VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vineta Kaulača. Laika izjūtas trauslums Inese Baranovska Es uzdodu jautājumus, un Vineta Kaulača stāsta par sevi. Vārdi skaidri un precīzi kārtojas harmoniskā rindā kā stikla pērlīšu virtene. Mēs abas it kā ieejam mūsu sarunu telpā un katra meklējam pareizās durvis uz mums īpaši atvēlēto laika nogriezni, kurā mēs varētu saprasties. | |
|
Inese Baranovska: Manuprāt, tu esi ļoti harmonisks cilvēks, tas izpaužas arī tavā mākslā... Vineta Kaulača: Zināmā mērā – jā, tomēr neviens nevar norobežoties no apkārtējās pasaules, kur ir gan pozitīvas, gan negatīvas emocijas. Tomēr, ja tev pretī ir siena, – nevajag iet tai cauri... Es vienmēr cenšos, lai emocionālais svārsts atgrieztos līdzsvarā. Pēc manām domām, ikvienam ir svarīgi to saglabāt jeb, citiem vārdiem sakot, prast neiziet ārā no sava ātruma orbītas. I.B.: Kā tu nonāci pie apziņas, ka tev jāglezno, jākļūst par mākslinieci? V.K.: Bērnībā, četru piecu gadu vecumā, man patika iezagties tēva kabinetā, kur bija liels grāmatu plaukts. Es vienmēr izvēlējos mākslas grāmatas, jau no tā brīža intuitīvi sapratu, ka mani interesē tieši tas, – notika pareizais vizuālais saslēgums. Esmu pateicīga saviem vecākiem, ka viņi nemēģināja mani atturēt no manas izvēles un ļāva mācīties "rozīšos", vēlāk studēt akadēmijā. Mana bērnības pieredze saistās vēl ar padomju laikiem, kad visas mākslas vērtības mēs iepazinām no grāmatām, bieži vien melnbaltām reprodukcijām. Labi, ka tagad jauniešiem ir iespēja ceļot un daudz ātrāk iepazīt oriģinālus. Man šīs autentiskās mākslas vērtības bija sasniedzamas tikai vēlāk – kā labi paziņas, bet ne vairs tiešie sarunu biedri. Jaunības impulsi jau ir tie spēcīgākie. Man tā bija ar iespēju vienu gadu (1995–1996) studēt Valsts Humbolta universitātē Kalifornijā, Foto un glezniecības nodaļā. Tas nozīmīgi ietekmēja kādu laikposmu manā radošajā attīstībā: tur es saņēmu to, kā man ļoti pietrūka mūsu Mākslas akadēmijā. Eiropā un ASV mākslas apmācībā dominē pavisam cita domāšanas sistēma nekā Latvijas Mākslas akadēmijā. Humbolta universitātē es it kā ieguvu citu elpošanas sistēmu. Tas man pavēra ceļu uz abstraktās glezniecības izpratni un fotogrāfijas apzināšanos. Sākotnēji esmu gājusi cauri pietiekami nežēlīgai sevis vētīšanai, man bija diezgan ilgs šaubu periods. Bet tad kaut kādā mirklī lietas sakārtojās pašas no sevis. Lai nonāktu pie objektīva pašnovērtējuma, ir jācenšas sevi apzināties visas mākslas pasaules kontekstā. Nokļūstot Īrijā (2003, mākslinieku darba programma Īru modernās mākslas muzejā Dublinā), sapratu, ka varbūt esmu dažreiz sevi par daudz šaustījusi. Tajā laikā kaut kas manī krasi mainījās, kādi tilti ar pagātni tika sadedzināti. Man bija ļoti būtiski nonākt profesionāļu vidū. Tur notika īstas, nopietnas sarunas, diskusijas par mākslu, bez tām māksliniekam ir ļoti grūti, bet Latvijā tādas iespējas gandrīz nav. Rietumu mākslas izglītības sistēma māca jaunajiem prast formulēt to, kas notiek galvā, izteikt verbāli savu radošo procesu. Dublinā vienā darba programmā bija iesaistīti mākslinieki ar starptautisku vārdu un jaunie, vēl nezināmie, klāt nāca arī komunikācija ar gudru, prasīgu skatītāju. Tā bija ļoti auglīga vide domas un mākslas attīstībai. Vienmēr esmu vēlējusies sarunāties par lietām, kas man ir būtiskas, tas palīdz, attīsta procesu. Rīgā to darīt iznāk ļoti reti, bet Dublinā, Londonā, Ņujorkā tā ir radošā darba nozīmīga sastāvdaļa. I.B.: Kāda ir atšķirība starp mākslinieku Rīgā un Ņujorkā? V.K.: Tādā mākslas metropolē kā Ņujorka nenoliedzami pieaug darbu un domu intensitāte, kaut vai lai noturētos līmenī starp pārējiem. Ja tu apstājies, vienkārši izkrīti no aprites. Visi mākslinieki strādā vismaz pie kādiem desmit projektiem vienlaicīgi. Tomēr no kvantitātes ir jāuzmanās – pašam vajadzīgi kādi iekšēji filtri, svarīgi ir mācēt atlasīt, izvēlēties īstos darbus un pamatot katru savu nākamo radošo soli. Citādi var ātri sevi saārdīt. Par jaunas vietas izjūtu. Ir vietas, kas tevi pieņem, un vietas, kas tevi nepieņem. Es labi jutos Ņujorkā un Dublinā, Londona ir rezervētāka, Berlīne – šī pilsēta nez kāpēc mani nepieņēma, varbūt biju par jaunu. Vispār man ir vieglāk adaptēties svešās vietās nekā atgriezties Rīgā. I.B.: Savs starp svešajiem, svešinieks savējiem? V.K.: Jā, brīžiem rodas tāda sajūta... I.B.: Glezniecība un fotogrāfija – gribētos tevi saukt par profesionāli abos šajos medijos. V.K.: Katrs medijs spēj dod kaut ko citu – tas tieši runājot par laika izjūtu. Kādu laiku man glezniecība un fotogrāfija bija divas paralēlas kustības, kas savstarpēji nesaskārās. Stāsts par fotogrāfiju sākās studiju laikā ASV. Man, tādai jaunai un maz redzējušai studentītei no postpadomju valsts, tur vizuālo iespaidu bija tik daudz, ka ar to varēja tikt galā, tikai studējot fotogrāfijas kā medija iespējas. Fotogrāfija mani šajā posmā ļoti fascinēja, tādēļ pēc Induļa Zariņa un Alekseja Naumova meistardarbnīcas izvēlējos vēl gadu studēt fotogrāfiju Vizuālās komunikācijas nodaļā HdK Berlīnē. Mani interesē aizrakties līdz būtībai: kas tad īsti ir fotogrāfija un glezniecība, kur ir kopība, kur – atšķirība. Manuprāt, abām atšķirīgais ir laika pieraksta moments. Fotogrāfija – tas ir no normāla dzīves plūduma atrauts un fiksēts laika nogrieznis. Savukārt glezniecība ir nevis citāts no laika, bet laika izjūta, kas fiksēta gleznieciskiem līdzekļiem. Intensīvi strādājot šajos abos medijos, kādā brīdī man emocionālā slodze kļuva par blīvu. Tagad manā apziņā šie abi paralēlie virzieni ir apvienojušies, kopā veidojot jaunu starptelpu, un ir tāda laba savstarpējā balansa sajūta. Šobrīd manā radošajā darbībā dominē glezniecība, bet pie tās, kāda tā man ir tagad, es varēju nonākt tikai caur šo starptelpu. Mana maģistra darba tēma ir par glezniecības un fotogrāfijas savstarpējām attiecībām. Arī doktorantūrā Sauthemptonas universitātes Vinčesteras mākslas skolas Vizuālās mākslas nodaļā iestājos ar šo tēmu. Šobrīd gan studijas neturpinu, jo nevaru tās finansiāli nodrošināt. Turpinu strādāt pie tēmas un esmu pārliecināta, ka tad, kad tam būs jānotiek, radīsies arī attiecīgais finansējums, kas šādām programmām ir gana iespaidīgs. I.B.: Bet kādas tieši šobrīd ir tavas attiecības ar gleznu? V.K.: Glezna top lēni, to nevar sasteigt, nevar uztaisīt ātrāk, nekā iespējams. Laika gaitā tā uzkrāj sevī katru tavas pieskaršanās momentu. Gleznojot darbnīcā, ir cita laika izjūta, cits ritms. Glezna pati diktē savu laika atskaites sistēmu. Glezniecība ir tas medijs, kas tevi ievelk iekšā, un tu nokļūsti it kā citā pasaulē, kurā vienmēr var notikt neprognozējamas lietas. Citi mediji, piemēram, grāmatas, kino… katru reizi pārskatot to autoru darbus, kas ir tavējie, atklājas citas šķautnes, bet glezniecības kodols ir tik spēcīgi nemainīgs – jau no pirmās sastapšanās reizes. Nu un tad vēl gleznas noveco lēnāk nekā cilvēki – cik jaunu paaudžu nebeidz jūsmot par Vermēra gleznām. I.B.: Kas ir tavējie kino, literatūrā, videomākslā? V.K.: Stāsts par manu mīlestību uz kino sākās jau "rozīšos", un tas aizvien turpinās. Manējie ir Mikelandželo Antonioni, Pīters Grīnevejs, brāļi Kaurismeki, bet jo īpaši Ingmars Bergmans. Vienmēr atceros viņa vārdus, ka realitāte ir tas trauslais pamats, uz kura mēs būvējam savas sapņu pilis. Kino mani fascinē ilgstošā darbība laikā, tas ir pavisam citādi nekā glezniecībā. Grāmatas var vienmēr pārlasīt un atklāt ko jaunu, kas attīsta iztēli, piemēram, Josifa Brodska darbi. Videomākslā, tāpat kā kino, ir cita laika pieraksta sistēma. Tur galvenais ir nevis citāts no laika, bet laika izjūta. Mani ļoti iespaidojuši Bila Vaiolas videodarbi. Tomēr svarīgāka man ir vizuālā informācija, nevis teksts. Bet pēc būtības – vienalga kādos medijos darbojoties, mēs jau nemitīgi lasām sevi. Tas viss katram ir stāsts par sevi. I.B.: Tavām jaunajām gleznām, kas izstādītas galerijā, ir divi kontrastējoši formāti – liels un ļoti mazs. Vai šī izvēle arī ir saskaņā ar tavu vēlmi būt līdzsvarā? V.K.: Vairums mūsdienu cilvēka vizuālo atmiņu krājas standarta fotogrāfijas, 10 x 15 cm izmēru kategorijā. Šī atziņa man iedvesmoja radīt gleznas šajā formātā. Viens eksperiments pārtapa darbu sērijā. Vispār īstais izmērs ir svarīgs priekšnosacījums katrai gleznai, tas palīdz precīzi koncentrēt tās vēstījumu. Lai pateiktu kaut ko sev būtisku, ne vienmēr ir jārada lielizmēra darbi – nedz glezniecībā, nedz fotogrāfijā. I.B.: Tu visu laiku mūsu sarunā atgriezies pie laika jautājuma... V.K.: 20. un 21. gadsimta māksla balstās uz ekrāna un fotogrāfijas pieredzi. Tās ir visspēcīgāk attīstītās mūsu laika zīmes. 21. gadsimtā attiecības ar laiku ir vairāk nekā komplicētas: tās ir daudz intensīvākas, laika pieraksta formas dažādojas, sablīvējas. Lai cik paradoksāli, šis laika paātrinājums pavēris telpu dažādiem medijiem, kam nepieciešams ilgs laiks, piemēram, glezniecībai. To sāk vairāk novērtēt. Katrs medijs nes sevī kaut ko citu tieši laika izjūtā. Tie nav konkurenti. Laiks ir ļāvis katrai mākslas formai attīstīties savā ritmā un nostāties savā vietā. I.B.: Vai tev ir sava misijas apziņa par to, ko tu dari? V.K.: Kāpēc es gleznoju? Katrā ziņā tā ir vizuālā informācija, kas manī ir iekodēta un laužas uz āru. Citiem vārdiem sakot – vizuālie impulsi konkrēti rezonē uz mani. Manuprāt, mākslu radīt izvēlas tad, kad to nevar nedarīt, kad ir tāda neatliekamības sajūta šai jautājumā. Es sāku savu radošo darbību mūsu valstij ļoti nestabilā laikposmā: krasas politiskās pārmaiņas, vecās pasaules sabrukums un jaunās sistēmas veidošanās. Profesionālie vērtību kritēriji mākslā un kultūrā nebija pieprasīto vērtību sarakstā. Jaunais laiks ir tendēts nevis uz iedziļināšanos procesos, bet gan uz ātru un efektīgu rezultātu. Šajā kontekstā radīt tradicionālus mākslas darbus, jo īpaši gleznas, var likties gandrīz vai bezjēdzīgi, bet tie tomēr top. Zini, mani saistīja intervija ar Robertu Turmanu "Rīgas Laika" septembra numurā, kur atkal runāts par enerģijas nezūdamības likumu, – enerģija nebeidzas, tā transformējas. Tas ir savveida attaisnojums radošajam darbam. Jautājums, kas būs tālāk, – to jau līdz galam nezina neviens, ja esi pilnīgi godīgs pret sevi. I.B.: Kas tev ir būtiskākais radošā darba procesā? V.K.: Pats radošais process man ir spontāns, savā ziņā kā spēle, kam es nevaru prognozēt turpinājumu vai iznākumu. Bet, pirms es ienirstu darbā, man primārā tomēr ir doma, ideja. Mani saista iespēja vizualizēt to, ko it kā nemaz nevar attēlot, piemēram, laiku. Faktiski laiku jau nevar redzēt, tikai izjust. Kino un fotogrāfijai ir šī laika pieredze, bet glezniecībā tā nav tik konkrēta. Personificēt laika izjūtu arī glezniecībā – šobrīd tas man liekas ļoti svarīgi. Manu interesi saista attiecības ar laika plūsmu, kustību, ko nav iespējams sajust atrauti no vietas, vienlaikus domājot par atšķirīgo un līdzīgo dažādās kultūras pieredzēs un uzskatot ceļojumu kā vienu no pieredzes paplašināšanas veidiem. Kustība telpā pie zināmiem nosacījumiem kļūst par kustību laikā. Katrā konkrētā ģeogrāfiskā vietā ir atšķirīga laika izjūta. Vēlos radīt tādu gaistoša, pārejoša mirkļa projekciju. Piemēram, pilsētas gaismu mainīgo, pārejošo ņirboņu, kad dienasgaismu nomaina vakars. Man patīk mirklis, kad gaisma ir uz robežas un tūlīt pāriet tumsā. Šo laika mainību īpaši asi varēju izjust, strādājot starptautiskajā radošā darba rezidentūrā Raid Projects Losandželosā. Tur populārākā attāluma mērvienība nav jūdze, bet gan laiks, kurā iespējams nokļūt no viena punkta līdz otram. Losandželosas pilsētas laiks ir sinhronizēts un pakārtots steidzīgajai auto straumei daudzjoslu lielceļos, un viena soļa garums nav mērvienība pilsētā, kur ielas ir piecdesmit un vairāk kilometru garas, lai arī individuālais laiks šeit rit plastiskāk, varbūt pat lēnāk nekā Ņujorkā. Savukārt diez vai būtu sajūtams Rīgas vai, piemēram, Dublinas ritms, nesamērojot to ar viena soļa garumu. I.B.: Vai tev ir tā bijis, vismaz uz mirkli: glezna pabeigta, esmu apmierināta, – nu tāda visaptveroša gandarījuma sajūta? V.K.: To tā grūti formulēt, ko nozīmē pabeigt gleznu. Ilgstoši strādājot, kādā mirklī liekas, ka glezna skatās uz mani, nevis es uz to (mūsu sarunā Vineta lieto vietniekvārdu "viņa", jo, manuprāt, attiecības ar gleznu māksliniecei nav lietu līmenī, bet citā kategorijā). Ar to jau nekas nebeidzas: glezna it kā tevi vajā, neļauj neskatīties, kaut arī formāli darbs jau pabeigts. Un tad ir tāds mirklis, kad pazūd pretestība, kad glezna tevi atlaiž... ne jau vienmēr darba tapšanas formula ir tik raita, citreiz ir vairāk jāpacīnās, glezna it kā visu laiku tevi izaicina. Kas vispār ir glezna? Fiziskā izpratnē tas ir uz taisnstūra koka apakšrāmja ar krāsu noklāts audekla laukums. Gleznas milzīgā enerģija rodas, māksliniekam ilgas stundas pavadot pie audekla. Katra glezna koncentrēti sublimē tajā ieguldīto darbu, domas, laiku... I.B.: Koncentrēta laika versija? V.K.: Jā, tieši tā. Mani vienmēr ir saistījis mainīgais un nemainīgais, kustības pagātnes un tagadnes momenti. Gribu fiksēt šo trauslo starpstāvokli. Mani fascinē, cik meistarīgi šo gaismas kustību savos darbos pratis identificēt Bruno Vasiļevskis. Smalka gaismas vibrācija un nekas vairāk. I.B.: Vai tev ir svarīgs novērtējums, atzinība? V.K.: Jā, bet ne pārmērīgās devās. Bez atzinības, laba vārda ikvienam cilvēkam ir grūti, tad jau var ātri vien emocionāli nosalt. Ātri un strauji panākumi man liekas aizdomīgi, šajā ziņā esmu vecmodīga. Mans uzskats – nonākt līdz panākumiem var tikai ar darbu, lielu darbu... Beigās, kas pavisam nav beigas, gribētos citēt kāda nezināma krievu autora četrrindi no Vinetas Kaulačas domu un laika biedres Agitas Dragunas dzejoļu krājuma "Prāts" ("Daugava", 2004), kura noformējuma pamatā ir Vinetas ideja: visu aizskaloto ūdens atkal dos jo viss kas bijis bija nezūdošs. Vineta Kaulača dzimusi 1971. gadā Rīgā 1982–1989 mācījusies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā 1990–1994 studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā, ieguvusi mākslas bakalaura grādu 1995–1996 studējusi Foto un glezniecības nodaļā Valsts Humbolta universitātē Kalifornijā, ASV 1994–1997 papildinājusies Induļa Zariņa un Alekseja Naumova meistardarbnīcā Latvijas Mākslas akadēmijā 1999–2000 studējusi Vizuālās komunikācijas nodaļā HdK Berlīnē, Vācijā 2002 ieguvusi mākslas maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā 2003 iestājusies doktorantūrā Vizuālās mākslas nodaļā Sauthemptonas universitātes Vinčesteras mākslas skolā Lielbritānijā Izstādēs piedalās kopš 1990. gada. Sarīkojusi 16 personālizstādes Latvijā, ASV, Vācijā, Somijā, Lielbritānijā, Īrijā, Francijā. Piedalījusies nozīmīgās starptautiskās radošajās darbnīcās un simpozijos, piemēram, Īru modernās mākslas muzejā (2003), 10. Breizjersas starptautiskajā mākslinieku simpozijā Oksfordšīrā, Lielbritānijā (2004), radošajā darbnīcā Portsmutā, Lielbritānijā (2004), Triangle mākslinieku darbnīcās Ņujorkā, ASV (2004), starptautiskajā radošā darba rezidentūrā Raid Projects Losandželosā, ASV (2005) 2005. gada oktobrī sarīkojusi personālizstādi "Attālums" Latvijas Mākslinieku savienības galerijā | |
| Atgriezties | |
