VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ĢIMENES ALBUMS Izolde Cēsniece | |
| |
| Šī raksta tapšanas laikā man nebija nekādu cerību iekļūt Spilves
lidostas ēkā, jo to iznomājošās firmas “R.G.Ltd.” (bij. SIA
“Balteksports”) priekšniecība, kas varētu dot atļauju fotografēt, bija
atvaļinājumā. Bet viņi jau tāpat nedodot atļaujas, jo ēka
pirmsrekonstrukcijas stāvoklī esot bīstama (pavasarī gan bija cits
arguments – nevajagot kurināt nacionālo naidu1). 2001. gadā, kad man
nācās tur gandrīz vai nakšņot, strādājot ar Latvijas Jaunā teātra
institūta komandu pie Homo alibi un Homo novus, vēl nekā bīstama
nebija. Noslēguma ballē mākslinieks Petļura un Ko no Krievijas tur
izrādīja savas padomju ēras nacionālo kostīmu kolekcijas – bez jebkāda
naida, drīzāk tie bija krāšņi bērnības atmiņu tēli. Tagad kolekciju var
apskatīt tik prestižā vietā kā Kiasma. Lai nu kā, es tomēr centīšos
dažas detaļas iemūžināt. Pirms nav noticis vēl kaut kas, jo daži
birokrāti tā arī neatzina Spilvi par kultūras pieminekli (“Spilves
lidostas ēka ir ļoti vērtīga kā Staļina neoklasicisma stila tīrradnis.
Rīgā un visā Eiropā neatrast otru tādu padomju arhitektūras paraugu,
kas ir saglabāts līdz smalkākajām detaļām,”2 uzskata mākslas
vēsturniece Vija Strupule. “Spilves lidostas ēkai nav valsts vai
vietējas nozīmes kultūras pieminekļa statusa.(..) Statusa neesamību
Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja vietnieks
Jānis Lejnieks pamato ar to, ka ēkas īpašnieks (t.i., pašvaldība) “nav
izrādījis ne vismazāko iniciatīvu par tā nepieciešamību”,”3 raksta
Laura Dzērve). Kas var zināt, vai lidostu nepiemeklēs Operetes
liktenis. (Kultūras ministrijas iznomāts, Staļina “baroka” elementiem
bagātīgi rotātais teātris pārbūvēts par visiem zināmu naktsklubu
kompleksu.) Tiktāl par nezināmo nākotni, bet šogad Spilvei jubileja – 50 gadi. Ieejot ēkā, paskatījos uz freskā redzamajām sejām un sajutos mazliet nereāli. Opaps, omamma un mana mamma – kā no jaunības dienu bildēm izkāpuši. Vēlāk mamma mājās atrada pierādījumus, ka tā arī ir. Egons Cēsnieks (mans opaps), Elerts Treilons, Mirdza Golde un asistents Vladimirs Kudojars ļoti atbildīgi izturējās pret jebkuru pasūtījumu, un pasūtītājs 1954. gadā bija tikpat prasīgs kā šodien “kapitālisma haizivis” (pēc padomju leksikona), kas pārdomā, vai, piemēram, prominentiem māksliniekiem pasūtītajam plastmasas pavāram pie maiznīcu durvīm priekšauts drīkst būt rūtains vai strīpains. Egona aprindās vispār goda lieta bija veikt darbu nevainojami, kur nu vēl figūru uzgleznot pareizi. Tāpēc vienmēr pozēja visi radi un draugi, kas vien varēja nostāvēt, un viss tika dokumentēts. Saglabājušās pat bildes, kur komunālā dzīvokļa kaimiņi pozē, lai veidotu zīmējumus kino Palladium linoleja sienām, Kurta Fridrihsona un Egona kopdarbam (kinoteātris diemžēl nodega). Mana mamma Nora Cēsniece sienas gleznojumu apraksta tā: “Spilves freska, protams, ir tipisks sociālistiskā reālisma glezniecības paraugs. Tematika tam laikam atbilstoša – tautu draudzība, un viena tauta vienmēr ir “draudzīgāka par citām”. Man sirdij mīļa krievu tauta, lielā, cēlā, – Ap viņu visas padomjtautas sazaro Un brāļu rokas sniedz, un mīlestībā kvēlā Tā apskauj Dzimteni un stipri sarga to. (Jānis Grots. “Tautu draudzība”) No atmiņas pabalējusī bilde uzplaukst visā savā krāšņumā kā teatrāls uzvedums. To ieskauj gaiši latviskiem rakstiem un bārkstīm rotāti iluzori aizkari. Pati skatuve ir Daugavmalas kāpnes. Priekšplānā – vīri, sievas, jaunas meitenes un bērni latviešu tautastērpos, dažs ar pionieru kaklautiņu. Tālāk bariņš tā dēvēto brālīgo republiku pārstāvju ar varenās slāvu tautas daiļavu centrā un zili balti sarkaniem karogiem uz Rīgas silueta fona (ar toreiz vēl neatjaunoto, bet freskā jau gatavo Pēterbaznīcas smaili visā garumā un ar vēl neuzceltā kolhoznieku nama vīziju). Viegli mākoņi peld gaisīgās debesīs. Lidmašīna. Šī uzveduma aktieri esam mēs: vīrs pa labi ar hūti un kokli rokās ir mans tēvs, bet pa kreisi – Nīcas tautastērpā un ar ziedu pušķi – mana mamma. Ieraugu arī pati sevi latviskā bruncī un kādu vīru, kas līdzās. Tas ir Elerts Treilons, tālāk – viņa meita smukā Maija Drīzule, vēl atpazīstu Maijas mammu. Tieši tā mēs pozējām bijušajā Augusta Annusa darbnīcā Ļeņina (tag. Brīvības) un Kirova (tag. Elizabetes) ielas stūra ēkas augšējā stāvā, sapucējušies no Dailes teātra aizlienētajos tautastērpos un uzpolsterējušies, lai izskatītos paēduši un laimīgi. Visi priecīgi smaidām. ‘ Kas ir vēl līksmāks, kas ir vēl drošāks Par cilvēku saimē? Draugi visapkārt acīm tik spožām Kā mirdz tikai laimē. (Jānis Sudrabkalns. “Maijs”).” Mana omamma Eleonora aizņēmās no Dailes teātra kostīmus ar visiem polsteriem. Eleonora agrā jaunībā beidza Zeltmata dramatiskos kursus un sāka strādāt Smiļģa teātrī. Sākās karš, sekoja neveiksmīgs bēgšanas mēģinājums uz Zviedriju, Egona izsūtījums, pēckara bads un nabadzība. Egons atgriezās ātri, bet ar iespēju vēl ātrāk nomirt. Diaganoze bija – tuberkuloze. Eleonora cīnījās par ģimenes izdzīvošanu burtiskā nozīmē, naktīs piepelnoties ar mašīnrakstīšanu, lai no rītiem varētu slimniekam aiznest svaigi spiestas sulas. Šo kauju viņa uzvarēja, bet zaudēja darbu teātrī. Pārgāja uz ģimenei daudz “draudzīgāko” darbu 1. pilsētas slimnīcā, mierīgu vidi un sirsnīgu kolektīvu, kur viņas kolēģis bija arī dakteris Vilens Tolpežņikovs – tieši viņš atmodas laikā spēja piecelt kājās PSKP kongresu (ar Gorbačovu priekšgalā), lai pieminētu Baku traģēdijas upurus (šis Kārlim Marksam līdzīgā tautfrontieša “izlēciens” bija vēl viens “ķieģelis” PSRS sabrukumam). Tomēr atmiņas un attiecības ar teātri palika uz mūžu. Viena laimīga “padomju latviešu” ģimene. Patiesībā tā arī bija. Kā izsprukuši no elles katla, beidzot sveiki un veseli. Briesmīgākais laiks – karš un pēckarš, daudzi gadi vārda tiešā nozīmē nāves ēnā – piederēja pagātnei. Nākotne solīja, solīja... vismaz iespēju pašiem veidot savu dzīvi. Lai arī sociālistiskajos rāmjos iespiestu, tomēr – savu dzīvi. Tā radās inscenēto fotogrāfiju sērija, par ko man nav īsti skaidrs, kāpēc Egons tās fotografēja, jo toreiz mākslinieki parasti zīmēja skices “dzīvajā”. Tās bildes visdrīzāk bija “priekš sevis” vai varbūt “drošības pēc” un “dubults neplīst”, jo, fresku gleznojot, nav iespējams labot kļūdas. Katrā ziņā Egonam vienmēr bija vairāki fotoaparāti ar melnbaltām filmiņām, kas nestāvēja dīkā, studiju gados viņš bija ieguvis fotogrāfa diplomu un piepelnījās, jo vecāki – Leišmales zemnieki – viņu nekādi nevarēja materiāli pabalstīt. Tā, reiz iegūts, fotogrāfa instinkts Egonu vairs nepameta. Egons 1958. gada pašportretā uzgleznoja sevi mazliet liriskāku, nekā rāda fotogrāfija. Tas nebija mūsu ģimenes dabā – izrādīt citiem, cik pieredze bijusi smaga vai viegla. Turklāt toreiz dzīve jau gāja uz augšu gan “atkušņa”, gan paša radošo panākumu dēļ, varbūt Egons vēlējās justies jaunāks, nekā bija. Lai arī cik karogu pasūtījuma darbos Egonam nācās iemūžināt, akvareļus viņš gleznoja sirdij (un publikas sirdij). Tur nu vairs – nekādu karogu. Toties “cīņu” ar cūku pupām vai puķu pušķa uzstādījumu Egons iemanījās nofotografēt. Kāpēc fotografēt melnbaltas puķes, kuras tāpat uzgleznos no dzīvā krāsainā uzstādījuma? Nezinu. Pētot vecos negatīvus, liekas, ka skatīšanās caur fotoaparāta actiņu palīdzēja domās izvēlēties labāko no kompozīcijām. Turklāt gleznas visbiežāk pie sienas izbalējušas – kā jau akvarelis. Bet fotogrāfija palikusi. Augot starp gleznām, fotogrāfijām un labas dramaturģijas grāmatām, nav nekāds brīnums, ka es tās šad tad izmantoju. 1991. gadā man patika “Hamlets”, es to izvēlējos kursadarbam un varoņus ieraudzīju manas ģimenes albumā. Ģertrūdi (2) un tēva rēgu (1) atradu starp omammas vecākiem bodniekiem; ja kādam tas neliekas pietiekami dižciltīgi, tad dāņu princis (4) pārspēja Velsas princi Čārlzu – opaps jaunībā bija neticami elegants. Ofēlijai (5) atbilda omamma 15 gadu vecumā, kad aizgāja no mājām, lai iestātos teātra kursos, un kāda nezināma meitene iesvētību kleitā. Kopējā bilde – dāņu studenti (7) – Hamlets, Horācijs, Laerts, Rozenkrancs un Gildenšterns. Visbeidzot – Hamlets ar Horāciju pie upes (3), kur zudusi Ofēlija, un Laerts un Hamlets (6) pirms divkaujas. Viņi visi šķiet tik pazīstami, gluži vai mūsdienu cilvēki ar labām manierēm, un vienlaicīgi tāli kā Šekspīra laikabiedri, jo manis vēl nebija, kad viņi dzīvoja. Bet arī starp tiem, starp kuriem es dzīvoju, saskatīju “Hamletu”. “Hamleta” tēlus atrast iespējams visās paaudzēs. Toreiz kursā ar manas mammas jaunības 16 mm kinokameru nofilmējām lugu, un mani kursabiedri brīžiem runāja dzejā. Nelaiķis Kārlis Freibergs bija kroņprincis, Ieva Jurjāne – karaliene, un Roberts Koļcovs beigās parādījās kā Fortinbrass uzvarētājs, pie viņa gludi skūtā pakauša folijas lauru lapas pielīmējām ar skoču. Tagad apkārt tik daudz sintētisku seju – reklāmas plakāti ielās un avīzēs ar datorgrafiķa, bet TV vai kino – ar kosmetologa un plastiskā ķirurga skalpeļa pieskārieniem. Varbūt tāpēc acis atpūšas pie sejām, kas pirms gadiem trīsdesmit pat pozējot izskatās pēc dzīviem cilvēkiem. Vai arī, skatoties uz šīm fotogrāfijām, es iztēlojos sevi tajos laikos vai arī vēlos saprast, no kurienes nāku un kas galu galā esmu. Pietiek tikai nedaudz zināt kontekstu vai pamanīt sīku niansi, lai šķietami parastas bildes atdzīvotos. Ja vēl noliek blakus pāris fotogrāfiju, reizēm var nojaust, kas ar cilvēku noticis dažu gadu laikā. Visos manos darbos stāstīts par attiecībām ar laiku, pat ja liekas, ka tā nav. Piemēram, “17 lieciniekos” filmēju savus studijbiedrus stāstām sapņus, divi no viņiem jau miruši. Cilvēki nāk un iet, daži vienkārši nomirst, ar viņiem vairs nevar aprunāties, ja kas noticis, to vairs nevar labot, nekas pāri nepaliek. Arī fotogrāfijas ir tikai papīriņi, tik vien ir kā to sentimentālā vērtība, cik mēs spējam iztēloties sarunu ar to cilvēku, kuru redzam bildē. Es arī labprāt parunātos ar savu opapu – būtu par ko (viņš nomira, kad man bija astoņi gadi). Kā Meterlinka “Zilajā putnā” – cilvēki ir dzīvi tikmēr, kamēr mēs varam iztēloties sarunu ar viņiem. 1 Sk.: Dzērve L. Spilvē fotografēt aizliegts // Diena. – 2004. – 13. marts. 2 Strupule V. Spilves lidosta kādreiz, šodien un varbūt rīt... // Latvijas Architektūra. – 2002. – Nr. 2. 3 Dzērve L. Spilvē fotografēt aizliegts. | |
| Atgriezties | |
