastingusi apkalpotāja apģērbu tīrītavā, kāds trauku mazgātājs, ielas malā smēķējoši jaunieši, grupiņa cilvēku, kas šķērso ielu, utt. Patiesībā šis vizuālais paņēmiens no 90. gadu sākuma lielbudžeta popmūzikas videoklipiem strauji nonāca kulta action filmās – kā galvenā jāmin triloģija Matrix –, un nu izraisa vien nožēlu un varbūt nedaudz līdzcietības, jo amatierkameras skolnieciski apzinīgais un trīcošais kadrs tomēr liecina par nepārvaramu vēlmi kaut ko pavēstīt. Divu igauņu mākslinieku Kaido Oles un Marko Maetamma radīta mistifikācija Džons Smits pārstāvēja Igauniju 50. Venēcijas biennālē. Mazu stūrīti no Džona Smita dzīves varēja redzēt arī “Sapņu salā”. Amerikāņu māksliniece Dženija Holcere pārstāvējusi savu valsti 44. Venēcijas biennālē. Viņu arī var uzskatīt par vienu no laikmetīgās mākslas ciltsmātēm, jo viņas darbi zināmi jau no 70. gadiem, kad Holcere slīdošu projekciju veidā dažādu pilsētu vidē bija eksponējusi darbus no sērijas “Truismi”. Ļoti vienkārši un pat primitīvi būvēts darbs, toties precīzs, iedarbīgs un tiešs – verbāls uzbrukums stabilajai un pašpietiekamajai patērētājsabiedrības pārstāvja identitātei. Viņas truismi ir savā ziņā patiesi, bet vienlaikus tukši un saukļiem līdzīgi apgalvojumi, kas patiesībā piepilda lielu daļu plašsaziņas līdzekļu. Tie veido tādu kā mūsdienu urbānā kosmpolīta priekšstatu sistēmu un, abstrahējoties no dzīves, izraisa tikpat lielu sašutumu par absurdu māņticību, tumsonību un ignoranci kā, piemēram, viduslaiku zemnieka pārliecība par to, kāpēc viņa skaistā kaimiņiene noteikti ir ragana un nododama sadedzināšanai. Tādi apgalvojumi kā “Būt laimīgam ir svarīgāk par visu citu”, “Bērni ir mūsu nākotne”, “Vienmēr glabā mājās pārtiku”, “Dzīvot uz parāda nav labi”, “Nauda rada gaumi” utt. sakārtoti pēc alfabēta uz liela plakāta, bet to reālo izpildījumu varēja vērot tikai videoierakstos. Līdzīgi (verbāli un tieši) iedarbīgs bija Monikas Pormales darbs – frāze “Dod man svaigu gaisu, dod ieelpot! Gaisa nav”, ko veidoja burti pretī “Noasam” un tieši blakus viesnīcai Radisson SAS esošās padomjlaika biroju ēkas augšējā stāva logos. Gluži tāpat, kā pilsētvidē tiktu izvietots uzraksts “Pārdod. Tālr. xxxxxxx”. Ar nopietnību un eksistenciālu mazohismu strādā Ilmārs Blumbergs. Fotogrāfiju un tekstu kolāža “Cilvēki nemainās, tie mirst” ir kārtējā atklāsme, kuras uztveršanai un līdzpārdzīvošanai nekādā gadījumā nepietiek ar to garāmejošo, paviršo skatienu, ar kādu parasti var uztvert vidusmēra laikmetīgās mākslas izstrādājumu. Tā jau arī nav nekāda “laikmetīgā māksla” – šis ir viens no tiem Blumberga darbiem, kurus varētu izstādīt kādā pašattīrīšanās templī kā meditācijas objektu. Kontrastam noderēja lietuviešu mākslinieka Aruna Gudraiša video “Gudrības koks” – nekustīgi novietota kamera fiksējusi divu meiteņu sarunu uz soliņa parkā. Komentārs liecina, ka šeit redzam, kā meitene no Ukrainas praktizē angļu valodu kopā ar meitenei no Taivānas kādā Vīnes parkā. Protams, multikulturālai videi raksturīgā vēlme piekļūt “augstākai” kultūrai liek pasmaidīt, tāpat arī abu meiteņu centība, pārspīlētā nopietnībā apmainoties oficiāliem viedokļiem, piemēram, par to, ar ko atšķiras tūrisms no ceļošanas, bet tas arī viss. Ko jautāja “Sapņu sala”? Vismaz man tā kārtējo reizi uzdeva jautājumu, vai vispār ir iespējams laikmetīgās mākslas darbs, kas būtu daudzmaz adekvāti saprotams bez komentāra. Laikmetīgās mākslas izstādēs parastais uzvedības modelis – ar sarauktu pieri izlasīt pavadzīmi A4 lappuses apmērā un tad uzmest garāmejošu skatienu pašam darbam: “Ak tad tā tas izskatās. Nu labi. Eju tālāk.” Par dzīvo klasiķi uzskatāmā amerikāņu mākslinieka Bila Violas stundu garais video “Pārejošais” (1991) bija viens no izņēmumiem tāpat kā Berlīnē dzīvojošās latviešu izcelsmes kanādiešu mākslinieces Lauras Ķiķaukas darbs “Bezmiegs nometnē”. Vai tas ir labi un pareizi, vai šādas – bezkomentāra – uztveres iespējamība vispār ir pieļaujama laikmetīgajā mākslā – tas būtu jājautā speciālistiem. Vismaz mani kā ieinteresētu skatītāju šāda iespēja tikai iepriecina. Ko apgalvoja “Sapņu sala”? Pirmkārt, uz Venēciju nav jābrauc. Tur izstādītos darbus var redzēt tāpat, šķērsojot tikai Daugavu. Otrkārt, ja jau māksliniekiem savulaik ir uzticēts, piemēram, pārstāvēt savu valsti tai pašā Venēcijas biennālē, tad tie noteikti ir labi mākslinieki. Treškārt, labas mākslas noslēpums bieži vien slēpjas tieši autora vārda popularitātē, nevis pašā darbā. Ceturtkārt, nevienam nav noslēpums, ka gandrīz visas laikmetīgās mākslas izstādes visās pilsētās izskatās gandrīz vienādi. Tāpēc arī nav nekur jābrauc (atgriežamies pie “pirmkārt”) – ja vien ir kāds, kurš sagādā iespēju apskatīt visus labumus tepat uz vietas. | |
| Atgriezties | |
