VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laura Feldberga. Tik skaisti, ka sāp Alise Tīfentāle 2001. gada rudenī biju Daugavpilī un pēc izdevniecības ierosinājuma piedalījos dažos formālos Dzejas dienu pasākumos, vietējā muzeja un mūzikas skolas telpās sadzītajiem vidusskolniekiem bezcerīgi popularizējot savu tolaik jauno romānu "Galvenā balva – ceļojums divatā" par zinātniskās fantastikas rakstnieku – japāņu izcelsmes geju, žurnāla "Rīgas Dzīve" prātā jukušo redaktoru un ultraortodoksāliem dievturu partizāniem. Vakarā notika saviesīgs pasākums teātrī ar latviešu klasiķu dzejas lasījumiem un dziesmām populāru Rīgas aktieru izpildījumā. Nevarēju saprast, kāpēc aktieri uz skatuves lasa Čaku un raud pa īstam. Tas bija 11. septembris, un, staigājot pa svešo pilsētu, protams, nekādas ziņas nebiju dzirdējusi. Rīgas kompānija atgriezās rakstnieku naktsmājās Berķenelē, ieslēdza TV un ar visai sakāpinātām emocijām skatījās jaunumus no Ņujorkas, sazvanoties ar tuviniekiem un draugiem Rīgā un ārzemēs. Nākamajā rītā pāri brokastu pankūku šķīvim pamanīju, ka pa pirmā stāva halli blakus virtuvei rosās Ojārs Feldbergs, izkārtodams izstādei savus akmeņus, un nelielus grafikas darbiņus pie sienas izvieto kāda jauna meitene ar gariem, cirtainiem matiem – droši vien meita vai skolniece, nodomāju. Ārā lija lietus, iekšā mīlīgi un harmoniski rosījās mākslinieki, un tas viss patīkami un nomierinoši kontrastēja ar patētiskajām nakts sarunām, lēto viskiju, līdzpaņemtās histēriskās franču dzejnieces dziedāšanu un vispārējo neizpratni. Šo epizodi drīz vien aizmirsu tāpat kā savu par bestselleru nekļuvušo romānu. 2005. gadā es zinu, ka tā bija Ojāra Feldberga meita Laura – māksliniece ar patstāvīgu un pat pārsteidzošu rokrakstu. Laura Feldberga dzimusi 1975. gadā. 2002. gadā ieguvusi mākslas maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, no 1995. gada piedalās grafikas, glezniecības, vides objektu izstādēs, radošajos simpozijos un darbnīcās Latvijā un ārzemēs, kā arī darbojas kā kuratore un projektu vadītāja Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejā. Katoliete. Kopā ar domubiedriem izdevniecībā "Kala raksti" veido katoļu ikmēneša izdevumu "Mieram tuvu". | |
|
PIRMAIS NOSLĒPUMS Melnas, lielas mucas, kurās iebērtas balta stikla lauskas – "Nakts debesis". Mākslas darbs, kas mani pārsteidza nesagatavotu 2004. gada "Rudens" izstādē. Nekādas daiļrunības, viss vienkārši un lakoniski līdz pamatiem, līdz kaulam. Manuprāt, tas ir viens no mūsdienu brīnumiem, kad raupjas, ikdienišķas un nevērtīgas izejvielas pēc cilvēka – mākslinieka – roku pieskāriena pārtop negaidītā, trāpīgā līdzībā par vārdos neizskaidrojamo, saglabājot pazemīgu un pateicīgu noslēpumainību. Skaisti un skarbi. Te nav tendenciozas propagandas, nav vēlēšanās iepatikties vai izpatikt, nav lepnības un samāksloti asprātīgu prāta struktūru. Arī fiziskajā aspektā te nav tikpat kā nekā – divi gandrīz neapstrādāti, primitīvi materiāli un nosaukums. Iespējams, tieši tāpēc šis darbs mani uzrunāja – tas darbojās kā līdzība, kā vārti uz personisku atklāsmi, nevis kā apbrīnojams, aprakstāms un analizējams objekts pats par sevi. Nav jēgas jautāt Laurai Feldbergai, vai mākslai ir jēga. Viņa nav no tiem cilvēkiem, kuri uzķertos uz lētu provokāciju, un turklāt viņa zina savu atbildi. Šaubas viņai svešas, un ar muļķīgiem jautājumiem viņu nesamulsināt. Viss, ko viņa dara, saistīts ar mākslu. Māksla viņai ir pašsaprotama un gandarījumu sniedzoša nodarbošanās, un Laura mākslai tic. Šķiet, Laura ir sev atbildējusi uz daudziem tādiem jautājumiem, ko man sev būtu bail pat uzdot. Viņa ir pateicīga vecākiem par iespēju būt un strādāt Pedvālē, un pat Lauras laika izjūta lielā mērā saistīta ar Pedvāli – viņa saka: "tas laikam bija ūdens sezonā", "to es taisīju zemes sezonā". Daudzi Lauras darbi tapuši dabā. Nesen lasīju, ka dārznieks ir pati senākā nodarbošanās, vismaz saskaņā ar Bībeli – Dievs radīja Ādamu un Ievu un deva viņiem Ēdenes dārzu, ko kopt un apsargāt. Savā ziņā arī tagad kopt dārzu varētu būt vismiermīlīgākā, visnekaitīgākā un viscienījamākā nodarbošanās, turklāt vēl meditatīva, antipolitiska un humāna. Dārzs ir kultūras metafora un pestīšanas solījums, un harmonijas simbols, un tā tālāk. Savukārt musulmaņiem tuksnesis ir Allāha dārzs. Paplašinot jēdziena interpretāciju, par dārzu var dēvēt jebkuru iekoptu, uzturētu un nevardarbīgi uzlabotu vidi, kurā darbojas cilvēks. Liekas, ka strādāt dabā ir tik skaisti un svētīgi, ka nemaz nevar izstāstīt. Pirmajā mirklī daži Lauras darbi var likties vīrišķīgi – izmantota zeme, akmeņi, koks, metāls, stikla lauskas un citi neapstrādāti, pirmatnēji, nesavaldīti materiāli, nereti visa ir daudz un viss ir smags. Tajā pašā laikā viņa piešķir saviem darbiem sapņainu vieglumu un emocionalitāti. Kā tas iespējams? "Tās taču ir nesavienojamas lietas," es saku Laurai. "Tas taču ir tikai materiāls! Visi mani darbi ir romantiski, uz sajūtām balstīti," viņa paskaidro. Līdzīgi kā sarunā, negaidīti izdzirdot kādu no mazajiem dzīves paradoksiem, klausītājs jūt vieglas tirpas, arī uz Lauras darbiem skatoties, un var pārdzīvot ko līdzīgu – tie ir vienkārši savā materiālajā eksistencē un emocionāli iedarbīgi, dziļi un reizēm arī aizkustinoši maigi savā būtībā. Laura, pēc izglītības grafiķe, daudz strādājusi arī grafikas žanrā. Bet tieši ar vides objektiem viņa panāk to vārdos netulkojamā "mazā, klusā brīnuma" pārdzīvojumu. Iespējams, Laura ir atklājusi "zelta griezumu", izsakot savus romantiski skarbos paradoksus telpiskā valodā. Vai – līdzībās. ZEME UN DEBESIS Laura Feldberga: Zeme – atbalsts, lai skatītos uz augšu. Debesis ir tā vieta, no kurienes nāk dvēsele un uz kurieni tā tiecas, un zeme palīdz tur nokļūt. Pacelt acis un skatīties. Vilkt sevi uz augšu. Par to ir mans darbs "Gulta" Pedvālē, tapis pagājušā gadā, kad sezonas tēma bija zeme. Tēma par augšanu un zemes spēku. Sajūtu darbs, domājot par zemi, – it kā es gulētu uz zemes ar muguru, bet skatītos debesīs. Zeme ir tas, kas tevi tajā brīdī tur, un gulta ir tas zemes spēks, tā sajūta, kurā tu iegulies iekšā – un skaties augšā uz debesīm. Alise Tīfentāle: Skaisti! Bet tā man ir mistika, kā tu nonāc līdz tādai idejai. Kā tas notiek, ka tu aizej, apskaties, ieraugi laukumu un tad izdomā – te būs tieši tik augsts un tik plats objekts? L.F.: Ar šo darbu ir tā, ka es vienkārši ieraudzīju to acu priekšā – tādam tam jābūt. Tas ir vislabākais variants, kad ideja atnāk tik spēcīga, ka tu vienkārši ieraugi darbu jau gatavu. Tad es zināju, ka vajag lielu laukumu, kur brīvas debesis apkārt un zeme ļoti horizontāla, bez reljefa, un atlika tikai piemeklēt vietu. Var būt arī pilnīgi pretēji – jūtu, ka te ir vieta, kur kaut ko darīt. Tā bija, piemēram, ar "Putniem līdzi": skatītājam uz tā jāuzkāpj, jānostājas pašā galā un jāskatās – ir sajūta, ka esi augstāk par pārējo ainavu un putni it kā lido zem tevis. Šis darbs tapa, kad Pedvālē bija gaisa sezona. Šogad Ziemeļvalstu informācijas centrā bija skatāms darbs "Horizonti". Pēc tā mani uzaicināja rīkot izstādi Kopenhāgenā. Te ir smiltis, māls, grants, akmeņi un stikls. Staigājot ainavā, tev sanāk kaut kam pietuvoties un no kaut kā attālināties – kāpjot kalnos, sākumā tie ir augstāki par tevi, un, kad uzkāp augšā, tad esi augstāk par kalniem, un horizonti visu laiku mainās. A.T.: Un kā radās "Nakts debesis"? L.F.: Tas arī ir darbs, kas atnāca un nostājās acu priekšā gatavs. No manām sajūtām, jo nakts debesu pētīšana – tā mani ļoti aizrauj. Bija doma, ka debesīs var skatīties uz augšu, bet īstenībā debesis atrodas arī zem kājām, zemeslodes otrā pusē. Skatīties dziļumā ir tas pats, kas skatīties uz augšu, – ir iespēja ieskatīties bezgalībā. Stikli rada arī mazliet sāpīgu sajūtu – ar stiklu var radīt priekšstatu, ka kaut kas ir tik skaists, ka sāk sāpēt. Darbs par debesu tēmu tapa arī vienai izstādei Tallinā [izstāde "N" Tallinas Pilsētas galerijā 2003. gadā – A.T.] – aizkars, savērts no santehnikas caurulēm. Nakts debesis, kurās var ieiet iekšā. Tu vari ieiet naktī iekšā, un tā aizveras aiz tevis. Tas ir novērojums no dabas – dzīvoju Pārdaugavā, un man vienmēr jābrauc pāri tiltam, naktī pilsētas gaismas virs tilta veidojas tā, ka cilvēki, ejot pa tiltu, it kā pazūd iekšā tajās gaismās. Darbs sanāca mežonīgi smags – izskatās tāds paviegls, bet, ejot cauri, arī nav patīkami, jūt to svaru. A.T.: Vai arī šo darbu tu pati sauktu par romantisku? L.F.: Nezinu, vai to var saukt tieši par romantiku, bet lielākā daļa manu darbu rodas brīdī, kad apstājies, paskaties uz augšu – un redzi zvaigžņotas debesis. Tāpēc arī man ir tik daudz darbu par debesīm un zvaigznēm. Tie ir mirkļi, kad cilvēks saprot, ka viņš pēc kaut kā ļoti ilgojas, gaida… A.T.: Tu runā par romantiku un naglo dēļus un vel mucas. Man vārds "romantika" vairāk asociējas ar bālu mēnesnīcu un melnām mežģīnēm… L.F.: Tas taču ir tikai materiāls! Jebkurš materiāls var izraisīt ļoti dažādas emocijas. Akmens, dzelzs vai jebkurš materiāls – tajā iekšā ir jebkuras sajūtas, viss atkarīgs no tā, kā to materiālu izmanto. CILVĒKS L.F.: Cilvēks ir tas, ar kuru notiek sajūtas. Tas, kurš piedzīvo visu. Cilvēks nav pavēlnieks vai cīnītājs, cilvēks var tikai iet, skatīties un ¬auties. Ņemt no dabas un visa, kas apkārt, un krāt to sevī un likt atkal ārā. No savas ticības pieredzes esmu sapratusi, ka cilvēka fiziskā izpausme ir pavisam neliela daļa, ja salīdzina ar garīgo dzīvi, kas cilvēkā nemitīgi notiek, – tā ir bezgalīga. Man ir arī būtiski, lai cilvēks piedalās mākslas darbā – uzkāpj, iet šūpoties un tā tālāk. Bez cilvēka mākslas darbs jau nemaz nenotiek. Tikko bija gadījums manā izstādē Kopenhāgenā [Lauras Feldbergas personālizstāde "Putekļi un gaisma" Kopenhāgenā, Ziemeļu Ministru padomes galerijā, no 1. līdz 30. septembrim – A.T.], kur izmantoju arī skaidas, – kā materiāls man tās iepatikušās, jo ar savu smaržu rada īpašu atmosfēru. Atklāšanas dienā uzzināju, ka vienam no galerijas darbiniekiem ir alerģija pret skaidām. Bija jāvāc nost. Izstāde Kopenhāgenā bija arī liels izaicinājums – braucu pilnīgi bez nekā, un nedēļas laikā bija kaut kas jārada. Biju stikla fabrikā, redzēju milzīgus, spožus stikla kalnus, baltus, gaišzaļus un tumšzaļus, un man tur ļāva ar spainīti pagrābt savam darbam, bet kāds skaistums tur palika! Fotogrāfijās saglabājies viens no Pedvāles darbiem – "Jaunas dzejnieces istaba". Tas bija veltīts Ģertrūdei fon den Brinkenai. Viņa ir Briņķpedvāles muižā bērnībā dzīvojusi vācu dzejniece, kura no Latvijas kopā ar ģimeni aizbrauca jau 12 gadu vecumā. Vēlāk Vācijā viņa kļuva par dzejnieci un ir daudz rakstījusi par Briņķpedvāles tēmu, acīmredzot šo vietu viņa bija paņēmusi līdzi savā sirdī. Tā kā es šeit daudz uzturos, iztēlojos, kā Ģertrūde kā jauna meitene te staigājusi, un darbā parādīju to nojaušamo dzeju, ko viņa kādreiz uzrakstīs. Tētis izveidoja viņai piemiņas zīmi – uz pusēm pārcirstu akmens sirdi: uz vienas puses viņas dzeja vāciski, uz otras – latviski. A.T.: Man jāuzdod neizbēgamais jautājums – cik daudz tavu māksliniecisko domāšanu ietekmējuši vecāki, mākslinieki būdami? L.F.: Ar mākslu viss nāca ļoti dabiski. Bērnībā zīmēšana bija gandrīz vienīgais, ko es nemitīgi darīju. Esmu tipisks mākslinieku bērns, kas beidzis Rozentāla skolu un pēc tam akadēmiju, bet skolas un akadēmijas laiks man bija milzīga cīņa, jo fakts, ka tu esi mākslinieku bērns, tev it nemaz nepalīdz. Tik un tā sava māksla tev jāatrod pašam pilnīgi no nekā, un neviens tur nevar palīdzēt. Cīņa par saviem darbiem, lai tiktu līdz savai sajūtai, bija patiešām liela. Grafiku studējot, man bija ļoti grūti atrast precīzāko veidu, kā kaut ko pateikt savos darbos, – visu laiku bija sajūta, ka doma vai emocijas ir daudz lielākas par ierobežoto laukumu, ka nevar to ielikt grafikas formātā, un tad nāca atklājums, ka daudz vienkāršāk to izdarīt telpā. Daudz precīzāk var pateikt, ko domāju un jūtu, daudz pilnīgāk nodot skatītājam. Sapratu, ka tas notika tādēļ, ka man visu laiku bija iespēja būt mākslas vidē un Pedvālē, kur esmu piedalījusies visās mākslas norisēs, pat dejas darbnīcā. Man ir bijusi privilēģija neaiziet no mākslas vides. Vides objektus sāku veidot, tikai pateicoties Pedvālei. Vienīgi Pedvālē, skatoties, kā to dara citi mākslinieki, un pašai par to domājot, man radās sajūta, ka vajag mēģināt. A.T.: Vai mākslinieku ģimenē nepastāv zināma radoša konkurence? L.F.: Savstarpēja palīdzība. Mamma Teiksma pēc izglītības ir gleznotāja, taču jau daudzus gadus neglezno, bet nodarbojas ar Pedvāles lietām. Mēs ar tēti esam tādi radošie, ar idejām, un mamma ir tas cilvēks, kas spēj to visu savākt kopā, uzturēt kārtībā arhīvus un tās lietas, kurām mums ar tēti nebūtu pacietības. Tētis mani ir ļoti atbalstījis. Pats par sevi saprotams, ka ģimenē māksla ir pirmajā vietā, un, kuram tajā brīdī ir ideja vai izstāde, tam arī pārējie visi nāk palīgā, un tā ir pašsaprotama lieta. Tā ir brīnišķīga iespēja – strādāt kopā ar tēti mākslinieku Pedvālē, un tas ir ļoti skaisti – iepazīt savus vecākus ne tikai kā vecākus: viņi arī kļūst par cilvēkiem, ar kuriem tu kopā kaut ko dari, attiecības veidojas pavisam citādas. Nav arī viegli nācis no bērna pārvērsties par kolēģi un pieņemt, ka tētis ir nevis tikai tētis, bet domubiedrs mākslā. Kad rakstīju par mākslu un māksliniekiem ["Neatkarīgās Rīta Avīzes" pielikumam "Literatūra un Māksla Latvijā" 2002.–2003. gadā – A.T.], man pilnīgi pazuda mākslinieka skaudība par to, ka citam ir ļoti labi darbi. Iemācījos iejusties, ieiet cita mākslinieka darbos. Arī tagad mani nebeidz pārsteigt – no kurienes rodas mākslas darbi, kā tie izritinās laukā no nebūtības, un, tā kā es pati par to domāju, tad to arī jautāju citiem māksliniekiem. Caur šīm sarunām es atbrīvojos, sapratu, ka ar manu mākslas darba "izritināšanas" procesu viss ir kārtībā. Tad arī ievēroju, ka Latvijā mākslinieki tādās privātās sarunās nemaz nerunā par mākslu. Vienkārši nav pieņemts. Man bija liels pārsteigums, iepazīstoties ar igauņu māksliniekiem, ka viņi visu laiku runā par mākslu – un nevis tā ironiski, bet nopietni, mēģina noskaidrot pamatpatiesības. Igauņi arī neatdala cilvēku no viņa mākslas, nesaka: "Nu, viņš jau labs cilvēks, bet tā māksla gan nekam neder." Cilvēks ir tāds, kādi ir viņa darbi. FORMULA L.F.: Beidzot akadēmiju, taisīju diplomdarbu sietspiedē, mana tēma bija skaņu viļņi. Pēc tam tapa arī darbs Pedvālē – "Vilnis". Tas ir skaņas, nevis ūdens vilnis, kaut gan vilnis ir identiska tēma gan skaņai, gan ūdenim. A.T.: Kā tev ienāca prātā radīt mākslas darbu par skaņu viļņiem? Kaut kas tāds taču asociējas ar kaut ko mākslai pretēju – tehniku, zinātni, radioamatieru pulciņu? L.F.: Es vienu brīdi aizrāvos ar fiziku – ne ar pašu fiziku, jo no tās neko nesaprotu, bet man patika lasīt par zvaigznēm. Varbūt tas tā romantiski skan – kā uztvert fiziku. Tik daudz es sapratu, ka tajā visā ir aprakstīta pasaules konstrukcija. Un ka arī man kā māksliniecei jāveido tāda konstrukcija. Vai tās ir emocijas vai doma, bet man jāmāk ielikt to tajā lielajā shēmā. Tolaik mani visvairāk uzrunāja tieši skaņa, pētīju, kā izskatās un kā veidojas skaņu viļņi. Kad pabeidzu darbu, interese arī beidzās, bet kaut kāds iespaids ir palicis. Man liekas, katram māksliniekam ir ierobežots ideju skaits, savas mīļākās tēmas, no kurām nez kāpēc nevar aiziet. Par laimi, vienas idejas realizācija mākslā var izskatīties ļoti dažādi. Brīžiem liekas, ka man ir skaidra mana tēma. Ir sajūtas, kas nekad neaiziet no cilvēka dzīves. Viena no lietām, kas vienmēr pārsteigusi cilvēkus, – piedzīvot skatīšanos debesīs. Ar nodzīvoto laiku un iegūto pieredzi liekas, ka var vēl precīzāk to sajūtu ielikt darbos. Maniem darbiem nav nekāda vai ir ļoti maz filosofiska vai konceptuāla satura, tie ir tīri sajūtu darbi. Tas, ko es mēģinu izdarīt un ko es saprotu, ka to vajag, ir likt skatītājam piedzīvot katru darbu. Es ļoti vēlos izprovocēt šo sajūtu. Es gribu panākt, lai sajūtas, emocijas vai pieredze aiziet līdz kādai vienkāršai ģeometriskai formai, līdz formulai – un, kad ir iegūta viena formula vai forma, tad tā atkal var izaugt līdz kaut kam plašākam, un tam jau jānotiek skatītāja galvā. Visām lietām jānonāk līdz pamatformulai, un tad tā jāapaudzē. A.T.: Vai šis princips darbojas arī īstajā dzīvē vai attiecināms tikai uz mākslu? L.F.: Īstajā dzīvē varbūt tas notiek, bet mūsu iedomātās pamatformulas nekad nestrādā. Taču mākslā noteikti. Jo māksla nevar nokopēt dzīvi burtiski, māksla vienmēr ir formulu meklēšana. Jebkurā mākslā, vai tā būtu mūzika, kino vai vizuālā māksla, – visur tiek meklēta formula, un, kad ir atrasta, tā sāk iedarboties uz skatītāju. Īstā dzīve ir nebeidzams mākslas avots. Vai tā ir arī māksla – tas jau būtu ļoti vienkāršoti teikts. Protams, Dievs ir pamatformula, bet tai ir ļoti dažādas izpausmes. Piemēram, kad cilvēks tikko iepazīst ticību un ir kā iemīlējies, viscaur ar to pārņemts, tad liekas, ka būtu jāglezno Dievmāte. Un, mēģinot to darīt, nekas nesanāk, viss krīt ārā no rokām un neko nevar izteikt, un tikai tad atnāk sapratne, ka var darīt pavisam ko citu – gleznot zvaigznes, jūru vai traktoru – un arī tajās lietās tikpat pilnīgi izteikt savas izjūtas par Dievu, pasauli un pārējiem cilvēkiem. A.T.: Kā tu, tolaik jauna māksliniece būdama, nonāci līdz interesei par fiziku? L.F.: Vienīgais priekšmets, kurā izkritu skolas eksāmenā, bija fizika. Nu neko nesapratu. Pēc tam vēlāk nez kurā brīdī sāku saprast, par ko ir fizika un ka fizika īstenībā ir vissvarīgākā zinātne pasaulē, galvenā zinātne, kas izskaidro visas pasaules uzbūvi. Sāku skatīties grāmatas, pat atgriezos pie skolas grāmatām, jo pēkšņi biju sapratusi, kas vispār ir fizika. Es arī tagad neko nesaprotu, bet mani nebeidz pārsteigt tās lietas, ko brīžiem var apjaust. Kā pasaule ir izveidota, kā mēs darbojamies tikai virskārtā, bet esam iesaistīti visā konstrukcijā. Izpētot, kā tas darbojas, var atklāt veselu milzīgu un jaunu pasauli… Fizika īstenībā nav sausa zinātne, tā ir visa pasaule. Tas gāja kopā ar mūzikas pētīšanu, jo mūzika arī ir fiziski izskaidrojama, tikai citā formā. Dziedāju korī – caur dziedāšanu man bija iespēja mūziku piedzīvot un izpētīt, kā mūzika darbojas no iekšpuses, saprast tās konstrukciju. Pētīju, kā varētu izskatīties skaņu viļņi. Līdzīgi ir arī ar mūsu emocijām, tās darbojas viļņu veidā: ar mani kaut kas notiek, un tad tas vilnis izplatās, nonāk līdz citiem cilvēkiem. Arī mākslas darbs tā darbojas – tas ir kā viļņa avots, vilnis aiziet tālāk uz visām pusēm un iekustina citas parādības. Īpaši aizrāvos ar baroka mūziku. Līdz tai gan nonācu diezgan nejauši – mans brālis Kārlis daudz nodarbojas ar mūziku, un tā es ieklausījos baroka mūzikā un sajutu, ka tajā ir tā iekšējā ģeometrija. Mani pārsteidza, ka ļoti emocionālu iespaidu var panākt ar precīzu ģeometrisku struktūru. Bija priekšstats – ja kaut kas ir emocionāls, tad tam jābūt tādam nedaudz izplūdušam, ekspresionistiskam, vēl kaut kas uzšļakstīts virsū. Ja atrasta īstā formula, tā strādā emocionāli daudz spēcīgāk nekā ekspresīvais šļakstiens. LAIKS A.T.: Tu esi daudz bijusi un strādājusi Ziemeļvalstīs. Vai jūties kā ziemeļniece? L.F.: Ziemeļos es jūtos brīvi. Man liekas, ka es labi saprotu telpu, dabu, ainavu, materiālus, ko te var izmantot. Lai kur sanāk nokļūt, jāspēj iejusties un izmantot visus labumus, ko piedāvā vieta. Tas būtu sapnis vai brīnums – kādreiz strādāt tuksnesī, kalnos vai citā nepazīstamā vidē. Tā būtu liela laime. A.T.: Daba ir pašpietiekama, tā ir pati pilnība. Ko dabā var izdarīt cilvēks – sakārtot, izdaiļot, ko vēl? L.F.: Mākslinieks var iztulkot, paspilgtināt sajūtu, kāda rodas, skatoties uz ainavu, pastiprināt un atklāt nianses un kādus īpašus brīžus, radīt pārsteigumu vai izcelt to, ko tik viegli nevar ieraudzīt. Ar saviem darbiem es mēģinu ielikt ainavā zīmes – zīmes sajūtai, emocijām, domām – un tā, lai no šī darba skatītājs var izaudzināt atpakaļ to sajūtu… Izstāžu zāle ir daudz pateicīgāka vieta, kur izstādīt mākslas darbus, jo daba ļoti ātri apēd jebkuru priekšmetu, daba ir stiprāka par cilvēka darbiem. Lai cik milzīgs būtu darbs, tas tomēr aizņem tikai niecīgu daļu no ainavas. Tā ir smaga sajūta – piedzīvot, ka tavs darbs palēnām noveco un izjūk un tad tu to novāc… Piemēram, ar gleznām tas notiek daudz retāk. Darbi ainavā tikai īsu brīdi ir tādi, kādi iecerēti, un tad sākas sabrukšanas process. Tas pats darbs no skaidām Helsinku parkā – es zinu, ka pašlaik tas jau ir saplūdis ar ainavu, tam cauri aug sēnes, un zaķi to ir saspārdījuši. Arī tajā ir savs skaistums. Un tas nozīmē, ka vietā jāliek kaut kas jauns! A.T.: Vai tev ir arī kāds darbs, kas radīts mūžībai vai vismaz vairākām paaudzēm? L.F.: Tīri teorētiski ir iespējams saglabāt plauktus vai mucas, bet ainavā – nē. Fiziski visilgāk varētu pastāvēt "Gulta" – bet tie ir atklāti mūri, kas pēc kāda laika arī sabruks. Iespējams, ilgāk pastāvēs tās sajūtas, kuras kāds darbs rada skatītājā vai manī pašā. Mirkļa sajūtu saglabāšana, kaut arī uz neilgu laiku, – par to ir visi mani darbi. A.T.: Vai tu savus darbus sauc par laikmetīgo mākslu? L.F.: Es domāju, ka tie ir laikmetīgi, jo es mēģinu meklēt jaunus ceļus, domāju par šo laiku un šī laika cilvēkiem un izmantoju tādas lietas, ko izmanto mūsdienu cilvēki. Tas ir par šodienu. Sajūtas ir pārlaicīgas, bet materiāli vairāk attiecas uz mūsdienu cilvēku. Es gribētu, lai tie darbi runā par laiku, kurā mēs dzīvojam. A.T.: Tajā pašā laikā tu izmanto arī daudz "mūžīgo", primitīvo materiālu. Kā tas sasaucas ar tevis minēto šodienīgumu? Vai, piemēram, tā pati "Gulta" nevarētu būt radīta pirms 2000 gadiem? L.F.: Formas ziņā noteikti tas būtu pavisam kas cits. Bet seno kultūru motīvi nepārtraukti atgriežas arī mūsu dzīvē, kaut gan tagad mēs tos izprotam pavisam citādi. Tas viss mūsos dzīvo. Vēstures muzejos, skatoties antīkās kolekcijas, var saprast, ka tie priekšmeti turpina dzīvot. Tāpēc man kā māksliniecei vispār ir grūti sadalīt – laikmetīgā vai senā māksla. Manuprāt, ir vienkārši māksla. | |
| Atgriezties | |
